Slavenais "X faktora" pāris Maija un Reinis Sējāni. Viņu glamūrs ir dzīve laukos

Vai zināt, ka Latvijas sabiedrībā esat kā divi krāšņi putni?

Maija: – Tā mūs mēdz dēvēt, paši tā nejūtamies. Bet kāpēc ne – krāšņi putni ir forši!
Reinis: – Nesen satikām sen neredzētu cilvēku, kurš teica: “Vai, kāds prieks jūs redzēt! Jūs vienmēr tādi smaidīgi.” Ja cilvēkam tā šķiet, tas ir kolosāli.

Vai, pārkāpjot mājas slieksni, jūs smaidus uzliekat uz pakaramā

Maija: – Nē. Humors ir viena no galvenajām mūsu attiecību sastāvdaļām. Būtu ekselenti, ja jebkuru problēmu varētu atrisināt ar smaidu.
Reinis: – Nav tā, ka, ejot sabiedrībā, mēs spēlētu kādas lomas. Protams, ārpusē cilvēki vienmēr cenšas, mājās vari atļauties būt vaļīgāks, paviršāks. Nerunāt, ja negribas.
Maija: – Un otrs to neuztver tā– ārprāts, tu ar mani nerunā! Mājās ieslēdzas saudzības režīms.

Mājas nav tikai vieta, kur pagulēt?

Maija: – Nē, ir ļoti svarīgi, lai mājās būtu ērti, gribētos tur būt ilgāk.
Reinis: – Citiem tas varbūt nešķiet komfortabli, bet mums gribas laukus, vienkāršību, ne pārāk glamūrīgus apstākļus.
Maija: – Lai var iziet svaigā gaisā, ar suņiem pabūt pļavā un aiziet uz mežu pasēņot.  
Reinis: – Pamēģinājām dažus gadus padzīvot Rīgā, tā bija jauka pieredze, lai saprastu, ka to negribam.
Maija: – Reinis ir nācis no Jūrmalas, es – no Vecāķiem, abi uzauguši pie jūras.

Jūs taču neesat kā satelīts lielajai Sējānu dzimtas mājai?

Reinis: – Vairs ne. Tur dzīvojām pirmo savas savienības laiku, bet ātri vien sagribējām neatkarību. Esam no tā rančo atdalījušies (smejas). Mēs mājās gribam būt paši un tobrīd īsti nevarējām iemācīties, kā to panākt.
Maija: – Tur nevarēja paredzēt, kurā brīdī kāds atnāks un gribēs papļāpāt, bet tajā brīdī varbūt nav īstais moments. Tas, ka esam savrupi, ir ļoti svarīgi. Meklējām tādu vietu, kur kaimiņi nav pārāk tuvu, lai būtu pilnīgi sava valsts.

Jūsu ģimenē ir arī suņi?

Maija: – Jā, divas minipinčeru meitenes – Pika un Paulīne, melna un ruda. Bez viņām nevaru iedomāties dzīvi! Viņas vienmēr ar milzīgu suņa prieku sagaida mūs mājās.

Jūs aktīvi iesaistāties projektos – neatsakāt nevienam vai tomēr šķirojat?

Reinis: – Interesantam projektam ir nozīme, bet tikpat svarīgi ir cilvēki. Ja man ar viņiem vienā telpā atrasties nešķiet komfortabli, es nevaru nodarīt sev pāri. Ja iztērēju par daudz enerģijas un nav veida, kā to atgūt, šausmīgi ātri nogurstu.

Līdz Latvijai ir atnācis X faktors, raidījums, ko zina gandrīz visi skatītāji Latvijā. Abi esat tajā iesaistīti.

Maija: – Beidzot tas ir noticis! Protams, skatoties šo raidījumu, nekad nevarēju aizdomāties...

... ka būsi daļa no tā?

