"Biju tāds kā vakar nomiris..." Ainārs Ančevskis atklāti par dzīvi pēc lielā "aplauziena"

Kad tevi pēdējoreiz satiku veikalā, ar puiku taisījies braukt uz laukiem un tev rokā bija spainis. Un tu biji galīgi sašņurcis, domāju – ārprāts, ar Aināru ir cauri! Labi, ka vismaz ir pārziemojis. Tagad tu tāds smaidīgs, foršs, bez spaiņa...
Var jau būt, ka problēma bija spainī... Nu kā, es tagad esmu atkopies. No rīta izeju laukā no mājas, paskatos uz apkārtesošajiem ārkārtīgi gaišajiem ģīmjiem. Varbūt tas izklausās pilnīgi debili – es pats sevī pumpēju to gaišumu.

Piemēram, šodien – saulītes nav, laiks draņķīgs, visapkārt dubļi, bet es cenšos atrast kādu devu prieciņa kaut sīkumos. Kaut vai spainī. Labāk priecājos par to, kas ir, nekā bēdājos par to, kā nav.

Arī tik briesmīgi švakiņš vairs neesi.
Nu jau, var teikt, esmu pat resns. Ir savākušās ziemas rezervītes. Trenažieru zāle neskādētu. Bet latvietis praktiskais jau ir gatavs vairāk slinkot nekā kaut ko darīt.

Bet pirms gada, kad izšķīries no sievas, biji galīgs kaulu kambaris. Cik kilogramu tad biji zaudējis?
Nemaz nezinu, jo nebiju nosvēries tajā skaistajā, slaidajā posmā.

Bet tievs biju drausmīgi. Kad man atsūtīja bildes no kāzām, kur draugiem izpalīdzēju kā vadītājs, ieraudzīju, cik interesanti tolaik izskatījos no malas – uzvalks bija kā uz pakaramā uzlikts, acis iekritušas, pats tāds kā vakar nomiris... Nu ļoti skaisti!

Kādreiz, dikti sen, Raivim Vidzim jautāju, ko draugi, radi domā par viņa dalību šovā Dejo ar zvaigzni. Viņš atbildēja: „Man nav draugu, man nav radu.” Es brīnījos: „Gribi teikt, ka esi vientuļš kā pirksts?” Un viņš tā gari novilka: „Es neesmu pirksts.” Kā ar tevi – aizvien esi vientuļš kā pirksts?
Vienkārši pēc šķiršanās, pēc lielā aplauziena man dzīvē ir sācies jauns posms, un tas ir kā no jauna piedzimt. Kā zīdainim – ir jāmācās staigāt, runāt... Tā es patlaban mēģinu mācīties būt, priecāties, komunicēt un uzticēties. Jaunās attiecībās negribu mesties, kamēr neesmu savedis savu galvu kārtībā.

Esmu daudz sapratis un iemācījies, pateicoties visam, kas ar mani ir noticis. Ik dienu atklāju jaunu pasauli ap sevi, atklāju cieņu pret sevi, ņemu vērā, ka ir arī manas vēlmes, ne tikai citu cilvēku vajadzības. Diezgan egoistiski, bet, jā, esmu šajā pasaulē, gribu justies komfortā ar sevi, nevis izklāties, lai citi justos labi.

Kas šodien ir pats labākais tavā dzīvē, kas piešķir to lielāko nozīmi?
Aizvien ārkārtīgi novērtēju un apbrīnoju savu 12 gadu veco dēlu Raiti. Viņš ir tas, par kuru esmu tur augšā visiem spēkiem pateicīgs. Esmu pateicīgs, ka šāds cilvēks ir manā dzīvē, ka viņš joprojām ir kopā ar mani, diendienā blakus, un mēs abi skatāmies vienā virzienā. Dēls man dod prieku, mieru, saprotams, ka reizēm arī dusmas un kašķi. Katru vakaru varu Dievam teikt paldies lūgšanās par to, ka manā dzīvē ir šāds cilvēks.

Negribu teikt, ka dzīvoju kā viendienītis. Gribu pilnasinīgi izbaudīt šo brīdi un par nākotni nekaldinu lielus plānus – piemēram, kā apņemšu sievu un tad mums būs četri, pieci bērni. Un beigās tāds vecs, nomīzies tētis gulēšu gultā, mazbērni un bērni nesīs klāt visādus brīnumus.

Nē, es izbaudu šo posmu, arī skats nākotnē, protams, ir. Bet tikpat labi neizslēdzu iespēju, ka mans dēls varētu pirms manis apprecēties. Galvenais, lai to nedara jau rītdien!

