Raimonds Pauls: "Savu meitu es audzināju pa gabalu"

Šis rudens jums, šķiet, bija īpaši aizņemts?
Kā jau parasti, nekad nav bijis citādāk. Skaidrs, būtu jau laiks piebremzēt. Pirms dažām dienām Tallinas lielajā koncertzālē spēlēju diviem tūkstošiem cilvēku, vakar nodevu pēdējo garadarbu – disku.

Speciāli sarakstīju vienkāršas, viegli uztveramas dziesmiņas, katrai paaicinot citu izpildītāju – Busuli, Rutuli, Naumovu, Tīnu, Rudāni... Diskam ir jokains nosaukums "Kad es eju pie bitēm". Tas norāda, ka uz visu skatāmies viegli ar ironiju. Mūzikas zinātniekiem gan tur nebūs ko darīt.

Jums bija attiecīgs noskaņojums, ka dziesmiņas uzrakstījāt tādas?
Atklāti runājot, man ir pietiekama skatuves pieredze, un es zinu, ko grib publika. Viens otrs mans kolēģis gan runā, ka nevajagot tai izpatikt. Jau 50 gadus klausos tās muļķības. Neesmu pret eksperimentiem, taču dziesmai jābūt melodiskai. Lai klausītājs, pirmo reizi to dzirdot, uztvertu kaut nelielu frāzi, lipīgu motīvu.

Jums pašam bišu nav?
Nē, un arī medu es neēdu. Bet tas Petera dzejolis man nezin kāpēc iepatikās un izraisīja smaidu. Tad jau redzēsim, kāda būs reakcija.

Pārsvarā izmantojāt Petera dzejoļus?
Petera un Brieža, jā.

Vai koncerts, kuram gatavojaties Ādažu kultūras centrā, top par godu Latvijas svētkiem?
Nē! Man nepatīk, ka nupat tā simtgade tiek tik daudz apspēlēta, kļūst jau... Tu sāc tam neticēt. Mēs strādājam, kā esam strādājuši. Ir cilvēki, kuri to izmanto visādā ziņā, arī finansiāli – lai ko darītu, piekarina simtgades birku.

Es jau gadus piecdesmit eju uz skatuves un strādāju cilvēkiem, kuri te dzīvo. Kāpēc īpaši būtu jāizceļ tie simts gadi? Protams, tā ir valsts jubileja, bet jubilejas svinēt var dažādi. Var izgāzt miljonus, un var uzdāvināt vienu puķīti. Nevajag no tā taisīt nezin ko.

Pirms pāris gadiem jūs pamatīgi centāties atkratīties no savas apaļās jubilejas svinēšanas.
Man jau tagad arī teica: “Janvārī rīkosim jubilejas koncertu.” Es zinu, kas to izmanto - nu, ja viņi tā grib... Pats droši vien būšu teātrī, ar aktieriem.

Man jau kombināciju iespējas ir lielas – sākot ar simfonisko orķestri un beidzot ar koriem un estrādes dziedātājiem. Varu atļauties vairākas programmas. Vienmēr esmu uz skatuves, strādāju – nu, kas tā par jubileju? Jā, nāk cilvēki, kaut ko dāvina – ābolus, konfektes (smejas).

Jūs Baltezera mājā vairāk kopjat apkārtni vai priecājaties, kā mainās daba?
Skaidrs, ka vairāk ir jādara. Īpaši iekopta dārza mums nav, bet vienmēr kaut ko tīrām, pielabojam. Jebkurš mājas īpašnieks zina, ka ar māju visu laiku jānodarbojas, katru gadu kaut kas plīst vai tek.

Taču man tie darbi patīk, zāles pļaušana ir mana atpūta. Pie tādas koncertu slodzes labprāt pilnībā atslēdzos, lai gan tādu iespēju ir maz. No vienas puses – paldies dievam, ka esi kādam vajadzīgs. Jo tas ir drausmīgi, ja...

...ja neesi pieprasīts, ja zālē sēž daži cilvēki?
Jā! Man, paldies dievam, publika vienmēr ir bijusi. Savā ziņā tas ir stimuls turpināt darboties. Man vairs nav divdesmit, tas nav joks.

