Satikšanās mūzikā jeb - kā Rīgā viens otru ieraudzīja latviete Māra un vācietis Kriss

Māras un Krisa mīlestība ir ieguvusi arī Dieva svētību. Augustā abi jaunieši salaulājās Anglikāņu Svētā Pestītāja baznīcā, kuras celšanai sarkanie ķieģeļi savulaik esot vesti no Anglijas, lai angļi, kas dzīvoja Rīgā, justos šeit kā mājās. Baznīcas sienas vēl viegli vibrē no Baha festivāla kora dziedātāju balsīm, kurus pirms gada te pulcināja Kristofers. Un vēl viena sakritība ‒ jauno pāri laulāja mācītāja Jāna Jēruma-Grīnberga, kura savulaik atgriezusies no Anglijas un kuru Māra labi pazīst jau kopš bērnības. Pēc laulībām viņi abi, dziļi respektējot viens otra personību, pieņēmuši jaunu uzvārdu – Kristofers Volšs-Sinka un Māra Volša-Sinka...

Kamēr mūzika skan...

Viņi nāca viens otram pretī katrs no savas pasaules malas, un milzīgais Atlantijas okeāns, kas bija starp viņiem, izzuda un pārtapa varenā oratorijā, kad pirmais alts un tenors liktenīgi un nenovēršami satikās Rīgā. Viņš – kordiriģents un dziedātājs Kristofers Volšs no ASV. Viņa – spāņu un vācu valodas speciāliste, tulkotāja un mūziķe no Anglijas, latviešu karalaika bēgļu pēctece, tobrīd jau rīdziniece Māra Sinka. Bija 2014. gada jūlijs, Pasaules koru olimpiādes laiks.

Satikšanās mūzikā

‒ Jūsu abu stāstus caurvij liktenīgu sakritību ķēde, kas nevar rasties no zila gaisa. Tā vien šķiet – kāds jau iepriekš salicis tikai jums saklausāmas muzikālas ceļa zīmes, kas jūs atveda uz Latviju un galu galā – vienu pie otra. Kā tas sākās?
Māra: – Mēs iepazināmies pirms trim gadiem. Es tobrīd strādāju "Musica Baltica" – tā ir vienīgā specializētā nošu izdevniecība Latvijā. Pirmajā stāvā ir mazs veikaliņš, kur šad tad iegriežas arī ārzemnieki, un tad kolēģi sauc palīgā mani (ikdienā es izdevniecības birojā tulkoju un drukāju dažādus mūzikas tekstus). Arī todien bija atnācis kāds izskatīgs jauns amerikānis, kurš ļoti interesējās par visu, bet īpaši par latviešu kora mūziku. Tas bija tik pārsteidzoši, ka gribot negribot uzmanīgāk viņā ieklausījos. Tā nu mēs kādu laiku runājāmies un secinājām, ka mums ir daudz kopīgu interešu. Kristofera acis iedegās, kad viņš uzzināja, ka es dziedu korī Kamēr..., turklāt vēl piedalīšos prezentācijas koncertā, uz kuru viņš kopā ar savu profesoru bija uzaicināts.

Kriss: ‒ Laikam tajā brīdī mana sirds apmeta kūleni, jo tieši koris "Kamēr..." bija galvenais iemesls, kāpēc vispār sāku interesēties par Latviju. Laime, ka Māra nedziedāja kādā citā korī, citādi, kas zina, varbūt viņa man tik ļoti neiepatiktos (smejas).

Tieši tobrīd Rīgā notika Pasaules koru olimpiāde. Biju atbraucis uz Latviju, jo mans kordiriģēšanas profesors Ītens Sperijs rakstīja jaundarbus korim "Kamēr"... un piedalījās arī skaistajā starptautiskajā projektā "Amber Songs", kur 17 komponisti no visas pasaules rakstīja latviešu tautasdziesmu apdares. Viņš kā tautasdziesmas Divi sirmi kumeliņi apdares autors bija uzaicināts uz "Kamēr..". jaunā diska "Amber Songs" prezentācijas koncertu, un es biju kopā ar viņu. Biju ārkārtīgi saviļņots, klausoties brīnišķīgajā mūzikā un redzot Māru skatuves tērpā.

