Provokators ar jūtīgu sirdi. Saruna ar jauns.lv vadītāju Ivaru Baulu

Tu pēc dabas esi provokators vai klusais ūdens?
Gribētos domāt, ka klusais ūdens, bet, spriežot pēc nodarbošanās, droši vien iznāku provokators.

Psihoterapeita darbs krasi atšķiras no darba ziņu portālā, kas ir provocējošs, reizēm pat šokējošs.
Faktiski abi darbi ir saistīti ar attiecību veidošanu. Arī portāls, tāpat kā psihoterapeits, veido kontaktu ar lasītāju. Ne velti ar laiku lasītājs mediju uztver ne gluži kā draugu, bet kā dzīves daļu gan. Pirms septiņpadsmit gadiem izveidoju portālu TVNET, kuru vadīju sešpadsmit gadus.

Kas notika?
Īpašnieku maiņa. Igauņi portāla attīstības virzienu redzēja citādāk, bet statistika jau pierāda, kam bija taisnība.

Kur esi izglītojies?
Rīgā ieguvu psihologa izglītību, Lietuvā – divas eksistenciālā psihoterapeita izglītības. Sāku mācīties Latvijas Universitātē, tad piedzima meita, tad būvēju TVNET un biju spiests ņemt akadēmiskos. Bija grūti, bet studijas pabeidzu. Lietuvā mācījos no 2004. līdz 2009. gadam.

Mans skolotājs Rimas Kačunas ir izveidojis Humanitārās un eksistenciālās psihoterapijas institūtu, kas ir sertificēts visā Eiropā, tāpēc mans diploms der darbam visā Eiropas Savienībā, droši vien pēc resertifikācijas – arī citur pasaulē. Esmu bezgala pateicīgs par šo izglītību. Protams, tas prasīja daudz laika un pūļu. Arī pašam bija jāiziet terapija.

Ko pats par sevi terapijā uzzināji?
Paradoksāli, bet uzzināt par sevi interesantus jaunumus (kā, piemēram, horoskopos) terapijā diemžēl vai par laimi nevar. Bet es sevi sapratu, kļuvu stabilāks, parādījās iekšējais kodols. To ir grūti aprakstīt, bet vairs neesmu tik trauksmains, kas ir milzīgs ieguvums. Tagad saprotu, cik pārmērīgi agrāk uztraucos. Agrāk šķita – cik sarežģīta ir pasaule, nu tā ir kļuvusi vienkāršāka.

Arī budisti aicina izprast savas emocijas, lai dzīvotu mierīgāk un harmoniskāk.
Mūsdienās budisms ir iekļuvis visās dzīves jomās, pat kristietībā. Budisms nav reliģija, bet prāta apskaidrības mācība.

Lielā mērā tas ienācis caur Heidegera filozofiju, arī caur to, ko Latvijā dara Juris Rubenis, caur dzen meditācijām un psihoterapiju. Budisma zinības ir ļoti praktiskas un tieši saistītas ar prāta nomierināšanu un stabilāku skatienu uz pasauli. Tur nav nekādu pārmērību, brīnumu vai sazvērestības teoriju, kas to padarītu lētu. Manuprāt, brīnišķīga mācība.

Attīstoties jaunām ārstniecības un farmācijas metodēm, paralēli tiek attīstītas zināšanas par psihosomatiku. Arī tur zināmā mērā pieslēdzas budisms – kā cilvēkam nesaslimt fiziski, harmonizēt sevi ikdienas skrējienā un informācijas gūzmā.
Jā, mūsdienās cilvēka dzīves kvalitāte ir atkarīga nevis no informācijas daudzuma, ko viņš spēj apstrādāt, bet gan no informācijas daudzuma, no kura viņš spēj atteikties. Informācijas ir ārkārtīgi daudz, tā ir emocionāli pārsātināta, nav tīra. Jo cilvēks spēj mazāk ar to aplipt, jo laimīgāks jūtas. Domāju, skolās būtu jāievieš informācijas apguves mācība, kā, piemēram, tas ir Austrālijā. Bērniem ir ārkārtīgi maz nojēgas par to, ko darīt ar informācijas pārbagātību.

