Dziednieks, kurš nekad nav reklamējies. Slavenais Kārlis Ulmanis no Raunas

Mājiņā ir divas istabiņas. Mazākajā dziednieks atstāj virsdrēbes un, cik noprotu, glabā dažādas ar dziedniecību vairāk vai mazāk saistītas lietas. Otra ir pieņemšanas telpa, kurā ir galdiņš, daži krēsli un kušete. Pie sienas vairākas ikonas un glezniņas ar Dievmāti, uz galda svečturī deg sarkanas sveces, turpat rāmītis, kuru Kārlis izmanto vainu noteikšanai. Dziednieks tam līdzās noliek atsauksmju grāmatu. Ja gribot, lai iemetot aci, bet pēdējos gados viņš izdziedinātos tajā vairs nelūdzot rakstīt, jo tas, tāpat oficiālais sertifikāts, viņam vairs nešķietot būtiski. Trīsdesmit darba gados veselību palīdzējis atgūt daudziem, un tas esot vienīgais, kam ir nozīme.

Rētas nepaliek nevienam

Ziņkārība liek tūliņ pajautāt, kā dziednieks ticis pie tāda paša vārda un uzvārda kā Latvijas pirmajam prezidentam un kā tas ietekmējis viņa dzīvi. “Viņš pats man to deva – esmu prezidenta krustdēls. Piedzimu Jelgavā, visu bērnību pavadīju bērnunamos, jo mamma bija draiska pēc dabas, arī tēvs par mani nelikās ne zinis. Kādu vārdu man vecāki devuši, kāds bija uzvārds, nekad neesmu interesējies, bet, kad Kārlis Ulmanis apciemoja bērnunamu, viņš par savu krustdēlu izvēlējās tieši mani un deva savu vārdu, lai tas nezustu,” Kārlis atbild ar lepnumu.
Vēlāk viņš Cēsu arodskolā izmācījies par galdnieku, kādu laiku strādājis fabrikā, arī dažādos darbos Krievijā. 1956. gadā nosūtīts darbā uz kolhozu Raunā. Strādājis gan lauku brigādē, gan kaltē, gan vēl citur. Dziedniecībai pievērsies 1988. gadā.

Nomirusi sieva, nopietni saasinājušās paša veselības problēmas – bijusi bronhiālā astma, streikojusi sirds, manāmi pasliktinājusies redze. Varējis vai nu tam ļauties, vai bijis jāsāk kaut ko sevis labā darīt. Kārlis nav gribējis tik viegli padoties un nopietni sācis ar sevi strādāt.

“Kā zināju, ko darīt, ar ko iesākt? Nezinu. No ārstu ieteiktajām zālēm atteicos, visu darīju uz jušanu, ar pašiedvesmu. Bronhiālo astmu izārstēju bez neviena mutē pūšamā – tādus ne reizi neesmu izmantojis. Sirds arī pierima, un, kā redzat, briļļu man nav. Darbā laikā ar ķīļsiksnu man divus pirkstus nogrieza, vienam kauls bija pušu, bet pats tos pieaudzēju, lūzumu saaudzēju. Ja par šo gadījumu nebūtu ierakstīts manā sanitārajā grāmatiņā, neviens tam neticētu, jo pirksti lokās, āda gluda, rētas nav redzamas. Pēc mana darba tādas nepaliek nevienam. Vēlāk rokā vēl ar trimmeri robu izgriezu. Neviens neko nešuva, tikai apsēja, bet atkal viss gludi saauga.” Kārlis rāda savas rokas – visi pirksti taisni, no retām tiešām ne miņas. “Kā es to dabūju gatavu? Māksla!” dziednieks smejas, tad demonstrē, ka īkšķi var atliekt līdz pat apakšdelmam, un piebilst, ka rokas vingrinājis esot katru dienu un arī tagad to darot. Citiem viņa vecuma cilvēkiem pirksti šķībi un līki, bet viņam tas gājis secen. Kad ieminos, ka viņš droši vien daudz dzer ūdeni, jo tas ieeļļo locītavas, Kārlis mani pārtrauc pusteikumā. Pretēji visu speciālistu ieteikumiem viņš dzerot maz, turklāt paliek pie savas atziņas – jādzer tad, kad gribas, kad to prasa organisms, nevis vienkārši dzeršanas pēc.