Maija: – Jā, turklāt liela daļa – muzikālā producente un vokālais pedagogs. Tas ir milzīgs darbs un izaicinājums, bet jūtu, ka šobrīd varu to pieņemt, jo manī ir daudz spēka.
Reinis: – Un nu jau arī pieredzes.
Maija: – Jā, pagājušo sezonu strādāju TV šovā "Izklausies redzēts". X faktors būs skaists piedzīvojums līdz pat decembrim.

Tu, Reini, būsi viens no žūrijas – vai Saimons?

Reinis: – Būšu nosēdināts Saimona krēslā – pašā kreisākajā. Visi prasa: “Vai producenti tev liek būt ļaunajam?” Neviens man neko īsti neliek. Cenšos vērtēt objektīvi, bet nav viegli īsā brīdī diagnosticēt problēmas un tās pietiekami poētiski aprakstīt, lai neiznāktu rupji vai prasti.

To rupjumu un prastumu jau no Saimona tēla gaida.

Reinis: – Varbūt, bet es no sevis to negaidu.
Maija: –  Reinis meistarīgi atrod īstos vārdus, pat ja redzētais ir traģisks.
Reinis: – Saimons ir savā vietā, es – savējā. Necenšos atdarināt, gribu būt maksimāli objektīvs, lai būtu mierā ar sevi. Es droši vien nevarētu pildīt kāda komandas, runājot to, ko nedomāju. Protams, iznāk teikt visādas lietas. Kā cilvēki, tā priekšnesumi mēdz būt dažādi, jābūt reālistam un jāaicina arī dalībniekus tādiem būt. Protams, mēs varētu tēlot labos, bet meklējam taču uzvarētāju, tāpēc sijāšana ir jāveic. Vērojot pārējos žūrijas locekļus, redzu, ka latviešiem galīgi nav asinīs pateikt skarbo nē, bet reizēm ir jāsaka: “Negribu nodarīt tev pāri, bet – nē!”, jo zinu, ka vēlāk viņam klāsies daudz grūtāk. Tajā brīdī publika ūjina – kā tu tā varēji?!
Maija: – Jau smējāmies, ka Reinim drīz būs jāliek pīlādžu krelles.
Reinis: – Un jākūpina kadiķītis.

Skatoties dažus priekšnesumus, redzams, ka gan skatītājiem, gan žūrijas locekļiem ir neērti otra cilvēka vietā. Arī tā ir šova daļa – skatāmies, lai pašausminātos.

Reinis: – Viena no svarīgākajām daļām, jo cilvēkiem patīk pamanīt negludumus un priecāties, ka pašu kļūdas varbūt nav redzamas publiski.
Maija: – Vienmēr atrodas cilvēki, kuri grib iekļūt televīzijā, bet absolūti neapzinās savas spējas. Apbrīnojami, bet tādi ir visā pasaulē, izņēmums nav arī Latvijā.

Maija, kāds Reinis ir mājās – prasīgs, principiāls, pedantisks...

Maija: – Mēs ļoti labi par visu vienojamies – viens gatavo ēst, otrs novāc traukus, pirmais mazgā grīdu, otrs tikmēr dara vēl ko citu. Varbūt vienam no mums tajā vakarā jāpagūst padarīt  svarīgas lietas vai arī vienkārši negribas darīt neko.
Reinis: – Nav vērts turēties pie izdomātiem priekšstatiem par to, kā ģimenē jābūt. Es sēžu savā radošajā darbnīcā un varbūt jūtos kā duraks, rakstot kaut ko netveramu, kamēr Maija tīra auto.
Maija: – Bet man patīk! Varu nomainīt auto arī lukturīti, ja nepieciešams! (Smejas.) Galīgi neesmu no tām, kam bail sabojāt manikīru.

Varbūt tu Reinim esi atstājusi radošā, brīvā putna statusu un pati pārņēmusi praktisko pusi?

Maija: – Var jau būt... Šobrīd arī radošajā dzīvē daru praktiskākas lietas, bet tas netraucē. Mēs gan abi varam būt radoši arī reizē – šo to mēdzam uzradīt kopā. Man ar to ir pietiekami.

