Aija Vītoliņa: starp vakarkleitām, mežģīnēm un piedzīvojumiem ar moci

Aktieri atzīst, ka, topot nopietnākai lomai, viņi mainoties gan iekšēji, gan ārēji. Kustībās, noskaņojumā... Vai, strādājot pie jauna projekta, mainies arī tu?

Nu... es varētu piekrist. Visticamāk, to pamana cilvēki, kuri man ir vistuvāk. Vēl nezinu, kā ir, kad sieviete gaida bērnu, bet, šķiet, tas ir mazliet līdzīgi – ejot cauri visām emociju gradācijām, garastāvokļu maiņām, kompromisu meklēšanai, savu robežu apzināšanai un kāpšanai tām pāri.

Tad jāizslēdz galēji emocionālā, sievišķā puse un jākļūst par vīrišķīgāku cilvēku. Konstruktīvāku, pragmatiskāku. Jāieslēdz šķautnes, kuras man nav tik tuvas, bet nav variantu, kādam tas jādara. Kļūsti mazliet kompaktāks, transformējies. Tas, protams, neizslēdz, ka vienā brīdī uzsprāgsi.

Tavi skatuves biedri var no tevis norauties?

(Smejas.) Šad tad bišķiņ noraujas. Bet tas ir tik mīlīgi... Ārkārtīgi talantīgi cilvēki, fantastiski, mīļi. Kā mākslinieki – ļoti emocionāli, katrs uz savu pusi. Reizēm nākas pateikt kaut ko, lai viņus savāktu. Vienlaikus jūtu lielu atbalstu. Tomēr grupā esmu sievišķīgais moments, man aiz muguras ir pieci kārtīgi vīrieši.

Iedomājoties, ka dzied Aija Vītoliņa, nāk prātā smeldze, kaislības. Tāds ampluā tev ir bijis daudzu gadu garumā – ar spāņu, portugāļu, franču dziedājumiem. Tāds ir arī jaunais disks, koncerti?

Jā, arī. Man ir ļoti palaimējies, ka drīkstu darīt to, ko daru. Vēl nesen dziedāju franču šansonus Ventspilī. Esi laimīgs, ka vari sajust to sešdesmito, septiņdesmito, astoņdesmito gadu smeldzi, tādu skaistu...

Romantiku, ilgas?

Ilgas, jā! To skaisto dzīves mirkļa baudīšanu.

Esi pasaules cilvēks, sajūtās dzīvo ārpus Latvijas?

Nu... jā. Man ļoti patīk ceļot, tā es atjaunojos, daudz iegūstu. Spāniski, franciski, portugāliski, itāliski runājošajās valstīs jūtos ļoti labi. Patīk kultūra, ēdieni, mūzika, arhitektūra... Tur varbūt neiet tik spoži – braucot pa laukiem, redzi, ka absolūti nav tā, ka ārzemēs viss ir tikai skaisti un labi.

Bet viņi... nesteidzas. Ilgstoši man tas varētu nepatikt. Gribētos darboties, realizēt mērķus. Taču – tu jau īsti nezini, kas ir pareizi – rauties un dzīties vai, saprotot, ka tas nav tā vērts, baudīt to, kas tev ir, un sevi iekšēji nespridzināt.

Tavā mājaslapā noklausījos dziesmu Klusums – tā ir no jaunā diska?

Jā, tas ir īstais klusums.

Ļoti nopietna, laba dzeja.

Ojārs Vācietis. Jau 15 gadus spēlējam klasisko tango un franču šansonus. Tagad ar Tango Sin Quinto ierakstām jaunu albumu. Tas ir loģisks solis, grupai vajag savas dziesmas. Uzrunājām sev tuvos komponistus, lai viņi padalās ar to, kā viņi mūs redz, kādas ir viņu sajūtas par mums kā konkrētu ansambli.