Uzskatu, ka īstam vecim ir jāprot gatavot, drēbes izmazgāt, kreklu izgludināt...
...un bikses buktēt. Man tēvs perfekti iemācīja gludināt bikses. Kā viņš teica: „Buktēm ir jābūt tādām, lai suns pieri var pārsist.” Lai gan tolaik bija tāds neforšs audums – biksēm spīdēja ceļgali un buktes diez ko ilgi neturējās.

Ēst arī proti taisīt?
Tā man nekad nav bijusi problēma. Varbūt neprotu tādus modernus žuljēnus, bet, kā prasts latviešu bauris, varu salikt kopā visu, ko vajag, – dārzenīšus, gaļiņu, malto gaļu. Man jau bērnībā sanāca pašam diezgan daudz rūpēties par sevi, jau tad man iepatikās gatavot, pat saldos ēdienus. Badu nekad neesmu cietis.

Kāpēc bērnībā tev bija pašam par sevi jāgādā?
Kad man bija seši vai septiņi gadi, mamma gāja bojā, un tētis pēc šā traģiskā negadījuma atklāja dažādus alkoholiskus spirdzinājumus. Jā, bija jau visādi trādirīdi, ka tētis tur tāds vai šitāds, bet es teiktu – tajā padomju laikā tētis par mums rūpējās, kā mācēja. Viņš bija rūpnīcas strādnieks, jā, dzēra, bet tādas situācijas, ka mums mājās nebija, ko ēst, nebija. Bija kaut vismaz tā klasiskā desa, kura pamatā sastāvēja no pufaikas un tualetes papīra.

Bet tā desa bija garšīga.
Trakākais, kad bija jāsāk gatavot – atceries, kad desu cepa, to četrās vietās iegrieza, un tad karstumā tā cēlās uz augšu?

Vēēēē! Man ir nepatīkami to atcerēties. Kad cepu pašu pirmo reizi, piecepu klāt olu, un tā desa izveidojās tādā laiviņas formā. Es uzbēru sāli un reāli pārsālīju. Tad ēdu to anormāli sāļo olu ar to desas laivu. Mierīgi iztēlojos, ka mans jaunais cilvēks droši vien pateiktu – es tādu neēdīšu.

Pieaugušā vecumā ne reizes neesmu desu cepis, jo pat no domas vien par šo ēdienu man rodas nepārvarams riebums. Tā man ir riktīga bērnības trauma!

Kas notika ar tavu mammu?
Autoavārija.  Viens kungs nepamanīja viņu un atpakaļgaitā pārbrauca pāri. Mazo māsu, kas toreiz bija ar mammu kopā, izdevās glābt. Mēs, pārējie, bijām laukos. Kad atbrauca un pieaugušajiem paziņoja, kas noticis, nevarēju saprast, kāpēc visi raud...

Tētis tevi tā arī uzaudzināja?
Pamatā, jā. Bija periods, kad ar vecāko māsu dzīvojām pie krustmātes, pie vecvecākiem. Pēc tam atgriezos pie tēta. Mazo māsu uzreiz audzināšanā paņēma mammas draudzene.

Pēc visa šā laikam jāpriecājas, ka neesmu nedz nodzēries, nedz vēl ko ar sevi sadarījis. Un, ja paskatos, par ko mūsdienu jaunatne sūdzas... Būtu man bērnībā bijušas viņu problēmas.

Tu jau runā kā vecis!
Frāzi „kad es augu, tad tā nebija” es varēju sākt teikt jau 30 gadu vecumā. Tagad, kad parunāju ar jauniešiem, saprotu, ka daudzi nenovērtē to, cik laba viņiem ir bērnība. Tagad topā ir materiālisms. Mans dēls šajā kontekstā arī kādreiz skaļi paziņoja: „Nav jēgas dzīvot, dzīve ir bezjēdzīga”.

Tad viņam teicu: „Tu padomā labāk, cik daudzi bērni gribētu šādu „bezjēdzīgu” dzīvi kā tev. Vai gribi, lai uztaisām apmaiņas programmu – ieliekam tevi bērnunamā, un cits bērns no bērnunama padzīvos pie manis šo tavu „bezjēdzīgo” dzīvi?
Iepriekšējā skolā, kur Raitis mācījās, – ja tev pirmajā klasē nav planšetes līdzi, tu esi losis. Muļķīgi! Kamdēļ?

Neesi bagāts, toties slavens. To ikdienā jūti?
Mans dēls to jūt. Kad braucam sabiedriskajā transportā, viņš man nemitīgi saka – re, kur cilvēks skatās uz tevi, re, kur šitie sačukstas!