“Vēl man kājā bija audzējs, ar to tieši tāpat galā tiku, nevienu smēri, kompresi netiku licis. Tikai ar savām rokām strādāju, iztēli liku lietā. Vieni procesi dziedinot jāapstādina, citi jāveicina, bet nevaru izskaidrot, kā to panāku. Zinu tikai vienu – lai palīdzētu citiem, jābūt lielai iekšējai jaudai, bet, lai līdzētu pats sev, vēl divtik lielai. Tāpat nemāku izskaidrot citas lietas. Kad piebraucāt, suņus rejam dzirdējāt? Nedzirdējāt, jo suņi, kuri te skraida visriņķī, nerej ne uz vienu, kas pie manis atbrauc. Neko ar suņiem neesmu sarunājis, šamanis neesmu – tā vienkārši ir. Ja redzēšu pa pagalmu skrienam peli, apstādināšu to ar acu skatienu. Tad tikai jāiziet ārā, pamirušo peli jāsavāc un jālikvidē. Žēl? Ko nu peli ies žēlot!”

Vistrakāk būs tad, ja lasīs "Veselību"

Tās cilvēku vainas, kuras neuzrādot paša rentgenacs, palīdzot noteikt vadiņi. Tā Kārlis sauc rāmīti, kādu diagnostikai izmanto liela daļa dziednieku. Ievērojami vairāk nekā agrāk cilvēki tagad sūdzoties par sirdskaitēm, arī pārsteidzoši daudz jauniešu,. Bieži viesi dziednieka namiņā esot tālbraucēji, kurus nomokot specifiskās šoferu veselības problēmas.

“Sāku dziedināt, vēl kolhozā strādājot. Kāds traumēja pirkstu, kāds galvu, es apturēju asiņošanu, brūce sadzija dikti ātri. Vietējai medmāsai adata aiz īkšķa naga aizdūrās un nolūza. Lai dabūtu laukā, gribēja operēt, bet es uz pirksta vairākkārt liku paturēt kompresi ar paša ierunātu, uzlādētu šņabīti, un tā pati iznāca laukā,” atceras dziednieks.

Kur viņš vārdus ierunāšanai dabūjis? Pa visādiem ceļiem tie pie viņa atnākuši, arī caur baznīcu. Un savus, protams, arī pielicis klāt. Turklāt Kārlis seko mēness fāzēm. Lai vainu no organisma dabūtu prom, ar to jāstrādā dilstošā mēnesī, ar sirds, nervu kaitēm – pieaugošā. To, ka mēness daudz ko ietekmē, visi zinot, ko viņš to atkal un atkal atkārtošot. Manu, ka vīram vairāk gribētos kavēties atmiņās, nevis stāstīt par dziedināšanu, tāpēc eju vidusceļu un pajautāju, vai Kārlis bijis pazīstams ar Zilākalna Martu, kura arī dzīvoja Raunā.

“Kā tad! Marta mita tepat netālu, gravā. Savu reiz pie viņas ciemā iegāju, kaut ko no Martas zināšanām tiku aizņēmies, tomēr par viņas skolnieku sevi nesaucu. Ir vesels bars dziednieku, kuri sevi tā dēvē. Lai jau, ko man tur jaukties. Es tik varu teikt, ka iekšējā jauda Martai bija liela. To sajutu. Un tā izpaudās kā spējā dziedināt, tā pareģošanā. Arī Marta nevarēja izskaidrot, no kurienes viņai tas un kā īsti viss darbojas. Katrā ziņā ar mācīšanos vien šajā lietā ir par maz, jo apgūt var paņēmienus, bet tam, lai noteiktu vainas un tās izdziedinātu, vajag Dieva doto jaudu.”

