Jānis Šipkēvics stāsta, kā saimnieko savā lauku mājā: "Beidzot sajūtos kā īsts cilvēks"

Sveiks, jaunekli! Man liekas, ka līdz šim mūsu ceļi nav krustojušies un tikušies neesam.

Kā nu ne – Maskavas lidostā reiz satikāmies.

Tas neskaitās. Klau, man jāieslēdz dators. Amerikāņu serverī spēlēju vienu spēli onlainā. Ātri izdarīšu gājienu, negribu, ka mani noslepkavo!

Viss kārtībā, izdari, kas darāms.

Zini, tu esi dulls! Noteikt tikšanos desmitos no rīta. Laikam līdz ar vistām ej gulēt, ka tik agri jau esi ierindā. Mūziķi taču mēdzot līdz pusdienlaikam gulēt. Tev tā nav?

Tā man pašam ir jauna personīgā stratēģija – ikdienu izmēģināt dažādās formās. Esmu pārliecinājies, ka 24 stundas ir iespējams ļoti dažādi nodzīvot. Tas esmu cits es, kurš tiešām domā konsekventi atšķirīgi no rīta un vakarā. No rīta esmu asāk domājošs nekā vakarā. Bet, iespējams, tas mainās dzīves periodos. Atceros, ka kādreiz ļoti vēlu devos pie miera un ļoti vēlu cēlos no rīta.

Rīta stundai zelts mutē! Cikos mēdz mosties?

Lielākoties ceļos ap astoņiem, bet, kad ir radīšanas laiks, jādomā lielāki plāni, to daru laikposmā no sešiem līdz deviņiem. Protams, ne katru dienu to daru. Ja darītu, droši vien būtu priecīgs un lepns par sevi. Bet mans gribasspēks nav tik spēcīgs. Tāpēc mana lielākā iedvesma, piemēram, pasūtījuma darbiem, ir nodošanas termiņš.

Ko tālāk?

Pēc deviņiem, kad esmu beidzis radošos darbus, stundiņu paguļu un ķeros pie pārējām lietām. Jo tad, kad uznāk virsū visa lielā informācijas telpa, kad izlasi, kas notiek...

Kad diena uzgāžas uz galvas!

...tad tu ar savām domām paliec maziņš. Un tā sava balss kļūst daudz klusāka. Bet no rīta esi tu pats.

Es par sevi internetā lasu komentārus, jo esmu ļoti ziņkārīgs. Nesen feisbukā iekopēju viena anonīma komentētāja ļoti sulīgu viedokli par Latvijas simtgadei veltīto uzvedumu Gaismas raksti, kurā skanēja tevis komponētā mūzika... Vai gribi, nolasīšu pāris rindiņu ķengu par tevi?

Tu tiešām tagad man lasīsi priekšā kaut ko?!

Nu ja! Klausies: „Tā bija nebaudāma haltūra, noziegums pret Latvijas simtgadi. Nožēlojamo mūziku ieskaitot. Te Emīls Dārziņš būtu vēsturē iegājis nevis kā traģiski mirušais, bet kā Šipkēvicu zem vilciena pagrūdušais...” Es tik drausmīgi par šo smējos! Bet neuztraucies, vēl krāšņāki epiteti bija par horeogrāfiju.

Jā, Gaismas raksti saņēma ne tikai šādu kritiku. Bija sajūsminātie, tāpat bija daudzi, kurus tas pārsteidza kā auksta duša. Un, protams, es nevaru distancēties un uztvert to salti un vērojoši. Manī šīs atsauksmes raisa domas un pārdomas – cenšos tam pieiet analītiski, mēģinot izprast, kas darīts pareizi, kur bijušas kļūdas, kā attīstīt savu meistarību gan personīgi, gan mākslinieciskajā sadarbībā.

Šajā gadījumā interesantākais ir tajā, ka bijusi spraiga diskusija par mākslas definīciju; par to, kas ir leģitīma māksla... Vai ir iespējams un akceptējams tikai drošs mākslas formāts vai arī eksperimenta lauks. Pozitīvais, ka šī diskusija sasniedza arī tos, kas ikdienā nerunā par to, kas ir māksla, mākslas produkts vai rezultāts, jo sevišķi – laikmetīgs mākslas darbs. Kopumā esmu gandarīts par visas komandas veikumu.