Māra: ‒ Tas tomēr bija liktenis, mēs laikam abi to sajutām. It kā kāds varens spēks būtu paņēmis mūs abus aiz rokas un vedis vienu otram pretī. Pēc mūsu pirmās tikšanās Kriss kopā ar savu profesoru atnāca uz mūsu mēģinājumu un apmeklēja koncertu. Pēc koncerta ilgi runājāmies pie vīna glāzes.

Kriss: ‒ Mums bija vēl viens randiņš pirms manas aizbraukšanas uz Ameriku. Bija vien uz laiku jāatvadās no skaistās Latvijas un Māras, jo man vēl gads bija jāmācās Čikāgas Ziemeļrietumu Universitātē, lai iegūtu maģistra grādu kordiriģēšanā.
‒ Šī gada laikā noteikti regulāri sazinājāties.
Māra: ‒ Jā, katru dienu sarunājāmies skaipā, un tad Kriss izlēma, ka vēlas pārcelties uz dzīvi Latvijā. Gribējām dzīvot kopā, un tas arī notika nākamā gada jūlijā ‒ mazliet vairāk nekā gadu pēc mūsu pirmās tikšanās. Tā nu esam laimīgi kopā jau divus gadus. Īrējam dzīvoklīti Āgenskalnā un baudām Pārdaugavas mierīgo, nesteidzīgo dzīves ritmu. Tas tik ļoti atšķiras no Amerikas un Anglijas lielpilsētām.

No kurienes manī rodas mūzika. Krisa stāsts

‒ Cik skaisti, ka mūzika tā spēj vienot cilvēkus! Bet, Kris, kas bija pats pirmais stimuls, kas radīja tik lielu interesi tieši par latviešu kora mūziku?
Kriss: ‒ 2011. gada martā Čikāgā notika ASV Kordiriģentu asociācijas ikgadējā konference, kurā piedalījos arī es, jo tobrīd studēju mūzikas pedagoģiju Maiami Universitātē (Ohaio). Konferences atklāšanas koncertā piedalījās vairāki kori, arī īpašais viesis no Latvijas – koris "Kamēr...", kuru tolaik vēl diriģēja Māris Sirmais. Tā bija mana pirmā saskarsme ar latviešu kora mūziku un mūziķiem. Dzirdētais mani burtiski satrieca! Bija tāda sajūta, ka tas ir vislabākais koris pasaulē. Un tā arī ir! Šis dzīvais kontakts ar latviešu kormūziku radīja manī milzīgu interesi par šo tālo, mazo valsti otrpus okeānam, kurā dzimst tik skaista mūzika. Ar lielu dedzību interesējos un vācu materiālus par latviešu mūziku, par koriem, komponistiem un diriģentiem. Tā nu tieši latviešu koru mūzika vainojama pie tā, ka es izlēmu studēt kordiriģēšanu Čikāgas Ziemeļrietumu Universitātē (smaida).

Nākamajā vasarā man izdevās saņemt stipendiju no universitātes triju nedēļu braucienam uz Latviju, lai dabiskā vidē varētu piedalīties mēģinājumos, mācīties un klausīties "Kamēr...", Valsts akadēmiskā kora Latvija un Radio kora koncertus. Es runāju ar Ēriku Ešenvaldu, Rihardu Dubru un citiem slaveniem komponistiem. Biju tik ļoti no visa redzētā un dzirdētā pārņemts, ka uzsūcu šos iespaidus kā sūklis. Gribējās sajust un izbaudīt visu, kas saistīts ar šīs brīnišķīgās mūzikas dzimteni. Tad arī radās doma, ka vislabprātāk es vēlētos diriģēt korus tieši Latvijā. Amerika gan ir liela valsts, bet Latvija tik un tā ir daudzkārt interesantāka – tieši kormūzikas pasaulē.