Man veikalā ir bijis tā – lieku maisiņā augļus, sieva ar meitu stāv un gaida attālāk no manis, un pēkšņi svešs cilvēks viņām sit pie pleca un saka: „Re, kur Dāvids!”
Man atkal, stāvot pie augļiem veikalā, viena kundzīte otrpus stendam pilnā rīklē izsaucās: „Vaiii, Ančevskis!” Satrūkos, arī pārējie cilvēki skatījās uz mani ar paniskām acīm, it kā tā kundze būtu nevis izsaukusi manu uzvārdu, bet gan ziņotu par trauksmi – mūciet, mūciet! Bet vispār tādu skaļu fanu man nav, lielākoties cilvēki, kas atpazīst, tā pieklājīgi pa gabalu turas.

Savukārt, kad filmējos seriālā UgunsGrēks, kur skaitījos gana liels kretīns, reāli jutu, ka pārtikas veikalā kasieres mani sūdīgāk sāka apkalpot. Tiešām piefiksēju, ka kļuva daudz nelaipnākas.

No sērijas – labi, kretīn, ja tev vajag, es noskenēšu to preci.
Bet tu esi tik lādzīgs čalis, pat grūti noticēt, ka esi slavenība, aktieris...
Daudzi cilvēki, ieraugot mani teātrī, brīnās – tu neesi lepns un iedomīgs kā daudzi aktieri. Tad atceros, kā bija, kad pats tikko ienācu teātrī, kur priekšā Uldis Dumpis – kino klasika, teātra grands. Likās, viņš nu gan varētu staigāt ar degunu mākoņos. Ne sūda! Vienkāršs, draudzīgs cilvēks, super!

Bet esmu ievērojis, ka gluži pretēji uzvedas tie komatiņi, kas nospēlē trešo sēni pie piektās kulises un jau sajūtas lielas zvaigznes. Tas gan ir dumji.

Tagad, kad esi brīvs, varbūt tev feisbukā rindām nāk mīlestības vēstules?
Paldies Dievam, nē.

Tev kāda vaina ir? Man, vecam ķēmam, pat raksta.
Redzi, es visu dienu esmu cilvēkos. Kad esmu ārpus darba, nav tā, ka gribētu sēsties, vērt vaļā mīlestības vēstules un nepārtraukti čatot ar cilvēkiem. Tad es vēlos būt mājās, savā vidē. Kad esmu sabiedrībā, tad, manis pēc, lai kāds atnes kādu mīlestības vēstuli vai flokšus vai spiedz aiz augļu stenda.

Stīvs Džobss esot teicis: tu atnāc mājās un esi pilnīgi viens, un tā ir tava izvēle, vai tā ir vientulība vai brīvība.
Bet ne velti gan man, gan tev ir tās lauku mājas, kur ir sava vide. Kur iekurinu krāsniņu, ieleju sev viskiju, uztaisu tēju vai vienalga ko, klausos, kā līst lietus aiz loga vai putniņi čivina. Tu sēdi, un miers pirtiņā, un neko vairāk tev nevajag.

Dārzs tev laukos ir?
Pašlaik mēģinu rast kompromisu starp dažādiem augiem un pļavu. Man ir dilles, āboli, ķiploki...

Kam tev ķiploki? Pret slimībām vai pret vampīriem?!
Gan tam, gan tam.

Klau, tagad pajautā, cik man rītdien paliek gadu!

41 – es zinu!
Un tagad iedomājies četrdesmitviengadīgs aktieris Ziemassvētku laikā būs mazs puika izrādē Sudraba slidas. Jau cik gadu pēc kārtas. Es jau pagājušogad teātra direktoram Ojāram Rubenim teicu: „Sudraba slidas ir jāsaglabā tikai tādēļ, lai tad, kad Hansam uz skatuves prasa, cik viņam gadu, es varētu vienā izrādē pateikt: „Tikko palika 40!” Bet režisors pat izņēma šo jautājumu laukā.

Lai tu neizpļāpātos. Sievietes tev ir kādreiz nācies spēlēt?
Ināras Sluckas izrādē "Brīdinājums maziem kuģīšiem" esmu atveidojis sievieti. Tur bija divas sievietes uz skatuves – es un Dace Bonāte.

Un esmu vēl vienu sievieti spēlējis – kad Ilze Rūdolfa ar savu Ģirtu brauca kaut kādā ceļojumā, "Salmu cepurītē" Ilze spēlēja galma dāmu. Reiz viņai jokojot teicu – ja kādreiz vajag, varu ar tevi dublēties.

Edmunds Freibergs, atsaucoties uz manu piedāvājumu, lika turēt vārdu un Ilzes prombūtnes laikā lūdza divas izrādes nospēlēt. Tad nu sāku meklēt 42. izmēra zelta kurpes, man pāršuva Zanes Jančevskas korseti...

Dullais! Vai nezini, ka sapņi mēdz arī piepildīties?
Nekādas vainas. Teksta man nebija, es tikai fonā plezderēju ar boa uz kakla. Biju veca virves dejotāja, skaisti! Atceros, Līvija Akurātere vienu no šīm izrādēm skatījās un teica: „Nu nevar saprast, kas tā ir par aktrisi. Seja kaut kur redzēta, bet kas viņa ir?”

