Kaspars Zāle atceras iepazīšanos ar mīļoto Leldi Dreimani: "Nobrīnījos, ka meitene ēd ceptas ribiņas"
Viena stāsta divas versijas – Dailes teātra aktieri Lelde Dreimane un Kaspars Zāle žurnālam "OK!" dalās savā iepazīšanās stāstā.
Kaspara stāsts
Pirmā tikšanās reize mums notika Zirgu pasta pagalmā, kad es mācījos 3. vai 4. kursā, bet Lelde 1. vai 2. kursā. Iepriekš biju viņu redzējis gaiteņos, bet īsti pazīstami nebijām. Atceros, ka ārā bija silts, šķiet maijs... vai rudens? Nē, bija pavasaris!
Pārtraukumā starp mēģinājumiem sēdēju pagalmā, gatavojoties lomai, kad ienāca Lelde ar Rimi nopirktu plastmasas ēdiena trauku, kurā bija ceptas cūku ribiņas. Nobrīnījos, ka meitene ēd tādas lietas, bet viņa teica, ka garšo. Man arī garšo!
Tā arī sākām sarunu, kas kļuva par pirmo posmu mūsu iepazīšanās stāstā. Neatceros, kas Leldei todien bija mugurā, bet man tas arī nešķita svarīgi. Būtiskākais bija cilvēcīga saruna, bez izskaistinājumiem, kas ļāva man noprast, ka iekšēji viņa ir pilnīgi citādāks cilvēks, nekā to rādīja vizuālais tēls.
Pēc absolvēšanas nokļuvu Valmieras teātrī, pēc gada – Dailes teātrī, Lelde tikmēr turpināja mācības Kultūras akadēmijā. Šo pāris gadu laikā īpaši neuzturējām kontaktu, katram bija savi piedzīvojumi. Kad Lelde atnāca uz Dailes teātri, pamazām satuvinājāmies, līdz pagājušā gada rudenī kļuvām par pāri.
Esam kopā gan darbā, gan mājās, kas, manuprāt, ir labs pārbaudījums mūsu attiecībām. Negribu romantizēt un teikt, ka dienas ir kā ar pūdercukuru kaisītas, taču uzskatu, ka mēs ar Leldi labi tiekam galā. Galvenais jautājums – kā noturēt attiecības ilgtermiņā? Aizraušanās, kaislības, greizsirdība – tā ir kā spēle, kuru divi cilvēki spēlē kopā. Man šīs ir pirmās nopietnās attiecības, un es daudz ko mācos no Leldes, kurai šajā jomā ir lielāka pieredze.
Leldes stāsts
2011. gadā sāku studēt Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursā. Tolaik biju attiecībās ar iepriekšējo puisi, un, atklāti sakot, mani nekas vairāk par mācībām neinteresēja. Pateicoties dziļajam un spēcīgajam acu skatienam, starp visiem puišiem akadēmijā pamanīju Kasparu. Sākumā pat nevarēju viņam ilgstoši skatīties acīs – visu laiku novērsos! Lai gan viņš man iepatikās vizuāli, nekādi necentos ar viņu iepazīties.
Gāja laiks, un kādā pavasara dienā notika mūsu saruna Zirgu pasta pagalmā. Ārā bija skaista, saulaina, silta pavasara diena, tāpēc izlēmu apēst Rimi nopirktās pusdienas pagalmā, nevis iekšā Zirgu pastā kā parasti.
Situācija sakrita tā, ka pagalmā nebija neviena, izņemot Kasparu, kurš sēdēja uz soliņa. Izlēmu klusiņām apsēsties viņam blakus, lai netraucētu gatavoties lomai, bet viņš mani uzrunāja.
Neatceros, par ko tieši runājām, bet atminos to sajūtu – it kā mēs būtu ļoti labi pazīstami. Atzīšos, sākumā komunicēju ar Kasparu ļoti rezervēti, jo zināju par viņa slavu akadēmijā – viņš ļoti patika meitenēm. Savukārt mani šāda tipa puiši nekad nav piesaistījuši. Pēc pirmās sarunas sapratu, ka viņš ir ļoti sirsnīgs cilvēks, radniecīga dvēsele.
Kad ierados Dailes teātrī, mēs savilkāmies kopā gluži kā magnēti, jo mums bija līdzīgi uzskati par mākslu un teātri, arī dzīves uztvere. Sākumā bijām vienkārši kolēģi, draugi, nedomājot par tuvākām attiecībām. Pat nepamanīju to brīdi, kad sāku uztvert Kasparu kā kaut ko vairāk; tas notika ļoti dabīgi.
Zinu, ka Kaspars vēlējās būt ar mani kopā jau tālajā Zirgu pasta laikā, bet tolaik es nebiju brīva meitene un nevēlējos savā dzīvē kaut ko mainīt. Bet viņš visu šo laiku vienkārši gaidīja! Man tā bija liela dilemma – mesties jaunās attiecībās vai nemesties?
Jutu, ka sirds saka priekšā, ko darīt, bet prāts izvirza pretējus argumentus. Daudzus gadus sekoju prāta diktētajiem noteikumiem, bet šoreiz izvēlējos sekot sirdij.
Leldes un Kaspara laimīgu attiecību priekšnoteikumu TOP5
1. Kompromisi. Pieņemt vienam otru tādu, kāds viņš ir, un uztvert attiecības kā ceļojumu. Aktieriem ir raksturīgi būt ļoti emocionāliem un jūtīgiem, kas nereti beidzas ar “sprādzienu”.
Šādās situācijās vienkārši izelpojam gaisu un visu izrunājam. Ne vienmēr viss būs gludi, bet svarīgs ir process – cik ļoti tu gribi būt kopā ar otru cilvēku un noturēt attiecības.
2. Ceļošana. Mums abiem ļoti patīk ceļot – nevaram nosēdēt uz vietas vai ieiet rutīnā. Vides nomainīšana dod atelpu attiecībām, īpaši mums, jo visu laiku esam kopā vienās un tajās pašās telpās. Ļoti svarīgi ir aizbraukt uz citu vietu, pārlādēt baterijas, uzsūkt jaunu informāciju, lai turpinātu ar svaigu enerģijas devu.
3. Pielāgoties, bet nepazaudēt sevi. Dzīvē galvenais ir nepazaudēt cilvēcību, nekļūt par mašīnām, nevergot naudai vai konkrētai sistēmai. Taču pavisam no tā izvairīties nevar. Atslēgas vārds ir pielāgošanās, ko var attiecināt arī uz attiecībām. Atrast un nepazaudēt sevi – savu identitāti un sapņus.
4. Miers mājās. Kad sākām dzīvot kopā, vienojāmies, ka mājās vienmēr būs miers. To palīdz uzturēt arī dažādi meditatīvi rituāli – kadiķa dedzināšana, dzīvā uguns krāsnī. Abi pēc dabas esam strauji, tāpēc mums ir ļoti svarīgi atrast mieru sevī un vienam ar otru.
5. Mazi romantiski pārsteigumi. Vienreiz Kaspars man uzdāvināja ļoti skaistu rozi, kuru ieliku zilā vāzē. Kaspars izlēma, ka no šī brīža vāzē vienmēr būs roze, un tur savu solījumu. Tiklīdz zieds novīst, to nomaina jauna un svaiga roze!
