Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Latvijā visi brīnījās, kāpēc esmu šurp braucis, kāpēc esmu pametis nodrošināto dzīvi Kanādā. Tieši tas raksturo mentalitātes atšķirības – kanādieši priecājas par manu lēmumu braukt uz otru pasaules malu, bet latvieši sirgst ar mazvērtības kompleksu, sakot: kāpēc atbrauci, te jau nekā nav, mēs jau neko nevaram..." saka Pauls. Un tieši Latvijā viņš satika Agnesi. (Foto: Rojs Maizītis)

Latvietis Pauls Miklaševičs pameta ērto dzīvi Kanādā un pārcēlās uz Latviju 58

Attiecības
2017. gada 27. novembrī 06:29 2017. gada 27. novembrī 06:29
"Patiesā Dzīve"
“Mēs esam stipri! Mēs esam vareni!” Šie Vairas Vīķes-Freibergas buramvārdi, kas nu jau folklorizējušies, iespējams, patiešām maģiski iedarbojušies uz Latvijas jauno paaudzi. Tomēr ne jau maģija, bet gan ticība saviem spēkiem un skaidra mērķa apziņa ļauj inteliģentiem jauniešiem pasaules zināšanas pārnest mājās, lai ar tām spēcinātu savu valsti.

Tieši tādu ceļu izvēlējušies divi latviešu jaunieši – Latvijā dzimusī Agnese un latvietis no Toronto Pauls.  

Providus pētniece Agnese Lāce ir dzimusi un augusi Latvijā. Jau 17 gadu vecumā viņa pieteicās studiju apmaiņas programmā un viena pati devās iekarot (bet varbūt atklāt – pati sev) Ameriku. Tā sākās viņas migrācijas ceļš, kas vēl aizvien turpinās. Agnese ir studējusi sešās pasaules augstskolās un turpina izstrādāt savu doktora darbu Koča universitātē Stambulā.

Kanādā dzimušais un augušais Pauls Miklaševičs pārcēlās uz dzīvi Latvijā pirms deviņiem gadiem. Viņš ir ļoti muzikāls, jau bērnībā dziedājis Kanādas Nacionālās operas bērnu korī. Tomēr, kad pienāca laiks izšķirties, mūzika vai ekonomika, viņš izvēlējās ekonomiku un finanses. Latvijā Pauls ir zināms pēc dalības realitātes šovā Gandrīz ideāls randiņš. Tolaik viņš vēl nebija sastapis Agnesi, bet zināja, ka noteikti sastaps...

Piedzīvojumu gēns

‒ Lai gan esat auguši ļoti atšķirīgā vidē, jums ir neticami daudz kopīgu interešu, pat līdzīgu rakstura īpašību. Interesanti, ka skolas gados abiem bijusi saistība ar operu, tikai katram savā valstī un atšķirīgā ampluā.
Agnese: ‒ Studiju gados man radās iespēja kādu laiku pastrādāt par beletāžas vietu ierādītāju Latvijas Nacionālajā operā.

Vērtīgākais bonuss bija iespēja noskatīties visus iestudējumus. Atceros, ka tolaik ļoti lepojos ar savu darbu un iespēju pašai par savu algu nopirkt kādu noderīgu lietiņu. Arī tagad abi ar Paulu labprāt dodamies uz operu, dažreiz sēžam arī skaistajā beletāžā (smejas).

Pauls: – Bērnībā es diezgan bieži grozījos pa Nacionālo operu, tikai Kanādā. Mans darbs bija dziedāt operas bērnu korī. Piedalījāmies vairākās izrādēs, arī Žila Masnē Verterā. Vēlāk, jau studiju gados, dziedāju vairākas lielas lomas Muzikālajā teātrī.

– Tu tomēr neizvēlējies mūziķa ceļu...
Pauls: – Maniem vecākiem ir konservatorijas izglītība, un kaut kas no viņu muzikalitātes laikam ticis arī man, tāpēc kādu brīdi tāda dilemma bija – izvēlēties mūziku vai studēt ekonomiku un finanses. Galu galā tomēr uzvarēja racionālais cilvēks manī, bet dziedātprieku jau man neviens nav atņēmis – varu dziedāt gan dušā, gan draugu pulkā (smejas sulīgā baritonā)...