Pats arī kādreiz ej izrādes skatīties?
Nē, neeju. Ja man ir izvēle pavadīt vakaru ar puiku vai iet uz teātri, izvēlos bērnu. Man liekas, ka tas būtu tāpat kā pavāram, kas visu dienu ir nostāvējis pie plīts, vakarā noņem priekšautu un iet uz otru restorānu skatīties, kā otrs pavārs strādā.

Riktīgi sen, kādus divus gadus, nekur neesmu bijis. Dailes teātrī noskatījos izrādi Ugunsgrēki, un tā man ļoti, ļoti patika. Pēc izrādes vēl noskatījos filmu un sapratu, ka režisora Eihes izrāde filmai iekabina.

Es uz teātri jau sen neeju, tur pārāk bieži ir gruzons. Smagas tēmas, traģiski stāsti...
Draugi man ir teikuši, ka gribētu iet uz tādām izrādēm, pēc kurām nav jāiet meklēt psihologu un nav jāpiedzeras vakarā.

Globāli jau tā ir, kā savulaik Alfrēds Jaunušāns ir teicis: teātrī 60% jābūt nenopietnam repertuāram un 40% – nopietnam. Visiem laikiem cauri cilvēks, uz teātri ejot, ir gribējis atpūsties, pasmieties un tamlīdzīgi.

Beidzot viens sāk domāt kā es!
Tas jau nenozīmē, ka skatītājam vajag tikai komēdijas, pipelīšu un petenīšu jociņus. Ir forši, ja, komēdiju skatoties, vari forši atpūsties un pēc tam arī ir laba pēcgarša. Nevis ej mājās un triec galvu riģipsī.

Darbā cepies, ikdienā cepies, atnāc mājās, ieslēdz TV, un atkal jācepas!
Es televīzijā skatos tikai tādus kanālus kā Discovery un National Geographic. Vietējos neskatos. Ziņas vispār ne – tur 99 % ir sūdīgas ziņas, un labā ziņa ir tāda, ka ir atrasts pirms gada noslīcis cilvēks. Tā ir tā labā ziņa! Negribu teikt, ka vajag uzlikt klapes un mānīt sevi, dzīve, protams, ir pilna ar visādiem sūdiem.

Bet tie nav tavi sūdi!
Nu ja. Nevari visu laiku glābt pasauli. Varam šūmēties par valdību, un ko tas dod? Tikai sačakarē sev un ģimenei garastāvokli. No tā jau valdība nemainīsies. Aizejam reizi četros gados nobalsot, secinām, ka viss ir tādā pašā tūtā, un viss...

Man toreiz bija šausmīgas dusmas, kad 13. janvārī notika tas grautiņš. Iedomājies – valdība mums kakā uz galvas gadiem ilgi, un pēkšņi viens kungs, kuram beidzot tas ir apriebies, iemet ķieģeli Saeimas logā. Un viņš uzreiz ir noziedznieks!

Man ļoti patika pēdējā laika skaistākais joks – ja Latvijā cirstu nost rokas par zagšanu, Saeimā būtu jābalso ar kājām. Skaisti, vai ne?!

Vecs nejūties? Atceros, kā man nepatika redzēt televīzijā tās šausminošās reklāmas par prostatas problēmām un biežo urinēšanu naktīs vīriešiem pēc 40...
Kā man teica klases audzinātāja: „Pieaudzis vienmēr paspēsi būt!” Galu galā, kā vecs večuks vari justies arī 28 gados. Viss ir atkarīgs tikai no tavas pasaules uztveres: ja esi gatavs priecāties – forši!

Nē, no vecuma, no gadiem man nav bail. Nezinu kāpēc, man bija bail no 28 gadiem, plus mīnus tajā vecumā mana mamma gāja bojā, varbūt tāpēc. Tad man bija ļoti bail no 33 gadiem – Jēzus vecuma. Bet no 40 – kaut kā ne. Protams, kad sīks biju, uz 40 gadu vecajiem skatījos kā uz pensionāriem.

Domādams, ka seksa viņiem nav, nekā vairs nav.
Nu ja! Ir tikai sakrātā nauda vainagam. Viss.

Tev ir kāds sapnis?
Tāds globāls nav. Bet brīžiem saprotu, ka neesmu piedzimis pareizajā valstī. Kad precējās princis Viljams, iedomājos – daudz labprātāk būtu Anglijā, karaliskajā namā kādam zirgam pie pakaļas, nevis šeit visai valdībai pie pakaļas...

Paldies par viesmīlību kafejnīcai Pagalms Kronvalda bulvārī 2b, Rīgā.