Kad jūs komunicējat ar jaunajiem mūziķiem, gadu starpību pat nevar just.
Viņi to novērtē, un man tas ir ļoti patīkami. Man pašam neērti tā runāt, bet no jaunajiem mūziķiem, ar kuriem kopā esam spēlējuši, nekad neko sliktu neesmu dzirdējis. Tā kā pats sēžu pie instrumenta, mūsu valoda ir pilnīgi citādāka, tā uzreiz mainās. Nav tā, ka kāds atnāk un tikai gudri pļāpā. Ko tik es savā koncertdzīvē esmu piedzīvojis, cik dažādās situācijās uzstājies... Ja to visu aprakstītu, būtu ļoti interesanti.

Jūs runājat par attiecībām starp skatuves cilvēkiem?
Jā, un arī ar publiku. Kas tik dažādos laikos bijis... Spēlēju Kremļa koncertos visiem tā laika vadoņiem, piedalījāmies arī politiskos pasākumos – Oktobra revolūcijai veltītos un tamlīdzīgos.

Bet neredzu, ka būtu pret kādu noziedzies. Tāpat daudzi izcili latviešu mākslinieki pieminekļos vai gleznās iemūžināja Staļinu vai Ļeņinu, un es tiem cilvēkiem nekad nepārmetīšu. Tāda bija dzīve. Viegli jau ir tagad gudri runāt par laikiem, par kuriem tu nekā nezini. Man ir apnikusi tā nemitīgā skatīšanās atpakaļ. Ārprāts, bija karš, lija asinis... Vai tāpēc man visu laiku par to vien jārunā un visur jāmeklē čekisti? Cilvēki, cik ilgi?!

Kā jums izdodas nekopēt sevi?
Es, protams, esmu normāls cilvēks un bieži vien atražoju to, ko esmu jau darījis. Tā ir visiem māksliniekiem, tur neko nevar darīt. Bet laiki tomēr ir mainījušies un tiem līdzi drusciņ arī es. Man ir citi solisti, kas dziesmu iznes citādāk, tad arī kopīgi to veidojam. Tāpēc līdz šai dienai man ir iespēja iziet uz skatuves. Un publika, kas mani ciena, kas mani jūt.

Tā ir lielākā daļa Latvijas.
Par to varu cilvēkiem tikai pateikties. Galvenais, ka cilvēkiem nav apnicis. Domāju, tā notiek tāpēc, ka visu laiku cenšos kaut ko mainīt. Tas attiecas uz izpildītājiem, ansambļiem, koriem, orķestriem.

Mežrozīti dzied līdz šai dienai, bet es pie tā neesmu vainīgs (smejas). Kāds atceras savu jaunību, viens ar to ir precējies, cits – glabājis radiniekus, viņš nāk man klāt un stāsta. Bieži vien tie ir cilvēki sirmām galvām, viņi atceras sešdesmitos, septiņdesmitos, astoņdesmitos gadus, Mikrofona aptaujas, visas tās padarīšanas.

Jūsos ir tāds kā jaunības gēns, šķiet, esat jaunāks par vienaudžiem – galvenokārt domāšanā. Varbūt tas jums dots kā radošam cilvēkam?
Dievs dod, ja tā ir. Redziet, reizēm cilvēks kļūst vecs jau ap 40–50 gadiem. Nevis vizuāli, bet iekšēji.

Jau skaita dienas līdz pensijai, kad varēs nestrādāt?
Nekad tā neesmu domājis. Tas varbūt man ir iedzimts no abiem vecākiem, kuri bija darba cilvēki. Vienkārši darba cilvēki.

Citam darbs ir prieks, citam katorga. Jums, šķiet, tā noteikti nav katorga.
Nē, tomēr darbs nav viegls un prasa nervus. Skatuve vēl nav viss – ir vesela rinda organizatorisku nebūšanu, kas saistītas ar cilvēkiem, kuriem disciplīna neeksistē. Esmu radis uz mēģinājumiem nākt ātrāk nevis vēlāk, bet citi bieži vien kavē, un tas ļoti traucē. Bet, protams, man patīk tas, ko daru.

Nesen televīzijā rādīja ierakstu, kur uzstājaties ar Agnesi Rakovsku. Tuvplānā varēja redzēt jūsu skatuviskās attiecības un tikai brīnīties, kā viens sirms kungs spēj saprast tādu atskabargainu skuķi. Viņa izdziedāja sievietes sarežģītāko dvēseles daļu, kura vīriešus parasti kaitina.
Sadarbība, starp citu, sākās, pateicoties man. Es viņu uzaicināju. Agnese nebija mana cienītāja, pati veidoja repertuāru un stilu, kas daudziem šķita – vai, dieniņ! Skatījos, kā reaģē publika, kad viņa nāca savos grimos un parūkās. Viņa neapšaubāmi ir talantīga māksliniece. Varbūt šeit nav kur izvērsties, bet viņa lieliski var strādāt pie video filmām, taisīt klipus, izpausties ar savu fantāziju.

