Kāzas 79 gadu vecumā un runa, kas uzspridzināja sabiedrību. Kāda bija Atmodas leģenda Mavriks Vulfsons

Ko tik satriecošu paveica Mavriks Vulfsons? LPSR Radošo savienību plēnumā, kas tika translēts tiešraidē Latvijas Televīzijā, Vulfsons pavisam atklāti paziņoja un ar vēsturiskiem faktiem pierādīja, ka 1940. gadā Latvijā notika nevis sociālistiskā revolūcija, kā tika propagandēts līdz tam, bet gan okupācija, un Latvija varmācīgi tika pievienota Padomju Savienībai. Līdz tam par kaut ko tādu varēja runāt vien čukstus zem segas, tāpēc Vulfsona paziņojums tiešajā ēterā līdzinājās bumbas sprādzienam. Turklāt rezonansi pastiprināja fakts, ka to visu pateica nevis kaut kāds jauns radikālis, bet gan vecais un piesardzīgais komunists Vulfsons.

Latviešu vēsturnieks Andrievs Ezergailis, kas savulaik dzīvojis trimdā, uzsvēra, ka Vulfsons vienā gājienā atrada Krievijas Ahilleja papēdi un atslēgu Baltijas jautājuma internacionalizēšanai, atklāja Hitlera–Staļina paktu noziedzīgumu un pienagloja Baltiju pie Rietumu sirdsapziņas, bet Krieviju – pie kauna staba, pierādot, ka PSRS ir impērija, nevis valsts.

Atmodas gados Vulfsons kļuva par savdabīgu kulta figūru un valstiskās neatkarības ideju paudēju. Viņam bija izdevies īsts akrobāta triks – no veco komunistu ierakumiem viņš momentā ielēca antikomunistu rindās un kļuva par vienu no redzamākajiem Atmodas karognesējiem. Viņš bija viens no Latvijas neatkarības atjaunošanas kustības līderiem un Latvijas Tautas frontes dibinātājiem.

Vulfsons kļuva par vienu no Dziesmotās revolūcijas simboliem. Pēc vēsturiskā balsojuma par Latvijas neatkarību tauta viņu nēsāja uz rokām. Turklāt Vulfsons deva lielu artavu Latvijas ārpolitikas veidošanā. Kā Tautas frontes Ārlietu komitejas vadītājs viņš izdarīja ļoti daudz, lai Latviju pasaulē atzītu juridiski.

Ticība Staļinam

Mavriks Vulfsons piedzima 1918. gada 7. janvārī Latvijas ebreju ģimenē. Vispirms viņš mācījās vācu skolā, vēlāk mācības turpināja latviešu valodā. Kā vēlāk pats stāstīja: “Es pārgāju mācīties uz 4. Pilsētas latviešu ģimnāziju, kas bija izslavēta ar savu sociāldemokrātisko ievirzi un kurā toreiz pulcējās progresīvā latviešu inteliģence. Šī skola manī ieaudzināja kreisos uzskatus. Es iestājos sociāldemokrātiskās partijas jaunatnes organizācijā Darba jaunatne, kas tika aizliegta pēc Ulmaņa nākšanas pie varas un nogāja pagrīdē.” ¹

Jau kopš pusaudža gadiem Mavriks bija politiski aktīvs, turklāt šī aktivitāte bija izteikti kreisa. Kopā ar domubiedriem viņš gatavojis mazus lādiņus ar detonatoriem. Tiem uzsprāgstot, visapkārt izbirušas skrejlapas. Naktī ar velosipēdiem, kuru riepām piestiprinātas paštaisītas rakstošas ierīces, viņi braukājuši un rakstījuši uz asfalta dažādus lozungus, kas bija vērsti pret Ulmaņa valdību, konstitūcijas atcelšanu, parlamenta atlaišanu un partiju aizliegšanu.

Šajās bīstamajās spēlēs Mavriks iesaistījis arī savu mīļoto meiteni un nākamo sievu Soniju Frišu. Trīsdesmito gadu beigās Vulfsons jau bija kļuvis par pārliecinātu komunistu, tāpēc 1940. gadā ar lielām cerībām sagaidīja padomju varas nodibināšanu Latvijā. Vēlāk savās atmiņās viņš atzina, ka tolaik akli ticējis Staļinam un bijis liels muļķis.

Kara laikā viņš iekļāvās sarkanās armijas rindās un uzdienēja līdz majora pakāpei. Bija poļitruks (politiskais vadītājs), bataljona komisārs un instruktors darbam ar pretinieku. Apbalvots ar vairākiem ordeņiem. Pēc demobilizācijas strādāja laikrakstā Cīņa – vispirms par ārzemju informācijas daļas vadītāju, pēc tam par redaktora vietnieku. Paralēli viņš studēja LVU Ekonomikas fakultātē un pabeidza tās finanšu nodaļu. 1957. gadā Vulfsons tika iecelts par Rīgas Balss redaktora vietnieku, bet 1962. gadā sāka strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā par PSKP vēstures pasniedzēju.