Tieši tā – tāda nu ir modernā māksla. Un gribat vai ne, tā dzīvo savu dzīvi un ir. Esmu liels tavas grupas Instrumenti cienītājs. Tagad man ir iespēja pajautāt – nu kāpēc tu sevi te Latvijā smacē? Tev ar savu talantu vajadzēja mesties pasaulē. Es nezinu, kur ir mūziķu paradīze vai meka. Bet jautājums – kāpēc tu vēl neesi tur?!

Visas lietas notiek, par tām varbūt netiek skaļi runāts. Mani interesē ļoti dažādas jomas. Pati mūzika sastāv no vairākiem virzieniem – viens ir grupa un popmūzika, kas mani patiešām interesē. Ļoti izbaudu dziesmu rakstīšanu. Instrumentu jaunais albums ir latviešu valodā, un man ir milzīgs gandarījums sevi izpaust dziesmas formā. Tad vēl mani ļoti saista kora un orķestra mūzika. To rakstu lielākiem sastāviem.

Un vēl ir mākslas projekti, kas saistīti ar vizuālo mākslu vai performanci. Tur sevi izpaužu pavisam citādā formā. Šajā jomā nākamnedēļ un vēl pēc kādām nedēļām braukšu uz Stokholmu un Gēteborgu.

Visi zina, ka spēlē, komponē un dziedi, bet tava dzīve droši vien sastāv no vēl daudzām citām lietām. Varbūt nodarbojies ar ēvelēšanas darbiem vai tamlīdzīgi?

Nodarbojos ar dažādiem praktiskiem uzdevumiem, un tie manai dzīvei piešķir citu, reālistisku jēgu. Varētu teikt – notur pie zemes. Ēvelēšana droši vien ir vēl nākotne, bet, piemēram, koku zāģēšana, malkas ciršana, zāles pļaušana, dārza kopšana... Tās ir nodarbes, kas piepilda manu praktisko ikdienu. Tagad dzīvoju, var teikt, mežā, aptuveni stundas braucienā no Rīgas.

Parasti jau cilvēkus aizvelk tur, kur viņi ir labi jutušies bērnībā. Mazs būdams, dzīvoji laukos?

Man ir daudz draugu, kas izauguši laukos, taču viņiem tagad pēc laukiem neprasās. Izaugu Rīgā, daudz dzīvojoties pie omītes Iļģuciemā. Un viņai vienmēr ir bijis dārziņš. Principā pa to dārziņu visu laiku ņēmos, tā zemes smarža un dārza sajūta...

Pieaugot un sākot dzīvot Rīgas centrā, šķita, ka zeme nav aktuāla. Bet ap trīsdesmit kaut kāds instinkts sāka mosties. Ilgi nodzīvoju Rīgas centra burzmā, un tad sapratu – man gribas dzīvot citā vidē. Tādā, kur redzu, kā mainās gadalaiki. Laikam mana ikdienas nodarbošanās ir pārāk daudz saistīta ar cilvēkiem, un tas, ko esmu meklējis, ir vieta, kur esmu mierā un prom no visiem.

Cilvēki bēg no trokšņa. Un radošajiem tas jo īpaši ir ļoti svarīgi. Ko tu meklēji?

Meklēju vietu, kurā varu būt neatkarīgs. Man svarīgais bija tas, lai būtu vieta, kur nekas nav jārisina ne ar vienu kaimiņu vai jādomā, ka aiz tavām durvīm sākas sociālā dzīve. Laukos dzīvojot, redzu pilnīgi citu dzīves jēgu. Nekur nav pazudis tas, ko daru Rīgā un pasaulē, braukājot darba lietās, bet tagad tas vairs nav vienīgais, no kā sastāv mana dzīve.

Mani tas šausmīgi interesē. Man pašam ir 110 gadu veca lauku māja Iecavas upes krastā, apkārt esmu iekopis parku, kurā aug simtgadīgi ozoli. Kādi bija tavi parametri, izvēloties īpašumu?

Skatījos, protams, cik mana varēšana atļauj. Tā, lai gan ar saimnieciskajiem pienākumiem, gan izdevumiem tieku galā.

Tā ir viensēta?