Skatuve sapņos nerādās?

Maija: – Ik pa laikam es uz tās uzkāpju, tāpēc nerādās.

Vai tev nav maza greizsirdība uz radošo tandēmu Reinis Sējāns un Elza Leimane, kas radīja izrādi Vārna? Reinis par Elzu ir teicis: “Viņas suģestējošais, mistiskais tēls...”

Maija: – Absolūti nē! Māksla ir māksla. Nevajag to jaukt ar dzīvi. Es biju klāt radošajā procesā, visur piedalījos. Tā jau būtu mana problēma, ja tādas sajūtas rastos.
Reinis: – Mēs kopīgi strādājām pie liela, skaista darba, un nebija laika domāt, kurš uz kuru kā skatās (smejas).

Elza intervijā sūdzējās, ka tas biji tu, kurš izdomāja, ka viņai jākarājas ar galvu uz leju.

Reinis: – Jā, skatījos iedvesmojošas izrādes, performances, mēģinādams noformulēt, kadā virzienā gribētu iet. Ir pierasts balets ar septiņdesmit dejotājiem, kuri piepilda skatuvi, bet vienam cilvēkam tas ir liels izaicinājums. Meklēju, kā varētu baudīt tīru estētiku, vērojot to, kas piesaista aci. Laikmetīgās dejas izrādēs dejotāji bieži vāļājas pa grīdu, paši nesaprotot, kāpēc. Tas mani neaizrauj.

Vai Vārna bija stāsts par to, cik sarežģīta ir dvēsele?

Reinis: – Man bija konkrēts stāsts par manām sajūtām. Bet zinu, ka Uģis Olte, kurš visu pieskatīja režisoriski, ar šo izrādi izstāstīja ko pavisam citu. Arī Elza runāja par kaut ko savu. Mēs parādījām ciklu, kurā var ielikt ļoti dažādas situācijas. Negribējām aprakstīt konkrēti – Žaks brauc uz Franciju un satiek Rozamundi...

Maija, tu esi ierakstījusies tajā musturā – Sējānu dzimtā?

Maija: – Jā, jūtos tur absolūti kā savējā – pieņemta, mīļota, lolota. Pati nāku no lielas, muzikālas dzimtas – Alnis Zaķis ir mana vectētiņa brālis.

Vai var teikt, ka Sējānu dzimta ir nepieradināta, tavējā – akadēmiska?

Maija: – Mans vectētiņš bija saksofonists. Džezs taču nav akadēmisks!
Reinis: – Džeza mūzika tomēr ir elitāra. Mana ģimene nav tāda, mēs vairāk esam hipiji. Lai arī lielākajai daļai izglītība saistīta ar akadēmisko mūziku, bet sirdī ir riktīgs rokenrols.
Maija: – Es arī esmu beigusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju kā pianiste, bet paralēli nodarbojos ar dziedāšanu, džezu, bet, laikam ejot, apjautu, ka varētu mēģināt eksperimentēt arī citos mūzikas stilos. Un kāpēc ne rokenrols? Esmu atvērta jebkam, man nav grūti pielāgoties, ierakstīties, iejusties.

Tavi vecāki klausījās Pērkonu?

Maija: – Kurš tad neklausījās! Protams, kad ienācu šajā ģimenē, Pērkons man kļuva daudz tuvāks, visus iepazinu personīgi.
Reinis: – Kad sākām pētīt mūsu senču ceļus, sapratām, ka tie ir krustojušies. Piemēram, mūsu abu tēti Lietišķās mākslas vidusskolā ir mācījušies paralēlos kursos, viens kokapstrādē, otrs – metālapstrādē. Kad Maijas mamma mācījās mūzikas akadēmijā, tur mācījās arī mana tēta brālis Jānis. Vārdu sakot, visi pazīst visus. Jau pirmajos Jāņos sapratām, ka tos cilvēkus var vienkārši laist kopā, un viņi uzreiz runā par tēmu.
Maija: – Ienākšana šajā dzimtā man likās pavisam vienkārša.
Reinis: – Tā nebija nekāda ienākšana, tā bija būšana. Punkts un āmen.

