Vai tiešām tavas dzīves scenārijs ir iepriekš uzrakstīts? Atklāti par astroloģiju - kāpēc cilvēki tai tic

Tiek uzskatīts, ka mūsdienu Rietumu astroloģijas saknes stiepjas mezopotāmiešu, seno ēģiptiešu un grieķu astroloģijas tradīcijās. Protams, vietā jautājums, no kurienes šīs zināšanas uzradās senajiem grieķiem, ēģiptiešiem un mezopotāmiešiem. Pavisam skaidru un noteiktu liecību par to nav, izteiktas vien dažādas versijas. Viena no tām vēsta, ka astroloģijas pirmsākumi meklējami kādā augsti attīstītā un vēlāk zudušā civilizācijā, kas senajiem grieķiem bijusi pazīstama kā Atlantīda. Tiek uzskatīts, ka Atlantīda atradusies Atlantijas okeānā netālu no Gibraltāra. Piedzīvojot briesmīgu katastrofu, tā nogrimusi okeānā un gājusi bojā. Pirmoreiz tā pieminēta sengrieķu filozofa Platona dialogos Tīmajs un Kritijs, kas sarakstīti ap 360. gadu pirms mūsu ēras. Tiek pieļauta iespējamība, ka daļa no šīs civilizācijas izglābusies, pēc tam Atlantīdas pārstāvji devušies pāri tropiskajai pasaulei uz Ķīnu, Indiju, Mezopotāmiju un Ēģipti. Tur viņi nodibinājuši jaunas civilizācijas un, būdami sakrālu zināšanu pārzinātāji, attīstījuši tālāk astroloģijas tradīcijas, kas nonākušas līdz pat mūsdienām.  

Jāatzīmē, ka astroloģijā ir daudz virzienu. Jau pašos pirmsākumos tā sadalās naturālajā un prognožu astroloģijā. Pirmā pēta planētu kustību, kurai tagad galvenokārt pievērsusies astronomija, savukārt otrā interpretē planētu kustības ietekmi uz Zemi. Prognožu astroloģijas nozīmīgākie virzieni ir mundānā astroloģija, kas nodarbojas ar nāciju likteņiem, un ģenetialoģijas astroloģija, kas ir individuālo horoskopu sastādīšanas māksla. Mūsdienās vispopulārākā ir otrā, kas tālāk iedalās natālajā (dzimšanas karte un tās ietekme uz topošo personību), horārajā (horoskops, kas izveidots, lai atbildētu uz kādu konkrētu jautājumu konkrētā laikā un vietā) un eklektīvajā astroloģijā (horoskops, lai izvēlētos pareizo brīdi kādai rīcībai, piemēram, uzņēmuma dibināšanai). Vēl ir medicīniskā astroloģija, kas ar debesu planētām saista ķermeņa orgānus, bet noteiktas planētas – ar augu dziedinošo spēku. 

Jāuzsver, ka nepastāv viena vienota astroloģija, tās ir vairākas: ķīniešu, indiešu, Tuvo Austrumu un Rietumu. Astroloģijai ir ne tikai vairākas tendences, bet arī daudzas tradīcijas. Tuvāk un izvērstāk šīs tradīcijas ir apskatījis vēsturnieks Pīters Māršals savā grāmatā Pasaules astroloģijas vēsture, kurā ieskatījās arī "Patiesā Dzīve". 

Ķīniešu tradīcija 

Kā jau daudzi pamanījuši, ķīniešu astroloģijā ik gads tiek saistīts ar kādu dzīvnieku, kuram piemīt konkrētas īpašības. Gadi sakārtojušies divpadsmit gadu ciklā. Dažkārt to dēvē par ķīniešu zodiaku, taču šie dzīvnieki atšķirībā no Rietumu zodiaka zīmēm nav tieši vienoti ar specifiskiem zvaigznājiem. Katrs dzīvnieks tiek saistīts ar kādu elementu, krāsu, iņ vai jan un debespusi. Piemēram, žurka saistās ar ūdens elementu, melno krāsu, uztverīgo iņ un ziemeļiem. Tāpat žurka saistās ar ziemas vidu. 