Vienaldzībai ir ļoti skaists klips.
Nu, lūdzu – re, kā var izdomāt! Viņai varbūt drusciņ nepaveicās ar to izgājienu Eirovīzijā. Tā ir laimes spēle. Viņa domāja, ka vizuālais tēls raisīs interesi, bet tajā pasaules daļā, izrādās, to uzskata jau par...

... pagājušu? Un vajag portugāli, kurš vītero.
Jā... Nenoliedzami, visstabilāk vienmēr jūtas tie izpildītāji, kuriem Dievs devis balsi. Tā ir dāvana. Jūs redzat, ko tas nozīmē operdziedātājiem. Nupat dzirdēju, ar kādiem fantastiskiem panākumiem Elīna Garanča uzstājusies Parīzē.

Vizma Belševica teikusi, ka talants esot jūtu intensitāte. Jūs dziesmās esat ierakstījis visu – no smiekliem līdz smeldzei, sāpēm, pat šaušalām. Kā izpaužat jūtas dzīvē?
Zināt, par ko saņemu visvairāk komplimentu? Par manu tā saukto ironisko stilu. Negribu nevienu aizvainot, neeju ārpus rāmjiem, bet man patīk paķert, tas ir vairāk nekā skaidrs. Zinu to cilvēku, ar kuriem te kopā spēlējam, vājos punktus – viens ir izšķīries, otrs apprecējies, citam brūte. Kolīdz man kaut ko pasaka, momentāni varu to apspēlēt. Manai sievai vairākkārt ir teikuši: “Kā jūs viņu varat paciest?” (Smejas.) Nu, viņa ir pieradusi, droši vien sen vairs neklausās, ko es runāju.

Tā ir viņas stratēģija?
Jā! Man jau mēle niez visu laiku. Pašam patika, kā nesen izdevās atbildēt. Man prasīja: “Kas jūs visvairāk baida?”, teicu: “Mani visvairāk baida, ja aiziešu uz teātri un man priekšā sēdēs Porziņģis.” Skatuve un teātris man ir īpaši mīļi, kā mūziķis esmu piedalījies daudzās izrādēs. Man patīk aktieri, patīk teātra gaisotne, pirmizrādes, tā sauktā bohēma riņķī apkārt.
 
Jūs piedalāties bohēmā?
Ne sevišķi, jo nelietoju alkoholu, bet tajā vidē jūtos labi. Tagad viņi kļuvuši daudz mierīgāki. Agrāk, padomju laikā, teātros bija slavenie kapustņiki, īpaši pēc pirmizrādēm – tad gāja vaļā, vai dieniņ! Līdz rītam. Tas diemžēl ir zudis, nezinu, kāpēc. Ļoti žēl.

Varbūt cilvēkus uz lāpstiņām nolicis kapitālisms, visi domā par izdzīvošanu, ir noguruši?
Zināt, mēs ar tādām emocijām gaidījām pagriezienus vēsturē, neatkarību un tamlīdzīgi. Skaidrs, tam visam bija jābūt, bet –liela daļa cilvēku ir neapmierināti. Tāpēc arī mūsu paliek tik maz, daudzi bēg prom, kas ir saprotami. Kas vainīgs? Droši vien paši.

Pa divdesmit gadiem vajadzēja izdarīt daudz ko. Lai kaut kas notiktu, ir jāstrādā, bet mums... Ar rūgtumu skatos, cik maz ir latviešu ražotāju. Un kļūst arvien mazāk. Viss ir pārdots pa labi, pa kreisi, tikai ne vietējiem, bet lietuviešiem, igauņiem, norvēģiem, krieviem... Žēl.

Jūs padomju laikos braucāt uz Kremli, un joprojām esat pieprasīts.
Kas ir, tas ir.

Iznāk, ka ir vērtības, kas nezūd.
Kremlis jau nav krievu kultūra. Kremlis ir politika, valsts vara. Faktiski mums nav lielu tiesību kritizēt, lai viņi paši ņemas. Bet, runājot par krievu teātri, mūziķiem, dziedātājiem, kino... Nesen biju kolosālā izrādē, Mironovs (Maskavas Nāciju teātra aktieris Jevgeņijs Mironovs – Red.) spēlēja Ivanovu, atbraukuši viesizrādēs – nu, prieks skatīties!