Starta šāviens

Kā atzīst cilvēki, kas Vulfsonu labi pazinuši, viņš bijis ļoti savdabīgs un harismātisks, gudrs, erudīts un interesants sarunbiedrs. Padomju gados Vulfsons bija labākais starptautiskais komentētājs Latvijā, savukārt Mākslas akadēmijā viņš bija viens no studentu iecienītākajiem pasniedzējiem. Jāpiebilst, ka Vulfsons bija ne tikai erudīts, bet arī piesardzīgs, tāpēc padomju laikā ne tuvu nebija ne disidents, ne brīvdomātājs, drīzāk otrādi.

Vadot Latvijas Televīzijas raidījumu Globuss, viņš propagandēja padomju ideoloģiju, un nevienam neradās ne mazākās aizdomas, ka 1988. gada vasarā viņš izspēlēs pavisam traku pretpadomju numuru. Pāris dienu pirms tam Latvijas inteliģences pārstāvji – radošo savienību biedri – bija pieprasījuši tikšanos Centrālajā komitejā, kurā būtu jāpiedalās arī toreizējam pirmajam sekretāram  Borisam Pugo. Inteliģence vēlējās izteikt partijai savas vēlmes un prasības. Sanāksmes priekšvakarā pie Vulfsona ieradās draugi un aicināja viņu izmantot publisko tribīni, lai beidzot pateiktu patiesību. Vulfsons atzina, ka ir gatavs. “Daudzos rakstos biju jau pietuvojies šai patiesībai, bet kā to izteikt visu un atkailinātu? Atceros, ka jautāju tovakar Inkēnam: “Edvīn, vai latviešu jaunā paaudze būs gatava iziet ielās, pat ja miliči viņiem gāzīsies virsū?” Un Edvīns atbildēja: “Domāju, ka jā...”

Viņš aizgāja, bet es apsēdos pie rakstāmgalda. Tā bija runa, kurā pirmo reizi 1940. gada jūnija notikumi publiski tikai nosaukti par okupāciju. Runa, kurā televīzijas kameru priekšā nolasīju slepenos protokolus, ko 1939. gada 23. augustā bija parakstījuši V. Molotovs un J. Ribentrops; noziedzīgus dokumentus, kas vismaz uz pusgadsimtu noteica Baltijas valstu un tautu likteni. Toreiz tos šaipus dzelzs priekškara nedrīkstēja pieminēt, kaut brīvajai pasaulei tie bija sen zināmi.” ¹

Tā tiešām bija vēsturiska runa, jo pēc tās politiskā situācija Latvijā sāka mainīties. Tas bija gluži kā starta signāls, pēc kura cilvēki sāka pulcēties mītiņos. Dainis Īvāns savā atmiņu grāmatā Gadījuma karakalps norāda, ka “Mavrika Vulfsona plēnuma runa par Ribentropa–Molotova paktu nāca kā sprādziens domāšanā, drosmes uzvilnījums, kas varbūt galīgi saārdīja rēgainās ideoloģijas veidoto priekšstatu sienu, bet vecākajām paaudzēm atbrīvoja mēles runāt patiesību par pārciesto.” Īvāns piebilst: “Turklāt nepietiktu, ja šo vēsturiskās atklāsmes un zināmas grēku nožēlas misiju uzņemtos kāds no grupas Helsinki-86, Vides kluba un citas neformālās organizācijas. Mavrika Vulfsona starptautiskā komentētāja popularitāte un neapšaubāmā lojalitāte pret Gorbačovu, ko nevienu brīdi gan nevarēja saukt par konformismu, bija vismaz uz pusi tik svarīga kā viņa pateiktais. Te varēja darboties loģika: “Ja jau pat viņš, gudrais, piesardzīgais, to atļaujas, tad kāpēc ne mēs?””

Plēnuma dalībnieki vēlāk zināja stāstīt, ka CK pirmais sekretārs Pugo, izdzirdot Vulfsona pieminēto vārdu okupācija, izskatījies tā, it kā būtu saņēmis augstsprieguma strāvas triecienu. Pārtraukumā viņš piesteidzies pie Vulfsona un, dusmām piesarcis, teicis: “Zini, ko tu nupat izdarīji? Tu nogalināji Padomju Latviju.”