Kāda leģenda vēsta, ka dzīvnieku sistēmas izveidotājs bijis Buda. Kādu dienu viņš uzaicinājis ciemos visus zemes dzīvniekus, taču ieradušies tikai divpadsmit. Izrādot atzinību, viņš katram dzīvniekam piešķīris gadu, ar kuru tas turpmāk būs saistīts.  

Cikla kārtība atspoguļo secību, kādā zvēri ieradās: žurka, vērsis, tīģeris, trusis, pūķis, čūska, zirgs, kaza, pērtiķis, gailis, suns un cūka. Turklāt konkrēta dzīvnieku zīme atbilst cilvēka dzimšanas stundai. Ķīnieši diennakti dala divpadsmit vienībās, katra vienība atbilst divām Rietumu stundām. Žurkas zīme ir no 23.00 līdz 1.00, pēc tam nāk vērsis, tīģeris, trusis un tā tālāk.

Kā apliecina zinātāji, lai pilnībā izprastu ķīniešu astroloģiju, vispirms nepieciešams izprast dao mācību, kas ir vecākā filozofiskā uzskatu sistēma Ķīnā. Cita starpā tā māca, kā iegūt iekšēju un ārēju mieru. Tāpēc ir ļoti svarīgi izvairīties no galējībām; ķīniešiem vidusceļš ir gudrības esence. 

Dao tiek definēts kā lietu dabiskā kārtība, taču patiesībā to nevar ne izskaidrot, ne aprakstīt, to var tikai sajust. Pilnīgi visu caurvij dao, tāpēc starp elementiem, dabas parādībām un cilvēka ķermeņa daļām pastāv noteiktas attiecības un saistības. Piemēram, koka elements saistīts ar aknām, tā krāsa ir zaļa, garša – skāba, skaitlis – astoņi. Uguns valda pār sirdi, tās krāsa ir sarkana, garša – rūgta, skaitlis – septiņi. Zeme saistīta ar liesu, krāsa ir dzeltena, salda garša, skaitlis – pieci. Metāls valda pār plaušām, saistīts ar baltu krāsu, asu garšu un skaitli deviņi. Ūdens valda pār nierēm un ir saistīts ar melnu krāsu, sāļu garšu un skaitli seši. 

Ar elementiem ir saistītas arī piecas par Piecām Zvaigznēm dēvētās planētas, kas redzamas ar neapbruņotu aci. Hronoloģiskā zvaigzne ir Merkurs, kura kvintesence ir ūdens, Lielā Baltā ir Venera (metāls), Mirdzošā Malduguns ir Marss (uguns), Gada Zvaigzne ir Jupiters (koks), Nomācošā Zvaigzne ir Saturns (zeme). Tā kā katrai planētai ir savs skaņas augstums, kopā riņķojot, tās rada sfēru mūziku un atspoguļo Visuma harmoniju. Piecu elementu (koks, uguns, zeme, metāls, ūdens) teorija veido ķīniešu medicīnas un akupunktūras, kā arī astroloģijas pamatus. Šie pieci elementi caurvij ķīniešu kultūru un dzīvesveidu. 

Ķīnieši vienmēr ir uzskatījuši, ka zeme atspoguļo debesu norises un ka pastāv tieša saikne starp Visuma makrokosmu un indivīda mikrokosmu. Abas valstības – debess un zeme – darbojas ciešā saskaņā. Notikums vienā rezonē ar notikumu otrā. Process notiek abos virzienos – norises debesīs ietekmē uz Zemes notiekošo, savukārt Zemes notikumi atspoguļojas debesīs. Astrologa uzdevums ir izprast, kāda būs to tiešā ietekme uz tautu likteņiem un indivīda dzīves ceļu. 

