Kāda bija Jutas Strīķes dzīve... pašas vārdiem

Jutu nevar dēvēt par kareivi brunčos, jo svārkus viņa tikpat kā nevelk. Lai gan, par sevi runājot, viņa pārsvarā lieto vīriešu dzimti, arī par nesievišķīgu sievieti viņu nenosaukt. Trauslums, kas tiek pārvarēts ar drosmi un gribu, kā arī godīgas sirds attieksme, kurai ir vienlīdzības zīme ar emocionalitāti, liecina par labi slēptu iekšēju maigumu un ievainojamību. Pirms dažiem gadiem zinātnieki cilvēka DNS struktūrā atklāja gēnu, kurš noteica indivīda tieksmi būt vairāk vai mazāk reliģiozam. Iespējams, pēc pāris gadiem tiks atklāts tāds, kurš nosaka kaismi iebilst, sacelties. Teiksim, revolucionāra gēnu. Pagaidām varam tikai pieļaut, ka Jutai tāds ir. Taču gadi cilvēku māca būt lojālākam arī pret sevi, un viņa sāk atklāt jaunas dzīves garšas.

Skabarga Ušakovam

– Kā jums izskatās domes darbs no iekšpuses?

– Vislielākais izbrīns man ir par naudas daudzumu un kā tas tur tiek dalīts. Esmu trīs komitejās – Mājokļu un vides, Satiksmes un transporta, Pretkorupcijas un drošības. Rīgā neapgaismoti ir 50 kilometri ielu, daudzos mikrorajonos ir ļoti tumšas vietas, taču vairāk nekā 200 000 eiro papildus tiek novirzīti Ziemassvētku rotājumiem. Bolderājā un Zolitūdē iedzīvotāji saņems eglīti, ne izgaismotas ielas. Tāpat esmu pārsteigta, cik maz līdzekļu tiek atvēlēts mājokļu renovācijai. Daudzas ģimenes bērnu invalīdu audzina nepiemērotos apstākļos. Zināju, ka tā notiek, bet nevarēju iedomāties, ka ar tādu vieglumu un bezrūpību. Bieži vien sēdes ievelkas piecas stundas. Biju pārsteigta, uzzinot, ka iepriekšējā domes sastāvā tās ilga 15–20 minūtes. Ja jāizskata desmit jautājumi, tas nozīmē, ka viņi atnāca, nobalsoja un aizgāja, bet lēmumu sagatavošana notiek kur citur – Rīgas mazajās oligarhu sarunās. No domes deputātiem tiek gaidīts, lai viņi stulbi, mehāniski nospiež pogu, kā liftā. Bija priekšlikums iegādāties zemi kapiem 1,3 hektāru platībā par nesamērīgu cenu – gandrīz pusmiljonu eiro! Bet Rīgas domei jau pieder teritorijas, kur paplašināt kapus. Pēc mūsu jautājumiem dome atteicās no šo zemes gabalu pirkšanas. Kā parasti – izdodas panākt, bet ar lielām cīņām. 

– Pirms vēlēšanām asi izteicāties par Ušakovu. Kāda tagad ir jūsu sadarbība? Vai jūtat, ka esat viņam kā skabarga? 

– Viņu kaitina mūsu klātbūtne – ļoti bieži sēdēs viņš ir neētiski nervozs, izsaka neglītas piezīmes. Ir sajūta, ka ar pulti nejauši esmu ieslēgusi Kremļa oficiālās televīzijas debates. Ja no tribīnes skan viedoklis, kas nepatīk Saskaņai, viņi sāk ar kājām dauzīt grīdu, samāksloti smieties, bļaut no vietas. Noprotu, ka tas iepriekš ir sarunāts – katru nevēlamu viedokli ar skaļu troksni noslāpēt. Ameriks to vien dara kā skatās pulkstenī. Viņi nav pieraduši, ka referentam tiek uzdoti jautājumi, viņiem tā šķiet laika tērēšana. 

– Viens no galvenajiem jūsu partijas izvirzītajiem uzdevumiem bija korupcijas novēršana Rīgas domē. 

