Mārcim Auziņam ģitāra sēž blakus gluži kā dāma. Bet ar to ir par maz

Vai katra koncertturneja vienlaikus ir arī ceļojums?

Jā! Lai arī jau sen nodarbojos ar mūziku, Latvijā ir pilsētas, kurās vēl neesmu koncertējis. Bet gan jau dzīve piespēlēs. Tāpat ar ārzemēm – kad ļoti gribas kaut kur aizbraukt, zinu, ka agrāk vai vēlāk tur nonākšu, pateicoties mūzikai.

Esi optimists?

Noteikti!

No ģitāras nereti sagaida smeldzi un rezignāciju...

Gribētos domāt, ka ģitārai, tāpat kā jebkuram instrumentam, piemīt visplašākā emociju gamma – gan smeldze, gan prieks, gan optimisms. Tas ir tas brīnišķīgais, kāpēc cilvēki pievēršas mūzikai.

Kādas sajūtas tu cilvēkiem gribi dāvāt?

Mana mākslinieciskā degsme un lielākais piepildījums ir tas, ka varu izstāstīt savus stāstus mūzikā. Banāli, bet tā ir mana valoda. Arī šajā programmā, kurā esmu viens ar ģitāru, katrs skaņdarbs ir atsevišķs stāsts ar savu pamatojumu, pārdzīvojumiem, emocijām. Mans uzdevums ir prast to izstāstīt. Ja cilvēkiem patīk, ko vairāk vajag.

Pirms gada iznāca tavs pirmais soloalbums "Viens". Tā saucas arī koncertturneja?

Koncertturnejas "Viens" rudens koncertu sērija ir sākusies, bet tajā tikai daļa skaņdarbu ir no mana debijas albuma Viens ar Raimonda Paula melodijām. Spēlēšu arī savas oriģinālkompozīcijas, džeza aranžējumus un pasaules klasikas apdares.

Ar nosaukumu gribēji pateikt, ka muzicē viens, beidzot esi solists?

Liela daļa dzīves man paiet sadarbībā ar dažādiem Latvijas māksliniekiem. Šis ir mans pirmais albums, kurā gan uz skatuves, gan albuma ierakstā esmu viens. Muzikālā terminoloģijā – neizmantojot papildu ierakstu celiņus. Kā iespēlēju, tā arī ir. Virsuzdevums – panākt, lai būtu pilnskanīgi un interesanti.

Vārds "Viens" var raisīt domas, ka cilvēks tiešām ir viens, pašpietiekams, stiprs vai varbūt mazliet vientuļš...

Protams, ir no visa pa kripatiņai, bet es vārdu "Viens" vairāk attiecinu uz muzikālo sajūtu. Šāda solo muzicēšana... Būsim reāli, katrs to nedara.

Vai tu, tāds smaidīgs un atvērts cilvēks, mēdz justies arī vientuļš?

Varbūt sava deva vientulības ir, bet tā ir visiem. Darba procesā esmu viens ar instrumentu, tā ir kā meditācija, un man šie brīži ir vajadzīgi. Ja ilgāku laiku neesmu paspēlējis vai bijis viens, man ir diskomforts.

Tu dzīvo ar draudzeni?

Nē, viens pats.

Tu tā jūties komfortabli?

Visam jānotiek dabiski. Nesaku, ka esmu pilnīgi viens, bet, ja es tagad izplūstu detaļās, to varētu nesaprast. Godīgi sakot, šobrīd mācos būt ar kādu kopā. Pirms tam daudz laika veltīju ģitārspēlei, kas paģērē tādu dzīves modeli, kas daudziem nav izturams. Redz, man ir trīsdesmit četri gadi, vecums, kad sāc apjaust, ka pret otru cilvēku jāizturas ar pietāti. Agrāk biju paviršāks, bet laiks iet un veidojas izpratne.

Tavs guru, ja tā var teikt, ir Raimonds Pauls. Pēc albuma prezentācijas viņš nākamajā dienā esot tev zvanījis un teicis, ka to klausījušies abi ar Lanu...