Kārlis atzīst, ka tagad reti kurš esot pie labas veselības. Nervu saspringums, pīpēšana, ieraušana – uzskaitījums ir gaužām vienkāršs. Viņaprāt, tas viss rada traucējumus asinsritē, bet tas nevar neietekmēt sirdi. Sievietēm, kuras ieradušas sēdēt, pārliekot vienu kāju otrai, Kārlis iesaka no šā ieraduma atradināties. “Smuki jau izskatās, bet asinsvadi tiek nospiesti,” viņš paskaidro. Arī biksēs sievietēm, īpaši jaunām meitenēm, nevajadzētu staigāt, jo tās nomācot sievišķo enerģiju. Tāpat pārlieku nevajagot aizrauties ar spalvu dzīšanu – jo biežāk dzenot, jo kuplāk tās augot. Par visādiem padusēs pūšamiem un smērējamiem līdzekļiem viņš nemaz negrib runāt – tie aiztaisa poras, un līdz ar to nevar izdalīties sviedri, ar kuriem tiek izvadīti sārņi, kas esot daudzu slimību cēlonis. Arī smaržas, dažnedažādie sejas, ķermeņa, roku, kāju un nagu krēmi organismam tikai kaitējot, jo satur dažādas ķīmiskas vielas. Pats viņš lieto vienīgi ādu mīkstinošu līdzekli pēc bārdas skūšanas.
Tad Kārlis izmet galveno trumpi: “Galvenais ir nedomāt par slimībām, neattiecināt uz sevi vai visas kaites. Ģimenes ārste arī stāsta, ka daudzi pie viņas nākot un prasot, lai izraksta tabletes tādām un šitādām kaitēm, jo pierakstot sev gandrīz visas, par kurām padzird. Televizorā rāda, ka kādam spiež labajā paribē, un viņš ar uzreiz sajūt, ka spiež, sāk nervozēt un skrien pēc reklamētajām tabletēm. Tādam kaut kaļķa tableti iedod, un būs labi. Nevajag sevī rakt visādas slimības – kā ar pašiedvesmu no tām var atveseļoties, tā arī var tās piesaukt. Es smejos, ka vistrakāk ar veselība būs tad, ja lasīs Veselību!”

Telefonu izliek aiz durvīm

Vienkāršākās vainas Kārlis noņem ātri, pie sarežģītākām jārēķinās, ka vajadzēs laiku. Piemēram, ja niķojas aizkuņģa dziedzeris, Kārlis to iekustina, bet pēc tam sirdzējam jāstrādā ar sevi, jāmaina dzīvesveids – vairāk jākustas, jābeidz sevi mocīt ar badināšanos, ko tagad sauc par diētu, jo organismam tādi eksperimenti nepatīk, pēc tam visi kļūstot tikai resnāki.
“Cilvēkam nav ne jābadinās, ne jāpārēdas, ne arī jāēd pēc pulksteņa. Kaut kas jāuzēd tikai tad, kad gribas ēst. Vispareizāk ēd mazi bērni. Ja bērns ēd gaļu, tad gaļu, un viņa rociņa pēc maizes nesniedzas. Bet pieaugušie taču grib būt gudrāki, uzstāj, ka gaļa jāēd ar maizi, spiež ēst to, kas bērnam negaršo. Tā mēs paši bērnus sabeidzam. Agrāk, lai zobi būtu stipri, bērniem deva ēst mālus. Tagad tikai mākslīgas lietas. Tas pats fluors zobiem nemaz nav vajadzīgs – viss mākslīgais organismam var tikai nodarīt pāri, un neviens mani neiestāstīs pretējo,” uzsver dziednieks.