Var teikt, ka abos darbos tev ir darīšana ar cilvēku instinktiem.
Vairāk ar emocijām. Visi padomi, kurus lasām – desmit veidi, kā kļūt bagātam vai pieci veidi, kā būt laimīgam –, neko nenozīmē, ja nav saistīti ar pieredzi. Savukārt psihoterapijā, strādājot ar emocijām, pārdzīvojums spēj mainīt cilvēku un viņa dzīvi. Ar emocijām strādā arī medijs. Protams, citādāk un ne tik dziļi, bet tas arī nav vajadzīgs. Cilvēks vēlas būt informēts, vienlaikus saņemot apstiprinājumu savam pasaules redzējumam.

Medijs, kas publicē falšas ziņas, ar skaļumu mēģinot pārkliegt citus, spēj īsā laikā savākt lasītājus konkrētam šokējošam rakstam, bet nevar ilgi pastāvēt. Tu internetā pamani virsrakstu, kas vēsta par sazin kādiem brīnumiem vai šausmām, bet, atvēris rakstu, saproti, ka virsraksts bijis mānīgs un patiesībā nekas nav noticis. Tu vilies gan rakstā, gan medijā. Medijam ar emocijām ir jāstrādā, bet ļoti uzmanīgi. Galvenais ir ētika.

Nesen uzmanību pievērsa virsraksts, ka Dailes teātris atvadās no mīļotā aktiera, lai gan viņš bija tikai aizgājis no darba. Protams, nāve piesaista uzmanību. No tevis prasa, lai portāls būtu pamanāms, tu to ieliec kā pirmo ziņu, bet tas ir uz ētikas robežas.

Tas ir uz žurnālista sirdsapziņas. Ik reizi, kaut ko tādu redzot, eju un runāju. Esmu kategoriski pret šāda veida virsrakstiem. Ziņu virsraksti vispār nav mana iniciatīva, es ar saturu, konkrētām ziņām un virsrakstiem nestrādāju, to dara redakcija. Es strādāju ar portāla attīstību, formu, veidu un redakcionālajām vadlīnijām.

Tā nav vadlīnija...?
Nē! Katrs redaktors grib, lai viņa rakstu izlasītu pēc iespējas vairāk cilvēku, taču rotaļāšanās ar nāvi vai mānīgi virsraksti nav pieļaujami. Tā nav mūsu politika, tā ātri var zaudēt lasītāja uzticēšanos. Tāpēc par tādu rakstu man lasītājiem ļoti jāatvainojas.

Un aktierim pašam?
Noteikti! Ja lasītāji kaut ko tādu pamana, lai ziņo.

Tev žurnālistikā un ētikā ir sarkanās līnijas?
Bez tām vispār nevar strādāt, un žurnālistikā ētikai ir izšķirīga loma, lai nepārvērstos par fake news mediju. Kurš gan pirktu avīzi, kura regulāri publicētu nepatiesas ziņas?

Diemžēl internets pieļauj tādu fake news esamību, Facebook taimlainā to falšo ziņu ir tik daudz... Pēdējā laikā gan pret to notiek aktīva cīņa, informācijas telpa lēnām sakārtojas, un žurnālista ētika ir tā, kas atdala apzināti melīgās, kaitinošās, nervus kutinošās ziņas no īstajām.

Karsts kartupelis gan žurnālistu pašu vidū, gan sabiedrībā ir dzeltenie žurnāli. Daudzi šādu atkailināšanos it kā nicina, tomēr pērk un lasa – pat tie, kuri šajos žurnālos tiek regulāri apmuļļāti. Vai tu kā psihoterapeits saproti šo dubultmorāli, kas valda visā pasaulē?
Savā ziņā cilvēka izdzīvošanas gēnā ir ielikta ticība tam, ka, jo vairāk citi par viņu zina, jo viņam ir lielākas iespējas par kaut ko kļūt, saglabāt dzīvību...

Slava kā vērtība?
Jā, un kā izdzīvošanas avots. Tas ir individuāls un intīms jautājums, ne man kādu nosodīt vai pamācīt. Ja par tevi uzraksta kaut ko pozitīvu, noteikti uzrakstīs arī kaut ko negatīvu.