Tā bija. Varbūt – neapvainojot Raimondu Paulu – nevis guru, bet cilvēks, ar kuru man bijusi īpaša saikne. Viņš man uzdāvināja instrumentu, parādīja lielu cieņu. Es Paulu dziļi cienu par viņa darba kultūru un attieksmi pret mūziku, talantu un darba spējām.   

Daudziem dižiem meistariem, lai viņi varētu sasniegt virsotnes, vajadzīgs blakus tāds cilvēks kā Raimondam Paulam Lana.

Varbūt, bet līdz tam ir jānonāk.

Jāsastop īstais? Varbūt tā ir likteņa dāvana?

Noteikti! Būt vienam nekad nav bijusi mana apzināta izvēle, bet nevar taču būt kopā ar kādu tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts.

Tu paļaujies uz likteni?

Tas ir jautājums par to, kur beidzas liktenis un sākas darbs. Un par to, vai mēs spējam likteni ietekmēt, vai arī viss jau ir iepriekšnolemts.

Kā tu domā?

Baigi filozofisks jautājums. Domāju, daudz kas ir ierakstīts zvaigznēs, bet tev tiek piedāvātas arī iespējas, kuras tu vai nu izmanto vai neizmanto. Gribētos domāt, ka esmu izmantojis. Ne jau visas... Mērauklu atrast ir grūti, bet slinks noteikti neesmu.

Arī padsmitnieka gados nebiji slinks?

Domāju, ka ne. Redz, tas ir ieaudzināts jau kopš skolas laikiem – kā visiem bērniem, kuri paralēli parastajai skolai gājuši arī mūzikas skolā. Man bija jāmācās, jāvingrinās, jādzied korī... Lielai daļai cilvēku darbs beidzas piecos, bet mūziķi darba stundas neskaita – tas ir gan pluss, gan mīnuss. Pat, ja esi izdarījis visu darāmo, gribas atkal ķerties pie instrumenta, jo tā ir arī aizraušanās, liela dzīves daļa.

Tu nāc no Madonas?

Jā, tur gāju mūzikas skolā. Pabeidzu klavieru klasi, ģitārspēlei nopietnāk pievērsos pēc tam. Tajā vecumā klavieres nevienam nepatīk, arī man nepatika. Tikai pēc gadiem sapratu, ka tas bija vajadzīgs.

Kāpēc vecāki tevi sūtīja mūzikas skolā? Viņi paši bija saistīti ar mūziku?

Jā, abi dzied korī, abi beiguši mūzikas skolu. Ģimenē esam trīs brāļi, esmu vidējais. Vecāko brāli, kuram vispār nav muzikālās dzirdes, arī sūtīja mūzikas skolā. Tālāk jau iestājās ķēdes reakcija. Domāju, vecāki bija nolēmuši tur sūtīt mūs visus; kas iznāks – iznāks.

Tu vārīji arī ziepes?

Vārīju gan! Nepatika man tā mūzikas skola, reizēm neaizgāju, izgudroju visādus stāstus. Nebiju baigais bandīts, bet nebiju arī baigi labiņais.

Pastāsti, pastāsti, lai vecāki izlasa...

Viņi jau zina! (Smejas.) Kā jau Madonā– ne tur baigie klubi, nekā, izklaides pašiem vien jāizdomā. No vidusskolas nozagām (tagad jau var stāstīt) ugunsdzēšamos aparātus un, kamēr satiksmes autobuss stāvēja pieturā, uzpūtām visu saturu uz priekšējā stikla, lai nevar pabraukt.

Vēl mēdzām izspēlēt veco triku ar aukliņā piesietu maku, kuru vilkām cilvēkam gar degungalu. Pa vasarām gan nevandījos apkārt – kad vidusskolā mācījos Rīgā, vajadzēja papildu līdzekļus. Strādāju celtniecībā, nekāda podu vārīšana nenotika.

Festivāls "Sinepes un medus" bija notikums?

Kā nu ne! "Sinepes un medus" bija baigais notikums – pilsēta uz to laiku pārvērtās.

Rīgas jaunieši turp brauca, lai norautos no ķēdes, prom no vecāku acīm.