Viņš pats jau kā personība ir kolosāls. Kāpēc mums ar viņiem nesadarboties? Tā būtu pēdējā muļķība. Kas būtu pasaules mūzika bez Rahmaņinova un Čaikovska un literatūra bez Dostojevska un Čehova? Par politiskām lietām negribu runāt, tās vienmēr ir bijušas un būs. Neviens nezina, kā tas pagriezīsies. To visu vajadzēja tā smuki sabalansēt, bet mēs bieži vien ar saviem izteikumiem... Es līdz pat šai dienai nevaru atkauties, man piedāvā uzstāties televīzijā.

Krievijā?
Nu, dabīgi! Saku: “Ja gribat, brauciet pie manis, es kaut ko parunāšu, bet pats tur vairs nebraukšu. Krievijas televīzija man izdarīja milzu pakalpojumu – vēl līdz šai dienai mani pazīst Uzbekistānā, Armēnijā, Gruzijā, Kazahstānā, Baltkrievijā, Ukrainā. To vai ik dienas piedzīvoju Doma laukumā.

Nāk klāt un grib bildēties?
Bļauj jau pa gabalu. Bet tas tā...

Ir dīvaini jūs redzēt uz ielas. Pagājušonedēļ pagājāt garām pie Skapja. Tā jums ir iemīta taciņa?
Tā ir, tur pagāja daudzi gadi. Neteiksim, ka labākie – diezgan vētraini. Bija arī daudz interesanta, bet viss varēja pagriezties pavisam citādāk. Paldies dievam un manam raksturam, ka izkļuvu no tā ārā. Tāpēc vēl esmu dzīvs.

Jūs ticat liktenim?
Jā. Ir kāds, kurš par mums nolemj. Bet nezinu, kur viņš...

Viņš jums ir bijis labvēlīgs?
Visādā ziņā. Redzam, kādi likteņa pagriezieni reizēm notiek ar cilvēkiem. Televīzijā pamatziņa ir līķis. Spēj tik skaitīt – nosisti trīs, sabraukti pieci, uzsprāguši četri – drausmīga aritmētika. Bet tā ir centrālā ziņa, ko laiž bez pārtraukuma.

Jūs esat mīlēts, bet droši vien arī nenovīdība jums nav sveša? Jums bija dziesmiņa par skaudību.
Bez tā nemaz nevar būt, tā ir viena no mūsu tautas īpašībām, ko nereti paši apspriežam. Nesen lasīju, ka vienā Latvijas ciemā pašvaldībā ievēlēti pieci cilvēki, bet viņi nevar vienoties par priekšsēdētāju. Kurā tautā vēl tā varētu būt? Pie mums tādi gājieni nav retums.

Šķiet, vairāk jūs vajadzētu apskaust nevis par mantu vai panākumiem, bet gribasspēku, kas jums piemīt; pateicoties tam, esat izkāpis no bedres.
Paldies dievam, bet kas tur ko apskaust. To var katrs.

Attīstīt?
Vairāk nekā skaidrs! Man ir prasījuši: “Kā tu vari nedzert?” Atbildu: “Es vienkārši nedzeru. Jo zinu – ja iedzeršu, momentāni zaudēšu visu, kas man ir.” Es pat nerunāju par mantu – pazaudēšu veselību, pazaudēšu visu pa tīro. Pazīstami sportisti ir nākuši pie manis konsultēties. Saku: “Viss atkarīgs no tava rakstura.”

Lai tik daudz strādātu, vajadzīga arī pašdisciplīna.
Tāpēc arī cilvēki tā iedalās. Sliktie – labie, darbīgie – slinkie. Tādi taču bijuši vienmēr. Kāpēc vienam ir, bet otram nav.

Kāda jums ir nelaba īpašība?
Man laikam tādu ir daudz. Piemēram, bieži vien vērtēju citus, izejot no sevis.

Liekat klāt savu mērauklu?
Jā. Nerunāju par talantu, bet par attieksmi pret darbu.
Ja viņš atnāk pusstundu vēlāk, man tas uzkrīt uz nerviem, un es ar viņu vairs nevaru atrast kopīgu valodu. Nu, tā tas ir. Ar to bieži vien jāsamierinās.