Nekas šajā pasaulē nav par velti. Arī tam, lai grozītos dzeltenajā presē, ir sava cena, kuru maksā pats cilvēks un viņa tuvinieki. Katrs pats zina, kādas nemiera naktis pavada. Ar pārmērīgu vēlmi pēc slavas apsēstie nereti cieš no nelaimes sajūtas, panikas lēkmēm, veģetatīvās distonijas.
 
Dzirdēts, ka šī slimība var novest pat līdz dzīvības un nāves robežai.
Jā, tā var būt... Tas ir sarežģīti. Katram ir savi izaicinājumi un sāpes, mēs te nenākam ar priekšrakstiem, kā dzīvot. Protams, ir talanti, dabas bērni, kas izprot dzīves mākslu, bet ļoti daudz cilvēku vienkārši dara to, ko dzīve liek priekšā.

Kāda miljonāra sieva, atbildot uz sarunas biedra pārdomām, ka mums ir stereotipi par bezpajumtniekiem, teica – tāpat kā par bārbijtipa meitenēm, kuras brauc ar Lexus – dumjas, lētas un dzīvo uz vīra rēķina. Mēs kultivējam priekšstatus, cilvēkā neiedziļinoties?
Kā saka Dalailama – ja cilvēki viens par otru vairāk rūpētos, domātu un justu līdzi, mēs dzīvotu simtreiz labākā pasaulē. Mēs slīkstam egoismā un vēlmē citus pamācīt. Dzīvot stereotipos ir viegli, tāpat kā viegli ir nosodīt.

Ja sāksi domāt, kāda bijusi cilvēka dzīve, kāpēc ar viņu tā noticis, atbildes būs tik nepatīkamas un sāpīgas, ka turpināt par to domāt negribēsies. Problēma ir mūsos – gribam parādīt sevi gudrāku.

Paskatīties no augšas?
Jā! Patiesa līdzjūtība ir milzīgs retums, un tā no cilvēka daudz prasa. Ar patiesu līdzjūtību nedomāju dažu eiro ziedošanu tam vai citam mērķim, bet gan attieksmi pret dzīvi.

Dzīvošanu ar jūtīgu sirdi?
Jā, jo jūtīga sirds vienmēr arī sāp. Tāpēc jāmeklē balanss starp jūtīgumu un pārjūtīgumu. Kaut vai Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnavas...

Karalis, kurš raudāja par katru samītu vabolīti.
Jā, tas ir galējs pārjūtīgums. Tā vietā es piedāvātu dzidru, skaidru skatienu.

Izvērtējot reālu iespēju palīdzēt?
Jā!

Tev tāda līdzcietība piemīt?
Man visu laiku sevī tā jākopj. Bieži pārņem dusmas, gribas strīdēties, noliegt un pamācīt. Ir daudz tādu cilvēcīgu izpausmju un pie tām arvien jāatgriežas. No vienas puses, dusmas ir labas, ja tu spēj tās adekvāti izpaust.

Norīt nedrīkst, tas var kļūt par slimības avotu. No otras – ja tu nemitīgi dusmojies, tā ir vienkārši izlaidība. Es meklēju vidusceļu starp spēju paust viedokli un emocijas un spēju to paturēt pie sevis, kad izrādīt nedrīkstētu. Ļoti ceru, ka reiz izdosies to iemācīties.

Darbu dažādības dēļ tev nav jāpārslēdzas kā aktierim no lomas uz lomu?
Paradoksāli, bet nav. Es jau gadiem tā strādāju. Manā pārziņā bija portāli TVNET, Apollo un vairāki citi, septiņdesmit cilvēku kolektīvs.

Pēc tam braucu mājās, atslēdzos un strādāju psihoterapijā. Sākumā grūtības bija, bet izglītības laiks, astoņi gadi, kamēr tu mācies un paralēli praktizē, dod apziņu, ka faktiski nekādu pretrunu nav.