– Jā, īpaši Satiksmes komitejā ir ļoti daudz dalāmās naudas un tā tiek novirzīta apšaubāmiem mērķiem. Saskaņa ir spiesta rēķināties, ka mēs to redzam, publicējam, informējam iedzīvotājus, un esmu pārliecināta, ka jau esam novērsuši vairākus nelietderīgi iztērētus miljonus dažādās nozarēs. 

– Kā domājat, jums ir iespēja tikt klāt Rīgas mazajiem oligarhiem? 

– Dzīve ir iemācījusi, ka jādara viss iespējamais katru dienu, katru sēdi, un tad daudz kas izdodas. Mēs redzam, kuras firmas kurās kapitālsabiedrībās regulāri uzvar konkursos, nesaimnieciskās naudas plūsmas ir daudzos virzienos, uz Rīgas domi būtu nepieciešams piecu KNAB aktīvs darbs. Nejēdzības redzam ik komitejā, ik departamentā. Ir sajūta, ka komiteju un departamentu vadītāji, kas, protams, ir no Saskaņas, katru štruntu saskaņo ar augšu. Politiskā līmenī nevienu neinteresē, ka Rīgā ir dzīvokļi, kas stāv tukši, par tiem tiek maksāti apkures rēķini, bet neatrodas nauda to remontēšanai, lai varētu izīrēt daudzbērnu ģimenēm, bāreņiem. Toties nauda atrodas tādiem projektiem kā autostāvvietu aplikācijas. 

Iebiedēšana un piedāvājumi

– Ar kādām sajūtām skatījāties, kā uzstājās Šlesers, uzaicināts uz parlamentāro komisiju par "Rīdzenes" sarunām? Jūs būtu spējusi pārtraukt viņa runas plūdus? 

– Kāds Šlesers bija, tāds ir, un neredzu iemeslu, kāpēc lai viņš kaut ko mainītu savā uzvedībā. Saeima nobalsoja pret viņa izdošanu kratīšanai, Ģenerālprokuratūra nolēma, ka tiesā šī ļoti nozīmīgā lieta nav jāskata, viens prokurors ar ģenerālprokuroru izdomāja, ka pret Šleseru nav pietiekami daudz pierādījumu. Un arī šīs parlamentārās komisijas izveidošana ar vadītāju Sudrabu atgādina kārtējo oligarhu plānu. Tad kāpēc lai viņš uzvestos citādi? 

– Tas tikai veicina visatļautību… 

– Tas viss ir absurda teātris. Jāatzīst, Judins cenšas uzdot jautājumus un panākt sabiedrībai vajadzīgu rezultātu, bet viņš tāds ir viens un nevada komisiju. Protams, man ir paradums uzdot jautājumus un neatkāpties, un es viennozīmīgi būtu uzstājīgāka. Jā, es redzu sevi tajā komisijā (smejas), man ir pilnīgi skaidrs, ko es viņiem prasītu. Galvenais ir atkārtot jautājumu arī tad, ja uz to negrib atbildēt. Nesaprotu, kāpēc komisija nereaģēja uz Šlesera absurdo apgalvojumu, ka viņš ir privātpersona. Tolaik, kad sarunas notika, viņš ieņēma augstākos amatus – Rīgas vicemēra, satiksmes ministra. Viņam taču nejautā, ko viņš dara pašlaik, kā sokas ar biznesu. 

– Vai pareizi saprotu, ka oligarhi ir sarosījušies jūsu jaunā posteņa dēļ un jūtas mazliet apdraudēti? 

– Domāju, viņi jūtas ļoti apdraudēti. Kad biju amatpersona KNAB, mani piecas reizes mēģināja atlaist, ierosināja disciplinārlietu, traucēja strādāt, aizliedza runāt ar presi. Kad atklāju faktus par korupciju Rīgas domē, KNAB vadītājs Streļčenoks bija ļoti neapmierināts. Ir dažādi mehānismi, kā ierēdni ierobežot, bet Ušakovs nevar mani atlaist (smaida). Acīmredzot pie varas esošos apmierina pašreizējais vadības stils, ieceltās amatpersonas, un viņi ļoti negrib redzēt jaunu partiju pie varas. 