Mums ļoti paveicās, ka atsaucās Aivars Hermanis, Kārlis Lācis, Edgars Raginskis, Madars Kalniņš, Lorete Medne. Nu mums ir skaistas, izjustas, jutekliskas un trauslas dziesmas, absolūti ne tango. Pat nezinu, kādā kastītē ielikt; ne pops, ne akadēmiskā mūzika. Kaut kas pa vidu, kaut kāds pārdzīvojums. Ar fantastisku redzējumu mums palīdz Reinis Sējāns. Teksti ir ļoti dziļi.

Rodas sajūta par tavu, piedod, pieaugšanu. Tas kaislīgais, spāniskais laiks ir skaists, bet, kad dzimtajā valodā izdziedi ļoti skaistus vārdus...

Tas ir visgrūtāk. Godīgi sakot, šis tiešām ir pieaugšanas posms. Kopumā gan pieaugusi nejūtos – diemžēl vai par laimi, nezinu.

Tev ir starp 30 un 40...

Jā, bet kaut kur manī vēl ir tā padsmitgadīgā Aija.

Spāņu dzejnieks Lorka ir lasījis lekcijas par spāņu garu duende, aprakstot pieredzi ar kādu fado dziedātāju, kurai uzradās duende, kad viņa pārtrauca skatīties uz sevi no malas.

Es ar to ļoti cīnos. Visu laiku esmu tādā kontroles sajūtā. Gribētos piedzīvot momentu, kad tiešām esi pilnīgi patiess, pirmām kārtām – pret sevi. Tad nevari arī samelot klausītājam. Tādi brīži ir reti, tas ir baigais notikums. Galīga atvēršanās, nedomājot, kā izskatīsies no malas, vai tev ir plus pieci kilogrami vai citādāks grims. Tu vienkārši esi... kāds esi.

Droši vien domu ir ļoti daudz.

Bet nedrīkstētu būt! Bieži sevi pieķeru domājam, vai tikai kleitai kaut kas nav ne tā... Pēkšņi pati uzlieku bloku, galvā darās dīvainas lietas, kas visu sabojā.

Kas ir veidojis tavu jūtu pasauli, kura būtībā ir tavs instruments?

Zināmu manas personības daļu veidojuši ne pārāk priecīgi brīži. Domāju, tāpēc arī vistuvāk izjūtu tās saldsērīgās dziesmas. Nav tā, ka bijis ļoti slikti vai kāds ļoti nodarījis pāri. Ir bijusi nāve, attiecību izbeigšanās – viss normāli. To var ielikt konkrētos skaņdarbos. Man grūtāk ir ar jautrajām dziesmām. Tās skumjas drīzāk ir...

Smeldze? Tevī klausoties, negribas mesties prom, gluži otrādi – tajā skumju jūrā gribas gremdēties.

Iespējams, tajos brīžos dvēselē kaut kas notiek – tu kaut ko palaid vaļā vai mēģini kaut ko mainīt. Arī skumjas ir neizbēgamas, kad apzinies savu galīgumu. Tie jautājumi jau nav neko jautri. Jaunajās dziesmās caurviju tēma ir klusums, kurā tu sastopies ar saviem, dažbrīd varbūt neērtajiem, jautājumiem, trakajām emocijām, bailēm, laimes brīžiem, prieku.

Var sastapties arī ar garīgo atklāsmi, ja proti dzīvot ar sevi.

Tas laikam ir visa mūža ceļš – atrast kompromisu un saprast pareizo veidu, kā tev būt šeit. Lasu dažādu cilvēku intervijas, interesējos, kā nu kurš sakārto savu dzīvi, lai ir laba šeit būšana. Kāda ir formula...

Tev dzīve ļoti agri nodarīja pāri, jau piecpadsmit gadu vecumā zaudēji mammu.