Tā arī bija. Skaidrs, ka mums, ar mūziku saistītai domubiedru grupai, iespēja redzēt mūziķus no visas Latvijas un Igaunijas bija kaut kas īpašs. Arī man bija gari mati un ādas bikses. Par tiem laikiem ir Jāņa Joņeva grāmata Jelgava 94 – brīnišķīga. Savilku daudz paralēļu – viņš stāsta par Jelgavu un Olaini, bet pilnīgi tas pats notika arī Madonā – tā pati mūzika, dzīves uztvere un pārējais. Mums pašiem likās, ka esam citādāki.

Alternatīvie?

Jā.

Tu celtniecībā nopelnīji pirmajam instrumentam – noskatīji labu vai iztiki ar lētāko?

Nē, nē, diezgan labu, līdz šim brīdim atceros, ka ģitāra maksāja 248 latus, kas bija diezgan liela nauda.

Mēneša laikā varēja nopelnīt?

Nē, divos. Celtniecībā samācījos riktīgi daudz darbu, pat pamati bija jālej, lai gan tagad es vairs to nevarētu izdarīt. Pie īstiem profesionāļu darbiem gan mūs nelaida. Cēlāmies agri, lai varētu strādāt virsstundas. Reiz, tīrot bēniņus, no vanniņas ar skaidām izkrita vēl nesprāgusi granāta – tā, ko sauc par čiekureni.

Sastingi?

Protams, bet ne jau es vienīgais. Pāris sekundēs saproti, kas tas ir, tad sastingsti un noskaties, kā tā ripo lejā pa kāpnēm. Pēc tam izsaucām zemessargus. Par laimi, viss beidzās labi.

Ģitāristam jāsaudzē rokas. Tagad tu taču celtniecībā neietu?

Protams, nē. Nav arī tādas vajadzības, varu darīt to, kas man patīk, – spēlēt ģitāru. Skaidrs, ka rokas jāsaudzē. To jūtu, kad, teiksim, pārvācoties jāpārnes kāds skapis. Pēc tam divas dienas pirksti jāiekustina.

Kāds lauku vīrs varētu tevi uzskatīt par baltrocīti.

Ja viņam tā šķiet, lai jau. Nav jau tā, ka pats nevaru skapi saskrūvēt, to darīju vēl nesen. Bet tādus darbus, kur var viegli tikt pie traumām, gan nevaru atļauties. Nu, katra profesijai sava specifika.

Kāpēc vidusskolā gāji Rīgā?

Madonā notika vēl viens liels pasākums – ģitāristu sesija. Arī to, tāpat kā "Sinepes un medu", rīkoja madonietis Imants Pulkstenis. Es tajā sesijā kaut kā biju iemaldījies un nejauši satiku bundzinieku Tāli Gžibovski (vēlāk viņš bija viens no maniem pedagogiem), kurš pastāstīja, ka Rīgas 100. vidusskola ir vienīgā Latvijā, kurā ir klase ar rokmūzikas novirzienu.

Tad es, daudz nedomādams, vecākiem par pārsteigumu pieņēmu lēmumu, ka jābrauc turp. Mūsdienu ritmiskās mūzikas izglītība Latvijā vēl bija bērna autiņos. Sākumā dzīvoju pie vecmammas, vēlāk – viens pats. Pēc vidusskolas tālāk īsti nebija kur iet, bet tad Rīgas Doma kora skola atvēra mūzikas menedžmenta nodaļu, kurā iestājos.

Lai varētu pats sev palīdzēt?

Tādas apziņas vēl nebija. Mums bija ļoti labi pasniedzēji – piemēram, Aivars Hermanis, kurš tagad ir mans kolēģis uz skatuves ģitāristu trio, viens no mūzikas menedžmenta pamatlicējiem Latvijā, ārkārtīgi vieds cilvēks.

Blūza vēsturi pasniedza Ivars Godmanis, lietišķo etiķeti un skatuves mākslu – Ausma Kantāne. Bija savākti cilvēki, kas iedeva labu... spērienu iet uz priekšu. Kursu pabeidzām tikai kādi desmit, uzreiz pēc tam Doma kora skola atvēra arī džeza nodaļu, aizgāju tur.