Tāpat Kārlis ir pārliecināts, ka līdz piecu gadu vecumam bērni redz būtnes, kuras neredz pieaugušie. Vecāki tam netic un līdz ar to pavērš bērnu domāšanu citā virzienā, nobloķē viņos dabas dotās maņas. Svarīgas esot āderes. Ja bērns naktīs slikti guļ, lūdz, lai atstāj gaismu, tad vispirms jāpārbauda, vai viņa gulta nav uz āderes, jo citādi bērns sevī uzņems daudz negatīvā. Protams, savas guļvietas vieta jāpārbauda arī pieaugušajiem. “Es āderes sajūtu, man tās uzrāda rāmītis. Rīgā i par velti nedzīvotu – tā jau nav pilsēta, bet monstrs! Kur nu vēl vairāk uz rietumiem… Tai pašā Vācijā ne mušu vairs atradīsiet, ne odu, ne meža putniņu – visu ķīmija nobeigusi. Bet cilvēks taču arī ir dzīva būtne, arī viņu tā ietekmē! Gaiss arī visur sabendēts. Un kas tā par kārtību – ne lielie, ne bērni vairs pat normāli paēst nevar, jo jāspaida telefoni. Es neciešu to pat rokā paņemt, tādu nelabvēlību no tā jūtu. Tāpēc pie sevis telefonu neturu, izlieku aiz durvīm. Kabatā pie sirds vai mugurpusē pie nierēm to glabāt ir liela vieglprātība.”

Jo mazāk domā, jo ātrāk pāriet

Pēdējā laikā dziedniekam visbiežāk iznākot strādāt ar rozi – tā esot gandrīz katram, kas pie viņa atbrauc. Viņš varot izdziedināt visas, tomēr pārāk ielaistos gadījumos sūtot uz Rīgu, Sadovņikova ielu, jo tur viena daktere ar tādiem tiekot galā. Šis process esot gana sarežģīts, tāpēc Kārlis pie rozi noņemt varoša dziednieka iesaka vērsties, tikko radušās kaut mazākās aizdomas. Kāpēc tagad roze ir tik daudziem? Tie paši nervi esot pie vainas, radiācija – ne visi to paciešot vienlīdz labi.

“Rozi arī pārnēsā, un, jo jutīgāks cilvēks, jo vieglāk tā pieķeras. Dažam tikai atliek apsēsties tajā pašā vietā, kur sēdējis ar rozi slimais. Visbiežāk ar to sajiftējas ambulancēs, slimnīcās. Jūs pirmo reizi dzirdat, ka roze ir lipīga? Nuja, ka ir! Vistrakākā no visām rozēm ir cūkas roze – tad cilvēks izmetas vienos pleķos. Tāpēc, cūku kaujot, jābūt uzmanīgiem – nedrīkst būt neviena pušuma, jo tieši caur to roze tiek cilvēkā. Ļoti jāuzmana vāģīšos sēdoši mazi bērni, jo tajā vietā, kas pirmā atdursies pret zemi, uzreiz var būt roze,” brīdina Kārlis un piesaka, ka roze ļoti bieži rodas arī no izbīļa.

Diezgan biežas esot kaulu vainas, galvassāpes, piedzīts sprands. Vai pie tā tiešām vainīgs tikai sēdošais darbs? “Ne tikai tas, vispār mazkustīgums. Daudzi gados vecie arī sūkstās, ka sāp gan še, gan te – nevarot pakustēt. Bet, lai kā sāpētu, ir jāiet, un, jo mazāk par sāpēm domās, jo ātrāk tās pāries. Tikai kaulu sabrukšanas gadījumos tas nelīdzēs, tādos vispār maz ko var līdzēt. Kaulu stiprumam vajadzīgs D vitamīns, tikai mums nu saulītes ir tik, cik ir, un tā kļūst arvien skopāka, bet ar mākslīgo vitamīnu to neaizvietot. No mākslīgajiem vispār labuma mazāk nekā sliktuma. Visiem saku, ka vitamīnus jācenšas uzņemt ar pārtiku. Tikai ar to jau tagad traki. No dārzeņiem daudzmaz droši var ēst tikai pašu izaudzētos. Veikalā pirktu kartupeli pat nomizot nevar, tas uzreiz melns paliek. Tāpēc es ēdu tikai paša audzētos, zemi joprojām mēsloju ar govs mēsliem.”

