Gardēžu saruna. "Raxtu Raxtu" mūziķe Kristīne Kārkle: "Es Martam teicu, ka viņš var grēkot, bet pa kluso"

Sekojot gardēžu spēles noteikumiem, abiem ir jāizvēlas ēdiens otram, slepus norādot viesmīlei uz to ēdienkartē. Lai gan Kristīne un Marts zina, kas otram garšo,  viņiem gribas pasūtīt kaut ko interesantu un pārsteigt mīļoto. Kamēr tiek pētīta ēdienkarte, Kristīne pasūta baltu kafiju un Marts izvēlas zaļo jasmīnu tēju. Konsultējoties ar viesmīli par labākajām gaļas un piedevu kombinācijām, abi veic pasūtījumu, uzticot steika gatavības pakāpi pavāram.

Marts: – Var būt tā, ka netīšām pasūtīsim viens otram vienu un to pašu.
Kristīne: – Zinot manus ēšanas paradumus, domāju, ka nepasūtīji man neko treknu. Vai tev ir nojausma, ko es izvēlējos tev?
Marts: – Neliela nojausma ir! Es šajā vietā esmu pirmo reizi, un tu?
Kristīne: – Šķiet, ka esmu te jau bijusi...

Vai bieži sanāk aiziet uz restorānu vai tomēr dodat priekšroku mājās gatavotam ēdienam?
Kristīne: – Ikdienā parasti gatavojam mājās, jo mums ir jāpielāgojas bērniem. Šad tad sanāk aiziet arī uz kādu restorānu, taču visbiežāk cenšamies izmantot šo iespēju tieši ceļojumu laikā, lai nobaudītu vietējo ēdienu.

Ēdiens ir kultūras sastāvdaļa un palīdz labāk sajust zemi, kurā atrodies. Esot Brazīlijā, man viss ēdiens šķita pārlieku salds, jo tur visam pievieno cukuru. Nezinu, vai tas ir raksturīgs tieši centrālajai daļai, kur ir lielas cukurniedru plantācijas. Savukārt Meksikā var izbaudīt tik asu ēdienu, kādu neatradīsiet nevienā Rīgas restorānā.

Nesen bijām Spānijā, kur daudz ēdām olīvas ar vītināto gaļu. Esam ēduši ķengura gaļu gan Austrālijā, gan tepat Latvijā, kad to gatavoja mūsu labs austrāliešu draugs, pavārs, un, jāatzīst, ka, baudot to Austrālijā ir pavisam citas sajūtas.

Marts: – Ēdienu ietekmē viss – gaiss, saule... Austrālijā aug daudz eikaliptu koku, tāpēc tur pat gaiss smaržo citādāk, un, protams, arī ēdiena garša atšķiras. Ķengura gaļai ir ļoti īss pagatavošanas laiks – apcep vienu minūti no abām pusēm.
Kristīne: – Paturot uz pannas nedaudz par ilgu, tā kļūst nelietojama.
Marts: – Gribētos kādreiz aizbraukt uz Gruziju, lai nobaudītu viņu nacionālo virtuvi. Vēlos lauzt mītu par šašliku kā nacionālo ēdienu... Cik man ir stāstīts, “gruzīnu marinādes” nemaz nenāk no Gruzijas! Tur apber svaigu gaļu ar sāli, pipariem, zaļumiem un momentāni liek uz pannas.
Kristīne: – Jā, atceros kā mani gruzīnu draugi gatavoja gaļu; vienkārši uzcepa uz ugunskura, un sanāca brīnišķīgs šašliks. Vasarās viens no mūsu iecienītākajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem ir gaļas cepšana dārzā. Arī ikdienā Marts vairāk atbild par gaļu, man savukārt patīk vārīt zupas un gatavot salātus.

Vai jums katram ir savs firmas ēdiens?
Marts: – Lasis!
Kristīne: – Nezinu, vai tas ir firmas ēdiens... Tu vienu brīdi bieži gatavoji liellopa gaļu dzērveņu medalū.
Marts: – Jā, tas bija topa ēdiens.
Kristīne: – Garšoja gan bērniem, gan mums. Man savukārt patīk eksperimentēt ar zupām – varētu jaukt kopā visdažādākās sastāvdaļas, taču bērni bieži vien izbrāķē, jo viņiem patīk pazīstamas garšas.
Marts: – Tu taču piekritīsi – ja mums būtu liels zivju tirgus, kā, piemēram, Spānijā, pieņemu, ka vairāk uzturā lietotu zivju ēdienus. Tāpēc es minēju lasi – mums bija populāra recepte: uzliec lasi uz lielas sāls pannas un cep cepeškrāsnī. Cepoties iztek visi liekie tauki, un nav nepieciešamas pat īpašas garšvielas...
Kristīne: – Nedaudz citrona, dilles, fenhelis...