Tas bija smags posms, kura sekas apzinos un mēģinu tikt ar tām galā. Piecpadsmit gadu vecumā notiek dažādas pārmaiņas, cilvēks vienā brīdī kļūst par pieaugušo. Ir daudz kā tāda, ko no mātes neesmu varējusi saņemt. Tagad jāsaprot, vai tas, kā jūtu vai rīkojos, ir pareizi…

Kā pieaudzis cilvēks tu spēj atskatīties uz piecpadsmitgadīgo meiteni, kura sāka dzīvot... viena?

Gandrīz, jā. Tajā posmā gan dzīvoju kopā ar māsīcu (pēc mammas nāves Aija palika Rīgā kopā ar māsīcu, jo tētis ar māsu pārcēlās uz Baltezeru – Red.), bet vienalga bija grūti. Pieļauju, tuvinieki zina, ar ko es cīnos, – ar tiem pašiem mazvērtības kompleksiem, bailēm un nepārliecinātību.

Radošajā ziņā vai vispār?

Vairāk radošajā. Protams, sekas jūtamas visās dzīves jomās. Tomēr nav tik traki – manī ir tāds izdzīvotāja, uz priekšu gājēja gēns. Esmu domājusi, kā ir citiem, kuriem tajā vecumā ir, kam paprasīt padomu. Ir kāds, kas palīdz saprast, kā uzbūvēta pasaule. Kad ar vecāku atbalstu tiec pāri dažādām problēmām. Tā man nav bijis...

Kā tu iztiki?

Finansiāli?

Visādi! Droši vien tētis atbalstīja.

Jā! Bet tas nebija vienkāršs laiks. Bruka vecās sistēmas, visi kaut ko privatizēja...

Deviņdesmitie?

Ap 1999., 2000. gadu. Varbūt agrāk uz kādu no ģimenes locekļiem biju apvainojusies, bet...

Ka tevi pietiekami neatbalstīja?

Es pat tā neteiktu. Katrs bija tajā situācijā, kurā bija, un tā nebija viegla. Ja es būtu viņa vietā... No pieauguša cilvēka viedokļa varu censties saprast, kāpēc bija tāda attieksme. Nekas nav balts vai melns, ir konkrēti apstākļi, cilvēciskas sajūtas. Tā var notikt arī ar mani.

Tādā ziņā, ka arī tētis bija izsists no segliem?

Jā, bija. Diezgan liels vilcējspēks bija māsa, jāsaka viņai paldies.

Māsai tajā laikā bija 23 gadi, jau pieaudzis cilvēks.

Jā. Tas laiks laikam nevienā ģimenē nebija spīdošs. Ja negribi salūzt, uzliec tādu klapīti, kaut kā nocietinies. Tā tu gadu gaitā audzē arvien lielākus aizsargmūrus, nu atkal mēģinu tos ņemt nost, kaut ko saprast.

Saprast tuvos, piedot?

Nav jau īsti ko. Ar šā brīža pieredzi saprotu, ka tas ir tāds maza bērna aizvainojums bez īsta pamata.

Tuvinieki par tevi nebaidījās? Piecpadsmitgadīgs bērns, kurš palicis bez mammas, Rīgā viegli var ieklīst nepareizajās kompānijās.

Man nekas nebija aizliegts. Arī mamma teica: “Ja gribi – pamēģini!” Cigaretes, vienalga ko. Vecāki caur aizliegumu neradīja spriedzi. Tabu rada pretēju efektu. Turklāt man nekad nav bijis tādas vilkmes. Toties vienmēr paticis ar kaut ko nodarboties – ar dejošanu, basketbolu. Protams, arī tā ir bēgšana no realitātes – visu laiku esi aizņemts, dziedi, mācies, dejo.

Tāda veselīga bēgšana, nevis sēdēšana piedūmotā istabā un runāšana par mākslu.

Tas nāk pēc tam! Tāda baigā bohēma man nekad nav bijusi, ja nu vienīgi agrākā Cabaret laikā. Bet tas jau tam piedien.

