Nauris Puntulis beidzot pastāsta, kā izglābies no nāves. Trīsreiz!

Atceros, ka nācija bija šokā, kad no grupas Pērkons pēkšņi aizgāji uz Operu. Arī man bija liela zaudējuma sajūta. Par to bija liela šūmēšanās, katrā kaktā tas tika apspriests.

Kaut kā notrāpīju īstajā brīdī un laikā. Tas bija 90. gadu sākums, kad valdīja apjukums, cilvēki nezināja, ko darīt. Naudu lika Auseklītī, estrādes bija tukšas... Neviens nezināja, kas turpmāk dzīvē būs.

Protams, es svārstījos starp rokmūziku un klasisko. Visu kondženes laiku. Sakrita ar to, ka tajā juku laikā mana iekšējā balss teica, ka jāturas pie klasiskām pamatvērtībām. Tas manu izvēli par labu akadēmiskajai dziedāšanai padarīja vieglāku. Tas ir tāpat kā tad, kad ir dilemma, ko vilkt mugurā, – uzvelkot melnu uzvalku un baltu kreklu, nenošausi greizi.

Juris Kulakovs nemēģināja tevi atrunāt no klasiskās mūzikas karjeras?

Tieši otrādi! Ja man ir kāds dzīves lielais skolotājs, tad tas ir Juris Kulakovs. Ja runājam par talantu, viņš ir tas, kam Dievs ir devis daudz vairāk nekā vidēji katram no mums. Kā uzskatu, gaumes, principu un kritēriju veidotājs viņš aizstāj visas manas augstskolas. Ja vispār dzīvē kaut ko esmu izdarījis, tas ir, tikai pateicoties Jurim Kulakovam.

Viņš bija arī pirmais, kas teica: „Vai tu gribi dzīvē ko sasniegt vai ne? Vai gribi būt muzikants, kas visu nedēļu pa darbdienām kaut ko strādā un brīvdienās uzspēlē kaut ko, vai gribi mūzikā būt profesionālis?” Es līdz tai sarunai pat nebiju iedomājies, ka kādreiz varētu būt profesionālis.

Kā stājos Mediņos, noliku pirmo eksāmenu, bet pirms nākamā eksāmena piedzēros un neaizgāju. Ar milzīgu lepnumu, dzerdams vīnu, šo stāstīju Jurim. Domāju, ka viņš teiks: „Tu esi riktīgs mūsējais džeks – sekss, rokenrols, alkohols!” Ko jūs! Tā vietā viņš man nolasīja tādu morāli, kādu nebiju dzīvē ne no viena dzirdējis.

Vēl mēģināju no šīs situācijas spirināties ārā, kad viņš man jautāja: „Ko tu tagad darīsi?” Es atbildēju: „Ņemšu pie tevis privātstundas!” Viņš man pateica: „Domā, man ir laiks un vēlēšanās ar katru idiotu strādāt?” Viņš mani pilnībā iznīcināja.

Ar kulaku galdā!

Toreiz sapratu, ka ir lietas, pret kurām varam attiekties pavirši, vieglprātīgi un tamlīdzīgi, un ir lietas, pret kurām tā nevaram attiekties; kurās mums ir jāpaliek stingriem un konservatīviem. Un viena no tām lietām ir izglītība un pašizglītošanās. Paldies Jurim!

Tu jau sen esi atteicies no alkohola lietošanas, bet Kulakovam šai ziņā neiet viegli. Atceros, kad pirms pāris gadiem tikāmies, viņš stāstīja: „Esmu atmetis dzeršanu. Tagad dzeru tikai alu.” Un viņš to alu dzēra litriem! Neesi mēģinājis viņu atrunāt no plītēšanas?

Mēģinājis, protams, esmu... Pat viņa mamma man nupat, pirms pāris nedēļām, teica: „Nu parunā ar viņu tā stingrāk – tā, kā viņš tevi kādreiz nolika pie vietas.”

Kāpēc pats izlēmi nedzert?