Parādās viesmīle ar slepus pasūtītajiem priekšēdieniem. Marts Kristīnei ir izvēlējies mazsālītas foreles salātus ar avokado, kolrābi, diļļu ajoli, paipalu olu un redīsiem, Kristīne Martam pasūtījusi klasiskos Cēzara salātus ar tīģergarnelēm, ceptām gī sviestā ar rozmarīnu, pasniegtus ar anšovu un kaltētu tomātu ajoli, cieto sieru un kaltētu garšaugu maizi.

Marts: – Zinu, ka avokado un lasis ir viens no Kristīnes iemīļotākajiem savienojumiem. Nedaudz šaubījos par paipalu olām...
Kristīne: – Sākumā arī es skatījos uz šiem salātiem, bet tad iedomājos, ka avokado tev tik ļoti negaršo kā man. Bija nojausma, ka avokado izvēlies man... Bet ar Cēzara salātiem gan nekad nevar trāpīt greizi! Patiesībā izvēlējos garneļu dēļ...
Marts: – Perfekta izvēle! Šis ir viens no maniem visu laiku mīļākajiem ēdieniem.

Kristīne: – Atceries, kā mēs Spānijā gājām uz veikalu meklēt garneles? Un arī Francijā nopirkām garneles un visu vakaru ēdām...

Vai ikdienā domājat par ēdiena kvalitāti un cenšaties ievērot veselīga uztura principus?
Marts: – Es šad tad grēkoju.
Kristīne: – Teicu Martam, ka viņš var grēkot, bet pa kluso. Tad nu viņam ir savas slēptuvītes. Kopumā – jā, ēdam veselīgi, bet nepārspīlējam. Uzskatu, ka bērniem ir svarīgi zināt, kas ir un kas nav veselīgi. Mājās cenšamies ēst veselīgi, bet es neesmu tā, kas aizliegs kaut ko neveselīgāku. Vēlos, lai bērni paši spētu salīdzināt, kā garšo īsts ēdiens un kā ātrās uzkodas.

Marts: – Tās atļaujamies ļoti reti. Lai gan dzīvojam tieši blakus McDonald’s, šogad tur esam bijuši labi ja trīs reizes.
Kristīne: – Priecājos, ka arī bērnudārzā ļoti rūpējas par veselīgu un dažādu ēdienu. Bērnam ir iespēja pašam izvēlēties starp 2–3 ēdieniem un nekad netiek uzspiesta ēšana, ja todien nav apetītes.
Marts: – Atceros, mums bērnudārzā un skolā pasniedza saķepušus griķus, un man pret tiem izveidojās liela nepatika. Kad mēs ar Kristīni sākām draudzēties, viņa tā uzvārīja griķus, ka man pilnībā par tiem mainījās iespaids un pat ļoti iegaršojās! Kaut kā interesanti tu viņus vāri..

Kristīne: – Kad griķi ir gandrīz izvārījušies, jāatstāj nedaudz ūdens un jāļauj tiem piecas minūtes piebriest. Tad griķi nav pārvārīti un nav arī sausi.
Marts: – Madlēna vienmēr prasa griķus ar krējumu.
Kristīne: – Arī es bērnībā bieži ēdu griķus. Kad vecmamma gatavoja pusdienas vai vakariņas, mani vienmēr gaidīja griķu katliņš. Varēju ēst tikai griķus, un mana meita ir tāda pati. Un arī mazajam puikam garšo. Mums nav kā Mārtiņam Rītiņam, “kad mājās nav nekā, izvelc no ledusskapja lasi”... Mēs vārām griķus. Starp citu, bērniem patīk gan skatīties, gan piedalīties ēdiena gatavošanas procesā.

Marts: – Mums bija viens pārsteigums – kamēr nebijām mājās, bērni uztaisīja maltīti no vairākiem ēdieniem. Kad pats gatavoju un bērni izrāda vēlmi piedalīties, neviļus sāku domāt, ka viņi sāks šmucēties, bet ir jāļauj!
Kristīne: – Pāris reižu pašmucēs, pāris reižu iegriezīs pirkstā – nekas, mēs visi mācāmies.
Marts: – Kad Madlēnai svētdienās ļoti sagribas pankūkas, milti un piens šķīst pa visu virtuvi.