Džezā tevi pievelk brīvība, improvizācija?

Tie droši vien ir atslēgas vārdi, arī – nebeidzamu iespēju jūra. Pēc tam mācību procesā bija diezgan liela pauze, kādu laiku aktīvi spēlēju koncertos. Kad biju sakrājis naudu, gribējās mainīt vidi, augt un attīstīties, aizbraucu uz Amsterdamu. Kādu laiciņu dzīvoju Nīderlandē, ņēmu privātstundas.

Tur ir Džeza konservatorija.

Tieši tā! Tur mācījās pāris čaļu no Latvijas, izprašņāju, pie kā labāk iet, sazinājos ar pasniedzējiem. Paralēli spēlēju diezgan daudzos sastāvos Latvijā. Domāju, ko darīt tālāk, un pirms sešiem gadiem iestājos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļā. Esmu to pabeidzis.

Pa vidu vēl bija nerātno puišu grupa Z-Scars. Kā tu tur nokļuvi?

Man piezvanīja Andris Kivičs, kuru vēl nepazinu. Pirms tam tur spēlēja ģitārists, kurš, šķiet, bija ārsts un vairs nevarēja savienot muzicēšanu ar profesionālo darbību. Redz, mana mūziķa dzīve ir bijusi interesanta – Z-Scars spēlēja rokmūziku, bija regulāras ballītes. Trijos naktī tu atbrauc no kluba, bet deviņos jāceļas, jo kopā ar Raimondu Paulu jāspēlē izrādē. Divas atšķirīgas pasaules, tev totāli jāpārslēdzas.

Man dzīvē ir laimējies – ja kaut ko iedomājos, viss tā arī sakrīt. Atceros – pirms pievienojos Z-Scars, domāju, ka man nekad nav bijis grupas...

Tu jau biji noslīpējis profesionalitāti, vai tev negrieza ausis šai grupai raksturīgā vienkāršība?

Vienkāršība ir tās grupas pluss! Bija baigi forši – es biju spēlējis nopietnu, ieturētu mūziku, bet vecums taču bija tāds, ka gribējās arī ieslēgt ģitāras pedāli un riktīgi izplosīties. Tas bija... par sānsoli nesauksim, sacīsim – tāds periods.

Arī dzīvesveids bija cits – brīvāks, ar bohēmu, alkoholu?

Bišķīt... Tā jau nebija, ka pēc koncertiem sakrāmē mantiņas un – pa mājām. Grupa Z-Scars bija populāra, dažādas pilsētas, klubi, dāmas – tas viss iet roku rokā. Skaidrs, ka reizēm paballējos, bet, redz, man bija darbs arī citos sastāvos, tāpēc baigi ļauties tam nevarēju.

Uz trim dienām...

Tā gan nav bijis nekad! Ja es tā darītu, man sāktos sirdsapziņas pārmetumi.

Tevī ir tāds... kompass?

Kompass – tas ir labs vārds. Runājot ar vecākiem kolēģiem, saprotu, ka agrāk bohēma bijusi simtreiz lielāka. Mūziķi manā vecumā un jaunāki to vairs nevar atļauties. Agrāk bieži saskāros ar stereotipu – mūziķis, tad jau viss skaidrs – guļ līdz trijiem dienā, neko nedara... Tagad lielākā daļa mūziķu, vismaz tie, ar kuriem es sadarbojos, nepīpē un alkoholu nelieto.

Tu šovasar biji Amerikā.

Jā, mēnesi kopā ar dziedātāju Daumantu Kalniņu un Džeza kvintetu bijām Amerikā. Mūziķus, kurus te klausāmies ierakstos, redzējām uz skatuves. Bijām Ņujorkā, Losandželosā, Baltimorā, Lasvegasā, Ņūorleānā – diezgan lielu riņķi izmetām. Paši arī nospēlējām vienu koncertu – latviešu dziesmu svētkos. Tas bija brīnišķīgs pasākums. Ņujorka ir džeza citadele, paņēmām no tās maksimumu.

Džezs lielpilsētai piestāv?

Noteikti. Mazpilsētā tas nevarētu pastāvēt, jo tur ir maz cilvēku, kas ietu klausīties instrumentālu mūziku.