– ...gan arī Latvijas himnu uz hokeja halles ledus pirms Rīgas Dinamo spēles. Šis 2013. gada video vēl tagad atrodams internetā. Tas bija fantastiski, kad viss stadions pēc tava solo numura rēca nevis: “Sarauj, sarauj!”, bet: “Pauli, Pauli!” Droši vien tava sirds tai brīdī iedrebējās, lai gan balss nedrebēja nemaz.
Pauls: – Vairākus gadus biju Latvijas Nacionālās jaunatnes apvienības Kanādā priekšsēdētājs. Mēs izveidojām arī hokeja fanu klubu ar visiem Latvijā pazīstamiem fanu atribūtiem – tērpiem, taurēm utt. Manuprāt, mēs bijām izcili fani (smejas) un nereti braucām līdzi komandai arī uz citām valstīm. Tas ir garāks stāsts, bet nu jau vēsture, tāpēc šoreiz teikšu tikai to, ka vienā no Rīgas Dinamo spēlēm Latvijā mani aicināja dziedāt valsts himnu. Tas bija ļoti emocionāli.

Saistībā ar hokeju Latvijā iepazinos un joprojām aktīvi atbalstu Ronald McDonald House Charities Latvija. Tā ir labdarības organizācija, kuras galvenais mērķis ir rūpēties par Latvijas bērnu veselību. Šī organizācija sadarbojas ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārstiem un dodas izbraukumos pa visu valsti, lai bērniem nodrošinātu bezmaksas medicīniskās apskates. Hokejs ir svarīgs, bet rūpēties par bērnu veselību ir vēl svarīgāk.

–    Agnese, tavs pirmais lielais drosmes apliecinājums laikam bija Amerikas iekarošana 17 gadu vecumā. Ar to arī sākās tavs pasaules atklājējas ceļš.
Agnese: ‒ Iepriekš nevienam neko neteikusi, pieteicos Ogres Rotari kluba organizētajā apmaiņas programmā. Tolaik mācījos desmitajā klasē. Kad vēlāk vecākiem jautāju, vai drīkstēšu braukt, ja mani pieņems programmā, mamma tikai nopūtās un noteica: “Nu labi.”

Jau nākamajā dienā uzzināju, ka esmu uzņemta, un tā arī aizbraucu – protams, ar lielu vecāku atbalstu. Veselu gadu dzīvoju Sentluisā Misūri štatā, pašā Amerikas vidū, no tūristu viedokļa pilnīgi neinteresantā vidē. Bet man bija ļoti aizraujoši tur būt un mācīties parastā vidusskolā. Kad atgriezos Latvijā, mamma teica, ka es esot kā pavisam cita meitene.

‒ Ar Ameriku un pasaules vējiem galvā?
Agnese: ‒ Ne tikai ar Ameriku, jo Rotari kustībā ir iekļāvušies studenti no visas pasaules. Mēs regulāri reizi divos mēnešos tikāmies, kopā rīkojām dažādus pasākumus. Tā bija lieliska iespēja iepazīt ne tikai amerikāņus, bet arī cilvēkus no visdažādākajām valstīm, kas bija atbraukuši uz Misūri štatu mācīties tajā pašā programmā. Kad esi ļoti jauns, viens, svešā zemē, ir jāpielāgojas šai videi. Tu satiec dažādus cilvēkus no dažādām zemēm un neatkarīgi no savas mentalitātes vienkārši esi spiests būt atvērts.

Latvieši nav nekādi nīkuļi!

‒ Paul, izklausās, ka, dzīvojot Kanādā, ģimenei nebija problēmu ar latvietības saglabāšanu, bija vilkme uz visu latvisko. Tomēr gluži kas cits ir pārcelties uz dzīvi Latvijā.  
Pauls: ‒ Man nekad nav bijis jāizšķiras, vai esmu latvietis vai kanādietis. Esmu dzimis Kanādā un audzināts kā latvietis. Kanādas pasē tautība nav jānorāda, bet Latvijas pasē rakstīts latvietis, un tagad man ir dubultpilsonība. Lai gan Kanādā biju diezgan daudz sasniedzis un man tur bija labas karjeras iespējas, tomēr izlēmu mainīt savu dzīvi un pārcelties uz Latviju.