Pēc gada iestājos Mediņos, nomācījos pirmo kursu, plenderēdams pa bēniņiem un vīnu dzerdams, kā jau vairums jaunībā. Nomocīju pirmo gadu, bet, kad nākamajā rudenī sākās skola, es pēc vasaras vēl nevarēju iesākt. Pirmās nedēļas noplostoju riņķī, un tad man nāca tāda apskaidrība – vai nu es to daru, vai nedaru. Kāda jēga imitēt, ka mēģinu ko sasniegt, mācīties, ja patiesībā to nedaru? Tad teicu sev: „Zini, vecīt, drusku vajag iepauzēt!” Ir 15. septembris, uztaisām pauzīti līdz Jaunajam gadam un tad skatāmies, kā tālāk lietas virzās. Tā šī pauzīte ieilga līdz pat šai dienai.

Kāzas vismaz biji paguvis nodzert, kā saka?

Jā, tolaik jau biju gan precējies, gan bija arī bērni. Protams, tajā laikā nekāds prieks ģimenei par mani nebija. Ļoti labi atceros, kā ar brāļiem Sējāniem spēlējām vienās kāzās Jūrmalā. Bagātas kāzas – daudz naudas, zuši, dzēru šņabi, dzēru, dzēru, dzēru un nereibu. Domāju – kas notiek?

Aizbraucu mājās, no kāzu galda paņēmis vienu šņabja pudeli līdzi. Tad arī sev teicu – nu uz kādu brīdi iepauzēšu un pēc pauzītes šo pudeli attaisīšu vaļā. Šī pudele aizvien man stāv mājās no 1984. gada. Neatvērta.

Man vienmēr ir bijis bail no cilvēkiem, kas nemaz nedzer. Širmoviki! Bet tu neesi nīgrs. Kāpēc nedzer?

Pavisam vienkārši – es zinu, ka nevarētu drusciņ. Filmā "Paradīze 89" esmu milicis, braucu ar bobiku. Pagājušajā vasarā, kad filmējos, man bija patīkami caur šo darbošanos atcerēties savu jaunību, tos trakulīgos gadus. Ja dzeršanas dēļ nenokļuvu milicijā, nemaz nesāku dzert – kāda jēga dzert, ja nevari savārīt ziepes līdz ārprātam?! Man vajadzēja to trakumu.

Tu galīgi pēc tāda neizskaties! Kādi ir bijuši lielākie s....? Nu tādi, ko pastāstot nekaitēsi savai karjerai.

Atceroties tās lietas, jau nosarkstu. Drausmas! Milicijā esmu pabijis daudzās pilsētās.

Es Carnikavā esmu pamodies pēc dzeršanas, apsedzies ar dēli...
Tas jau ir pilnīgs sīkums. Es biju tāds aktīvais darbonis. Nebiju destruktīvs, man vienkārši vajadzēja pēc iespējas lielāku jampadraci.

Dullākā ideja, ko esi īstenojis šmigā?!

Piemēram, jau kādu laiku dzeram ar kādu tipiņu un izdomājam, ka vajadzētu aizbraukt vakariņās. Bet ne jau kaut kur tepat – aizbraukt uz Klidziņu Skrīveros. Sadabūjam mašīnu, kura nav mūsējā, savienojam vadus, aizbraucam uz Klidziņu vakariņās. Tur ir kārtīgs jampadracis, pēc kura kaut kādā veidā tiekam līdz Rīgai, un nākamajā dienā ļoti strīdamies, kurš no mums ir braucis atpakaļ. Jāpiebilst, ka neviens no mums nebija pilngadīgs.

Ooo! Ne pa jokam esat smaidījuši liktenim sejā! Rokudzelžos arī kādreiz esi bijis saslēgts?

Esmu, bet tas bija tā nevainīgi, kad tepat kāpu pār žogu pie Rīgas 1. slimnīcas. Tad mani arestēja, aizveda uz iecirkni. Toreiz laikam sāku trakot pret viņiem, teicu, ka viņus visus iznīcināšu, vārdu sakot, biju baigi lecīgais. Tad viņi mani nomierināja: „Vispirms mēs tev uzliksim rokudzelžus, bet, kas būs tālāk, to tu nemaz negribēsi zināt.”