Dziednieks ņem rokās svārstiņu un pavērš uz fotogrāfa pusi. Jau pēc pāris Kārļa  nosauktajām vājajām vietām viņš satrūkstas, bet neko darīt – nākas uzklausīt vēl par dažām. Tad svārstiņš tiek pavērsts pret mani. “Sēdi mierīgi, mazliet iekustināšu slinkumā palaidušos aizkuņģa dziedzeri.” To pateicis, viņš iebaksta tik spēji, ka man šķiet – dziedzeris palecas, un tad ar roku vairākkārt ātri un spēcīgi novelk tam apkārt pulkstenisku apli. Licis man brītiņu pasēdēt mierīgi, Kārlis pievēršas fotogrāfam. Arī viņš dabū trūkties no dziednieka spēcīgo roku pieskārieniem un uz brīdi paliek rāmi sēžam. Tad Kārlis atgriežas pie manis: “Paskatīsimies, ko aizkuņģis saka tagad!” Pret mani atkal pavēršas rāmītis. “ Ir iekustējies.”

Beidzis mūsu apstrādi, dziednieks apsēžas savā vietā. “Visslimākie no visiem ir sportisti un dakteri. Sportisti rezultātu dēļ sevi pārāk izdzen, pārslogojot visu ķermeni, un kur nu vēl traumas. Dakteri savukārt tīri enerģētiski sevī sagrābj daudzas kaites no pacientiem, jo nemāk sevi no tām pasargāt. Arī jaudas viņiem trūkst. Bet manējās ietekmē tavs kolēģis, redz, vēl tagad sēž mierīgs. Galva sareiba? Nekas, pāries. Tas no tā, ka es izdzenāju enerģijas sabiezējumu, bet pie brīvas enerģijas plūsmas ir jāpierod. Visu, ko mediķi cenšas panākt, likdami dzert dažādas tabletes, es izdaru ar rokām. Tām spēka netrūkst, es vēl tagad ar kulaku riekstus dauzu! Lokanums gan katru dienu jātrenē. Un interesanti – jo augumā raženāks cilvēks, jo mana jauda viņu ātrāk nogāž,”  piebilst dziednieks.

Palūkojies ārā pa logu, viņš atkal vēršas pie fotogrāfa: “Mašīnai arī viss nav kārtībā – paskaties kreiso aizmugurējo riteni! Jā, redzu arī šādas lietas. Bet nesatraucieties, līdz Rīgai tiksiet.” (Mājupceļā kolēģis atzīsies, ka pirms pāris dienām ar mašīnas kreiso riteni neveiksmīgi uzbraucis apmalei, tikai nav tam pievērsis uzmanību.)

Saku dziedniekam – tā vien izskatās, ka viņš jebkuram cilvēkam atrastu kādu vainu. Viņš nevilcinoties attrauc, ka pie tā vainojamas pārmaiņas arī cilvēka iekšējā pasaulē. Neviens nepadomājot, cik daudz paša dzīvības enerģijas patērē sliktās emocijas. Tad ko brīnīties, ka vainai seko vaina? Dziednieks sev nepieraksta pasaules glābēja slavu. Nekad neesot arī reklamējies, bet tie, kam vajag, viņu tomēr sameklējot. Gadoties arī, ka uz slimnīcu izsauc. Kad slimais jūtot, ka dakteri galā netiek, zvanot viņam un lūdzot, lai brauc palīgā. Dakteri  neiebilstot.