Nākamreiz atbraucu uz Latviju 2014. gadā, Pasaules koru olimpiādes laikā. Visa Rīga mutuļoja no kormūzikas pārpilnības, te bija ļoti īpaša gaisotne. Tajā reizē es arī satiku Māru, un nu man bija divi superīgi iemesli pārcelties uz dzīvi Latvijā. Drīz vien arī pieņēmu lēmumu, ka varētu dzīvot kopā ar Māru un turpināt mācīties.
‒ Vai šajā laikā, kopš pārcēlāties uz Latviju, realitāte tiešām izrādījusies tikpat skaista kā sapņi?
Kriss: ‒ Varbūt pat vēl skaistāka, jo ne jau visu šajos divos gados pieredzēto bija iespējams iztēloties. Latvijā mani uzņēma ļoti sirsnīgi. Jau no pašas pirmās jaunās dzīves nedēļas sāku dziedāt korī "Kamēr...", pirmajā gadā dziedāju arī Mūzikas akadēmijas mācību korī un gāju uz diriģēšanas nodarbībām pie Māra Sirmā. Viņš atbalsta visu, ko es daru Latvijā. Viņš bija arī viens no tiem, kas mani pašā sākumā ievadīja Latvijas kormūzikas vidē un iepazīstināja ar daudziem mūzikas pasaules cilvēkiem. Tas bija ļoti vērtīgi! Iepazinos ar mūziķu vidi, ieguvu daudzus labus draugus. Vēl tagad labprāt tiekamies, kad gadās kāds brīvs brītiņš.

‒ Apsveicama ir ne vien jūsu azartiskā vēlme iemācīties vēl vairāk par latviešu mūziku, bet arī lieliskie panākumi latviešu valodas apguvē. Kad sākāt to mācīties?
Kriss: ‒ Mācījos latviešu valodas kursos jau Amerikā, pirms pārcelšanās uz Latviju. Tā bija sešu nedēļu intensīvās apmācības programma Vasaras valodas institūtā Pitsburgā. Man bija superīga skolotāja – lingvistikas profesore Dzidra Rodiņa. Viņai bija ļoti laba metodika, lai ārzemnieki varētu vieglāk apgūt latviešu valodu. Pateicoties viņai, jau atbraucot uz Latviju, es spēju sarunāties latviski, lai gan ar kļūdām. Domāju, ka tagad jau mana latviešu valoda ir mazliet uzlabojusies.

– Varu apliecināt, ka tā tiešām ir. Nejauši dzirdēju radio interviju, kas bija ierakstīta pirms gada. Tiešām ir jūtams liels progress gramatikā.
Kriss: ‒ Manuprāt, vissarežģītāk bija iemācīties saprast dažādu gramatisko formu lietošanu, īpaši sarežģītas šķiet lietvārdu mainīgās galotnes. Latviešu valoda nav no tām, kuru tu vari iemācīties, vienkārši lietojot to ikdienā. Tai ir daudz grūtāka gramatika nekā angļu valodai.
‒ Esat pārāk paškritisks. Jūs jau gluži pareizi lietojat vārdu galotnes, ar laiku papildināsies arī vārdu krājums.
Māra: ‒ Domāju, Krisam ļoti palīdzējis tas, ka viņam jāstāv kora priekšā, jāmāca jaunās dziesmas, jārunā ar koristiem. Viņam nav izvēles – viņš ir spiests runāt, un tas varbūt dod vēl vairāk nekā skolotāji.
‒ Latviešu valodā ir arī ļoti daudz interesantu idiomu, kas plaši ieviesušās ikdienas valodā. Ja tās mēģinātu iztulkot burtiski, sanāktu dīvainas lietas. Piemēram, ja dzirdat kādu sakām, ka tev lācis uzkāpis uz ausīm, tas īstenībā nozīmē, ka cilvēku daba nav apveltījusi ar muzikālo dzirdi.

Kriss: ‒ Mani draugi saprot, ka es neesmu latvietis un valodu vēl mācos, tāpēc viņi mani neapgrūtina ar tik sarežģītiem izteicieniem, bet gan jau iemācīšos izprast arī tos. Pagaidām runāju ļoti vienkāršos teikumos. Kora mēģinājumiem gatavojos speciāli, jau iepriekš zinu, kas man būs jāsaka, un tur nevar gadīties kritiskas situācijas. Bet, ja gadās iet, piemēram, uz būvmateriālu veikalu vai jārunā pa telefonu, tad man var pietrūkt vārdu. Pa telefonu runāt ir ļoti grūti, īpaši, ja cilvēki neizrunā vārdus skaidri un runā ātrā tempā. Piemēram, Māris Sirmais runā nenormāli ātri, un man visu laiku ir jāsaka, lai taču runā lēnāk.