Vajag noskaņoties?

Jā, bet tas nekad nav noticis pirms izrādēm, vienmēr – pēc. Atzīstu, savā ziņā esmu atkarību cilvēks. Ja smēķēju – agrāk to darīju –, tad paciņu dienā. Ja dzeru kafiju, tad piecas tasītes. Tagad nedzeru arī kafiju. Tas ir iekšējs niķis... nezinu, kas.

Radošs cilvēks ir emocionāli neaizsargāts. Tev bija ielikts stingrs pamats, ka tevi nesašūpoja?

Jā, bet ir arī blaknes. Šķietami esi nesašūpojams, tomēr ļoti sāpīgi uztver kritiku, komentārus, sevī akumulē, vāri. Tādas galējības nav labas. Jāsaprot, ka arī zaudēt ir normāli, ka kļūda ir tikai kļūda, bet to iemācīties ir šausmīgi grūti. To, man šķiet, iedod vecāki – mēs esam te, tas nekas, ka nokriti, mēs palīdzēsim piecelties.

Aizmugures, drošības sajūtu?

Ja tās nav, tev liekas, ka nedrīksti kļūdīties, pakrist, izskatīties slikti, smieklīgi. Tas iedzen tādu sastingumu, saspringumu. Kļūdoties ir divkārt smags pārdzīvojums.

Savās dziesmās tu dziedi par attiecībām? Pati proti tās veidot?

Tas ir baigais darbs. Nevienam nepatīk vārdi “veidot attiecības”, bet tā tiešām ir...

Būtu forši, ja tās notiktu pašas no sevis.

Bet nenotiek! Arī to šobrīd mācos – kā sabalansēt savu ego ar otra pasauli. Pieļauju, ka bieži daru pāri, bet attiecībās ir normāli kaut ko pamainīt, pieslīpēties.

Zināmā mērā cilvēks attiecībās mēģina izprast sevi. Vai var teikt, ka tu ver sevī vaļā paļaušanos? Uzticēšanos?

Tieši tā! Palaimējies, ka man ir tāds cilvēks, kurš pieņem manu nesaprotamo darba ritējumu, nenormālās darba dienas, nedēļas.

Viņš nav mūziķis?

Nē, paldies dievam! Normāls cilvēks, labs un foršs. Tā ir pasaule, kurā varu būt sievišķīga sieviete. Nevis visu varošs...

Cīnītājs?

Jā!

Šķiet, sievišķības tevī ir ļoti daudz.

Ar to arī cīnos, jo šķiet, ka tā sievišķība parādās tikai uz skatuves. Tā ir viena no lomām, kas man ļoti patīk. Varu vilkt vakarkleitu trīsreiz nedēļā, taisīt frizūru, mani nogrimē, es skaisti izskatos. Bet ikdienā – džemperī, džinsos...

Tās smeldzīgās, dziļās dziesmas ar milzīgo jūtu amplitūdu sievietes dvēselei ir saprotamas.

Tieši sievietes visprecīzāk jūt to ziņu, kas ir dziesmā. Tas, ka caur mūziku var sarunāties, man liekas, ir visforšākais.

Pat nesaprotot vārdus...

Jā, skaties acīs un saproti, ka viss ir skaidrs! Cilvēki ir raudājuši. Sievietes ir daudz jūtīgākas. Piedodiet, vīrieši! Forši, ja sieviešu starpā nav konkurences, bet tāda – negribu teikt raganiska – vienojoša sajūta.

Tev jau mazai esot patikušas minorīgas dziesmas, lai gan bērnība droši vien bija laimīga – ar vecākiem, vecvecākiem, māsu, skaistā mājā.