– Vai taisnība, ka pie jūsu mājas dežurē Drošības policijas mašīnas? 

– Tas nav saistīts ar manu vēlmi… 

– Es saprotu, bet kāds ir pasūtījis, lai tiekat novērota?

– Diemžēl ir tā, ka šobrīd tiesībsargājošo iestāžu vadītāji vairāk domā nevis par to, kas vajadzīgs valsts attīstībai, bet – kā izdabāt pie varas esošajiem, uzminēt, ko no viņiem gaida Kučinskis, iekšlietu ministrs, ģenerālprokurors. Viņi nevis paši meklē oligarhu sarunas vai nekārtības ar obligāto iepirkuma komponentu, netīrus miljonu darījumus, bet seko žurnālistu rakstiem un TV raidījumiem. Krimināllietas ierosina tikai tad, kad to vairs nevar nedarīt. Ir sajūta, ka tagad viņi skatās televizoru, tad seko zvans – nu, ko darām?! Loģiski, jāierosina lieta. Kā savākt pierādījumus, kas zina. Savukārt krimināllieta pret Jurašu, kas ierosināta Ģenerālprokuratūrā un ko izmeklē Drošības policija, ir pilnīgi prettiesiska, absurda. Kāpēc to neizbeidz? Cilvēks ir publiski pateicis, ka viņam piedāvāts kukulis, bet krimināllietu ierosina nevis par kukuļa piedāvāšanu, bet par valsts noslēpuma izpaušanu. Kur ir Drošības policijas viedoklis? Kas viņiem liek klusēt? Kāpēc amatpersonas, izmeklētājs un prokurors, skaļi neuzstāj, ka process ir nepamatots? Jo no augšas nāk norādījumi un tos paklausīgi pilda. Tas ir kārtējais pierādījums, ka JKP (Jaunā konservatīvā partija) no oligarhu viedokļa ir ļoti nevēlama.

– Viņi nosaka, ka tās mašīnas dežurē pie jūsu mājas? Ko viņi grib panākt? 

– Viņi ir gatavi izmantot jebko, arī melno pīāru, samontētu video vai mistisku informāciju. Lemberga kontrolētais Mediju nams kioskos tirgo apmelojošu lapeli. Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, tiks izmantoti visi iespējamie līdzekļi, arī prettiesiski, lai mūs nomelnotu un iebiedētu. Ja saskaņā ar likumu Ģenerālprokuratūra var dot norādījumus Drošības policijai, tad kāpēc lai tā tos nedotu? Un Drošības policija ar prieku tos izpilda, jo sava viedokļa tai nav. Vai arī tas sakrīt ar viedokli par mūsu vajāšanu. Acīmredzot arī Kozlovski maz interesē noķertie spiegi, Krievijas ietekmes aģenti, uzpirktas amatpersonas. Tas ir skumji, ka viņi šādi tērē enerģiju. Strādājot KNAB, mums bija citi mērķi – valstiski. Mums izdevās panākt, ka oligarhu sarunas tiek ierakstītas, un sākt kriminālprocesu. 

– Ir pagājuši gadi. Kāpēc nevarēja kalt dzelzi, kamēr karsta? 