Pēc Otrā pasaules kara daudzi latvieši ieradās Kanādā bez jebkādas mantas, bet caur izglītību un centību viņi daudz ko sasniedza un ieguva nozīmīgu lomu sabiedrībā. Mums bija iedvesta doma, ka latvietis ir ļoti īpašs. Kanādā mēs, latvieši, jutāmies ļoti brīvi – nebaidījāmies kāpt uz skatuves, deklamējām pantiņus, dziedājām un dejojām latviešu pasākumos, bijām ļoti aktīvi.

Latviešu ģimenes ne tikai gribēja, lai bērni vairāk iepazīst Latvijas kultūru, bet vērtēja to arī kā labu izglītību. Ja tu mīli savus bērnus, papūlies sestdienas rītā piecelties pulksten septiņos, lai aizvestu viņus uz latviešu skoliņu. Tās ģimenes, kas to darīja, gan bija tikai daļa no Kanādas latviešu diasporas.

Kad braucu prom no Kanādas, visi bijušie kolēģi starojošām acīm un apsveica mani, sakot, ka es daru ko tādu, ko arī viņi būtu darījuši manā vecumā. Visiem šāds solis šķita drosmīgs un apbrīnas vērts. Un ne tikai latvieši tā domāja – tie bija dažādu tautību cilvēki.

‒ Tiešām neviens nemēģināja atturēt un raut aiz stērbeles atpakaļ?
Pauls: ‒ Nē, viņi saprata, ka dodos uz citu valsti, kur var iepazīt gluži citu pasauli, ka mani gaida interesantas pārmaiņas, jo es sekoju savai sirdsbalsij, un tas man var nākt tikai par labu. Man bija ļoti labs emocionālais un profesionālais pamats, tāpēc nešaubījos, ka atradīšu te kādu pielietojumu arī savai profesijai.
Latvijā gan visi brīnījās, kāpēc esmu šurp braucis, kāpēc esmu pametis ērto un nodrošināto dzīvi Kanādā.

Foto: Rojs Maizītis

Tieši tas raksturo mentalitātes atšķirības – kanādieši priecājas par manu lēmumu braukt uz otru pasaules malu, bet latvieši sirgst ar mazvērtības kompleksu, sakot: kāpēc atbrauci, te jau nekā nav, mēs jau neko nevaram...

‒ Varbūt tu ar savu optimistisko garu vēl kļūtu par prezidentu kā Vaira Vīķe-Freiberga...
Pauls: ‒ Jā, kanādiešiem Latvijā labi sanāk. Kas zina, varbūt pēc kāda laika būs jāpadomā par šo ideju (sulīgi smejas). Bet, nopietni runājot, mans ceļš uz Latviju nemaz nebija tik negaidīts.

Pirmo reizi uz Latviju atbraucu 2005. gadā, un mani šī zeme ļoti iedvesmoja. Zināju, ka te ir mana vieta.

‒ Kāds tev bija pats sākums Latvijā? Kā iejuties, kas tevi pārsteidza?
Pauls: ‒ Bija pirmskrīzes laiks. Tas, ko biju novērojis pirmajā Latvijas apciemojuma reizē, bija krietni mainījies, trekno gadu eiforija bija izgaisusi, sabiedrībā bija daudz vairāk stresa, noskaņojums krietni depresīvāks, cilvēkiem bija reālas psiholoģiskas paģiras. Vai viņi tādi būtu arī normālos apstākļos?

Es teiktu – noteikti ne! Tomēr bija ļoti interesanti vērot, kā cilvēki, saprotot, ka krīze nebeigsies ne rīt, ne parīt, tomēr nenolaida rokas, saņēmās, savilka jostas un cīnījās par izdzīvošanu, kaut gan daudzi bija zaudējuši darbu. Sabiedrība lēnām, soli pa solim atguvās no krīzes un pamazām izķepurojās.

Tas bija fascinējoši! Tieši šādās grūtās situācijās top redzams, ka latvieši nav vis nekādi nīkuļi. Valsts ekonomika sāka augt aizvien ātrākos tempos, tā ir viena no visstraujāk augošajām Eiropā. Man ir liels prieks to redzēt.

‒ Ar tavu finansista izglītību droši vien nebija grūti Rīgā atrast darbu?
Pauls: ‒ Gāja visādi, bet tagad jau varu teikt, ka esmu apmierināts. Strādāju BlueOrange bankā, esmu aktīvu pārvaldīšanas direktors. Pārvaldu investīciju portfeļus gan Latvijas, gan citu valstu klientiem.