‒ Un jums, Kris, tiešām nav ne piliena latviešu asiņu? Jūs taču tik ātri iemācījāties runāt latviski, it kā reiz jau būtu to zinājis!
Kriss: ‒ Nē, latviešu gan manos radurakstos nav bijis – līdz šim (smaida).
‒ Saprotu, ka Amerikā visi sevi dēvē par amerikāņiem, bet katrs jau ir no kaut kurienes nācis.
Kriss: ‒ Tēva ģimene ir no Īrijas, bet viņa senči tur dzīvoja pirms gadiem divsimt. Māte ir ungāru izcelsmes, bet ģimenē mēs runājām tikai angliski.
‒ Tad jau jūs esat īsts eiropietis! Pareizi vien ir, ka esat atgriezies pie savām saknēm.
Kriss: ‒ Varbūt, bet bērnībā man neviens nestāstīja par Īrijas vai Ungārijas kultūru tā, kā Mārai par Latviju. Deviņdesmit procenti amerikāņu bērnu aug amerikāniskā vidē, un es šajā ziņā ne ar ko neizcēlos. Spēlēju beisbolu tāpat kā visi, ēdu ābolu pīrāgus un darīju citas tradicionālas lietas. Toties tagad piederu pie tiem neparastajiem amerikāņiem (tādu nav daudz), kuri bez angļu valodas zina vēl kādu. Man tā ir latviešu valoda, bet vēl daudz jāmācās.

‒ Nevaru nepajautāt, kā būtu, ja jūs tomēr būtu palicis Amerikā? Kādas tur ir perspektīvas? Cik populāra amerikāņu vidū ir kora mūzika?
Kriss: ‒ Tas būtu pilnīgi citādi. Amerikā ir tik daudz cilvēku, tik daudz koru un komponistu, bet domāju, ka kora mūzika tur nav ne tuvu tik populāra un tautā mīlēta kā Latvijā. Piemēram, kad Rīgā koru olimpiādes laikā iekāpu kādā taksometrā, šoferis tieši tobrīd pa radio klausījās kora mūziku. Es biju pilnīgi satriekts! Amerikā nekas tāds nebūtu iedomājams. Tur superīgos augstas klases koru koncertos koncertzāles diemžēl ir pustukšas. To es pats redzēju, kad dziedāju universitātes korī "BCE".
– Latvijā kordiriģēšana tagad ir arī jūsu darbs.
Kriss: ‒ Pirms diviem gadiem strādāju ar jaukto kori Dziesmuvara, pērn vadīju Emīla Dārziņa jaukto kori, bet šogad, iespējams, diriģēšu kādu sieviešu kori. Pērn man bija kāds īpašs piedāvājums no Ainas Kalnciemas, kura organizē Baha kamermūzikas festivālu. Viņa uzaicināja mani veidot programmu koncertam Anglikāņu baznīcā. Speciāli šim mērķim izveidoju Baha festivāla kori, kur apvienoti labākie dziedātāji no tādiem izciliem kolektīviem kā "Sōla", "Kamēr...", "Austrums", "Ave sol" un citiem. Arī šogad mūsu koris būs festivāla dalībnieku vidū. Esmu par to bezgala priecīgs, jo Bahs ir mans mīļākais komponists un baroka mūzika man ir ļoti tuva.

Uzaugu kopā ar tautasdziesmām. Māras stāsts

‒ Mēs tik daudz runājam par Krisa piedzīvojumiem un radošo darbību, bet jūsu ceļš uz Latviju arī nav bijis nedz viegls, nedz pašsaprotams. Ne jūs pati, ne jūsu vecāki nav dzimuši Latvijā, un visus iepriekšējos gadus esat pavadījusi Anglijā.
Māra: ‒ Jā, esmu pārcēlusies uz Latviju tikai pirms četriem gadiem, bet tēvs jau kopš agras bērnības ir rosinājis mani un abas māsas apgūt latviešu valodu, apmeklēt svētdienas skoliņu un vasarās braukt uz nometni Latvijā, lai te dabiskā vidē iepazītos ar vēsturi, tautasdziesmām, runātu latviski ar saviem vienaudžiem. Uz vasaras nometnēm sāku braukt no 13 gadu vecuma. Toreiz es tēva pūles varbūt nenovērtēju, jo kuram bērnam gan patīk mācīties brīvajā laikā, bet tagad esmu viņam pateicīga par to, ka vismaz kaut ko zinu par Latvijas vēsturi un valodu. Nometnes un vasaras skolas man ļoti patika, un vēl aizvien mani labākie draugi ir no tiem laikiem. Ja nebūtu regulāri braukusi uz šīm nometnēm, diez vai būtu pārcēlusies uz Latviju. Nometnēs bija bērni arī no Latvijas, un ar viņiem mēs bijām spiesti runāt latviski. Tas ir gluži kas cits – runāt ģimenē vai runāt ar vienaudžiem.