– Mēs jau to darījām, bet sākās darbinieku vajāšana. Tiklīdz mēs kaut ko būtisku atklājām, tā sekoja spiediens un kārtējā atlaišana, reorganizācija. Tika izmantoti visi resursi, lai mēs nepagūtu pabeigt izmeklēšanu. Arī Drošības policijas priekšniekam, KNAB priekšniekam, Valsts policijas vadītājam tika parādīts, kas notiks ar jebkuru, kurš gribēs atklāt ko nozīmīgu un runās pretī. Ejiet, ķeriet mazos zagļus pa veikaliem, presē skaidrojiet, kā tikāt galā ar dzīvokļu zagļu bandu, bet nemēģiniet atklāt noziegumu, kas saistīts ar valsts nozagšanu, politiskām partijām pietuvinātajiem! Tas ir publisks demonstrējums – atlaidīsim Strīķi un Jurašu, lai Mežviets (Drošības policijas priekšnieks) un Krieviņš (bijušais Valsts kancelejas vadītājs) baidās! Runa nav tikai par mani. KNAB ir pametuši ap 40 darbinieku – parādīsim, ka viņus nekur neņem darbā, lai pārējiem ne prātā nenāk. Lai labāk bezjēgā dežurē pie dzīvokļiem. Ir redzams, ka, menedžējot Sudrabas iecelšanu par komisijas vadītāju, ir notikušas sarunas ārpus publiskās telpas; speciālisti, kuri pieaicināti, ir izdomāti vienā vadības centrā. Mana pieredze liek domāt, ka viss šis process ir Lemberga vadīts. Ja tādas pretkonstitucionālas sarunas notiek, pretkorupcijas iestāžu pienākums ir tās atklāt. Bet, kamēr tās tiks spiestas no augšas, tikmēr nekas nenotiks. 

– Tiek apgalvots, ka esat bijusi saistīta ar padomju specdienestiem un īsto vārdu Anna Potapova nomainījusi pret vārdu Juta Strīķe... 

– Strīķis ir mana vīra uzvārds, dzimtais – Potapova. Kopš dzimšanas mani sauca par Jutu. Padomju laikos biju vēl bērns, un ar bērniem specdienesti, arī padomju, nesadarbojās. Turklāt abi mani vecāki principiāli nestājās Komunistiskajā partijā, tāpēc viņiem tika liegtas jebkādas karjeras iespējas. Kremļa troļļi, tā ietekmes aģenti mēģina mani nomelnot, kā ieganstu izmantojot, ka bērnībā esmu dzīvojusi Maskavā. Gribu atgādināt, ka vairāk nekā 20 gadu man bija pielaide valsts noslēpumiem, ieskaitot visaugstākos. Atšķirībā no tiem, kas apzinātā vecumā devās uz Maskavu studēt un strādāt, es to pametu, tiklīdz sasniedzu pilngadību.

– Paredzat, ka pienāks diena, kad tauta gāzīs oligarhus?

– Ja cilvēki, ejot uz vēlēšanām, sapratīs, ka viņiem ir jāmaina lēmumu pieņēmēji. Visas nelaimes ceļas no tā, ka Latvijā nav bijis lustrācijas. Daudzi, kas padomju laikos lēma par mūsu likteņiem, turpina lemt arī tagad. Brigmanis, Lembergs un citi no komjaunatnes un Komunistiskās partijas izaugušie lemj likumus, pašvaldības dzīvi. Kamēr viņus nenomainīsim, būs ļoti grūti. Iedomājieties, ka KNAB sāk aktīvi izmeklēt noziegumus, kas saistīti ar ZZS. Vai tas patiks Kučinskim? Lembergam? 

– Nav noslēpums, ka aiz konkrētas lielas partijas stāv konkrēts oligarhs, bet cilvēki par viņiem balso. Varbūt tāpēc, ka paši dzīvojuši padomju laikos, elektorāts nesaskata ļaunumu? 

– Domāju, ļoti daudz kas vēlēšanās tiek uzpirkts ar sponsoru naudu. Cilvēks, kurš ikdienā neseko politikai, var nezināt, ka ir jaunas partijas, cilvēki. Mani šokē, ka Rīgas domē, tāpat kā Krievijā, notiek varas vertikāles instrumentu izmantošana, lai nodrošinātu pārvēlēšanu. Piemēram, autobusu šoferiem saka – vai nu tu zaudēsi darbu, vai stājies "Saskaņā". Liek pierunāt radiniekus balsot par "Saskaņu" – to sauc par administratīvā resursa izmantošanu. Arī citur Latvijā tā ir. Ja esi skolotājs, bērnudārza audzinātājs vai Ventspils siltuma darbinieks, diezgan skaidri tiek pateikts – ja stāsieties Jaunajā konservatīvajā partijā, jūs un jūsu radinieki zaudēs darbu. Nekā citādi kā par diktatūru un Kremļa metodēm to nosaukt nevar. Iebiedēšana, psiholoģisks spiediens, piedāvājumi – tas viss darbojas. 