Var jau cilvēks darīt ko vienu.
Var, bet man patīk abi mani darbi. Man būtu grūti atteikties no mediju vides, kurā esmu jau divdesmit gadu – sākot no Latvijas Neatkarīgās televīzijas laikiem un pirmajiem interneta soļiem Latvijā. Esmu profesionālis, pārzinu katru kustību no autiņiem līdz pilnbriedam, saprotu, kā viss darbojas. Ļoti interesanta joma, kas nemitīgi attīstās. Domāju, pēc pieciem gadiem viss jau būs pilnīgi citādāk.

Tas droši vien ikdienai piešķir dinamiku.
Jā, man ļoti patīk būvēt kaut ko jaunu, tas ir mans dzīves piepildījums. Šobrīd plānojam vairākus jaunus portālus tepat Rīgas Viļņos. Ja to dara ētiski un pārdomāti, tas sniedz lielu gandarījumu.

Tev ar meitu ir labs kontakts?
Jā, man vienmēr ir laiks meitai, lai cik liela būtu slodze. Gandrīz katru otro dienu viņa pēc skolas uz kādu pusstundu atnāk pie manis uz darbu, tad vai nu aizejam paēst, vai parunājamies. Pēc tam satiekamies mājās. Tas ir nepieļaujami, ja neatliek laika saviem bērniem. Neviens darbs nav tā laika vērts, ko pavadi ar tuvajiem.
 

Īpaši jau sarunājoties.
Ai, sarunas ir tik interesantas! Pieaugušos, kuriem nav bērnu, var atšķirt no tiem, kuriem bērni ir līdzīgā vecumā; vārdu izvēle mainās. Man šausmīgi patīk runāt ar meitu – tā tu atkārtoti izej cauri bērna vecumam, atceries sevi tajā laikā, vienlaikus iegūstot kaut ko jaunu. Es tik daudz iemācos par pusaudžu lietām – kas šobrīd stilīgs, interesants...

Viņa aktīvi darbojas kultūras jomā, Young KIM jauniešos, mācās Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, raksta kopš piecu sešu gadu vecuma, ar diezgan labiem panākumiem ir publicējusies angliski rakstošos interneta blogos.

Nevaru iedomāties neko lielāku kā mīlestību uz bērnu, tā tiešām ir beznosacījuma. Turklāt tas ir lielisks līdzeklis cīņai pret ego, kas izpaužas nemanāmos veidos – ilgāk pagulēt, neaiziet, neizdarīt, domāt par sevi, savām ērtībām. Pirms Annas mans ego bija ļoti liels.

Bērni māca lēnprātību.
Lēnprātība – tas ir tik aizmirsts vārds! Mums viss ir ātri, ātri, ātri. Bet – kur tad tu aizskriesi?

Kas jauns tavā dzīvē noticis šogad?
Augustā apprecējāmies. Pēc kāzām braucām ceļojumā cauri visai Amerikai – no Sanfrancisko līdz Ņujorkai.

Divatā?
Nē, kopā septiņi cilvēki. Noīrējām busiņu, bijām trīs vīrieši, mainījāmies pie stūres. Redzējām īsto Ameriku, jo braucām nevis pa tūristu maršrutiem, bet pa tā saukto Dienvidu ceļu. Tad redzi, kā cilvēki dzīvo, par ko domā. Es sevi nesauktu par baigo ceļotāju, bet divreiz esmu apbraucis Austrāliju, Ameriku, bijis daudz kur.

Mani vairāk interesē nevis lieli objekti, bet cilvēki un vide, ko viņi ap sevi rada. Biju pārsteigts, cik brīnišķīgas vietas ir Amerikā – pārsteidzošas, tur varētu palikt un dzīvot. Piemēram, Tenesī štatā netālu no Našvilas ir pilsēta Ešvila, liels reģions ar pasakainu dabu, mājām. Tur jūties nevis kā Amerikā, bet kā pavisam citā valstī.

Pirms dažām dienām esi braucis cauri Ņūmeksikai, kur neiesaka tuvoties Meksikas robežai, citādi palikšot bez busiņa, bet Tenesī ir pilnīgi cita pasaule. Brauciens bija pārsteidzošs, jo šķita, ka esi bijis nevis vienā, bet piecās, sešās valstīs. Austrālijā pilsētas un cilvēki ir līdzīgi, runā aptuveni vienādi.