Atceries, kā iepazīstināji Maiju ar vecākiem?

Reinis: – Nevedu visus uz restorānu, lai iepazīstinātu. Tas bija vienkārši, bez ceremonijām, kaut kādā pa pusei ballītē.
Maija: – Tavi senči gatavojās māsas kāzām, kuras bija pēc nedēļas.

Viens otru ieraudzījāt Doma kora skolā?

Maija: – Nē, Emīla Dārziņa mūzikas skolā.
Reinis: – Uz Doma kora skolu mēs gājām paēst – tur bija lielāka ēdnīca.

Dārziņa skola skaitās smalkāka?

Reinis: – Tāpat kā latvieši joko par igauņiem, tāpat ir ar tām skolām – viena par otru. Manuprāt, koristiem šķiet, ka visi dārziņieši ir kaut kādi jefiņi. Pilnīgi tirliņi. Vai ir arī otrādi, nekomentēšu...

Vai skolas laikā jums bija savstarpējas simpātijas?

Maija: – Kaut kādas jau bija, bet nekas pārāk nopietns un īsu brīdi. Pa īstam satikāmies kādus pāris gadus pēc skolas beigšanas.

Tev jau bija skolas laikā bija krāsaini mati?

Maija: – Jā, vienu laiku man bija spilgti rozā. Taču skolotāji sāka likt sliktākas atzīmes. Tas tiešām bija uzkrītoši un tāpēc nolēmu krāsot ciet (smejas).
Reinis: – Par mūsu satikšanos nevar teikt, ka bija – bzdinks! –, un mēs sapratām, ka jāprecas. Patiesībā mēs ilgus gadus tā... pazināmies. Pazināmies, kamēr iepazināmies pa īstam.
Maija: – Lēni un gruntīgi.

Jūs tādi atbildīgi un prātīgi esat arī emocionālajā dzīves daļā

Reinis: – Varam rīkoties arī visai spontāni. Lai gan arī tiem lēmumiem ir tendence beigās izrādīties ļoti prātīgiem. Acīmredzot iekšā ir kāds filtrs.
Maija: – Patiesībā mēs tiešām esam diezgan apdomīgi. Bet, kad ir vaļa būt neprātīgiem, varam tādi būt (smejas).

Kā tas izpaužas?

Maija: – Nu, piemēram, braucot ceļojumos, izmēģinām viss kaut ko. Katru gadu obligāti braucam uz Alpiem, jo es esmu traka kalnu slēpotāja, kas gatava gāzt lejā nenormālā ātrumā. Slēpoju kopš divu gadu vecuma, kad tētis uzlika mani uz slēpēm.
Reinis: – Maija mani tajā visā ievilka , nebija variantu. Bērnībā, protams, pa kāpām šļūkājām, bet tas nav salīdzināms – Alpos ir desmitiem kilometru garas trases. Kopā pirmoreiz braucām uz Zviedriju. Maija mani aizveda nopirkt ļoti labas slēpes, tērpu spridzeklīgās krāsās un es uz kalna izskatījos kā frīstailers, bet slēpot nepratu vispār. Visi droši vien domāja – tūlīt uzvirpuļos gaisā...
Maija: – Nu, nerunā muļķības! Reinim ir talants uz visa jaunā apgūšanu. Kad viņš kaut ko sāk, tad grib to izprast un izdarīt, cik labi vien spēj. Tas notika ļoti ātrā tempā.

Mācīja Maija vai instruktors?

Reinis: – Mani nemācīja. Maija vienkārši brauca pa priekšu. Patiesībā jau aizlaidās milzīgā ātrumā.
Maija: – Biju noilgojusies pēc tā visa!
Reinis: – Tad sapratu – man vienkārši tūlīt pat jāapgūst šitā lietiņa! Mans galvenais mērķis bija pietiekami ātri sekot Maijai, jo būt kopā uz kalna ir daudz interesantāk. Tā nu es iemācījos slēpot un viss notiek!
Maija: Katru pavasari izbrīvējam 9 dienas šim priekam un es esmu pilnīgā ekstāzē! Ah, super!