Gandrīz katra vecā kaluma dziednieka arsenālā ir zāļu tējas, uzlējumi, ziedes. Vai arī Kārlis tādus izmanto? Šo to iesakot, kaut ko arī pats pagatavojot gan sev, gan  citiem, bet konkrētus augus, receptes dziednieks nemin. It kā starp citu nosauc tikai asinszāli, vērmeli. Uz galda stāv divas 200 gramu pudelītes ar brūnu šķidrumu. Kas tajās iekšā? Uzlējums, Kārlis nosaka, bet tuvāk nepaskaidro. Noprotu, ka viņam ir savi noslēpumi, kuros dalīties negribas. Kad tikko bijām piebraukuši, Kārlis mums rādīja dārzā augošo valriekstu koku, teica, ka arī tas esot labs palīgs pie vairākām vainām. Varbūt pastāstīs, pie kādām?
“Agrāk saberza lapas, aplēja ar riktīgo petroleju un, kad ievilkās, ar to smērēja sāpošu muguru, locītavas. Labs līdzeklis bija, bet tagad petroleju vairs nevar dabūt, jāizlīdzas ar šņabi – ar to aplej arī izkaltētus nenogatavojušos riekstus. Arī šo uzlējumu lieto ierīvēšanai pie kaulu sāpēm. Zinu, ka pie sirds vainām profilaksei var iedzert bērza uzlējumu, pret audzējiem – strutenes, tik devas man neprasiet, es vispār ar uzlējumiem neaizraujos. Tāpat ar tējām. Pats sev kaut ko salasu, tepat viss dabūjams. Dabā vispār ir viss cilvēka veselībai vajadzīgais, skāde tik tā, ka cilvēks daudz ko aizmirsis un slinks tapis, viņš labāk uz aptieku aiziet.”

Dziednieka labā roka

Pēkšņi sparīgi ienāk enerģiska sieviete melniem, iesirmiem matiem. “Maija,” viņa iepazīstina ar sevi. Skatienā, kas tiek veltīts man un fotogrāfam, sajūtu neuzticēšanos, un tā vien šķiet, ka viņai gribas pajautāt, ko mēs ar Kārli te tik ilgi runājuši. Tad Maija klāj vaļā, ka viņi jau daudzus gadus strādā kopā, viņa esot dziednieka labā roka – kur varot, tur piepalīdzot, un varot viņa daudz, ne velti abi tik ilgi kopā turoties. Pēc nelielas stīvēšanās viņa ir ar mieru uz brīdi piesēst un parunāties. Taču, kad Maija tiek pie vārda, tad vairs ne apturēt.

Viņa sāk ar to, ka reiz Kārli izglābusi; vēl pusstunda, un viņa varējis nebūt. Jautājoši paskatos uz dziednieku, un viņš Maijas teikto apstiprina – tā tiešām bijis. “Toreiz ātros izsaucu, jo pati līdzēt nevarēju. Viss, ko mēģināju darīt, atdūrās kā pret sienu. Kārli operēja, un no attāluma gan viņam palīdzēju, enerģētiski stiprināju. Viņš man neļaus samelot, sakot, ka spēju noteikt cilvēku vainas. Gan ar rāmīti, gan bez – es tās ķermenī redzu kā tumšus pleķus. Cilvēks saka, viņam sāp vienā vietā, bet es paskaidroju, ka tur sāpe tikai atstarojas, īstā vaina ir pavisam citur. Bet ko nu es te ar savām spējām jaukšos – jūs taču atbraucāt Kārli uzklausīt.”

