Ainava saullēktā un siltas pankūkas ģimenei brokastīs: Kristīne Luīze Avotiņa atklāj, ka apbrīno savu mammu

Par bērnību, kas pagāja mammas plašajā darbnīcā Mežciemā, – tolaik māksliniekiem tās piešķīra valsts –, Kristīnei Luīzei saglabājušās dzīvas un skaistas atmiņas.

“Šķiet, tas bija pavisam nesen. Atceros, kā, maza būdama, tiku iesēdināta plastmasas vannā blakus mammas molbertam, un, kamēr viņa gleznoja, spēlējos ar krāsu kastītēm.”

Kristīne Luīze kopš agras bērnības – trīsarpus gadu vecuma – diendienā zīmēja ar melnu tušu, bet 15 gadu vecumā parādījās interese par krāsām – sākumā tā bija krāsainā tuša, tad eļļas krāsas.

Šis posms sakrita ar laiku, kad viņa izrādīja vēlmi mācīties mākslas skolā, un Ilze neiebilda – ļāva meitai pašai izvēlēties profesionālo dzīves ceļu.

“Ļoti priecājos par meitas izvēli. Manuprāt, šī ir visskaistākā profesija, jo cilvēkam ir iespēja visu laiku radīt – vērot, salīdzināt, analizēt un izdarīt secinājumus, kurus vēlāk pārnest uz audekla. Gleznošana ir domāšana, pasaules izzināšana un līdz ar to iespēja strādāt ar sevi un iepriecināt ar savu darbu citus cilvēkus.”

Meita kopš agras bērnības vērojusi māti darbojamies, un dabiski raisījušās sarunas par Ilzes gleznām. Vēlāk, kad Kristīne Luīze pievērsās gleznošanai, abas sāka pārrunāt arī viņas darbus. “Ja neizdodas vienai pie otras aiziet (mūsu darbnīcas atrodas vienā Rīgas centra namā), sūtām gleznu fotogrāfijas to tapšanas procesā.

Spējam būt diezgan kritiskas, taču lieliska rezultāta gadījumā neskopojamies ar uzslavām. Man ir svarīgas Ilzes domas par to, ko daru. Viņas padomi man ir ļoti daudz palīdzējuši un aizvien turpina palīdzēt,” neslēpj Kristīne Luīze.

Fakts, ka viņa piedzimusi gleznotājas ģimenē, profesionālo dzīves ceļu padarījis īpašu, bet, kā pati atzīst, ne vieglāku kā citiem, kas izvēlas kļūt par gleznotājiem. “Neslēpšu, vienmēr iekšēji esmu lepojusies, ka esmu Ilzes Avotiņas meita. Ļoti spilgti atceros, kā Jaņa Rozentāla mākslas skolā un vēlāk arī Latvijas Mākslas akadēmijā vienaudži domāja, ka man kaut kas noteikti nāk vieglāk nekā citiem.

Taču īstenībā viss bija pretēji – tas, ka esmu Ilzes Avotiņas meita, man uzlika daudz lielāku atbildību par to, ko un kā gleznoju. Apzinājos, ka, beidzot studijas, man ir jāspēj pietuvoties Ilzes līmenim un ar laiku jākļūst profesionāli līdzvērtīgai, jo bija skaidrs, ka mani salīdzinās ar mammu. Esmu ārkārtīgi priecīga par to, ka neatlaidīgā darbā esmu atradusi savu rokrakstu un ka manī ir iedzimusi Ilzes krāsu izjūta. Es turpinu mammas ceļu, un tas dod man spēku!”

Arī Ilze ir gandarīta, ka Kristīne Luīze turpina viņas ceļu glezniecībā. “Šobrīd meita strādā pie tēmas, kas man bija aktuāla 1979. gadā, absolvējot Latvijas Mākslas akadēmiju ar diplomdarbu Pasaka bērniem, kurā attēloju Latvijas pļavu ziedus un augus, tos palielinot un pielīdzinot cilvēka augumam. Šā darba pamatdoma bija aicinājums, lai mazais cilvēks Latvijā izzina savas dzimtās zemes dabas skaistumu,” ar lepnumu atklāj Ilze.

“Novēlu Kristīnei Luīzei ne tikai turpināt iesākto, bet arī atrast sevi kādā citā mākslas jomā, piemēram, tēlniecībā, grafikā vai tekstilā. Vēlos, lai Kristīnes Luīzes māksla nestu Latvijas vārdu pasaulē.”

No mātes Kristīne Luīze mācījusies ne tikai neatlaidīgu darbu, krāsu izjūtu un tehniskas nianses – prasmi nepazaudēt sīki izstrādātās detaļas lielajās formās, bet arī spēju savienot radošu profesiju ar ģimenes dzīvi. “Jau kopš bērnības redzēju, kā mamma darbu savieno ar rūpēm par ģimeni, un tikai tagad saprotu, ka brīžiem tas nebija viegli. Kad 6–12 gadu vecumā vasarās dzīvojām lauku mājā, Ilze gleznoja plenērā.

Saullēktā, kamēr visa ģimene saldi gulēja, viņa devās gleznot. Reizēm arī es piecēlos, lai palīdzētu mammai aiznest kādu krāsu grozu vai saulessargu, un tad iekritu atpakaļ gultā. Kad pamodos, mamma jau bija atgriezusies mājās ar ainavu, kas uzgleznota uz audekla, un gaidīja mūs brokastīs ar siltām pankūkām. Kā viņa to paguva, man aizvien ir liels noslēpums, taču kopš tā laika Ilze ir mans darba un dzīves paraugs.”