‒ Vai ar Agnesi jau bijāt pazīstami?
Pauls: ‒ Nē, ap to laiku, kad pārcēlos uz Latviju, Agnese kārtējo reizi devās prom papildināt zināšanas ārzemēs.

‒ Kā jūs īsti iepazināties?
 (Pauze. Abi jaunieši skatās viens uz otru un noslēpumaini smaida.)

‒ Ja jau tas ir tāds noslēpums...  
Pauls: ‒ Sapazināmies Rīgā ar draugu starpniecību. Un viss notika! Romantika mūsu attiecībās ir visu laiku.
Agnese: ‒ Kad pēc ilgajiem klejojumiem atgriezos mājās, Paulam jau bija vairāk zināšanu par to, kā Latvijā notiek lietas, nekā man. Viņš jau bija te vairākus gadus un patiešām bija paspējis iejusties. Pauls noteikti man palīdzēja Rīgu atklāt no jauna.

Migrācijas dzelmju pētniece

‒ Agnese, tavi draugi saka, ka esi ļoti jaudīga sieviete. To jaudu noteikti dod ne vien stiprais raksturs, bet arī izglītība, jo esi mācījusies sešās pasaules augstskolās: Latvijā, Zviedrijā, Nīderlandē, Vācijā, Spānijā un Turcijā, kur Koča universitātē izstrādā savu doktora disertācijas darbu.

Agnese: ‒ Gēteborgā mācījos ERASMUS apmaiņas programmā, un pēc tam man gribējās specializēties tieši migrācijas jautājumos. Ļoti vēlējos uzzināt vairāk par migrāciju, bet Latvijā šādas specializācijas un studiju programmas nav. Tā nu es atradu Eiropas Komisijas finansētu trīsdaļīgu programmu ar studijām Amsterdamā (Nīderlandē), Bilbao (Spānijā) un Osnabrikā (Vācijā).

Tās cita citu papildināja un turpināja – katrs semestris citā universitātē. Šo programmu beidzot, ieguvu vēl vienu maģistra diplomu; tas ir vienots diploms no visām trim universitātēm. Pēc tam pieteicos doktorantūras projektā, un, kad Koča universitāte mani uzaicināja uz Turciju, piekritu nedomājot, jo migrācijas studijas Stambulā šķita ļoti interesantas. Tā nu es visu laiku studēju par migrāciju un pati migrēju no vienas valsts uz citu – piecu gadu laikā pārcēlos septiņas vai astoņas reizes.

‒ Kāpēc migrācijas pētījumi tevi tik ļoti saista?
Agnese: ‒ Tā ir aktuāla tēma, un sabiedrībā ir daudz nepatiesu priekšstatu. Šie stereotipi jālauž. Pirmo referātu par migrāciju uzrakstīju 2008. gadā. Studējot Gēteborgā, satiku cilvēkus no dažādām valstīm, arī no bijušās Dienvidslāvijas, no Tuvajiem Austrumiem, un viņi man stāstīja par savu dzīvi. Viņu pieredzē bija pamats šaubām, vai tiešām Zviedrija ir tik ļoti atvērta un toleranta valsts, un es gribēju to izpētīt.

Foto: Rojs Maizītis

Ar katru jaunu pētījumu šī tēma mani ieintriģēja aizvien vairāk, ievilka aizvien dziļāk. Tāpēc pie tās arī paliku. Pēc studijām uzreiz nebraucu atpakaļ, jo Latvijā ar manu izglītību vēl nebija ko iesākt. Tomēr kādā brīdī sailgojos pēc mājām, un tas bija tieši tad, kad visā Eiropā un arī Latvijā aktualizējās bēgļu jautājums. Nolēmu, ka ir īstais laiks pārrasties mājās un paspēt ielikt kāju durvīs, lai neaizcērtas ciet.  

Pēc studijām atgriežoties Latvijā, draugi un ģimene, protams, mani nebija aizmirsuši, bet profesionālie kontakti pa šo laiku bija izplēnējuši, tie bija jābūvē no jauna. Tas ir kas tāds, kam cauri iet visi – gan aizbraucēji, gan atbraucēji. Tu saproti, ka ir jābūt atvērtam, ja vēlies iejusties un izdzīvot jebkurā valstī, jebkurā situācijā. Ja tev pretī ir salīdzinoši noslēgta sabiedrība (kā Latvijā), tad ir ļoti grūti.