Maija dziedniekam palīdzot arī sadzīvē – malku sanesot, māju sakopjot. Kārļa sieviņa jau sen kā kapos, bērnu neesot, kādam rūpei jāuzņemoties. Tikai nevajagot domāt, ka viņa Kārlim sievas vietā uzmetusies, tā nu gan neesot. Tomēr, ja dziedināšanas darbā viens otram varot palīdzēt, tad kāpēc lai to nedarītu? Tikai vienu no viņiem lai negaidot – jaukšanos ģimenes dzīvē. Savstarpējās attiecības esot tikai vīra un sievas lieta, un tajās lai skaidrību meklējot paši. Kārlis Maijas teiktajam piekrīt, jo šādos gadījumos pateicības vietā varot izpelnīties pārmetumus.
“Izstāstīšu gadījumu, kas mums lika pieņemt šādu lēmumu,” Maija sasparojas kliedēt manu nesaprašanu. “Atnāk pie mums pāris, sieva dikti lūdz, lai vīru attur no dzeršanas. Tā kā viņš tam piekrīt, esam ar mieru palīdzēt. Pēc kāda laika ierodas vīrs, raud. Prasām, kas par lietu. Viņš nezinot, ko darīt – kopš nedzerot, sieva ne ar ko neesot apmierināta. Bet mēs tak arī nezinām, kāda bite viņai iekodusi! Un tad ātri klāt bija arī kundze, sāka mūs sunīt – kāpēc mēs viņas vīru izmainījuši līdz nepazīšanai? Nu, tā ir saprotama lieta – ja cilvēks beidz lietot alkoholu, mainās gan viņa domāšana, gan uzvedība. Tad sieva dusmās izbļāva arī savas neapmierinātības iemeslu – viņa nebija gaidījusi, ka skaidrā prātā vīrs ātri attaps, ka tiek krāpts, un viņa par to dabūs trūkties! Tā kā vairāk neko tādu abi ar Kārli piedzīvot negribējām, turpmāk ģimenes lietās izlēmām neiejaukties.”

Maijas nostāja ir kategoriska. Tāda pati tā ir, runājot par medicīnisko aprūpi kopumā. “Kā var būt, ka nauda ir svarīgāka par cilvēku, ka rindās uz bezmaksas izmeklēšanu jāgaida mēnešiem ilgi, jo kvotas, redz, beigušās?! Bet tad jau var būt par vēlu, jo slimība taču progresē. Lai kāds ministrs manā priekšā stāvētu, es nebaidos teikt, ka, manuprāt, tā ir apzināta politika. Nesaprotu arī to, kāpēc bezdarbniekiem pabalsts jāmaksā. Laukos trūkst darbaroku, bet kam strādāt, ja no valsts tāpat naudiņu saņem? Pat gados jauni cilvēki nekaunas parazitēt. Tajā pašā laikā Ulmaņa kungs turpina strādāt, palīdzēt cilvēkiem un dara to par kapeikām. Bet ir taču tādi, kuriem skauž viņa rosīšanās, kuri Kārli nešpetni sauc par burvi…”

Ulmaņa kungs viņas teikto uzklausa rāmā mierā – lai tak sauc par burvi, viņš to neņemot galvā. Kopumā jau cilvēki esot labi, viņš tos mīlot. Viņš kā dzīvojis un strādājis, tā turpināšot, kamēr vien dieviņš būs vēlējis.

Kad esam atvadījušies, pagalmā satiekam kādu pie dziednieka atbraukušu vīrieti un pārmijam dažus vārdus. Viņš un sieva šurp braucot vienmēr, kad sākot sāpēt mugura, un darba specifikas dēļ tas abiem gadoties bieži. Kad Kārlis ar Maiju pastrādājot, vismaz uz mēnesi par sāpēm varot aizmirst. Abi palīdzējuši arī ar astmu slimajam mazdēlam. Pēc diviem dziednieciskajiem seansiem lēkmes pārgājušas, tagad uznākot tikai pavasaros, kad viss zied, un tad Kārlis noņemot saasinājumu. Viņa ģimene dziedniekiem esot ļoti pateicīga. Kad lūdzu vīrieti pateikt savu vārdu un nodarbošanos, viņš atvainojas, ka to darīt nevarot, jo tad ģimenes ārsts vairs neņemšot pretī – viņam ļoti nepatīkot, ka cilvēki apmeklē dziedniekus.

Lai saņemtu speciālista tālruņa numuru, sūti īsziņu ar kodu PDZ101 (bez atstarpēm) uz numuru 1881.

Pakalpojuma maksa 1.50 EUR (ar PVN)