Rekets un mīlestība

– Jūs esat bijusi apdraudēta, vēl pirms dažiem gadiem staigājāt bruņuvestē, policijas laikā uz jums tēmēja, tomēr sakāt, ka jūsu personīgā dzīve ir gaiša un jauka. Vai tiešām izdodas visu slikto atstāt aiz mājas durvīm?

– Varu tikai apbrīnot Alekseju Navaļniju, kura brālis Oļegs uz vairākiem gadiem ielikts cietumā, protams, politisku iemeslu dēļ, un regulāri atrodas karcerī. Pats Aleksejs daudz reižu ir aizturēts, viņa ģimene tiek izsekota, gandrīz visi līdzgaitnieki apcietināti, partijas biroji kratīti, apgānīti… Latvijā, pateicoties Eiropas Savienībai, NATO, Atmodai, drosmīgiem cilvēkiem, mēs esam ļoti tālu no tā. Daudzi pretojas varas vēlmei nonākt līdz diktatūrai, politiskai vajāšanai. Pie sevis domāju – ja būtu sanācis tā, ka man jāpaliek Krievijā, es noteikti būtu Navaļnija atbalstītāju rindās un sēdētu cietumā (smejas). 

Es mēģinu noformulēt atbildi uz jautājumu… Jūtos laimīga, ka man daudz ko izdodas izdarīt, ka man ir laba komanda, iespēja cīnīties, ka mūs nešauj un neliek cietumos. Ja gribi būt ne tikai labs policists, bet arī labs politiķis, tev ir jābūt drosmīgam, ir jāpieņem tādi lēmumi – gan personiskie, gan politiskie –, par kuriem nebūs kauns. Jā, tu nekļūsi par miljonāru, tev nebūs piļu… Medvedevam un Putinam ir daudz villu, īpašumu, miljardi, viņu radiniekiem – miljoni, tomēr uzskatu, ka Navaļnijs ir daudz laimīgāks. Arī es jūtos laimīga.

– Jums ar sirdsapziņu viss kārtībā. Varbūt arī oligarhiem, tikai katram sava sirdsapziņa? 

– Nu nē… Viņi sirdsapziņu ir nomainījuši pret mantiskiem labumiem – mājām, ceļojumiem, iespējām pelnīt miljonus. Ģimenes, kas pašaizliedzīgi audzina bērnus invalīdus, ik dienu risina problēmas. Rīgā tādu, kam nepieciešams dzīvoklis pirmajā stāvā, ir tikai 44, starp tām deviņas daudzbērnu ģimenes. Aprēķinājām – lai šos mājokļus iegādātos un pielāgotu, nākamajā budžetā nepieciešami 1,8 miljoni, tad šiem bērniem būtu lielāka iespēja dzīvot pilnvērtīgi. Pašlaik Mājokļu komitejas "Saskaņas" biedri šo priekšlikumu ir noraidījuši. Kā var apmaksāt koncertus un humora šovus, ja ir ģimenes, kas katru dienu domā, kā izkļūt no dzīvokļa ar ratiņkrēslu? Palielinot sponsoru, ģimenes locekļu vai savu labklājību, viņi nodara postu. Neticu, ka viņi ir laimīgi; to redzu pēc sejas. Nu, ar ko vari kompensēt to, ka esi nodarījis pāri tik daudziem cilvēkiem? Rezultātā tev ir māja, divas mājas, četras mašīnas, piecas... Bet, kā saka, zārkam nav kabatu. 

– Jums ir divistabu dzīvoklītis Imantā. Nekad nav gribējies māju?