‒ Pastāstiet ko vairāk par savu dzimtu!
Māra: ‒ Mans vectēvs Juris Sinka ir dzimis Rīgā, bet 1944. gadā kopā ar ģimeni, bēgot no izvešanas, nokļuva Vācijas bēgļu nometnē, tā ka dzīves apstākļi viņam bija tikpat bēdīgi kā visiem bēgļiem. Bet, iespējams, no vēl sūrāka likteņa viņu izglāba alkas pēc zināšanām, tāpēc viņam galu galā izdevās aizbraukt uz Angliju un iestāties Oksfordas Universitātē, kur viņš ieguva maģistra grādu politikā un starptautiskajās attiecībās. Piecus gadus viņš bija Rietumeiropas latviešu laikraksta "Brīvā Latvija" atbildīgais redaktors, aktīvs Daugavas Vanagu biedrs, strādājis BBC dažādos amatos. Bet spēcīgākas par visu bija viņa patriotisma jūtas un lielais sapnis – reiz atgriezties Latvijā.

– Un tas viņam arī izdevās – jau neatkarīgās Latvijas laikā. Nav nekāds brīnums, ka cilvēks ar tādu politisko pieredzi un izglītību varēja kļūt par veiksmīgu 5. Saeimas deputātu. Žēl, ka viņa vairs nav mūsu vidū, bet ļoti iespējams, ka jūs esat pārmantojusi viņa patriotisma gēnu. Vai gan citādi jūs būtu izturējusi Latvijas aukstās ziemas.
Māra: ‒ Vistiešāk gan viņa patriotismu ir pārmantojis mans tēvs Aivars Sinka, kurš tāpat kā vectēvs aktīvi darbojas Daugavas Vanagos ‒ ir Lielbritānijas fonda valdē, bijis arī latviešu laikraksta Brīvā Latvija izdevēju kopas priekšsēdētājs un ļoti enerģisks latviešu valodas kopējs. Tēvs ar mums mājās runāja tikai latviski. Es ar abām māsām jau no agras bērnības pastāvīgi uzturējos patriotiski noskaņotu latviešu vidē, kur bieži notika saviesīgi pasākumi ar lielu dziedāšanu.
‒ Arī muzikalitāte jums droši vien ir gēnos.
Māra: ‒ Jā, varētu teikt, ka muzikalitāte un mūzikas mīlestība nāk no vecākiem. Tēvs jaunībā ir spēlējis altu. Skolas laikā es arī spēlēju vijoli, bet nekādas muzikālās izglītības gan man nav. Mēs kā latviešu ģimene mājās daudz dziedājām tautasdziesmas. Dziedāšana turpinājās latviešu vasaras nometnēs. Arī korī Kamēr... man ir ļoti svarīgi, ka ir iespēja mācīties pie vokālajiem pedagogiem.