Sākumā strādāju Sabiedrības integrācijas fondā, tagad esmu Providus migrācijas un integrācijas pētniece. Pētu šīs tēmas ne tikai Providus projektiem, bet plašāk, sadarbībā ar citām iestādēm un citām valstīm.

‒ Vai ir kāda doma, kā valdība varētu reāli stimulēt tautiešu atgriešanos Latvijā?
Pauls: ‒ Manuprāt, Latvijas sabiedrība pārāk daudz gaida no valdības. Varbūt nav pietiekami novērtēta to gaišo galvu loma, kas ar pasaules pieredzi un izglītību spēj labāk saskatīt kopsakarības. Latvijai ļoti vajag pārliecināt šos cilvēkus atgriezties, tikai jāatrod pareizā pieeja.

Te ir ļoti daudz kā tāda, kas padara Latviju pievilcīgu ne tikai latviešiem, bet arī citiem talantīgiem cilvēkiem. Tomēr nevar spiest tikai uz emocijām un patriotisma jūtām! Lai šis aicinājums būtu reāls, ir jārada vide, kurā tautieši labprāt atgrieztos un kādā jebkurš talantīgs cilvēks gribētu dzīvot.

Agnese: ‒ Tieši tā! Ja mēs kādu ataicināsim atpakaļ, tad ne tikai tāpēc, ka nospēlēsim uz emocijām – dzimtene, ģimene, koris un tamlīdzīgi. Lai viņi šeit arī paliktu, tam ir jābūt visaptverošam procesam. Domāju, no valsts būtu jāsagaida pievilcīgas vides radīšana, atbalsta pasākumi, jāpalīdz bērniem iejusties skolā, dzīvesbiedram, kurš nav latvietis, jāpalīdz integrēties un apgūt valodu utt. Tas ir vesels pasākumu kopums, bet, lai tiktu uz priekšu, ir nepieciešams precīzs politiskais uzstādījums.

‒ Tomēr reemigrācijas ideja nesen uz ārzemēm aizbraukušo latviešu vidū nav populāra. Pat pēc Brexit mājās neatgriežas tik daudz tautiešu, kā tika cerēts.
Agnese: ‒ Daļa latviešu dodas uz citām Eiropas valstīm meklēt laimi, ja Lielbritānijā ir sliktas perspektīvas. No savas darba pieredzes zinu, ka emigrācija joprojām turpinās, bet vairs ne tādos apmēros, un imigrācija ir samērā stabila. Valsts prognozē, ka pēc 15 gadiem migrācijas saldo būs pozitīvs. Līdz šim tas ir bijis negatīvs, jo vairāk cilvēku izbrauc nekā iebrauc.

‒ Kas liek domāt, ka situācija uzlabosies?
Agnese: ‒ Tas, ka mums tiešām ir vajadzīgs darbaspēks, un valsts institūcijas sola pastiprināti strādāt šajā virzienā.

Problēma ir nevis tā, ka mēs sagaidām tik daudz no valsts, bet gan tā, ka valsts strādā savā nodabā, atrauti no reālās situācijas un no sabiedrības. Tas, ka mums vajadzīgs darbaspēks, ir jārisina ļoti ciešā sinerģijā ar darba devējiem, lai saprastu, cik daudz, kad un kādi speciālisti uzņēmumiem nepieciešami, un ir jāņem vērā, cik reāla ir cilvēku atgriešanās.

‒ Vai kāds ir veicis šo aizbraukušo cilvēku aptaujas?
Agnese: ‒ Jā, Inta Mieriņa veica lielu pētījumu, kas publicēts internetā ar nosaukumu Cerību diaspora. Tur apkopota informācija par to, kur Latvijas valstspiederīgie dzīvo, ko viņi dara, vai grasās braukt atpakaļ, kādu iemeslu dēļ utt. Es gan nezinu, vai Kanādas latviešu vidū ir liela vēlēšanās aktīvāk pārcelties uz Latviju.

‒ Ja Pauls reklamētu, varbūt izdotos...
Pauls: ‒ Esmu reklamējis, vairāki mani draugi jau ir šurp atbraukuši, iedzīvojušies, apprecējušies un palikuši. Bet tas ir saistīts ar iespējām, kādas šeit ir. Protams, salīdzinājumā ar Kanādu tās ir mazākas, bet ietekmē arī tas, ka nobrieduši cilvēki vienkārši ir pieraduši pie sava dzīves ritma un negrib to mainīt.