Kristīne: – Pankūkas mums vienmēr cep Marts. Kad tikko iepazināmies un sagribējās pankūkas, Marts izlielījās, ka neviens necep labākas plānās pankūkas kā viņš. Kopš tās reizes neesmu uzcepusi nevienu pankūku. Ja nu es izgāzīšos... (Smejas.)
Marts: – Tas atkal ir stāsts no bērnības. Plānās pankūkas tika ceptas gandrīz katru svētdienu. Sastāvdaļu attiecības ir ilgu gadu treniņu rezultāts – lai mīkla nav pa šķidru, lai labi lejas uz pannas, lai varētu viegli apgriezt un nepiedegtu. Man iemācīja, ka pie gatavās mīklas ir jāpielej 3–5 pilītes eļļas, lai cepšanas laikā to patērētu mazāk.
Kristīne: – Patiesībā pankūkas cepam reti, jo es cenšos neēst miltu produktus. Bērni apēd 1–2 pankūkas, un tad vecākiem atliek apēst vairāk, lai nevajadzētu mest ārā. Marts vispār nav liels ēdājs, es varu vairāk, vai ne?
Marts: – Dažreiz man uznāk...
Kristīne: – Kad uznāk, ledusskapis ir tukšs momentā. (Smejas.)
Marts: – Nezinu, kāpēc, bet man patīk ēst vēlu vakarā. Es saprotu, ka nedrīkst, arī Kristīne saka, ka tas nav veselīgi, bet tā ir tik laba sajūta...

Viesmīle atnes otro ēdienu. Izrādās, abi ir izvēlējušies vienu un to pašu liellopa muguras daļu, atšķiras tikai gaļas izcelsmes valsts. Marts Kristīnei pasūtījis Chorizo, kas nāk no Argentīnas, Kristīne Martam - Entrecôte, kas ir atvests no Jaunzēlandes. Viesmīle pastāsta, ka abas gaļas ir 7–14 dienas izturētas jeb nogatavinātas vakuumā. Argentīnas gaļa, ko baudīs Kristīne, tiek uzskatīta par mazliet kvalitatīvāku, jo tradicionāli lopi pirms nokaušanas tiek piebaroti ar graudiem, lai gaļa būtu sulīgāka. Uzticoties viesmīles padomam, abi steiki tika cepti līdz vidējai pakāpei, jo tiek pasniegti ar taukumiņiem un cīpslām, kam ir jāpaspēj izsilt un atdot gaļai sulīgumu. Kopā ar steiku Kristīnei tiek pasniegta sīpolu marmelāde un grilēti dārzeņi, Martam – sautētas stobra kaula smadzenes un krāsnī cepts kartupelis ar ķiploku siera masu.

Kristīne: – Labi, ka tu man nepasūtīji tik daudz, cik es tev!
Marts: – Izvēloties ēdienu, domāju par vietām, ko esi apmeklējusi. Tu taču esi bijusi Argentīnā?
Kristīne: – (Smejas.) Argentīnā nē... Čīlē!
Marts: – Tad mums turp ir jāaizbrauc! Nākamā pietura!
Kristīne: – Nē, nākamā būs Jaunzēlande! Jo tev ir Jaunzēlandes gaļa, un vēl pirms pāris nedēļām, kad jautāju, kur tu vēlētos aizbraukt, ja līdzekļi un laiks būtu neierobežoti, tu atbildēji, ka gribi uz Jaunzēlandi. Kad bijām Austrālijā, nodomājām, ka vajadzētu saņemties un nākamreiz aizbraukt nedaudz tālāk. Ļoti garšīgi!

Viesmīle piedāvā pie steika nobaudīt vīnu, un abi piekrīt pasūtīt pa glāzei, jautājot, kas vislabāk saskanētu ar izvēlēto gaļu. Viesmīle pastāsta, ka pie šiem steikiem vislabāk piestāvētu Argentīnas Malbec, taču šobrīd tas ir pieejams tikai pudelēs. Otrs vīns, kura piesātinātā garša ir līdzīga iepriekšminētajam, ir Austrālijas Penfolds Cabernet Shiraz, ko Marts un Kristīne pasūta.