– Man ir iespēja laiku pavadīt arī laukos. Izbrīnīta pamanu, ka ar vecumu manī mostas senais latvietis, kuram patīk rakt dārzu, stādīt ķiplokus, ravēt dobes. Saskare ar sīko lauksaimniecību nāk par labu līdzsvaram, pārdomām. Starp citu, līdz 40 gadiem man tā nebija. Ar puķkopību vairāk nodarbojās vīrs, es tikai priecājos par skaistajiem ziediem. Bet visvairāk radiniekus pārsteidza tas, ka man sāk iepatikties konservēt. Jau otro gadu visu ko marinēju, piemēram, zaļos tomātus. Pēdējais, kas mani aizrāva… Lūk, gribēju sagatavot draugiem pārsteigumu Ziemassvētkos, bet izstāstīšu. Man ļoti garšo asi ēdieni, olīveļļas ar garšvielām, bet veikalos tā ir padārga. Pateicoties internetam, atklāju, ka nav tik grūti pagatavot pašai. Čili pipars labi aug siltumnīcā, arī rozmarīns, baziliks. Tad nu man ir doma, meklējot saskaņu ar sevi, pievērsties garšvielu eļļu sīkražošanai (smejas).

– Var teikt, ka ar vīru esat bijuši cīņubiedri, darbojaties līdzīgās profesionālās jomās…

– Ļoti labi atceros, kā sapazināmies. Tas bija 1994. gadā Izmeklēšanas departamentā. Biju atnākusi kā jauna izmeklētāja, viņš – sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs. Man viņš palīdzēja gan ar padomu, gan praktiskām lietām. Tolaik uz desmit izmeklētājiem bija viens diktofons, viņš aizdeva savu un pamācīja, kā rīkoties... Vai, cik tas ir sen! 

– Bija romantika?

– Uzskatu, ka mīlestība nevar būt bez cieņas. Sākotnēji to laikam sauc par apbrīnu, bet arī apjūsmošanas pamatā ir vērtību un mērķu sakritība.

– Tiek novērtētas otra cilvēka kvalitātes?

– Jā, un tas, ka arī citi viņu ciena. Man bija tikai 24 gadi, nepieredzējusi, bet apkārt – reketieri, noguldītājfirmas, krāpšana, kontrabanda, un to lietu šausmīgi daudz, pilns seifs. Centrālcietumā atradās cilvēki, kas aizturēti, tiem pievienojās jauni, termiņi… Vīra padomi man palīdzēja nepieļaut daudz nozīmīgu kļūdu. Tā saucamā vīrišķība izpaužas pleca sajūtā, zināšanā, kā ir pareizi. Nu, tas mūs arī saveda kopā. Jā, viņš man deva padomus, gan detalizētus, gan globālākus, kā rīkoties, lai pēc tam varētu teikt, ka tas bija godīgi un pareizi. 

– Arī – kā psiholoģiski, emocionāli tikt ar sevi galā? 

– Nē, tas ir manā ziņā. Vīrs ir introverts. Pēc rakstura, ārējām izpausmēm esam ļoti dažādi – viņš ļoti nosvērts, pirms paust viedokli, pārdomā. Nuja… Baidos par daudz teikt, viņam nepatīk publicitāte. Jāatzīst, arī man diez ko nepatīk, lai gan esmu sevi pieradinājusi būt par publisku cilvēku. Bet vīrs nav gribējis sevi pieradināt, tāpēc ne uz kādiem pasākumiem, kur iespējama preses klātbūtne, ar mani neiet. 

– Tā darbs iejaucas jūsu privātajā dzīvē. 

– Nu, daļēji. Tiklīdz iespējama kāda fotografēšana, viņš saka – tas ir tavs darbs, nevis mans (sirsnīgi smejas). Bet nav arī tik traki – tikko bijām jaukā pasākumā. Man ļoti patīk Latgale, ik pa laikam to apceļojam, fotografējam baznīcas, liekam Google Maps. Nesen bijām Rēzeknes novadā, folkloras grupas "Ūzuļeņi" 15 gadu koncertā. Ir daudz jauku, gaišu pasākumu ārpus Rīgas, kur atļaujamies doties divatā. Dažkārt arī uz Jaunā Rīgas teātra izrādēm. 

– Vai baudāt daiļliteratūru? 