Imigranti Latvijā

‒ Varbūt ir zināms, kā citu tautu cilvēki iedzīvojas Latvijas vidē? Tie, kas nebēg no kara un bada, bet pārceļas te citu motīvu dēļ.
Agnese: ‒ Viņu ir diezgan daudz. Domāju, liela daļa Latvijas iedzīvotāju nezina, ka aptuveni 90 000 cilvēku ir iebraukuši Latvijā ar citas valsts pilsonību. Lielākā daļa ir no Krievijas, bet ir arī Eiropas valstu pilsoņi. Pastāvīgās uzturēšanās atļauju ir krietni mazāk. Nodarbinātība ir mazliet zemāka nekā latviešu vidū. Bērni iet gan mazākumtautību, gan latviešu skolās. Bet šo iebraucēju integrācija līdz šim nav īpaši sekmēta, latviešu valodas apguves līmenis ir zems, jo nav arī pietiekami daudz iespēju to darīt. Kursu ir ļoti maz, un ar tiem mēdz gadīties visādas ķibeles.

Skaidrs, ka no pārvietotajiem bēgļiem ir palikuši maz, galvenokārt visi dodas uz Vāciju. Tie, kas palikuši, gandrīz visi strādā, tiesa, salīdzinoši mazkvalificētu darbu, un paralēli mācās latviešu valodu. Bērni iet skolās un bērnudārzos, pamazām integrējas, var sarunāties latviešu valodā.  

‒ Vai Muceniekos situācija ir normalizējusies – vietējo iedzīvotāju attieksme vairs nav negatīva?
Agnese: ‒ Tur nekad nav bijusi negatīva vietējo attieksme! Tas ir mīts. Ja nu vienīgi kādu ir biedējusi šī svešā mentalitāte. Varbūt kādam bijusi vēlme saasināt situāciju, bet Muceniekos vienmēr ir bijis mierīgi. Piemēram, Mucenieku futbola laukumā un spēļu laukumā mēs redzam ļoti pozitīvus integrācijas piemērus, kur kopā dzenā bumbu un spēlējas gan latvieši, gan krievvalodīgie bērni no Muceniekiem, gan visdažādāko tautību bērni no izmitināšanas centra, un visi saprotas lieliski.

Jā, starp komandām valda sacensības gars, kā jau sportā notiek, taču attieksme nekādā ziņā nav naidīga. Tur nemana ne mazāko saspīlējumu, un viņiem izdodas arī sarunāties.

Pauls: ‒ Cilvēki diemžēl mēdz aprunāt savus kaimiņus un stipri pārspīlēt reālos faktus. Mani uztrauc, ka tajā laikā, kad Latvija gatavojās uzņemt kādus 250 bēgļus, bija demonstrācijas pret viņiem. Cilvēkiem bija bažas, ka tagad bariem ieplūdīs bēgļi un mainīs latviešu kultūru, sabojās mūsu genofondu. Ja padomā loģiski – vai gan iespējams, ka 250 cilvēki spētu sabojāt veselas nācijas kultūru? Esiet mazliet lepnāki par sevi un savām spējām, mīļie latvieši!

Šķipsniņa romantikas

– Tātad jūs esat viens otram tie īstie un beidzot esat viens otru atraduši.
Pauls: ‒ Jā, Agnese ir brīnišķīga sieviete!

‒ Kā tu varētu Agnesi raksturot?
Pauls: ‒ Pilnīgi piekrītu tiem draugiem, kuri saka, ka Agnese ir jaudīga visos aspektos – skaistumā, sirsnībā, inteliģencē, raksturā un visā, kam viņa ķeras klāt. Tiesa, nekad nebiju saistījis vārdu jaudīgs tieši ar Agnesi – tas man vairāk asociējas ar viņas omēm (abi smejas). Spēcīgas un, protams, arī ļoti mīļas sievietes!

‒ Kāds ir jūsu abu romantiskākais piedzīvojums?
Pauls: ‒ Kad nesen bijām sākuši draudzēties, devāmies uz Portugāli, uz Lisabonu. Tā bija mana dāvana Agnesei dzimšanas dienā. Mēs vēl nebijām tik labi pazīstami, un, atzīšos, man bija interesanti vērot Agnesi citā vidē, to, kā viņa ar prieku uztver visu redzēto, nebaidās riskēt un improvizēt, visur jūtas brīvi. Man ļoti patika tas, ko redzēju. Pēc tam abi sapratām, ka šāds ceļojums bija īstais veids, kā labāk iepazīt vienam otru.