Ķīniešu astroloģija, tāpat kā ķīniešu metafizika, pieņem, ka Visums patiešām darbojas pēc noteiktām likumsakarībām. Izprotot šos nosacījumus, var labāk izprast savu likteni. Tomēr ķīniešiem liktenis nekad nav pilnībā skaidrs. Ja tā būtu, viņi tik ļoti neinteresētos par pareģošanu un darījumiem. Ķīniešu astroloģija balstās daosistu atklāsmē, ka labāk ir plūst pa dabisko straumi, nevis tai pretoties. Plūstot līdz ar straumi, cilvēks darbojas efektīvāk un ātrāk sasniedz savu mērķi. Ļaujoties pašplūsmai, cilvēku iznesīs jūrā, taču, ja nepieciešams, tad ir iespējams arī peldēt tai pretī un sasniegt paša izvēlēto ostu. Jebkurā gadījumā ir noderīgi zināt, uz kurieni plūst galvenā straume. Un to priekšā pasaka astroloģija. 

Ķīniešu pasaules uzskatā viss atrodas plūdumā un mainībā, tāpēc natālais horoskops nelīdzinās fotogrāfijai, kas sniedz statisku rakstura un likteņa attēlu. Tas parāda procesus, kas saistīti ar Visuma enerģijām. Sākot tās izprast, cilvēka griba spēj izmantot šos spēkus un pavērst savā labā. Tas nozīmē, ka cilvēks savu likteni turpina veidot ar dzīves laikā veiktajām darbībām. Tādējādi cilvēka dzīves gala versija paliek viņa paša rokās. 

Indiešu tradīcija

Jautāts par astroloģijas nozīmi, slavenais indiešu astrologs Bengalors Venkata Ramans reiz teica: “Tā izgaismo drūmās nākotnes tumšos kaktus. Tā mēģina paredzēt cilvēka nākotni, nāciju, impēriju, karaļvalstu, karu, revolūciju un citu zemes norišu likteni. Tā informē nevis ar neskaidriem minējumiem vai žestiem, bet balstās uz tīru matemātisku aprēķinu nelokāmās bāzes. Caur novērojumiem, izglītošanos un, vissvarīgākais, indukciju astrologs patiesi ir atradis saistību starp planētas kustību un notikumiem katra indivīda dzīvē.”

Indiešu astroloģijā tiek izmantotas tās pašas zodiaka zīmes, kas Rietumos, lai gan dažu zvaigznāju attēlojums debesīs ir atšķirīgs. Šeit tiek praktizēta līdzīga māju sistēma (katra māja atbilst konkrētam dzīves aspektam), tomēr dažu māju nozīme ir citāda. Galvenā atšķirība ir tā, ka horoskopi precīzāk atspoguļo debesu realitāti un lielāka nozīme ir Mēnesim. Turklāt indiešu astroloģijā visaugstākais mērķis ir nevis pasaulīgie sasniegumi zemes virsū, bet gan pašrealizācija un garīga apgaismība. Tā iemāca, kā dzīvot saskaņā ar Veselumu. Indiešu astroloģija sniedz iespēju nostāties uz garīgā ceļa, kas pārmaina visu dzīvi. 

Indiešu astrologi uzskata, ka Zemes būtņu fizisko, mentālo un garīgo stāvokli ietekmē Saules, Mēness, planētu un zvaigžņu enerģija. Tā kā ikviens ir makrokosma mikrokosms, katram indivīdam atbilst planētu struktūra, kas piešķir unikālu personību un potenciālu. Šīs struktūras raksturs ir atkarīgs no konkrētā dzimšanas laika un vietas. 

Ķīniešu astroloģija nesaraujami saistīta ar dao mācību, indiešu – ar jēdzienu karma, kas ir universāls cēloņu un seku likums. Karma nozīmē to, ka mēs neizbēgami pļaujam to, ko sējam. Katra darbība rada tālejošas sekas, līdzīgi kā dīķī iemests akmens – ūdens viļņus. Tas, kā esam rīkojušies iepriekšējā dzīvē, ietekmē mūsu rīcību tagadnē. Tā kā šī zemes dzīve ir viena no daudzajām, astroloģija palīdz radīt līdzekli, ar kuru darboties pret negatīvām ietekmēm, lai visbeidzot varētu atbrīvoties no pasaulīgajiem valgiem. Indiešu astroloģija piedāvā ceļojumu pašatklāsmē, kas ietver progresējošu attīstību un sava potenciāla apzināšanos. 