‒ Un tomēr – kā radās tas konkrētais lēmums pārcelties uz Latviju? Vai bija kāds impulss?
Māra: ‒ Es pabeidzu Daremas Universitāti Ziemeļanglijā – man ir vācu un spāņu filoloģijas bakalaura grāds. Pēc augstskolas man vēl nebija darba, un es nolēmu atbraukt uz Latviju un padzīvot te. Sākumā gribēju atbraukt tikai uz gadu, bet man te iepatikās, es atradu darbu izdevniecībā "Musica Baltica", mani uzņēma korī Kamēr..., un tā nu viens gads ir pārvērties par četriem. Un joprojām esmu te. Nu Latvija ir kļuvusi par manām mājām.
‒ Atbraucāt viena vai kopā ar māsu?
Māra: ‒ Atbraucu viena, māsa atbrauca vēlāk, padzīvoja te gadu un aizbrauca atpakaļ uz Angliju – nevarēja pierast.
‒ Varbūt pirmajā brīdī daudziem grūti pierast pie mūsu salīdzinoši zemajām algām, sliktākiem sadzīves apstākļiem, lielo birokrātiju (tā arī mūs pašus bieži tracina), tomēr Latvijā ir arī kas tāds, kā nav citur.
Māra: ‒ Jā, tā tiešām ir. Man patīk, ka Rīga ir galvaspilsēta un te daudz kas notiek, tomēr tā nav tik liela kā Londona. Šī ir skaista pilsēta ar senu vēsturi.
‒ Katrā ziņā tēvs droši vien ir priecīgs par jūsu lēmumu braukt uz Latviju. Tātad viņa patriotiskā audzināšana un latviešu skoliņas ir sasniegušas mērķi.
Māra: ‒ Un kā vēl!
Kriss: ‒ Es domāju, ka viņš ar šo Māras lēmumu ļoti lepojas.

Viņš un viņa. Kopā – dzīvē un mūzikā

‒ Kā esat iejutušies Latvijas vidē? Kas sākumā šķita grūti pieņemams vai mulsinošs?
Māra: ‒ Man visgrūtāk bija pieņemt Latvijas ziemas – tās ir tik tumšas un aukstas. Anglijā nebija tādu ziemu, tur temperatūra nenokrīt zem nulles. Nezināju, kā ģērbties. Latvijā agrāk kļūst tumšs un vēlāk lec saule. Ir grūti pie tā pierast.
‒ Un kādi jums šķiet Latvijas cilvēki? Daži saka, ka izskatāmies drūmi un pārāk norūpējušies.
Māra: ‒ Es neteiktu, ka drūmi. Bet latvieši noteikti nav tik atvērti kā cilvēki citur pasaulē, un sākumā tas bija grūti. Jo tu te atbrauc, iestājies korī un ceri, ka tev uzreiz būs ļoti daudz draugu, bet tā gluži nav.
‒ Droši vien tas tāpēc, ka kora kodols jau daudzus gadus dzied kopā. Kad atnāk kāds jauniņais, vajag taču viņu izpētīt, atrast pareizo pieeju. Tādi nu mēs, latvieši, esam – piesardzīgi. Iespējams, ka tas mums iekodēts zemapziņā – kā daudzo okupācijas un melu gadu sekas.
Māra: ‒ Jā, tā arī sākumā bija, kamēr visi saprata, ka man var uzticēties. Tagad viss ir lieliski, jo saprotu, ka šo cilvēku emocijas ir patiesas. Piemēram, Amerikā tu ieej kādā veikalā, un visi smaida, apjautājas, kā iet, bet zinu, ka tā ir tikai ārējā forma, neīsta laipnība, jo viņiem vajag pārdot savu preci. Turpretī Latvijā tiešām jūtos kā savējā.
‒ Kad pirms četriem gadiem te atbraucāt, Latvijā bija arī pazīstami cilvēki, izņemot nometnes draugus?
Māra: ‒ Nē, citu nebija. Bija tikai nometnes draugi, bet priecājos, ka man viņi bija.

‒ Domāju, ka jūs paši jau esat kļuvuši par daļu no latviešu kultūras, esat to bagātinājuši katrs ar savām krāsu niansēm, tāpēc nemaz nav jājautā, kā iekļaujaties Latvijas sabiedrībā. Abi runājat latviski, abi dziedat un muzicējat. Bet varbūt ir vēl kas tāds, par ko jūs labprāt interesējaties brīvajā laikā?
Māra: ‒ Mums ļoti patīk aiziet uz Kalnciema tirdziņu. Tur ir interesanti mūzikas vakari, un tā arī ir viena no Pārdaugavas kultūras dzīves svarīgām sastāvdaļām. Mums patīk braukt arī uz Ādažiem, kur maniem vecākiem ir māja; arī tur pavadām daudz laika. Vasarā tur ir tāds miers, skaista daba, ezers.
‒ Vai viņi arī ir pārcēlušies uz dzīvi Latvijā?
Māra: ‒ Vēl ne, bet ligzdiņa jau sagatavota. Pēc dažiem gadiem viņi ies pensijā un tad gan pārcelsies uz Latviju.
‒ Tad jau jūs varat tur vasarās dzīvot...
Māra: ‒ Ja mums nebūtu kaķa un kora, tad varētu gan (smaida).
‒ Kurš no jums ir kaķu mīļotājs?
Kriss: ‒ Tas esmu es! Jā, man patīk kaķi, viņu neatkarīgais raksturs, ar viņiem nevajag tik daudz ņemties. Mūsu kaķis gan ir ļoti mīlīgs un draudzīgs, viņam patīk rāpties klēpī. Šo kaķi man atveda no manas kolēģes laukiem, no Varakļāniem. Tas ir gluži melns, bet ar baltām zeķītēm.