Jā, bērnība bija laimīga. Vecvecāki bija fantastiski. Bet visi tie stāsti ir kā no aizgājuša laikmeta. Mums ar māsu priekšā stāv milzīgs projekts. Vectēvam ir palicis arhīvs – fotogrāfijas, ielūgumi uz ballēm –, mēģinām to sakārtot. (Aija par vecotēvu, pazīstamo muzikologu Jēkabu Vītoliņu raksta maģistra darbu Kultūras akadēmijā – Red.) Tas ir tik interesanti – vēstules no Parīzes, Maskavas... Ak, vai – to noteikti lasīs mani pasniedzēji... Mans entuziasms ir tāds viļņveidīgs, kaut ko iesāku, tad pametu, skaties – jau gads pagājis!

Kad iestājies Kultūras akadēmijā Latvijas – Francijas starpkultūru sakaros, tu sev kā skatuves personībai īsti neticēji?

Tajā laikā par dziedāšanu nopietni nedomāju. Iestājos uzreiz pēc vidusskolas, tiku budžetā. Bija divas iespējas – varēju iet arī uz žurnālistiem. Man patika priekšmeti – kultūras un mākslas vēsture, franču valoda, Francijas vēsture...

Tu runā franciski?

Šobrīd vairs ne, bet saprotu. Kaut ko arī varu pateikt. Tas brīdis, kad tev atveras valoda, ir vienkārši fantastisks. Aizbrauc uz Spāniju un saproti, kas rakstīts, ko viņš tev stāsta... Atceros – mācījos, mācījos franču valodu un reiz, lasot kosmētikas produkta anotāciju, tiešām sapratu, kas tur rakstīts! Vai ieslēdz viesnīcā Francijas TV5 un saproti, ka nav tik sarežģīti. Bet tas, protams, ir mānīgs brīdis, vārdu krājums jāpaplašina.

Vai vari Francijā pasūtīt restorānā ēdienu?

To es varu. Parasti, ja sāku runāt, viņi saprot, ka tu runā franciski, un sāk bērt pretī. Tad tu vairs neko nesaproti un saki: “Lūdzu, angliski!” Un tad viņi vairs neko nevar pateikt. Es saprotu, par ko dziedu, bet visdziļāko līmeni, protams, nesapratīšu nekad. Vislielākā atbildība ir dziedāt latviski, jo cilvēki seko līdzi domai. Izdomāt kaut ko kontekstā uz vietas ir grūti.

Gribi teikt, ka, dziedot svešvalodā, vari mazliet krāpties?

O, ir bijis visādi...

Tā var ieberzties, jo visu var ielikt YouTube.

Hm, es par to domāju. Vienmēr uztraucos, ja koncertā kāds filmē. Tā ir, nedrīkst vairs lažot. Bet tas ir neizbēgami, tādi blekauti, izslēgšanās, notiek visu laiku. Pēkšņi aizmirstas labi zināmas lietas. Nav pirmā vārda – nekas nenāk ārā, stāvi, smejies... Un visi smejas.

Liels periods tavā radošajā dzīvē bija Cabaret. Vai tā ir vēl viena tavas personības šķautne – šis izaicinošais, robežām pāri kāpjošais stils, koķetērija, valdzinājums? Vai arī tev bija jāpārkāpj sev pāri, iestāstot, ka vari būt arī tāda sieviete?

Viktors (Cabaret režisors Viktors Runtulis – Red.) prot dot impulsu, izstumt no komforta zonas. Visu laiku ir tāds kā izaicinājums. Tā koķetērija – tā nav manējā.

Neesi liktenīgā sieviete, kas manipulē ar vīriešiem, prot īstajā brīdī parādīt mežģīņotu maliņu?

Nē, nē, to es neprotu! Manuprāt, tā ir baigā māksla.

Uz skatuves tev tas izdodas tik dabiski... To nevar apgūt?

Domāju, ka ne. Tas vai nu ir, vai nav. Bet forši, ka var tēla robežās tā izdauzīties! Man ļoti patīk, ka neesmu Aija, bet Žustīne, kura var uzvilkt cauras zeķbikses, trakot publikā, vāļāties pa grīdu. Pēc tam uzlikt krelles, milzīgu cepuri, uzvilkt baigi foršo kleitu un seksīgi dejot ar citām meitenēm.