– Saka, cilvēki lasa dzeju, kad ir iemīlējušies, ap astoņpadsmit gadiem, pēc tam tā viņus neinteresē, un tad atkal – pēc četrdesmit (smejas). Piemēram, Veidenbauma dziļāko jēgu var saprast tikai, laikam ejot. Audiogrāmatas baudu aizmiegot, katru vakaru pa stundai. Nesen ar lielu interesi noklausījos Žila Verna 20 ljē pa jūras dzelmi. To lasīju, kad man bija četrpadsmit, un tagad sapratu, ka ļoti izglītojoša, pamācoša, gudra grāmata. 

Lai sirds nekļūst trula

– Jūs ilgu laiku esat strādājusi vīriešu kolektīvos. 

– Jā, manā blokā izmeklētāji, operatīvie darbinieki pārsvarā bija vīrieši. Var teikt, ka strādāju vidē, kur sievietes redzēju tikai pa gabalu. 

– Pieļauju, ka jūs cilvēkus nešķirojat pēc dzimuma, bet ko domājat par polemiku sabiedrībā? Vai piekrītat, ka sievietes dominē, nospiež vīriešus?

– Ir mantkārīgi un ir nemantkārīgi. Ir solīdi audzināti un ir neinteliģenti. Esmu vērojusi, kā dažādās situācijās uzvedas cilvēki, bet nevaru teikt, ka tas atkarīgs no dzimuma. To sapratu jau KNAB, ka ir ļoti nesmuki, vispār neinteliģenti apspriest cita cilvēka ārieni, taču, kad to publiski dara attiecībā uz sievieti, tas ir galīgi nevīrišķīgi (smejas). 

– Esat pati to jutusi?

– Nuja, protams. Domāju, katra sieviete, kļuvusi publiska, ir sajutusi, ka cilvēkiem patīk apspriest… Labi, ja tev ir ļoti dārgs pulkstenis, tas liecina par iespējamu negodprātību, bet tas, cik esi tievs vai resns… Ja politiskā diskusijā ir pieci vīrieši un viena sieviete, visi pievērsīs uzmanību, vai viņai žakete bija sarkanā vai citā krāsā, kāda frizūra. Vīrieši vispār var nedomāt par izskatu. No vienas puses, tas ir dabiski, no otras – nesolīdi.

– Šķiet, jums nav sevišķi piesējušies, jūs necenšaties izcelties. 

– Strādājot policijā, eksperimenta nolūkos uz mēnesi nokrāsoju matus koši zilus, tad koši lillā. Gribēju saprast, kā man tas ir… ar viegli huligānisku izpausmi. Reiz nokrāsoju koši sarkanas un baltas šķipsnas. Kolēģi smējās – izskatās, ka tev kāds ar cirvi pa galvu ir iedevis! Tādas profesionālas asociācijas. Tad es tā vairs nedarīju. Jā, bet iedomājieties, ja es tagad matus pārkrāsotu, vai kāds Rīgas domes sēdē vispār dzirdētu, par ko runāju? 

– Jums kolēģi policijā pārmeta emocionalitāti.

– Man gan šķiet, ka tā ar laiku mazinās. Tā ir pieredze. Bet, ja esi vienaldzīgs pret cita cilvēka sāpi… Emocionāls trulums ir augstākās pakāpes nelietība. Cilvēki smaida, kad saku, ka patiesībā esmu ļoti saticīgs cilvēks. Bet tā ir taisnība – vienmēr esmu spējusi sadzīvot kolektīvā, sapratusi, ka cilvēku izpausmes var būt dažādas, bet, ja ir kopīgi mērķi, vērtības, tad tam, kā viņi izskatās, uzvedas un runā, nav nekādas nozīmes. 

Mums ir uzdāvināts otrs mūžs

– Jūsu mammai bija diezgan vīrišķīga profesija – viņa bija inženiere, tāpat kā tētis… 

– Jā. Mamma bija kluss, introverts cilvēks, ļoti noslēgta. Viņa nomira, kad mēs ar māsu bijām vēl gana jaunas. No smagas slimības. 

– Vai jūtaties savu mūžu daļēji ziedojusi… 

– Nē. Nē. 

– Pati negribējāt plašāku ģimeni? 