Nedrīkst ilgi turēt ļaunu prātu?
Mēs jau visu dzīvi samierināmies, kaut ko pieciešam. Visu laiku, vai ne? Tā frāze “kaut kā jau jāizdzīvo”. Bet kāpēc? Kāpēc mums jāizdzīvo? Kad vienreiz sāksim dzīvot? Visu laiku izdzīvojam. Tās smieklīgās pensijas – protams, mani tas neskar, bet ļoti daudzus skar. Medicīna, izglītība, kur nepārtraukti notiek konflikti. Mazā Latvijā to nevar savest kārtībā. Nezinu...

Vai jūsu dzīvē ir bijis kāds brīdis, kad esat sācis pastiprināti par sevi rūpēties, piedomāt par veselību?
Nē, es jau neko ļaunu sev nedarīju.

Runā par pārdegšanu darbā, jums vienmēr bijusi liela slodze.
To es saregulēju, domāju, ka tik daudz saprotu. Man jau nav šahtās jāstrādā vai akmeņi jālauž. Zinu robežas – ko varu, ko nevaru. Varbūt daru vairāk nekā citi, tāpēc man gājis labāk. Bet ko es tur sevišķi par sevi runāšu...

Abas jūsu mazmeitas mācās Amerikā.
Jā, katra savā pusē, tikušas ļoti labās universitātēs, cenšas tās pabeigt, nezinu, kā ies tālāk, bet viņām būs perfekta izglītība, dārga.
 
Jūs finansiāli atbalstāt?
Nenoliedzami, ka es tur piedalos. Bet man arī nav žēl. Domāju – paskatīsimies, kas no jums sanāks. Tā ir cita paaudze, viņām sarunu valoda ir angļu.

Bet ar jums taču viņas latviski runā?
Nu, mēs runājam latviski, mājās ar sievu arī ļoti daudz krieviski. Man šķiet, tas ir ideālais modelis, viena teikuma puse latviski, otra – krieviski, pēc tam – angliski. Nacionālais jautājums mums vispār neeksistē. Un pilnīgi pareizi, tā bijis arī mūsu vecākiem – ģimenēs runāja gan vācu, gan poļu valodā. Diemžēl tagad tam ir pievērsta nevajadzīgi liela uzmanība. Tā sauktais nacionālais jautājums noved pie konfliktiem. Par to vispār negribas runāt.

Jūsu mazmeita, šovasar viesojoties Latvijā, paguva iekļūt žurnālos.
Mūsu dārgie žurnālisti uzreiz ielika fotogrāfiju, ka viena no mazmeitām Dzintaros ieradusies uz koncertu ar Šlesera dēlu.

Man uzreiz zvanīja: “Vai jūs zināt, ka viņa ar Šleseru...?” Atjautāju: “Bet vai tad viņš ir cietumnieks? Noziedznieks?” Viņi ir kopā mācījušies, beiguši vidusskolu, abi studē ārzemēs, vasarā sabrauc Latvijā, satiekas. Galu galā – kam kāda daļa? Ko viņi tādu izdarījuši?

Cilvēkiem patīk komentēt, jūsu popularitātes aste velkas līdzi viņām.
Dabīgi, tā dzeltenā prese ir visā pasaulē – ko tad citu tai darīt.

Šobrīd norit kampaņa, kas aicina vecākus vairāk būt kopā ar bērniem, tas noteikti ir saistīts arī ar strādāšanu. Jūs esat bijis blakus savai meitai, kad viņa auga?
Nu, kaut kur netālu es biju. Protams, vairāk sieva ņēmās. Man bija visādas braukšanas... Meita pēc vidusskolas gribēja mācīties pa televīzijas līniju, brauca uz Ļeņingradu. Tur bija tāds televīzijas institūts, kur agrāk mācījās daudz latviešu. Visādā ziņā ar to, kas no viņas iznācis, esmu apmierināts.

Varbūt par to jāsaka paldies Lanai?
Droši vien. Es vispār esmu tāds... Nezinu, kaut kā... nemāku būt... Skatos, citās ģimenēs ir tādas ļoti siltas, draudzīgas attiecības, ar bučošanos. Pie mums tā nekad nav noticis.

Lai gan Lanai ir krievu mentalitāte.
Jā, viņa ir pavisam cits cilvēks, bet es vienmēr esmu bijis daudz atturīgāks, ar distanci.

Varbūt jūsu jūtas ierakstītas dziesmās?
Nezinu. Varbūt.

Atkal jāatceras tas, ko par jūtu intensitāti teica Belševica.
Es Belševicu pazinu, viņai dzīve arī nebija nekāds rožu dārzs.

Arī viņa pati bija diezgan skarbs cilvēks.
Jā, un dzīve pret viņu bija skarba. Viņa bija lieliska dzejniece, bet viegli viņai nebija.