Pa tramplīniem nelecat?

Maija: – Pa tramplīniem – jā, no klints – nē (smejas).
Reinis: – Protams, ir tādi, kas riskē uz robežas starp dzīvību un nāvi, bet mūs tas nesaista.
Maija: – Labāk ir kaut kur aizbraukt un izmēģināt visādus jocīgus ēdienus... (smejas)

Arī trakus un riebīgus?

Maija: – Vaboles es laikam neēstu.
Reinis: – Ēstu, ēstu!

Tārpus, čūskas, bruņurupučus?

Reinis: – Ja šefpavāram pie sienas ir miljons sertifikātu un ja tev saka, ka tas ir brīnišķīgākais tārps Dienvidāfrikas Republikā, tad, protams, pagaršosi.
Maija: – Lai gribētos izmēģināt, jābūt īpašā vidē. Rīgā es to Dienvidāfrikas tārpu nevarētu apēst.

Kā jūs plānojat atvaļinājumus?

Maija: Atvaļinājumus plānojam, kur acis rāda. Bijām ļoti skaistā ceļojumā pa ASV, izbraucām pa Route 66 – veco ceļu cauri gandrīz visai valstij.
Reinis: – Nekādu pienākumu, nekādas plānošanas. Ekspromts.
Maija: – Ja pa kreisi līst – laižam pa labi. Zinājām tikai atpakaļceļa biļetes datumu.

Kas bija skaistākais – ceļa sajūta, ka riteņi griežas, vai vietas, ko redzējāt?

Maija: – Vietas, protams.
Reinis: – Es teiktu – gan tas, gan tas. Man patīk braukt. Saprotu, ja sēdi aizmugurē, tev apnīk – nu, cik stundu vēl jābrauc?... Bet man patīk gāzt dzīvē, redzēt, kā ceļš skrien, un braukt, kur acis rāda.
Maija: – Ļoti skaisti – sāc ceļu Čikāgā, kur ir mīnus 16 grādi, un beidz Kaliformijā, kur ir plus 24 grādi. Tas bija kolosāli. Varējām nomest visus kamzoļus un gulēt siltā saulītē pie okeāna.
Reinis: – Divu nedēļu laikā atbraucām no ziemas uz vasaru.

Jūs varētu Amerikā dzīvot?

Maija: – Esmu domājusi, vai varētu dzīvot citur, bet man tik ļoti patīk Latvijā un tajā vietā, kur esmu, ka es to nemainītu pret nevienu vietu pasaulē.
Reinis: – Cilvēks varbūt neapzināti, kaut kur aizbraucot, pie sevis prāto, kā būtu te dzīvot. Mēs pat nevaram teikt, ka bijām ASV, bet tikai vienā mazā dzīsliņā, kas ved no viena krasta līdz otram. Ņemot vērā to, ko esam redzējuši, ja visi striķi trūktu, es droši vien izvēlētos Kaliforniju. Bet ceru, ka tāds brīdis nepienāks. Tā ir ļoti skaista vieta, silta...Tur būtu kā gleznā! Es varbūt gribētu atgriezties, lai padzīvotos ilgāk, bet noteikti ne pārvākties pavisam.

Par jums ir priekšstats kā par cilvēkiem, kuri domā par savu ārieni.

Maija: – Agrāk tas bija izteiktāk, šobrīd palicis otrajā plānā. Es nepārtraukti neskraidu pa veikaliem, tāpēc, ka visu laiku vajag kaut ko jaunu, ko uzvilkt. Ja esam kādā interesantā veikalā ārzemēs vai tepat, tad arī sapērkamies kādam laiciņam, lai par to nav jādomā.
Reinis: – Kad jāapmeklē kāds pasākums un jāiekļaujas noteiktā reglamentā, tad gan tam jāpievērš uzmanību.