Bez priekšstata par karmu un garīgās orientācijas indiešu astroloģija no Rietumu astroloģijas atšķiras ar vēl diviem būtiskiem aspektiem. Rietumu astroloģijā tiek izmantota mūsu Saules zīme (Saules novietojums konkrētā zodiaka zīmē cilvēka piedzimšanas brīdī), savukārt indiešu astrologi tāpat kā ķīniešie īpašu uzmanību pievērš arī Mēness ciklam. Indiešu reliģiskais kalendārs vienmēr ir bijis solāri lunārs. Rituāli tiek veikti konkrētā lunārā mēneša dienā, īpaši pēc jauna vai pilna mēness. 

Lai atjaunotu labas veselības dabisko harmoniju, ājurvēdas ārsti un astrologi iesaka tādas zāles kā gavēnis, meditācija, mantras, rituāli, kā arī konkrētu akmeņu, dārgakmeņu, kristālu un metālu izmantojumu. 

Planētas tiek uzskatītas par astrāliem spēkiem, kas var sagrābt mūsu patību. Tās ir universālā karmas likuma instrumenti, kas ietekmē mūs ar savu starojumu. Tādējādi horoskopu var dēvēt par karmas karti, kas saistīta ar deviņu sagrābēju īpatnībām. Kas tad ir šie sagrābēji? Saule, Mēness, piecas planētas: Merkurs, Marss, Venera, Jupiters un Saturns, kā arī neredzamās planētas Rahu un Ketu (Mēness orbītas ziemeļu un dienvidu mezgli). 

Indiešu mitoloģijā Saules sistēmu bieži uzskata par personifikāciju dievišķajai laika personai, ko dēvē par Kāla Purušu. Planētas valda pār dažādiem viņa būtības aspektiem un ir atbildīgas par kādu personības iezīmi. Saule valda pār dvēseli, Mēness pārvalda sajūtas un emocijas. Marss pārvalda spēku un varu, Merkurs – saprātu un runu, Jupiters – zināšanas un veiksmi, Venera – alkas un ilgas, Saturns – ciešanas un nelaimes. 

Indieši uzskata, ka astroloģija palīdz izprast no iepriekšējām dzīvēm atnestās ietekmes; tās parādās dzimšanas kartē. Ikviena karte atklāj dvēseles negatīvos un pozitīvos aspektus. Taču iespējas ir bezgalīgas. Tas ir katra cilvēka apslēptais spēks, kas guļ kā saritinājusies čūska. Izprotot savu spēku, cilvēks var mainīt savas dzīves virzienu. Var rīkoties neparasti, gluži kā čūska vijoties uz augšu. 

Mezopotāmijas un Ēģiptes tradīcijas

Kā norāda zinātāji, Rietumu astroloģijas saknes stiepjas mezopotāmiešu, ēģiptiešu un grieķu astroloģijas tradīciju sintēzē. Tā cēlusies no Mezopotāmijas maģiskās pareģošanas mākslas un Ēģiptes zvaigžņu reliģijas, savukārt sengrieķu domātājs Platons tai piešķīris filozofisko struktūru. Mūsu ēras otrajā gadsimtā Romas impērijā dzīvojošais zinātnieks Klaudijs Ptolemajs, ko uzskata par astronomijas tēvu, ielika pamatus astroloģijas pamatprincipiem, kas pēdējo divu gadu tūkstošu laikā neko daudz nav mainījušies. 

Tiek uzskatīts, ka pirmā diženā Mezopotāmijas civilizācija bija Šumera, kuras impērija tika nodibināta četrtūkstoš gadu pirms mūsu ēras un savu zenītu sasniedza tūkstoš gadu vēlāk. Pretēji izraēliešiem, kas vēsturi skatīja lineāri kā virzību uz mērķi, mezopotāmieši to uztvēra kā nebeidzamu ciklu milzīgā laika posmā. Pagātne un nākotne nepārtraukti saplūda tagadnē. Vēsturei nebija gala, tā bija nebeidzama atkārtošanās. Labais un ļaunais saplūda kopā un atraisījās, liktenis nebija fiksēts vai iepriekšnoteikts. Zīmes bija tikai zīmes vai brīdinājums par iespējamo, tās nebija neizbēgamas. Tas, no kurienes radās pirmā šumeru civilizācija, vēl arvien ir noslēpums. Ņemot vērā sarežģītās reliģiskās sistēmas, izcilās arhitektūras un grūtās rakstu formas pēkšņo izveidi, daudzi eksperti izteikuši versiju, ka tās dibinātāji varētu būt ieradušies no kādas citas zemes, ko iznīcinājusi katastrofa. Paši šumeri rakstījuši, ka nāk no Dilmunas salas, kur mituši pirms plūdiem dzīvojošo valdnieku pēcteči. 