Džezs ir dvēseliska mūzika, turklāt tajā jūtama lielas kultūras klātbūtne.

Tad jāsāk ar pamatiem, lielas kultūras ietekmi, jo džezs ir radies Amerikā, Ņūorleānā – attīstījies no blūza. Amerikā ir tā sauktie džeza evergrīni – mūžam zaļās tēmas, zināmas tikpat labi kā tautasdziesmas. Var teikt, ka tā ir viņu tautas mūzika. Džezs nemitīgi attīstās un šobrīd ir kļuvis ļoti introverts – vairāk tendēts nevis uz klausītāju, bet mūziķa iekšējo pasauli.

Varu uzlikt ierakstus, ko parasts cilvēks, tostarp es, ilgi nespēj klausīties. Bet ir arī tādi, ko var klausīties bez iepriekšējas sagatavotības. Modernais džezs ir diezgan sarežģīts, ar komplicētām melodijām. Ja neesi džeza mūziķis, sākumā to izbaudīt ir grūti.

Vēl viens nozīmīgs cilvēks tavā radošajā dzīvē bijusi Laima Vaikule. Zināms, ka viņa ir ļoti prasīga, ar augstiem standartiem. Tātad tu esi izturējis atlasi.

Jā, biju pavisam jauns, man bija 23–24 gadi. Iedomājies, ko nozīmē braukt uz Krieviju čalim, kurš tikai nesen sācis spēlēt ģitāru! Pieci gadi profesionālā jomā nav daudz. Skaidrs, ka tas bija liels notikums, no visām Baltijas valstīm tika savākti ļoti labi mūziķi. Trīs četrus gadus regulāri braucām uz Maskavu uzstāties. Man ļoti patika tur blandīties.

Tev patīk lielpilsētas?

Jā! Lai gan esmu no mazpilsētas, kaut kas man tajās lielajās patīk... Jebkura lielāka vide provocē darboties – konkurence, daudz cilvēku, iespēju.

Kā izlēmi kļūt par solistu?

Sava burvība ir katrā muzicēšanas veidā – arī grupās un pavadošajos sastāvos. Es nevienu brīdi negribētu no tā atteikties, jo tur manas funkcijas ir pavisam citas un man tas patīk. Bet ģitāra arī kā solo instruments mani interesēja jau tad, kad vēl studēju.

Atrasties uz skatuves vienam pašam – tas, manuprāt, jebkuram instrumentālistam ir visgrūtākais žanrs. Atzīšos, ka albums un solo muzicēšana pēdējo pusotru gadu bijis viens no lielākajiem izaicinājumiem, tā ir cita atbildība. Uztraukums, milzīgs darbs ar sevi un instrumentu. Visi solo gabali ir izauguši no tā, ka tu atrodi kaut ko interesantu un tad noved līdz tam, ko var nosaukt par skaņdarbu. Instrumentālistam nepārtraukti jāuztur forma un vienīgais veids, kā to panākt, ir treniņstundas. Es diezgan daudz laika pavadu mājās, meditējot ar ģitāru.

Esmu iemācījies sakārtot savu laiku, lai tā nebūtu nakts, tomēr tas, ka vēlajām stundām ir cita noskaņa, gan ir taisnība. Kad gaisā nevirmo vēl simts cilvēku domas un fluīdi, galvā atveras kaut kas cits. Sākot no desmitiem vakarā.

Tavai ģitārai ir vārds?

Ne-e. Man to ir astoņas...

Kad posies koncertiem ārzemēs, tu rīkotājiem prasi, lai lidmašīnā tev blakus nopērk vēl vienu vietu ģitārai?

Tā dara. Akustiskā ir trauslāka par elektroģitāru, tāpēc tām pērk atsevišķas vietas un sēdina blakus. Iespējamība, ka instruments transportēšanas laikā tiek bojāts, ir liela, profesionālie instrumenti maksā lielu naudu, tāpēc tomēr izvēlas to biļeti pirkt.

Tu ģitāru piesprādzē ar drošības jostu...?