Un dziedāt, veicot ekvilibristiskus gājienus.

Jā, tas bija baigais numurs! Viktors ir traks uz tādām lietām. Bija izrāde Sapņu fabrikā, kad lonžās braucu pāri skatītāju galvām.

Bija bail?

Bija! Bet nav jau variantu, jādzied, un viss!

Balss nedrīkst trīcēt...

Tāpat jau trīcēja.

Bija smagi treniņi?

Protams, kamēr saproti, kā tas tehniski izdarāms. Mums paveicās ar ārkārtīgi labiem horeogrāfiem, kuri saprot dziedāšanas specifiku un zina, ka nedrīkst aizspiest diafragmu.

Arī mākslinieki, kuri izgatavo kostīmus, saprot, ka uz skatuves jāelpo. Tas, protams, neizslēdz trako Dāvidu, kurš izdomā, ka vajag sešmetrīgu asti, lapsu ap kaklu un krelles... Labi, ja vajag, nav variantu! Tāds ir režisora un mākslinieka redzējums, un tev jāizdomā, kā tikt galā. Tas ir forši, lai gan ne vienmēr ērti.

Vai ir jāpārkāpj sev pāri, lai izietu uz skatuves apakšveļā?

Hmm, tas jau ir tik pierasts... Turklāt tas ir darbs, tu esi tēls, turklāt viss ir gaumes robežās, ļoti skaisti.

No malas var šķist, ka tā ir liela uzdrošināšanās.

Jā, tas laikam ir kā aktieriem, ja uz skatuves jāiziet kailam. Tas ir vājprāts! Manas draudzenes aktrises saka – ja tam ir pamatojums, ja neesi pliks tikai tādēļ, lai šokētu, tad ir normāli.

Ko saka tavs draugs?

Viņš saprot specifiku. Tas jau arī notiek tikai vienreiz gadā – decembrī! Pārējā laikā esmu vakarkleitā līdz zemei.

Kā izlēmi braukt ar moci?

Tā bija spītība. Vairāki draugi bija motorizēti, izdomāju, ka man arī vajag – par visu varu un ātri! Izdarīju to divarpus nedēļās, pie instruktora gāju katru dienu. Ar pirmo reizi nenoliku, instruktora mašīnā pat apraudājos, tik ļoti man vajadzēja! Otrajā reizē izdevās. Tas ir tik forši – superīgas iespējas, emocijas. Nu, mocītis ir tas pats ritenis, tikai jaudīgāks.

Riteni ar sievietes spēku var savaldīt, bet moci...?

Kamēr mocis ir kustībā, tam nav nekāda svara. Nekas nav jāvalda, tikai jāstūrē. Apstājies, nolaid abas kājas... Protams, ar motociklu esi uzmanīgs, nevari braukt virsū šķērslim kā ar mašīnu. Tādā ziņā ir riskanti, bet svaru jūt tikai tad, kad moci nepareizi noliec. Tad tas sāk gāzties virsū, un vairs nevari piecelt.

Ko dari tad?

Ar apkaunojuma sajūtu saucu palīgā! (Smejas.) Teorētiski arī milzīgos Harley Davidson močus sievietes ar īpašu tehniku ceļ augšā. Tu kāpies tam tuvāk un cel ar muguru, pareizi iesēžoties kājās.

Pa ziemu mocis stāv garāžā?

Jā, gaida pavasari. Tad motociklisti atkal sāks braukt, cits citu sveicinādami – baigā komūna. Ārzemēs ar tevi sāk runāties motociklisti no visām valstīm, tas ir baigi forši. Pagājušogad biju Spānijā, pagarā trīs nedēļu ceļojumā. Foršs pārbaudījums – gan cilvēkiem, kas ir kopā ar tevi, gan tam, kā tu pats reaģē krīzes situācijās. Labs sevis izzināšanas veids, lai nākamreiz līdzīgā situācijā jau reaģētu adekvāti, mierīgi un konstruktīvi.