Jā. Tas ir vecs mežsarga namiņš, kurā dzīvoja mežsargs. Tuvākie kaimiņi ir vairāku kilometru attālumā.

Ja jau mežsarga namiņš, tad gan jau arī mežs ir visapkārt?

Jā, visapkārt ir mežs, un tas man ļoti patīk. Mans lielais sapnis ir dzīvot tuvu jūrai. Bet arī tur, kur es dzīvoju, varu tikt nopeldēties. Man ir dīķis, tuvumā upe. Ūdeni ņemu no akas, malku pats mežā gādāju.

Ir kāds dzīvnieks – aita vai suns?

Es gribētu aitu, bet tas prasa rūpes. Tad būtu jātaisa žodziņš. Toties man ir suns un divi kaķi. Suns, jauktenītis, nāca komplektā ar māju. Iepriekšējie saimnieki paņēma un netika īsti galā, tāpēc atstāja tur. Mani viņš ļoti labi ir pieņēmis, jūtu, ka dzīvnieks ir ļoti pateicīgs, beidzot ticis pie saimnieka.

Šis tev ir pirmais suns?

Kopš bērnības – pirmais. Bērnībā man bija tāds mazs, mazs sunītis. Viņš man bija dikti liela mīlestība līdz kādiem 11 gadiem. Tad vairāk nekā 20 gadus man suņa nebija, bet nu ir atkal. Vēl divus kaķus paņēmu no patversmes. Viņi bija brālis un māsa, kas bija izmesti miskastē.

Dziedātāja Agnese Rakovska brīnījās, kad dzirdēja, ka es pa laukiem ar motorzāģi zāģēju alkšņus zivju žāvēšanai. Es jau arī tikai izskatos tāds dekoratīvs.

O, jā, esmu kļuvis par praktisku cilvēku, un tas man ir iepaticies. Tas man sagādā milzīgu gandarījumu, pilnīgi citādu, kādu sniedz darbošanās mūzikā.

Vecātēva nav bijis ne man, ne manai sievai, un sākumā, kad iegādājos pirmo lauku īpašumu, daudz ko nepratu, nezināju, nebija instrumentu. Toties man bija fantastiski kaimiņi. Viens 80 gadu vecs onkulītis man daudz labu padomu deva, ierādīja, kā lietas darāmas. Vai arī esi prasījis kādam padomu, kad netiec galā?

Man nav bijis viena mentora. Diemžēl neesmu pieredzējis nevienu vectētiņu, un tētis ir diezgan radošas dabas. Gribu pats izlauzties cauri un saprast, ka varu būt neatkarīgs, man nav pie katra sīkuma jāsauc meistars. Jānomaina mašīnai lampiņa, jāpieliek plaukts vai jāpievieno veļasmašīna – es to varu izdarīt. Mājas remontdarbus uzticēju speciālistiem, bet arī pats aktīvi līdzdarbojos.

Man lauki ir luksuss. Bet daudziem tie asociējas ar prastumu, nabadzību...

Katrs jau tiecas tur, kur jūtas labklājībā un luksusā pēc savas izpratnes. Man patīk distance, kas atdala darbu no mājām.

Kādreiz, dzīvojot Rīgā, jutos, ka atnāku ar visu – telefonu, datoru, domām – mājās. Tas bija nebeidzami, ka darbs tika nests uz mājām un es pamodos nevis mājās, bet darbā. Tagad tā distance, ko veicu, ja dodos uz Rīgu un atpakaļ, ir kā bufera zona.

Cik bieži brauc uz Rīgu?

Pēdējos mēnešos sanāk gandrīz katru dienu. Bet tas, ka ir attālums, liek dienu rūpīgāk saplānot. Stundu ilgas tikšanās dēļ uz Rīgu neskrienu. Ja esi mājās, esi prom, tad neviens nevar piezvanīt un izraut – baigi vajag, atskrien. Ir skaidrs, ka neskriešu.

Man ir milzīga siltumnīca, stādaudzētavās mani pazīst kā vecu suni, un man ir tāds kaifs stādīt. Tev ir dārziņš vai siltumnīca?