Pagājušajā vasarā es gandrīz slidas atstiepu – skaidrā prātā uz Jāņiem nogāzos, sirds čupā... Dzirdēju, ka tev arī pirms pāris gadiem ir bijis pavisam traki... Tagad laikam modē mirt līdz pensijas vecumam. Skat, miljonārs Maligins nomira 52 gados, tikko pirms nedēļas mana brāļasievu apglabājām arī 52 gadu vecumā. Cik tev bija?

Arī 52. Man jau viena gada periodā bija pat trīs izglābšanās. Vispirms es slīku.

Ohooo! Tad tevi visādos veidos mēģināja aizraut prom!

Esmu sērfotājs, todien sērfoju Ķīsītī (Ķīšezerā – KJ), apgāzos, pakritu zem buras un netiku ārā. Pats par sevi tas nav nekas traks, ikvienam sērfotājam tā ir ikdiena – pakrist zem buras un izpeldēt ārā. Pats to biju darījis tūkstošiem reižu.

Bet toreiz man viss bija citādi. Es pēkšņi netieku ārā. Sajūk virziens, caur caurspīdīgo buru redzu saules gaismu, bet klāt netieku, jo nevaru izkļūt ārā. Peldu uz vienu pusi, lai pa galu tiktu ārā, izrādās, esmu aizkārpījies otrā virzienā. Un tie deviņi kvadrātmetri ir pietiekami liels laukums. Klāt nāk vēl apjukums, iestājas panika...

Kā labs peldētājs, kurš ir peldēšanas treniņos gājis, atceros, ka treneris teica: „Tu nekad nebūsi stiprāks par ūdeni! Tu vari būt tikai gudrāks.” Un es ļoti labi zinu, ka vienīgais, kas jādara, ir neļaut piezagties panikai. To zinu! Bet realitātē notiek kas cits. Bija reāla panika, pāris reižu pat tā ieriju ūdeni, ka likās – nu ir viss.

Kā beigās tiki ārā?

Nezinu. Kad kārpījos ārā, pie sevis nodomāju – ja man tas izdosies, nekad mūžā vairs nesērfošu! Godīgi sakot, kādu gadu arī nesērfoju. Vēl ilgi man bija ļoti grūti tikt ar to fobiju galā, bet pamazītēm atsāku. Tādās lēna vēja dienās apzināti kritu ūdenī ar buru sev virsū, lai tehniski apgūtu, kā tikt ārā, ja nu gadījumā kādubrīd uznāk panika. Baigi grūti gāja. Bet teikt, ka simtprocentīgi būtu to fobiju pārvarējis, aizvien nevaru.

Sapratu. Ar slīcināšanas metodi kaulainā tevi nepaņēma. Kas sekoja pēc tam? Kaimiņš indētājs?!

Nākamajā vasarā ar Raimondu Ozolu bijām pie draugiem makšķerēt. Vakarā tika kurināta pirtiņa, jaunieši gāja pērties, un arī mēs tikām izguldīti tajā pašā ēkā. Abi jau laikus aizgājām gulēt, jo četros no rīta jāiet uz copi, bet jaunieši tur pa pirti vēl kaut ko darās. Guļam, guļam, pēkšņi dzirdu – troksnis, it kā kaut kas krīt, gāžas. Nodomāju, ko tas Raimonds tur pa miegam gāž kaut ko riņķī?

Pēc brīža vēl atmostos un dzirdu, ka krāsns joprojām skrakšķ. Domās pukojos – ko tie jaunieši tik ilgi vēl pa to pirti? Cik ilgi var pērties divi cilvēki? Drīz piemiegu un atkal dzirdu – kaut kāds troksnis. Bet tāds pamatīgs! Kaut kas krīt, gāžas. Iekliedzos: „Raimi, kas notiek?!” Tajā brīdī sapratu, ka tas skrakšķis nav vis no tā, ka kuras tā pirts krāsns, bet gan...

...ka deg pati pirts!

Un mēs vienkārši degam! Un Raimis aizvien guļ, aizmidzis saldā miegā. Tas, kas mūsu dzīvības izglāba, skanēs pavisam savādi: pirts atpūtas telpā, kur gulējām, saimniece pie sienas bija salīmējusi sazāģētas nolakotas bērza ripas. Kādas divdesmit.