Esat teicis, ka jūsu mīļākie dzejnieki ir Peters un Ziedonis, bet esat atzinis, ka tuva ir arī Skujiņa, Belševica. Vai vīrietis var saprast tādu sievietes jūtīgumu?
Jā! Nesen Krievu drāmā uztaisījām muzikālu iestudējumu ar Austras Skujiņas dzeju. To ļoti slavē. Tur ir manas vecās dziesmas, vēl no Aijas Kukules laikiem. Tās izpilda lieliskā aktrise Veronika Plotņikova un dara to ļoti labi. Tās ir atdzejotas krievu valodā, ļoti tuvu oriģinālam. Izrādās, krievu cilvēkiem, kas nāk uz izrādēm, tā tematika ir ļoti tuva.

Ir izdots arī disks, tajā ir video, kā aktrises strādā uzvedumā Meitenei kafejnīcā. Tas ir no viņas dzejoļa.

Sakāt, ka savai tautai esat rakstījis visu mūžu, jau sākot kopš 1956. gada, kad Latvijas radio tika ierakstīta pirmā dziesma. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 60 gadi.
Jā, tāpēc uzskatu, ka man tagad nav jāraksta oratorija, kas veltīta Latvijas jubilejai. Es no tām savām dziesmiņām varu salikt nezin cik tādu oratoriju. Tur ir visa Latvijas daba, upes, pilsētas – apdziedātas labāk vai sliktāk, bet ir. Kāpēc man darīt vēl kaut ko? Šķiet, no manas puses tas būtu vienkārši falši.

Kāda ir latvieša dvēsele, kādi mēs esam?
Oi, mēs jau sliktu vienmēr par sevi... Bet, ja par labo, – mums ir lieliska mūzikas kultūra. Runājam par sportistu, kurš kaut ko sasniedzis, bet cik maz pieminam to, ka mūsu kori atzīti par labākajiem pasaulē, ka mums ir divi pasaules klases diriģenti, solisti. Ko vēl gribēt no mazas tautas? Lai tikai citi tiek līdzi!

Ko esam zaudējuši – šodien nevaram pateikt, ka mums ir VEFs, ka ražojam labus radio. Vienīgais, ar ko varam plātīties, – ar balzamu. Nu, ir mazi veikaliņi, bet tas nav nopietni. Mēs nenovērtējam savu galvaspilsētu, kas ir viena no skaistākajām Eiropā, kritizējam tās priekšniekus par izdangātām ielām, bet bieži vien nevajadzīgi, jo tās kādreiz ir jāsataisa. Parki mums ir skaisti – visi iebraucēji ir sajūsmā.

Šķiet, jums patīk iet pa Rīgu kājām.
To daru visu laiku. Diemžēl viss ir tuvu – radio, Doma laukums, no mājām pārsimt metru. Meierovica bulvāris – tas taču turpat ap stūri.

Radio notiek pārmaiņas – tās jūs neskar? Jums tur ir goda krēsls mūžīgi mūžos?
Kāds tur “goda”... Es kādreiz varētu pateikt, kāda man tur ir alga.

Kāpēc tad jūs tur ejat?
Tas ir ļoti pareizs jautājums – kāpēc es eju? Tāpēc, ka vēl kustos. Tur satiekos ar mūziķiem, atrodos starp cilvēkiem, ar kuriem kopā strādājam, – dziedātājiem, mūziķiem, redaktoriem.

Es Latvijas radio iegāju piecdesmitajos gados un esmu tur aiz cieņas par to, ko radio ir devis Latvijas kultūrai. Varu tur pasēdēt, iedzert kafiju, kādu aprunāt, uzzināt visādas intrigas, kas ar ko dzīvo. Tas viss tur ir. Radio man ir kā aktierim teātris. Otrās mājas.

Jums ir tādas dienas, kad neko nedarāt un varat, teiksim, iesēsties laivā un iebraukt Baltezerā?
Ja gribu, varu jebkurā laikā.

Un jūs tā reizēm darāt?
Reizēm, bet bieži ne. Kaut kā sanāk tie pasākumi... Rīt jābūt teātrī, parīt koncerts Ropažos, svētdien koncerts Dailes teātrī (smejas). Nu, tā mēs dzīvojam. Mani grib pierunāt, lai piedalos visos Jaungada koncertos Nacionālajā teātrī kopā ar aktieriem. Nu, tad jau redzēs, kā būs.