Vai tu tādos braucienos noskaidro arī kaut ko par sevi – piemēram, kā ir sadzīvot ar citiem vienā busiņā, slēgtā telpā?
O, jā, un parasti es par sevi noskaidroju sliktas lietas!

Gribas uzlikt ausis, klausīties savu, nolīst, norobežoties?
Protams! Tur mans ego izlien. Ja ir septiņi cilvēki, tad intereses ir dažādas. Reizēm tu viegli samierinies, ka tavējās šobrīd ir septītajā vietā, bet reizēm gribi tās nolikt pirmajā, tad ir strīdi. Bet tā jau laikam ir visiem, un kopumā tas ir labi, jo izbraukt padsmit tūkstošus kilometru divatā vien būtu teju neiespējami.

Vai pilnmēness atstāj kādu iespaidu uz tevi vai klientu pieplūdumu?
Jā, es to jūtu pēc klientu pieplūduma, arī pēc cilvēku emocionālā svārstīguma. Pats gan vairs nejūtu – man vienalga, Mēness ir pilns vai tukšs. Vispār mani daudz kas vairs neietekmē.

Tev nav bail, ka tu savā ziņā notrulinies?
Otrādi – es par to priecājos! Kādreiz biju pārjūtīgs, viss uz mani atstāja iespaidu. Arī, strādājot ar cilvēkiem, katrs atstāja pēdas. Pēc tam bija grūti tikt atpakaļ savā ādā. Mācības Lietuvas skolā un pasniedzējs profesors Rimas Kačunas palīdzēja iegūt stabilitāti un mieru.

Katrā mītā ir daļa taisnības – mēdz uzskatīt, ka psihoterapeiti paši ir dīvaini – esi novērojis?
Vakar lasīju psihoterapeites Gintas Ratnieces tulkotu grāmatu par to, ka psihoterapeits, visu dienu strādājot ar klientiem, ir spiests apvaldīt emocijas, jo nevar reaģēt spontāni, kā to darītu ikdienā, jo tajā brīdī viņš ir kalps, atbildīgs.

Tāpēc bieži vien psihoterapeiti, atgriežoties mājās, ir kašķīgi un nejauki un var uzvesties muļķīgi. Tā ir taisnība, noteikti! Nevar būt tā, ka, visu dienu apvaldot emocijas, arī, atgriežoties mājās, turpināsi būt mierīgs un vieds. Kaut kur ir jābūt izlādei. Tikai ļoti mīloša sieva spēj paciest muļķi vīru.

Vai tev piemīt arī veselīga pašironija?
Es par sevi smejos regulāri.

Un ļauj arī citiem...?
Jā! Sevišķi bieži par mani smejas meita un sieva. Kad cilvēks vairs nevar par sevi pasmieties, kaut kas nav kārtībā. Viņš ir neglābjami vecs. Mēs visi esam smieklīgi, savā ziņā – pat ļoti. Paradokss – jo nopietnāki gribam būt, jo smieklīgāki kļūstam.

Psihoterapeita kabinetā parasti ir salvetes asaru noslaucīšanai. Tev arī ir?
Protams, un tās ir vajadzīgas katru dienu. Mūsu sabiedrība nav sevišķi iejūtīga, cilvēki nespēj izlādēt emocijas. Pat ar tuviniekiem ne. Pārsteidzoši, cik bieži cilvēks, ienācis kabinetā, jau pēc pāris izteiktiem vārdiem sāk raudāt, jo sāpes laužas uz āru. Tas mazāk raksturo cilvēku, vairāk – sabiedrību.

Normālāk būtu, ka mēs to kamolu ikdienā...
... jā, laistu ārā – ar tuviniekiem, savējiem. Tā tikai saka – aizej uz SPA vai mežu, bet palīdzēt var vienīgi tas, ja emocijas tiek izpaustas, nesāpinot sevi un citus. Ārā tās jādabū, citādi nekas uz priekšu nevirzīsies.

Varbūt kāds ir tik jūtīgs, ka negrib arī tevi kā psihoterapeitu sāpināt, uzgrūžot savu melnumu.
Tie parasti ir depresīvi klienti, ļoti jūtīgi, faktiski viņi cieš paši no savas empātijas. Viņi labprāt pastāstītu, paraudātu, bet jūtas neērti. Tas ir pirmais, kam jātiek pāri. Daudzi pat nespēj atbildēt jautājumu, ko viņi grib.