Kristīne: – Ļoti garšīgi, vai ne?
Marts: – Interesanti, vai gaļa tiešām tiek sūtīta no ēdienkartē norādītajām valstīm?
Kristīne: – Domā, ka māna?
Marts: – Jūtu, ka gaļa garšo citādāk, tāpēc uzdodu šādu jautājumu.

Viesmīle atgriežas ar vīnu, un Marts izmanto iespēju apjautāties par gaļas izcelsmes valsti, saņemot apstiprinājumu tam, ka gaļa tiešām tiek importēta no ēdienkartē norādītās valsts. Glāzēs tiek saliets kopīgi izvēlētais 2015. gada Austrālijas Penfolds Cabernet Shiraz. No vīna garšošanas abi atteicās, jo šo šķirni jau pazīst.

Kristīne: – Kad pagājušā vasarā bijām Austrālijā, dzīvojām blakus šai vīna darītavai.
Marts: – Tā ir forša asociācija!
Kristīne: – Parasti svētdienās paēdām pusdienas un tad devāmies turpat blakus ekskursijā baudīt vīnus.

Marts un Kristīne priecīgi saskandina glāzes un atgriežas pie steika baudīšanas.

Kristīne: – Esmu ļoti apmierināta ar Marta izvēli!
Marts: – Es arī – ļoti interesantas garšas! Steiks nav mūsu ikdiena...
Kristīne: – ... jo neesam lieli gaļēdāji, bet dažkārt ir vērts nobaudīt.

Ar ko jums saistās Latviskā garša?
Kristīne: – Nezinu, kāpēc, pirmais, kas nāk prātā, domājot par latvisko garšu, ir lauku siers. Varētu teikt arī rupjmaize, bet ikdienā cenšos nelietot miltu produktus. Kādreiz, kad tālā ceļojumā paņem līdzi rupjmaizi, apēdot to ceļā, saproti, cik ļoti šī garša asociējas ar Latviju.

Siera pagatavošanas un ēšanas tradīcijas ir dažādas visā pasaulē, bet Latvijas lauku siera garša nekur nav sastapta. Siers man ļoti garšo, tāpēc es to īpaši novērtēju. Aizbraucot uz laukiem pie vectēva, viņam vienmēr uz galda stāv siera šķēlītes, un tas ir pirmais, ar ko pacienājos. Nekur pasaulē siers un lauku maize negaršo kā Latvijā!

Marts: – Citreiz ļoti sakārojas viens no klasiskajiem latviešu ēdieniem – kartupeļi ar siļķi un biezpienu.
Kristīne: – Neesmu liela kartupeļu ēdāja, toties Marts var dzīvot tikai uz kartupeļiem. Vienu brīdi teicu – cik daudz tu tos kartupeļus vari vārīt, uzvāri kādu citu piedevu! Atceries, bija tāds periods?
Marts: – Tas arī no bērnības! Kad no laukiem atveda milzīgu kartupeļu maisu, lai kas nebūtu, tev būs kartupeļi. Jo bija jau visādi laiki... Kad aizbraucam pie vecākiem, vienmēr atgriežamies ar sēnītēm vai paprikām burciņās. Tam vajag laiku – salasīt un tās burciņas sataisīt. Mēs arī bijām sēņot – sezonas beigās. Tomēr ledusskapī ir pāris kastītes ar saldētām sēnēm!

Viesmīle piedāvā apskatīt desertu karti, taču abi atsakās, jo neesot saldummīļi.

Kristīne: – Mēs saldos gandrīz neēdam. Ļoti, ļoti reti.
Marts: – No tortēm vienmēr atsakos.

Runājot par tortēm - ko gatavojat Valsts svētkos?
Kristīne: – Pēdējos četrus gadus katru 18. novembri pavadām koncertos kā apvienība Raxtu Raxti. Kamēr citi mājās gatavo gardus ēdienus, dodas ārā skatīties uguņošanu vai apmeklē kādu pasākumu, mēs strādājam. Gūstam latvisko sajūtu bez ēdiena, caur mūziku.

Koncerti beidzas ļoti vēlu. Kamēr viss tiek savākts un aizvests, mājās atgriežamies ap pusnakti. Kaut ko uzkožam, iedzeram vīna glāzi, pārrunājam sajūtas un dodamies pie miera. Dažreiz, kad ir liels saviļņojums un iegūts tik daudz emociju, ēst vispār negribas.
Marts: – Tas ir novembrī, savukārt decembrī, kad ir ziemas saulgrieži, galds ir pārbagāts...
Kristīne: – Bet tas jau ir cits stāsts!