Rietumi no Mezopotāmijas mantojuši ārkārtīgi daudz, ieskaitot arī zināšanas astroloģijā. Pasaulē vecākais zināmais darbs par astroloģiju Enuma Anu Enlil tika atrasts Nīnivē, valdnieka Ašurbanipala, kas valdīja no 668. gada pirms mūsu ēras, pils slavenajā bibliotēkā. Tā ir bieza māla plātne ar noapaļotām malām un ideāli saglabājušos ķīļrakstu – Veneras kustības noteiktu zīmju apkopojums. 

Daudz kas aizgūts arī no Senās Ēģiptes tradīcijām. Tiek pieņemts, ka aptuveni pirms sešiem tūkstošiem gadu Ēģiptē attīstījās civilizācija ar sarežģītu reliģiju un monumentālu arhitektūru. Arī šīs civilizācijas izcelsme nav skaidra. Tāpat kā par šumeriem, arī par ēģiptiešu civilizācijas veidotājiem izteikta versija, ka tie ar savām zināšanām ieradušies no citurienes. Zināms fakts – ēģiptiešu civilizācija bija pilnībā organizēta ap reliģiju. Faraonam bija augstākā vara uz zemes, un viņu uzskatīja par dievišķu. Dievišķa dzirksts bija visos cilvēkos, kuriem bija iespējas kļūt līdzīgiem dieviem. 

Dzīvi uz zemes ēģiptieši uzskatīja par īslaicīgu pieturu, par pakāpienu ceļā uz mūžību. Ticēdami, ka dzīvo dvēseles nākušas no zvaigznēm, viņi ilgojās atgriezties zvaigznēs. 

Tāpat kā jebkurā citā jomā, arī šo zinību pamatprincipus ēģiptieši turēja noslēpumā un izpauda tikai simboliski arhitektūrā un mākslā, turklāt zināšanas mutiski nodeva skolotājs māceklim. Noslēpumainību saglabāja, lai zināšanas nenokļūtu nepareizās rokās. Piemēram, grieķu filozofam Pitagoram esot bijis jāgaida divdesmit gadu, līdz viņš ticis uzņemts ēģiptiešu tempļos. Astroloģija saglabājās kā sakrāla tempļa zinātne, ar kuru nodarbojās tikai atbildīgi un zinoši priesteri. Jāatzīst, ēģiptiešu astroloģijas rakstīto avotu ir ļoti maz, līdz mūsdienām saglabājušie vien atsevišķi  fragmenti. 

Senā Grieķija un Roma 

Tiek pieņemts, ka pēc tam, kad Aleksandrs Lielais ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras iekaroja Mezopotāmiju un Ēģipti, notika savstarpēja papildināšanās ar astroloģijas metodēm un idejām. Daudz ko pārņēma grieķi, kuri šīs zināšanas sistematizēja. Šeit vietā pieminēt Hipokrātu, kurš ne tikai radīja dzīvības glābšanas zvērestu, ko tagad nodod visi medicīnas profesionāļi, bet arī lika pamatus medicīniskajai astroloģijai. Ķermeņa daļas saistītas ar konkrētām zodiaka zīmēm. Auns – galva, Vērsis – rīkle, Dvīņi – plaušas, pleci, rokas, plaukstas, Vēzis – gļotādas, Lauva – sirds, mugurkauls, Jaunava – vēders, iekšéjie orgāni, Svari – nieres, krusti, Skorpions – resnā zarna, Strēlnieks – gurni, augšstilbi, Mežāžis – locītavas, žultspūslis, Ūdensvīrs – stilbi, potītes, Zivis – pēdas. 