Tā kā tā ir vasaras māja un mēdz būt temperatūras maiņas, ik pa laikam kāda ripa nokrīt. Vīrs viņai bija piedāvājis ar smalku skrūvīti ripas pieskrūvēt, bet viņa kategoriski aizliegusi: „Nē, nē, nekādas skrūves! Ripām jāturas tikai ar līmi.” Tā nu šīs ripas izglāba mūsu dzīvību, karstumā krītot uz grīdas ar skaļu troksni.

Ja vīrs būtu tās pieskrūvējis, ripas nebūtu kritušas, nebūtu vairs ne Naura Puntuļa, ne Raimonda Ozola. Tas ir skaidrs.

Simtprocentīgi. Tā mums abiem ir otrā dzimšanas diena. Tikām ārā, un mums pat izdevās to ugunsgrēku apdzēst.

Ārprāts! Nu jau bail paliek dzīvot! Un kas ar tevi notika trešoreiz?

Trešā reize bija pa vidu, un to vismazāk gribu atcerēties. Tas bija divus mēnešus pēc slīkšanas. Nezinu, vai tas ar mani notika uz līdzenas vietas. Iespējams, tas bija saistīts ar to slīkšanu. Mediķi man izskaidrot nevarēja, un tas ir tikai manis paša pieņēmums, ka, iespējams, ezerā, toreiz sarijoties ūdeni, biju ierāvis kaut kādu baktēriju. Diagnoze bija pavisam vienkārša – bakteriāla infekcija.

Ir dzirdēts, ka tādu infekciju dēļ cilvēki saindējas un nomirst pat no ieskrāpēšanas pirkstā.

Viss notika strauji, tiku aizrauts uz slimnīcu, galīgi slikti, gals klāt...

Dzirdēts, ka tevi dakteri izglāba tieši tai laikā, kad nomira Līvu mūziķis Aivars Brīze.

Tā bija, jā. Tai laikā, kad ārsti cīnījās par manu dzīvību, izlasīju Aivara nekrologu, un mans veselības stāvoklis kļuva pavisam kritisks. Ar Aivaru esam vienā gadā dzimuši. Arī viņam aizejot bija 52 gadi... Tas bija draņķīgs periods.

Caur cik mazu adatas aci tu esi izlīdis? Ko tagad novērtē?

Mani aizveda uz slimnīcu, jo vajadzēja operēt. Bet nedrīkstēja to darīt, jo organismam tika konstatēta vispārēja saindēšanās.

Neoperēt nevarēja, jo es varēju nomirt. Tomēr tika izlemts par operāciju; mani uztjūnēja, noģērba, aizveda uz operāciju zāli.

Pliku, tikai ar plānu paladziņu biju apsegts. Sēdēju viens pats tukšā koridorā ar savu mazo paladziņu pie operāciju zāles, pienāca māsiņa, kura mani atpazina un pajautāja: „Nu ko, vecīt, pērkons dārd, ja?”

Un iegāja iekšā. Es vēl ilgi viens pats sēdēju tai koridorā, domāju un klusiņām raudāju. Par to, ka kaut kādā brīdī mēs nonākam līdz tam punktam, kad viss, kas tev pieder, ir tikai tas mazais paladziņš, ar ko esi apsedzies. Bet kāds pliks esi atnācis, tāds pliks arī aizej. Es jau nezināju, vai pēc operācijas pa tām durvīm iznākšu laukā vai ne. Jebkurš cilvēks pēc operācijas var nepamosties.

Jā, pēc šādas trīskāršas izglābšanās savu veselību un dzīvību noteikti sargā kā dimanta oliņu. Mani kā tipisku veci pie ārsta var dabūt, tikai ar buldozeru aizdzenot. Tu tagad uzpasē veselību?

Galīgi neesmu tas gadījums, kad vecis neiet pie ārsta. Regulāri to daru, eju uz visām veselības pārbaudēm un jau kopš 40 gadu vecuma nopietni sekoju līdzi. Varbūt tāpēc, ka man brālēns bija dakteris. Nu jau miris, aizgāja, starp citu, arī 52 gados...