Agnese: ‒ Baudījām vietējo ēdienu – īstenībā mums patīk garšīgi paēst. (Pauls piekrīt un sirsnīgi iesmejas.) Tajā nedēļas nogalē bija arī fado festivāls. Fado mūzika skanēja visur – ielās un koncertos. Dzērām portvīnu mazās kafejnīcās, baudījām siltos vakarus un šaurās, romantiskās Lisabonas vecpilsētas ieliņas. Brīžiem bija tāda sajūta, ka tas viss notiek tieši mums par prieku. Tā arī tagad dzīvojam – viens otram un saviem mīļajiem par prieku. Cerams (smaida).

‒ Ko ikdienā gatavojat vakariņās?
Agnese: ‒ Es gatavoju latviešu ēdienus, Pauls mani dažkārt pārsteidz ar citu valstu ēdieniem, viņam patīk asas garšas. Esam ļoti priecīgi, ka Rīgas centrā, kur dzīvojam, visapkārt ir kafejnīcas un restorāni, kur ir starptautisks ēdiens. Mums tas ļoti patīk. Toreiz, kad atbraucu atpakaļ no Amerikas un Pauls atbrauca uz Latviju, šādas izvēles noteikti nebija. Tā parādījusies pēdējos gados, un tas man palīdzēja iejusties atpakaļ Latvijas vidē. Mani tiešām iepriecina, ka Rīga ir kļuvusi krāsaināka un daudzveidīgāka.

‒ Sanāk arī kopā paceļot?
Pauls: ‒ Jā, ceļojam diezgan bieži. Varu atklāt mazu noslēpumu, kā mums izdodas kopā pavadīt pēc iespējas vairāk laika. Mums abiem diezgan bieži jāpiedalās starptautiskās konferencēs ārpus Latvijas, tāpēc, ja Agnesei jādodas kādā komandējumā, es cenšos izkārtot savus darbus tā, ka es varu braukt viņai līdzi. Un otrādi – viņa dodas līdzi man.  

‒ Varbūt dziedat korī?
Pauls: ‒ Jā, abi dziedājām Rīgas Ekonomikas augstskolas korī, bet mēģinājumi bija bieži, un secinājām, ka esam pārāk aizņemti, lai visur paspētu.

Agnese: ‒ Tas tiešām ir ļoti jauks koris, un tagad jau sākusies gatavošanās lielajiem Dziesmu svētkiem. Mums ir ļoti žēl, ka bijām spiesti aiziet, bet neko darīt… Mūs mazliet mierina doma, ka uz skatuves sievietes un vīrieši stāv pretējos lielās estrādes stūros, bet mēs visu to krāšņumu vērosim skatītāju rindās, toties cieši blakus. Protams, dziedam arī mājās, ar draugiem. Paulam vislabāk patīk dziedāt īru tautas dziesmas.

‒ Tagad tev ir iespēja Paulu integrēt Latvijas vidē, kultūrā…
Agnese: ‒ Pauls daudz ko zina par Latviju, tomēr ir liela latviešu popkultūras daļa, ar ko viņš nav pazīstams, piemēram, deviņdesmito gadu grupas, kas ir mana bērnība. Tad nu es viņu izglītoju un integrēju, cik vien spēka (smejas). Piemēram, bijām uz Eolikas koncertu, jo man bērnībā ļoti patika Olga Rajecka. Pauls toties zina vairāk tautasdziesmu.

‒ Kura latviešu tautasdziesma tev ir vismīļākā?
Pauls: ‒ Man ir daudz tautisku hitu. Ļoti patīk Upe nesa ozoliņu. Zinu visus pantiņus (sulīgi smejas).

Sadarbībā ar:

Citi šobrīd lasa

"Astro'n'out" Māra. Kā meitēns par daudzbērnu mammu tapa
Vērtīgi padomi tiem, kas cieš no skābes atviļņa. Var iztikt pat bez zālēm! 2
Tuvinieki publisko līdz šim neredzētus kadrus no Džemmas Skulmes dzīves
Skatīt visus komentārus

"Он очень хотел детей, прям хоть сразу": первое интервью жены Виталия Калоева, который убил авиадиспетчера 

Эммануил и Ирина Виторган перестали скрывать лицо младшей дочери