Saskaņojat?

Reinis: – Arī! Protams, skatāmies viens uz otru, domājam, kā labāk, kādas krāsas, arī kaut ko piepērkam klāt, ja nepieciešams.
Maija: – Bet tas ir uz ātro. Visbiežāk, ja rīt kaut kur jāiet, visu skapi apgriežam otrādi un izdomājam kombināciju no tā, kas jau ir.
Reinis: – Kādreiz droši vien man nebija ko darīt (smejas), tad arī vairāk stāvēju pie spoguļa. Tagad saprotu, ka tās vērtības ir pilnīgi citas. Man, protams, patīk foršas lietas, bet laikam kļūstu vecs... Jā, arī pieticīgāks krāsās. Viss pamazām nokārtojas.
Maija: – Man ir zili mati, tāpēc varu ģērbties kaut vai visa melnā, kas man tīri labi patīk, bet mati ir mans akcents.  

Tev, Reini, nekad nav gribējies iekrāsot matus?

Reinis: – Es ilgus gadus krāsoju...

Melnus?

Reinis: – Jā! Bet šī ir mana īstā matu krāsa. Matus vairs nekrāsoju. Tas, šķiet, ir viens no indikatoriem, ka dzīvē kaut kas mainās. Nodomāju – ko gan es mēģinu ar tiem melnajiem matiem pateikt...Beigu beigās ilgāku laiku staigāju tāds, kāds negribu izskatīties, nevis tāds, kā gribu. Daudz ko darīju ekstravertāk, ar lielākiem apgriezieniem, bet vienā brīdī vairs negribas tam lieki tērēt laiku.
Maija: – Svarīgi ir justies ērti, lai visu laiku nav jādomā par akcentiem ārienē, tie jāuztur. Tas pats ar augstajiem papēžiem – agrāk man šķita, ka citādāk nevaru. Tagad iekāpju ērtās botiņās – juhū! Diena paiet vieglāk, nav jau ap pieciem vakarā jādomā, kaut ātrāk varētu izkāpt no kurpēm.

Kas tas bija par putniņu, kas kāzās turēja tavu apmetni? Tas bija no augstās modes.

Maija: – Jā! Bija divi putniņi, izgrebti no koka. Tā ir modes mākslinieku Mare&Rols ideja, kuru noskatījos vienā viņu kolekcijā.
Reinis: – Viņi, protams, ir ārkārtīgi radoši un negrib skatīties atpakaļ. Tad bija liels jautājums: “Vai jūs būtu ar mieru uzšūt kāzu kleitu, kurā kā pamatideju ņemtu pirms trim gadiem radīto...?”

Kā putniņi spēja atrasties gaisā? Tev bija spārni, uz kuriem tie turējās?

Maija: – Vesela uzparikte. Lai izskatītos, ka putniņi nes audumu.

Tev bija ērti tajā kleitā un apmetnī...?

Maija: – Apmetnis ar putniņiem man bija mugurā tikai ceremonijas laikā, tad to novilku. Tajā momentā tas bija skaisti, bet laba daudz nevajag. Ārā bija plus 35 grādi un atvieglojums, novelkot apmetni, bija liels (smejas).

Skanēja jūsu abu iemīļotais Maikls Džeksons – kā pirmā dziesma, deja?

Reinis: – Kad vajadzēja izpirkt nozagto līgavu, man, protams, vajadzēja dejot kā Džeksonam. Bet vispār kāzas aizritēja, skanot īru tradicionālajai folka mūzikai. Arī pirmais valsis. Gribējām dzīvo muzicēšanu, bet sapratām, ka nevaram izvēlēties nevienu grupu.

Pat Pērkonu ne?