Slimības diagnosticēšanā valdīja uzskats – ja zīmi, kas pārvalda konkrētu ķermeņa daļu, ietekmē nelabvēlīga planēta vai kāda planēta negatīvā aspektā, tad attiecīgi tiks ietekmēta arī ķermeņa daļa. Pretlīdzeklis bija zīmes spēka palielināšana, izmantojot ar to saistītos augus, dzīvniekus, akmeņus un krāsas. Šāda maģiska pieeja ar labiem rezultātiem izsenis praktizēta arī Indijā, Mezopotāmijā un Ēģiptē.  

Grieķi ne tikai daudz ko pārņēma no ēģiptiešiem un mezopotāmiešiem, bet arī veica daudzus uzlabojumus. Izmantojot zināšanas matemātikā, viņi astroloģiju padarīja par krietni sistemātiskāku disciplīnu. Vairāk akcentējot individuālo, viņi veica pāreju no mundānās astroloģijas, kas nodarbojās ar nācijas likteni, pie natālajiem horoskopiem, kas atspoguļoja cilvēka raksturu un likteni. 

Astroloģija bija populāra arī Romas impērijā, tikai tās beigu posmā tai neklājās viegli. Kad kristietība kļuva par impērijas oficiālo reliģiju, astroloģijas praktizēšanu izsludināja ārpus likuma. Pēc romiešu impērijas sabrukuma astroloģijas centrs pārcēlās uz islāma impēriju un Eiropā atgriezās tikai viduslaikos – ar maoru palīdzību Spānijā un Itālijā. Tad arī tika pārskatīta astroloģijas nozīme un piemērojamība. Var teikt, ka astroloģijas atkal nāca modē. Piemēram, 14. gadsimtā savs astrologs bija gan pāvestam, gan bīskapiem, gan karaļiem. Tomēr pieaugošā interese par astroloģiju ne vienmēr pasargāja astrologus no baznīcas represijām, it sevišķi, ja bija pāršauts pār strīpu. Piemēram, 1327. gadā par Kristus horoskopa izveidošanu un apgalvojumu, ka krustā sišana bija nenovēršama, kā ķeceri sārtā sadedzināja Florences galma astrologu un alķīmiķi Čeko d’Ascolu. 

Iedalītās likteņa kārtis 

Laikā gaitā cilvēku attieksmē daudz kas ir mainījies, piemēram, šodien neviens vairs neapstrīdēs Mēness ietekmi uz dažādiem Zemes procesiem. Taču agrāk Galileo Galilejs teoriju, ka Mēness izraisa paisumus, nosauca par astroloģiskām blēņām. Tagad ikviens jūrnieks un zinātnieks zina, ka pavasara plūdmaiņas notiek divreiz mēnesī – divas dienas pēc jauna un divas dienas pēc pilna mēness.

Kā reiz atzina Volands, ķieģelis tāpat vien – ne no šā, ne no tā – nevienam uz galvas nekrīt. Ja paredzēts, ka Berliozam nogriezīs galvu, tad tieši tā arī notiks. Turklāt tas jau iepriekš redzams viņa astroloģiskajā kartē. Tāpēc jau aktuāls kļūst jautājums, vai mūsu dzīves scenārijs ir jau iepriekš uzrakstīts un vai astroloģija patiesi spēj paredzēt nākotni. Populāra ir teorija, kas debesu ķermeņus uzlūko nevis par Zemes notikumu cēloņiem vai zīmēm, kas nodod specifisku informāciju, bet drīzāk par simboliem, kas norāda uz konkrēta notikuma iespējamību telpā un laikā. Astroloģija sniedz priekšstatu par ainu kopumā, taču detaļas katrs indivīds savā dzīvē ieraksta pats. Zvaigznes tikai norāda, bet nepiespiež. 

Rezumējums – dzimšanas karte ir gluži kā navigācija ar dažādiem brīdinājumiem. Tā norāda, kas var notikt, ja cilvēks iet konkrētu ceļu. Tā pastāsta par laika ritu un iespējām, kas var pavērties dažādos dzīves posmos. Tā parāda kārtis, ko liktenis ir iedalījis, taču katrs, ja labi grib, spēj ietekmēt spēles iznākumu. Jo cilvēks būs prasmīgāks, jo būs veiksmīgāks.