To pieprasa stjuartes, un ģitāra tiešām sēž man blakus gluži kā dāma. Transportēšana ir sāpīga tēma. Agrāk ģitāras atļāva ņemt salonā, tagad lētās aviokompānijas to neļauj. Tad notiek pēc industrijas standarta – tā sauktās back line kompānijas nodrošina visu, kas vajadzīgs uz skatuves. Kad braucām uz Ameriku, aizsūtījām vajadzīgo instrumentu sarakstu, un viņi visu sagādāja.

Tad tev ātri jāsadraudzējas ar jauno ģitāru?

Es sadraudzējos. Ja kompānija ir profesionāla, tad atved vai nu tādu pašu instrumentu, kāds ir man, vai ļoti līdzīgu. Es, teiksim, Latvijā spēlēju uz 335. Gibsona, aizsūtu šo informāciju, un viņi man atved tādu pašu un vēl divas līdzīgas. Protams, neatmaksājas pirkt biļeti uz Ameriku arī instrumentam.

Kad cilvēks iznāk no kora un sāk dziedāt kā solists, viņš sevi prezentē arī kā personību. Tu regulāros treniņos kaldini meistarību. Vai domā arī par personības attīstību?

Nu, protams! Man jau gribētos domāt, ka tā personība aug. Kā tajā teicienā – darbs dara darītāju. Caur katru uzņemšanos, katru jaunu iespēju un projektu. Nevaru gan teikt, ka es kaut kā mākslīgi būtu audzis kā personība speciāli šim solo koncertam. Nekas nav uzspēlēts, es dalos ar to stāstu no dzīves, kas ierosinājis skaņdarba izvēli.

Piemēram...

Piemēram, kāpēc es izvēlējos Raimonda Paula blūzu Negribas vairāk nekā. Kad pirmo reizi biju Krievijā, tas bija pirmais skaņdarbs, kuram skanot atvērās milzīgais priekškars un es ieraudzīju, cik nenormāli daudz cilvēku ir zālē. Tas bija paliekošs iespaids. Izlaižu to caur savām sajūtām un spēlēju, cenšoties ietvert arī domu, ko pauž dziesmas vārdi.

Diezgan daudz skaņdarbu, īpaši pēdējā laikā, radušies, iedvesmojoties no filmām. Piemēram, Solaris. 1972. gadā uzņemto Andreja Tarkovska filmu skatījos ļoti sen. Atcerējos, nāca uzplaiksnījumi. Ir skaņdarbi, kas radušies pēc grāmatām – Jelgava 94 atgādināja, ka jau desmit gadus neesmu spēlējis neko no Nirvana, lai gan bija laiks, kad klausījos gandrīz tikai to.

Arī uz šo turneju ir sagatavoti daudzi tādi skaņdarbi. Visi ir dzirdējuši par Lielo Kanjonu Amerikā, bet, kad to ieraugi, tās ir tādas izjūtas... Tu apsēdies un saproti, cik maziņš esi, cik liela ir daba un pasaule. Personību veido viss – notikumi, cilvēki. Es to no skatuves paužu caur mūziku, bet neredzu veidu, kā cilvēks mākslīgi varētu augt kā personība. To nevar forsēt, tas notiek tā, kā notiek.

Tāpat tu teici par attiecībām.

Tieši tā! Bet viens gan – ticu, ka katra solo uzstāšanās ir izaugsme, skola. Katru reizi cilvēki, kas tevī klausās, ir citādāki, un tā tiešām ir mešanās nezināmajā. Jāskatās, kā viņi reaģē, vai patīk...

Tad tu improvizē, pieskaņojies publikai?

Iespēju robežās. Protams, man ir sagatavotas konkrētas dziesmas, bet reizēm jūtu, ka to šoreiz nevajag vai ka tieši šajā vietā jānospēlē kaut kas cits.

Ko tu gaidi no rudens, atlikušā gada?

Mūziķiem šis ir visaktīvākais gadalaiks, bet pirmām kārtām es gaidu skaistu rudeni, kas noteikti būs, jo pēc šīs vasaras Latvija to ir pelnījusi. Vēl – labu, produktīvu darbošanos, laiku un vietu, kur rasties jaunām idejām.