Atceros, kā viņš kādreiz pie sevis vīpsnāja, ka pie viņa nākot tikai tādi vīrieši, kam dzīvē sācis labāk iet. Tā viņš bija izskaitļojis. Jo tad tu novērtē to, ka esi dzīvs, novērtē savu dzīvi. Kamēr tev pa dzīvi iet draņķīgi, kamēr sities kā pliks pa nātrēm, tad arī neej pie ārsta. Bet, kad jūti – esi nostabilizējies, kad dzīve tā kā varētu iet uz augšu, tad arī uznāk vēlme par savu fizisko ķermeni parūpēties, pārliecināties, ka viss ir labi.

Tev arī pēc operācijas bija vesela virkne aizliegumu, ko nedrīksti darīt?

Nē, par laimi, nekādu aizliegumu nebija. Pirmais, ko nepacietībā gaidīju, – kad pēc atveseļošanās varēšu uz baseinu iet. Bez baseina nevaru dzīvot! Man vajag peldēt.

Man arī! Ja tic reinkarnācijai, tad es iepriekšējā dzīvē noteikti esmu bijis reņģe!

Pēdējais lieliskākais joks, ko dzirdēju saistībā ar reinkarnāciju, bija Mūzikas ierakstu gada balvā. Kad iznāca Ksenija Sidorova un spēlēja akordeonu, vadītājs teica: „Ja es nākamajā dzīvē būšu kaut kas cits, es vēlētos būt akordeons!” Tas bija tik gaumīgi un forši, skatoties, kā Ksenija to akordeonu, pie sevis piespiedusi, glāsta.

Kas tu gribētu būt nākamajā dzīvē?

Pat nezinu. Tik nopietnā jautājumā...

...paļausies uz Dieva izvēli?

Mana izvēle tik globālās lietās droši vien būtu ateistiska. Man šķiet, ka pēc dzīves nav nekā.

Tas nozīmē, ka ir gana daudz, ko gribi pagūt šajā – vienīgajā.

Protams. Es gribētu paņemt mugursomu un vienatnē aizbraukt gadu nodzīvot Dienvidamerikā.

Dienvidamerikā galvenais ir palikt dzīvam! Tur visus atrod ar nozāģētām galvām!

Arī. Bet par to esmu ļoti nopietni domājis, tas man ir tāds sapnis. Pat ne sapnis – ambīcija!

Kā tu domā, kur ir paradīze?

Mana aizraušanās ir viss, kas saistās ar ūdeni. Esmu traks makšķernieks, un Usmas ezers – tā ir mana paradīze. Kopš izglābšanās no degošās pirts ik gadu augusta sākumā ar Raimondu Ozolu un Raimondu Macatu rīkojam koncertus uz ūdens, kuru nosaukums ir Usmas saulrieta sonāte. Saule riet, sēžam laivā, muzicējam, apkārt klausītāji sabrauc dažnedažādos peldlīdzekļos – kurš sēž motorlaivā, kurš jahtā... Tas ir apbrīnojami skaists pasākums. Iesaku aizbraukt un izbaudīt ikvienam šajā vasarā!

Esi kādreiz pieredzējis brīnumu, kam arī notici? Ko pilnīgi neizskaidrojamu.

Varbūt ne gluži brīnums, bet tāda interesanta sagadīšanās. Esmu liels ceļotājs, un, Operā strādājot, reiz satikos ar diriģentu Andri Veismani, kurš, tāpat kā es, arī katru vasaru kaut kur ceļo. Sezonas beigās, maijā, jautāju, ko darīs pa vasaru?

Viņš atbild: „Braukšu uz Prāgu.” Saku: „Es arī braukšu uz Prāgu!” Abi nosmejamies: „Labi, tad satiekamies uz Kārļa tilta!” Augustā aizbraucu uz Prāgu, eju pār Kārļa tiltu un dzirdu Andra Veismaņa balsi... Tieši tajā dienā, tieši tajā stundā un tieši uz Kārļa tilta!

Satiekoties abi bijām ar atkārtu žokli. Nebijām viens otram minējuši nedz mēnesi, nedz datumus, kad būsim tur. Bet es nemēģinu tur meklēt neko iracionālu. Manuprāt, tā ir sagadīšanās.

Paldies par viesmīlību restorānam Kolonāde. Mūsu stāsti Brīvības bulvārī 26, Rīgā.