– Es gribēju… Nu, dzīvē ir daudz izaicinājumu, un īpaši tīņa, jaunības gados ir ļoti viegli kļūdīties, sākt darīt to, ko īsti nevajag. Mēs esam tai laimīgajā gadsimtā, kad cilvēkam dota ne tikai viena iespēja. Sliecos piekrist, ka arī tāpēc ir krīzes ģimenēs ap 40–45, kad bērni ir pilngadīgi, jo ģenētiski bijām pieraduši, ka tur arī dzīve beidzas. Daudziem varbūt tā tikai sākas – ja ne otrā profesijā, tad ar otro laulību. Mēs tikai mācāmies, kā laimīgi nodzīvot. Laiks no 40 līdz 80 mums ir uzdāvināts. Ar veselības aizsardzību, dzīvesveidu esam to izcīnījuši, bet psiholoģiski vēl neesam salikuši pa plauktiem. Jā, šādas filozofijas arī nāk tikai pēc četrdesmit (smejas). Bet nevaru teikt, ka es privātajā dzīvē kaut ko būtu darījusi nepareizi. Man pats galvenais, ka ar vīru esmu bijusi laimīga. Un esmu arī pašlaik. 

– Ir stereotips, ka stipra sieviete piesaista vāju vīrieti. Jūs esat ar vēl stiprāku… Vai esat līdzvērtīgi? 

– Bet arī vīrieši grib stipras sievietes. Tas kādā brīdī jāsaprot, ka vājus cilvēkus blakus negrib neviens – ne ģimenē, ne darbā. 

– Droši vien dilemma ir ģimenēs, kuras grib bērnus. 

– Es saprotu, ko jūs man prasāt… Atbildēšu – nav tā, ka es kaut ko nožēlotu, ka būtu izdarījusi nozīmīgu izvēli, arī privātajā dzīvē… Kāpēc esmu laimīga? Man nešķiet, ka es kaut ko būtu darījusi nepareizi. 

– Pieļāvusi liktenīgu kļūdu…?

– Jā. Katram sev ir svarīgi godīgi formulēt, ko viņš grib. Un ja tev ir dzīvesbiedrs, kas tavus uzstādījumus uzskata par pareiziem, sev pieņemamiem, tad kur vēl lielāka laime! 

– Jūs dancojot un dziedot ballītēs… 

– Nesen uzdejoju Latgalē. Man diemžēl ir slikta muzikālā dzirde, nav balss, bet ļoti patīk klausīties, kā citi dzied. Man jau arī gribētos, bet bail, ka kāds sadzirdēs (smejas). Bērnībā gāju dažādos pulciņos, mēģināju zīmēt, izšūt, spēlēt klavieres – jāatzīst gan, visai mehāniski. Taču konstatēju, ka man ir laba ritma izjūta, nebija problēmu atšķirt fokstrotu no kvikstepa. VEF gāju sarīkojuma deju kursos, un, lai cik smieklīgi būtu, man vislabāk patika Latīņamerikas dejas, tango, pasodoble. Varu teikt, ka dejošana vienmēr bijusi mana iespēja pieklājīgi izpausties mūzikā. Latgalē ir daudz jestru, azartisku, dzīvespriecīgu dziesmu. Mani neaizrauj lēnais un melanholiskais, esmu par ātro un temperamentīgo – vai tā būtu mūzika, deja vai raksturs. Jaunībā gāju uz ballītēm Vecajā ģildē, labus dejotājus varēja sastapt klubā "Vecrīga" pie kafejnīcas "Kamielis". Man nebija bail, ka nevarēšu izpildīt, ko kavalieris no manis gaida. Uz universitātes beigām jau dzīvoju Imantā, un tad bija tā – esi nodejojis līdz pieciem rītā, naudas sabiedriskajam transportam nav, un tad stundu un četrdesmit minūtes ej ar kājām. 

– Pāri Akmens tiltam pa Slokas ielu? 

– Jā, ir rītausma, un pēkšņi konstatē, ka neesi viens – blakus iet medmāsa, tikpat jauna, arī no ballītes, un autobusa šoferis, kura autoparks ir Imantā… Tādi laiki. Man bija parasta jaunība – kā visiem.