Kas tevi braucienos vairāk aizkustina – kalnu virsotnes, ūdenskritumi, baznīcas?

Jau par to domājot, uzmetas skudriņas. Ainava, vispār viss kopā – tu brauc pa vientuļu spāņu ceļu, kas iet cauri ciemiem... Tāds dzīves baudīšanas brīdis. Tu apzinies, ka nekad vairs tur nebūsi, piestāj kādā kafejnīciņā, izdzer šokolādi vai apēd tapas. Tad brauc uz citu pilsētu.Nekad nezini, kur būsi nākamajā dienā.

Nobuko tuvāko naktsmītni. Pagājušogad bijām Valensijā, Seviljā, un izdomājām palikt vēl vienu dienu, jo pilsēta ir tik skaista... Nav ierobežojošu faktoru, var ļauties tās vietas šarmam. Man tur patīk viss! Es varētu ceļot pusi gada.

Vai redzi sevi arī kā ģimenes cilvēku, mammu?

Protams, redzu. Un zinu, ka laiks iet. No vienas puses, droši vien būtu jāplāno, no otras – zinu, ka absolūti neko nevar ieplānot. Turklāt ne jau cilvēks galu galā ir tas plānotājs (smejas).

Tu domā par laiku, kas iet uz priekšu?

Oi, protams, domāju! Par to domā arī apkārtējie cilvēki, radinieki. Un tas nav īpaši patīkami. Dzirdu: “Kad tad būs? Mums te iet jau pa otrai kārtai...” Bet ticu, ka visam savs laiks. Un viss būs.

Tu sevi tam gatavo vai paļaujies uz likteni?

Tam ir divas puses. Protams, es sevi gatavoju, bet jābūt arī...

Apkārtējiem apstākļiem?

Jā, un tie šobrīd ir ļoti forši. Bet negribu arī tā – nu ir brīvs laiks, tāpēc būs tas bērniņš...

Redzot, kā tu šiverē pa virtuvi, var just, ka tevī ir vieglums, prieks par dzīvi. Izskatās, ka tev patīk baudīt – cilvēkus, ēst gatavošanu.

Man ļoti patīk! Feisbukā mums ir pat grupa, cilvēki trīsdesmit – tuvākie draugi, paziņas, kolēģi. Tas ir forši – vienā brīdī saprast, ka nav vairs mūzikas, bet cilvēku čalošana. Satiekas cilvēki, ne tik pazīstami... Man, šķiet, ir visdažādākie draugi pasaulē! Tā ir baigā vērtība. Pārāk reti tādi vakari notiek, labi, ja vienreiz ceturksnī. Šogad vēl nav bijis. Ēst gatavošana ir brīvs process, lai gan esmu burta kalps... Man ir svariņi, es visu sveru. Neeksperimentēju.

Tad kopā ar tevi gatavot ir diezgan traki.

Reizēm ir bijušas ballītes, kuru laikā man pēkšņi ir uzradies kāds pasākums, un es deleģēju draudzeni – iedodu visas receptes.

Neskaties uz pirkstiem, cik smalki viņa griež sīpolus?

Nē, nē! Amizanti – man ir draudzene veģetāriete, kurai iznāk vislabākie burgeri un kotletes. Es nesaprotu, kā tas iespējams! Tā, nepagaršojot...

Raidījumā pie Roberto tu arī gatavoji kaut ko no gaļas...