Reinis: – Pērkons spēlēja manas māsas kāzās, tā būtu atkārtošanās. Gribējām kaut ko oriģinālu. Sapratām, ka ideāls variants būtu īru mūzikas ansamblis, kuru uzaicinājām no Vācijas. Viņi mācīja īru dejas. Mums bija vīzija, ka gribam to sajūtu kā filmā Titāniks, kur zemākās klases pasažieri ballējās īru mūzikas pavadījumu – grīda put, un visi tik laimīgi. Negribējās tādu aristokrātisku pasākumu, drīzāk lai viss iet pa gaisu, visi sarkaniem vaigiem, aizrautīgi – veci, jauni, krustu šķērsu.

Varētu domāt, ka jums patīk glamūrs, bet, ja dzīvojat laukos, gan māja, gan teritorija prasa lielu darbu. Jūs to darāt paši?

Maija: – Es labprāt pļauju zāli. Man patīk jaukā smarža un uzreiz redzamais rezultāts – viss skaists, teritorija sakārtota. Tas noteikti ir nepareizs priekšstats, ka esam glamūrīgi.
Reinis: – Dažreiz jau ir forši arī aiziet uz izcilu restorānu, skaisti ietērpties un izbaudīt. Bet kopumā - ja kaut ko uzņemamies, skatāmies, lai paši būtu spējīgi ar to tikt galā. Lai nav vajadzīgs dārznieks, suņu ārā vedējs un vēl visādas muļķības. Kam tad tev to visu vajag, ja pats nevari izbaudīt? Jebkurš no tiem procesiem ir ļoti kaifīgs – pļaut zāli, iet ar suņiem mežā, izravēt puķu dobi. Tikai nevajag ieslīgt pārmērībās.
Maija: – Es lociņu, gurķu un citu dārzeņu audzēšanu uztveru kā meditāciju, atiešanu no stresainās Rīgas dzīves.
Reinis: – Protams, tehniski tikt pie lokiem varētu daudz ātrāk. Bet patīk tā ķimerēšanās un rezultāts. Tāpat makšķerēšana, kas ir vēl viena mūsu aizraušanās, prasa lielu ieguldījumu – laiva, motors, makšķeres, vizuļi...

Jūsu māja ir pie ezera?

Reinis: – Netālu no Lielupes. Racionāli domājot, tas, protams, ir ārprāts – laiks, lai turp nokļūtu... Un, iespējams, nevienas zivs. Varbūt divas. Vai piecas. Vienalga simtreiz dārgāk nekā nopirkt. Taču gribas to procesu. Tas lociņš vai dillīte, arī maksā piecus centus.
Maija: – Jā, jā, bet izskriet basām kājām dārzā un noplūkt ir pilnīgi kaut kas cits. Arī makšķerēšana – tiek pilnīgi izvēdināta galva, gaidot to zivi, un, ja vēl kāda pieķeras, tad ir tāds prieks!
Reinis: – Ja ir kādi darbi, ar kuriem divatā nespējam ātri tikt galā, rīkojam ar saviem draugiem kopā talkas – arī kolosāla tradīcija. Visi ir laimīgi, ka var gan padarīt ko noderīgu, gan kopā paballēties. Tā ir vēl viena priekšrocība dzīvošanai ārpus Rīgas.
Maija: – Tad es parasti marinēju milzīgu bļodu ar manu firmas šašliku.

Tu varētu atklāt, kur tās baravikas lasi...

Maija: – Ha, to es nevaru!
Reinis: – Lai neliktos, ka mēs toreiz, kad salasījām tos desmit kilogramus baraviku, visiem izgriezām pogas – kad iztīrījām, kādi astoņi kilogrami bija tārpainas.
Reinis: – Jā, mežā jābūt ļoti laikus – pirms tārpi sabraukuši uz sēni. Bet to brīdi ir neiespējami noķert.

Vai atceraties, par ko pēdējoreiz pamatīgi smējāties?

Maija: – Jāpadomā, jo mēs smejamies bieži.
Reinis: – Tas laikam bija X faktora sakarā. Šķiet, tu nojaut, par ko..
Maija: – Jā, tu smējies kadrā, bet es – aizkadrā!
Reinis: – Un pēc tam abi kopā – aizkulisēs... (abi smejas)