‒ Tādiem garākiem klejojumiem pa Latviju jums droši vien nesanāk laika, vairāk esat Rīgā un tās tuvumā. Droši vien īpaši aktīvi apmeklējat dažādus kultūras pasākumus?
Māra: ‒ Jā, nesen bijām uz Valsts akadēmiskā kora garīgās mūzikas koncertu, labprāt apmeklējam operu.
Kriss: ‒ Grūti atrast laiku, jo mums ir mēģinājumi pirmdienās un trešdienās, bet korim, kuru es diriģēju, ir mēģinājumi otrdienās un ceturtdienās. Vēl var būt papildmēģinājumi vai koncerti nedēļas nogalē. Esmu pašnodarbinātais kordiriģents.

‒ Kāds, jūsuprāt, ir vidējais koru līmenis Latvijā? Protams, nesalīdzinot ar kori Kamēr... vai Valsts akadēmisko kori "Latvija". Mums visvairāk ir pašdarbības koru.
Kriss: ‒ Protams, ļoti augsts. Latvijā tik daudziem cilvēkiem ir mūzikas izjūta un balss nevis no skolas, bet no dabas, un tas ir fascinējoši. Korī "Kamēr...", starp citu, arī dzied daudz amatieru, bet visi, kas nāk no Rīgas Doma skolas un Mediņa skolas, ir kaut kas īpašs. Pārsteidzoši, ka valstī, kas dzīvoja padomju laikā, mūzikas izglītībai pievērsta tik liela uzmanība. Amerikā nekā tāda nav.
‒ Te gan jāpiebilst, ka muzikālās izglītības augsto līmeni un pat amatieru koru profesionalitāti lielā mērā noteica izcilas personības, īpaši jau brāļi Kokari. Viņu iedibinātā kordiriģēšanas tradīcija joprojām ir dzīva – to tieši vai netieši pārņēmuši arī jaunie diriģenti.
Kriss: ‒ Tāpēc jau nav nekāds brīnums, ka amatieru kori iegūst tik augstas vietas dažādos starptautiskos kora mūzikas festivālos un viņiem ir tik laba slava visā pasaulē.
‒ Kas vēl bez mūzikas jums tikpat labi sanāk?
Māra: ‒ Man ļoti patīk cept kūkas, piemēram, angļu kūkas un pudiņus.

‒ Kā ar latviešu virtuvi?
Māra: ‒ Mums katru nedēļu patīk iet uz Centrāltirgu, pastaigāt pa paviljoniem, sapirkt Latvijas augļus, ogas un dārzeņus – svaigas sezonālās preces. Latvijā cilvēki ēd daudz sezonālāk nekā Anglijā, un tas ir krietni veselīgāk.
‒ Tik labi esat iejutušies, ka ļoti gribētos, lai paliekat te vienmēr. Ja nu Krisam par īpašiem nopelniem Latvijas mūzikā varētu paātrināti piešķirt pilsonību...
Māra: ‒ Jā, tas ir mazliet sarežģīti. Krisam neko nelīdz arī tas, ka man ir dubultpilsonība, jo mans tēvs ir Latvijas pilsonis.
Kriss: ‒ Man ir tikai uzturēšanās atļauja, kas katru gadu jāatjauno. Tas ir ļoti sarežģīti kārtojams process. Latvijā ir nenormāli grūti dabūt pilsonību ‒ uz to varu cerēt tikai pēc desmit gadiem, ja te dzīvošu nepārtraukti. Cik zinu, Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kurai ir tik garš pārbaudes laiks. Amerikā tie ir trīs gadi, bet citās Eiropas valstīs – pieci gadi. Tomēr šobrīd par to neuztraucos – esam jauni, esam kopā un laimīgi!