Ja cilvēks ir dziļā depresijā, viņš, piemēram, ieiet kafejnīcā, bet nesaprot, ko garšīgu pasūtīt, jo viņam neko nekārojas (patiesībā jau kārojas, bet viņš to nezina). Ja viņš saka – es nopirku to un to, man šausmīgi sakārojās, tas ir viens no rādītājiem, ka cilvēkam kļuvis labāk. Pirms tam viņš gadiem neko nebija pircis.

Saka, ka nedrīkst atteikties no baudas brīžiem ikdienā. Jāprot noķert sajūtu, kad tiešām jūties labi – kaut piecas, desmit minūtes, bet mēs nespējam pat tik daudz...
Jā, cilvēks nespēj paņemt sev to laimes mirkli. Man grūti saprast, kāpēc tā, jo visa mūsu sabiedrība ir ļoti stipri orientēta uz patēriņu, hedonismu. Mūs mudina patērēt, jo mantas darīs mūs laimīgus; tikai jānopērk tas un tas. Paradoksāli, jo milzīgā izvēle noved pie tā, ka esam šausmīgi nelaimīgi.

Lasīju interviju ar amerikāņu karavīru, kurš, atgriezies no konflikta zonas, ieiet veikalā nopirkt jogurtu un pie stenda ar divsimt jogurta veidiem nostāv piecpadsmit minūtes, nesaprotot, kuru ņemt. Metaforiski mēs visi stāvam pie tiem divsimt jogurta veidiem, nesaprotot, ko mums vispār vajag un jūtoties nelaimīgi par šo pārmērīgo pārbagātību. Droši vien solis ir iekšēja drosme izšķirties – tagad palasīšu to, tagad negribu neko, tagad iešu paskriet.

Kas ir tavi laimes brīži?
Kad no rīta ar sievu dzeru kafiju, kad vakaros parunājos ar meitu. Es viņu vienmēr lieku gulēt, arī tagad, kad viņai ir sešpadsmit (smejas). Tā ir bijis, kopš viņu atceros. Mēs vienmēr parunājamies. Par visu ko, gan par nopietnām, gan nenopietnām lietām. Vēl mani laimes brīži ir izbraukšana pie dabas.

Tu sporto?
Jā, skrienu katru vakaru, arī tas ir laimes mirklis. Vienmēr ir ļoti nepatīkami sevi pārvarēt. Vasarā skriet ir viegli, bet tagad ir rudens, līst, drēgns. Toties, kad, noskrējis sešus septiņus kilometrus, ienāku iekšā un eju dušā, vienmēr ir tā sajūta... Skrienu gar Mārupīti, pa parku, pa mazām ieliņām. Nevaru trenēties zālē – tur tu atkal esi sabiedrībā, nevienu brīdi neizejot ārā.

Tas vairāk līdzinās fabrikai.
Jā, it kā tev būtu kaut kas jāsasniedz. Esmu no Liepājas, tur daudz staigāju kājām. Tagad braucu ar mašīnu, visgrūtākais ir tas, ka nejūti, kā mainās gadalaiki. No vienām telpām otrās... Bet skrienot es jūtu, kā mainās daba. Vējš, lapas, salna, drīz jau snigs... Tas rada sajūtu, ko nekur citur nevar dabūt – ka stingri stāvi uz zemes.

Tas dod pamatīgumu?
Jā, kas piemīt lauku, bet nepiemīt pilsētas cilvēkiem. Tas nāk tikai no dabas, un cilvēks jau nevar no dabas atdalīties, tas nav iespējams.

Ko vēl tu vēlētos no dzīves?
Zini, es gribētu vēl bērnus. Gribētu paceļot, gūt panākumus darbā, turpināt attīstīt gan mediju, gan psihoterapijas virzienu. Un... gaidu no dzīves, lai tā ļautu man to darīt. Cilvēkam jābūt pazemīgam, jo tas, ka mēs te esam, nav nedz mūsu nopelns, nedz īsti pakļaujas mūsu ietekmei.