Man ir siltumnīca. Tur ņemos, cik atļauj laiks. Pavasaris sākas ar brīnišķīgu stādu komplektu. Gadās, ka apjoms, ko uzņemos, ir lielāks, nekā spēju padarīt. Tad iestājas bezcerība, pietrūkst laika.

Domāju, ka šopavasar uzņemšos mazāk – ar cerību, ka laika pietiks visam. Man mežā būs jau ceturtā vasara. Pamazām sāku apgūt teritoriju, funktierēju, kā to vēl smukāk sakopt. Tā ir liela, laba sajūta, ka maza Latvijas daļiņa kļūst sakoptāka.

Man vajadzēja četrus gadus, lai savu gabalu savāktu. Vēl tagad nāk stikli ārā no zemes.

Man arī bija nesakopta teritorija. Bija jāsāk ar darbiem, lai visu dabūtu nulles pozīcijā, lai nav visapkārt pilns ar apraktiem atkritumiem, kas kādreiz acīmredzot bija norma.

Ja dzīvo meža tuvumā, domā arī par medībām vai vismaz dzīvnieku vērošanu?

Nemedīju, esmu vērotājs. Redzu lapsas, stirnas. Man ir tālskatis, bet, kad tieku līdz tam, parasti visi zvēri jau ir aizskrējuši. Jākar kaklā. Apkārt ir putnu barotavas, vēroju putnus. Pārsvarā atlido zīlītes. Ir arī daži ļoti interesanti eksemplāri, kuriem diemžēl vēl nezinu nosaukumus.

Kas ir no praktiskiem veikumiem, par ko pašam prieks? Siltumnīcu gan jau pats sanagloji.

Nē, tā ir palikusi vecā. Siltumnīcai bieži sanāk mainīt plēvi. Tas ir mans sapnis – pašam uzbūvēt jaunu siltumnīcu. Patīk kokus stādīt – ābelītes, ķiršus, smiltsērkšķus –, arī dažādus krūmus: upenes, ērkšķogas, jāņogas...

Mūsdienu augļukoki ātri dod ražu. Esi jau dabūjis pirmos ābolus?

Ābolus nē. Izskatās, ka ābeles un ķiršus laikam neapčubinu pietiekami.

Uģis Joksts, kas Bulduros ir mācījies, stāstīja, ka, stādot ķiršus, apakšā vajag metāllūžņus parakt – kādu cirvi, piemēram. Tad tie labi augot.

Cik interesanti! Mana lielākā veiksme pagaidām ir smiltsērkšķi. Pašlaik aug divi kociņi – vīrišķais un sievišķais. Ražo tikai viens, bet ir ļoti auglīgs.

Pats arī lieto smiltsērkšķus?

Protams! Samaļu, sasaldēju, spiežu sulu, ēdu tāpat. Vēl pats būvēju komposta kastes no paletēm. Vienkārša recepte. Kopš dzīvoju mežā, loģiski šķiet šķirot atkritumus.
Iestādīju kādus desmit aveņu krūmus, bet tie nonīkuļoja. Dārzniecības lietās neesmu nekāds speciālists. Iestādīju, pabēru pelnus, jo atceros, ka omīte tā darīja.

Es šopavasar taisos atbrīvoties no viena laba aveņu krūma, varu tev stādus uzdāvināt. Atbrauc ciemos. Ja avenes iestādīsi pavasarī, tās jau rudenī ražos. Nevajag ne mēslot, neko. Iestādi, lai aug.

Paldies, ļoti labprāt.

Kad sēžu uz traktora, pļaujot zāli, reāli kā bomzis izskatos – gumijniekos, trenuškās. Tu arī laukos ģērbies kā lauķis? (Abi smejas.)

Protams, man arī ir mājas mode. Un tādas bildes es nevienam nerādītu. Traktors man ir vēl plānos, pagaidām neesmu tam līdzekļus sakrājis. Krāju. Toties man ir motorzāģis.

Pagaidām zāģēju tikai nokritušos kokus. Pats sev malku gādāju, mājās dzenu ar ķerru. Kvadracikla man nav, un man vispār patīk visu darīt tā pa vienkāršo – pa īstam. Jā, laukos dzīvojot, beidzot sajūtos kā īsts cilvēks.

Paldies par viesmīlību kafejnīcai grauzdētavai Rocket Bean Roastery Miera ielā 29, Rīgā.