Brieža gaļas zupu, šķiet. Man palaimējies, ka ir iespēja tos medījumus šad tad dabūt. Man ļoti garšo steiki. Arī jūras veltes. Viss, ko iespējams nobaudīt dienvidu reģionos. Tur ir dzīvība – īstais auglis, īstā zivs, īstā gaļa. Draudzene smejas, ka ceļojumos man svarīga ir ēšana. Man patīk paēst! Ārzemēs gaidu brīdi, kad varēšu nobaudīt kādu vietējo ēdienu. No ceļojumiem vedu pavārgrāmatas, tās krājas – nezinu, kad tam visam pieķeršos.

Tu kop savu mājas sajūtu – tev ir sava ligzda, īpašums?

Māja ir ļoti svarīgs moments. Sajūtu, protams, veido gan tas cilvēks, gan divi kaķi, gan šinšila (smejas). Tie ir svarīgākie!

Kā viņi sadzīvo? Kaķi nemedī šinšilu?

Viss normāli, šinšila ir būrī. Bet, tā kā viņa ir savā teritorijā, tad ar kaķiem bišķi palecas – saprot, ka viņai neko nevar padarīt. Vide ir tāda, es teiktu, ļoti radoša. Man patīk, ka mājās ir daudz telpaugu, sveču. Iespējams, kādam tas varētu šķist bardacīgi.

Radoša nekārtība?

Ir tāds niķis, jā. Es protu ieaugt... Liekas, iedzimts no vecmāmiņas – visu ko glabāju, piemēram, blociņus. Nesen pārcilāju papīrus no pamatskolas laikiem – izprintēts Glābējzvana plakāts, Labas, Manas (deviņdesmito gadu pusaudžu laikraksti – Red.), visādi izgriezumi. Draugs prasīja, vai tiešām to saglabāšu. Saku – jā! Bet nezinu, kāpēc...

Varbūt mazdēls strādās ar tavu arhīvu...

Ā, skaidrs! Saprotu jau, ka ir šausmīgi tā apaugt ar mantu, bet... tu paturi rokā, atceries...

Tev ir dziesma, ka līdz ilūziju kapsētai ir daži gadi.

Kā tu zini? Ir!

Skaidrs, ka mēs ilūzijas apglabājam ik pa brīdim. Bet – vesela kapsēta?... Kaut kāds naivums jau arī sevī jāatstāj.

Diezgan bieži iznāk sev atgādināt, ka mēs jau nezinām... Neko nezinām. Dziesma ir par nerealizētajām domām – rīt izdarīšu to, jo tad man būs tas... Gaidīt labvēlīgus apstākļus, lai varētu notikt ieceres nākamais posms, manuprāt, ir neadekvātas ilūzijas.

Sapņi gan ir vajadzīgi – tādi reāli un piepildāmi. Ja redzi galamērķi, tevi līdz tam aizvedīs, vismaz – tajā virzienā. Mazliet cīnos ar to, ka mani sapņi ir pārāk pieticīgi, nav grandiozi. Būtu jāsapņo lielas lietas!

Aijas TOP 5 piedzīvojumi, kas likuši aizrauties elpai

1. Ceļojums pa Spānijas gleznainajām ainavām, katrs ceļa pagrieziens atklāj brīnišķīgo Spānijas kolorītu, garšu, smaržu.

2. Iemācījos braukt ar motociklu, kas pavēris ļoti daudz iespēju elpu aizraujošiem ceļojumiem.

3. Esmu izlēkusi ar izpletni. Gatavošanās dienas garumā, sirmi mati, piecas sekundes pilnīga klusuma gaisā un stress par nolaišanos... baigi forši, bet otrreiz to vairs nekad nedarītu.

4. Esmu uzkāpusi augstākajā Skotijas virsotnē Ben Nevis. Fantastiska, skarba ainava un skati, ko iemūžināt fotogrāfijā nav iespējams.

5. Laivu brauciens pa Tirzu – bija plānots kā laisks atpūtas brauciens, taču upē sanesto koku dēļ brauciens izvērtās par ārkārtīgi komplicētas šķēršļu joslas pārvarēšanu.