Vēlāk Vulfsons intervijās stāstīja, ka todien atgriezies mājās ar dalītām jūtām. “Es sapratu, ka nu kauliņi mesti, un gaidīju represijas. Boriss Pugo agrāk bija Drošības komitejas vadītājs, tobrīd vīrs ar Latvijā praktiski neierobežotām pilnvarām. To, kas viņu pašu sagaidīs jau diezgan tuvā nākotnē, laikam pat visnaskākais zīlnieks nespētu paredzēt.
Kad, domās iegrimis, tuvojos savam dzīvoklim, ieraudzīju, ka mana nama kāpnes ir pārklātas ar ziediem. Un pēkšņi kļuva viegli ap sirdi. Visu vakaru zvanīja pazīstami un sveši cilvēki, izsakot pateicību, sajūsmu, atbalstu.” ¹

Tiesa gan, neviens laikraksts neuzdrošinājās ne publicēt, ne pieminēt Vulfsona runu. Vairākas diena pagāja trauksmainā gaidās, līdz Vulfsonam piezvanīja no Skolotāju Avīzes un pavēstīja, ka redkolēģija tomēr nolēmusi iespiest viņa runu. Kad tas tiešām notika, pie kioskiem stāvēja garas rindas. Pēc tam izglītības ministrs atbrīvoja laikraksta redaktoru no amata, taču visi redakcijas darbinieki atteicās strādāt kopā ar jauniecelto redaktoru, un ministram nācās vien veco redaktoru iecelt atpakaļ amatā. Mazliet vēlāk runu publicēja arī Literatūra un Māksla.

Gorbačova draugs un ienaidnieks

Kad Vulfsons kļuva par PSRS tautas deputātu, viņš Maskavā aktīvi mudināja izvērtēt Ribentropa-Molotova paktu. Tas bija liels viņa nopelns, ka PSRS Tautas deputātu kongress 1989. gada decembrī pasludināja šo paktu par spēkā neesošu kopš tā parakstīšanas brīža. Tā bija liela uzvara – ne tikai pašam Vulfsonam, bet visiem tiem, kas tobrīd sapņoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Dzīves pieredze un plašās zināšanas viņam ļāva iesaistīties diskusijā ar jebkuru oponentu – gan Maskavā ar Mihailu Gorbačovu, gan Rietumos ar valstsvīriem un diplomātiem. Turklāt daudzi Latvijas politiķi Rietumos jutās daudz drošāk, ja viņiem blakus bija Mavriks Vulfsons, jo viņš prata nogludināt visus asumus. Viņam piemita diplomāta talants un bija liela politiskā pieredze.

Savulaik viņš daudz paveica kopā ar Jāni Jurkānu. “Mūsu tandēmam bija labi panākumi Rietumvācijā, kur lieti noderēja mana vācu valoda un audzināšana,” vēlāk atcerējās Vulfsons. “Tā mēs divatā apceļojām ASV un Vāciju, Dāniju un Norvēģiju, veidojot kontaktus, sākumā sabiedrisko organizāciju, vēlāk, pēc 1990. gada 4. maija, pusoficiāli arī valdību līmenī. Pirms tam, kad risinājās Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanas un Tautas fronte guva divu trešdaļu vairākumu, kad izvirzījās jautājums par ārlietu ministra posteni, es atteicos un stingri atbalstīju Jāņa Jurkāna kandidatūru. Es to nekad neesmu nožēlojis, kaut viņa apstiprināšanai bija nopietna opozīcija.” ¹

Reiz kādā sarunā Mihails Gorbačovs raksturoja Vulfsonu kā “savu labāko draugu un niknāko ienaidnieku”. Šie vārdi tika teikti gadskārtējā ietekmīgāko uzņēmēju tikšanās reizē Volfsburgā, uzņēmuma Volkswagen mītnē, kurā abi piedalījās tā saucamajā paneļa diskusijā. Sanāksme notika 1992. gadā, kad Gorbačovs jau bija zaudējis PSRS prezidenta posteni un kļuvis iecietīgāks pret saviem politiskajiem pretiniekiem. Starp diskusijas tematiem bija arī padomju karaspēka izvešana no Baltijas valstīm, un Vulfsons no ietekmīgās auditorijas izpelnījās vētrainus aplausus.  

Vēlāk viņš aktīvi iesaistījās jautājumu risināšanā par okupācijas karaspēka izvešanu no Latvijas. Vulfsons regulāri publicēja rakstus lielajās Vācijas avīzēs Die Welt un Die Zeit, žurnālos Der Spiegel un Der Stern, Šveices NZZ, Dānijas Politiken, sniedza intervijas Rietumu radiostacijām, starptautiskās sanāksmēs personīgi tikās ar Vācijas kancleru Helmūtu Kolu un ārlietu ministru Hansu Dītrihu Genšeru, Dānijas ārlietu ministru Ufi Elemanu-Jensenu, Izraēlas prezidentu Ezeru Veicmanu un ārlietu ministru Šimonu Peresu, NATO ģenerālsekretāru Manfredu Verneru.

Kaut arī Mavrika Vulfsona lielie nopelni Latvijas neatkarības atgūšanā nebija noliedzami, netrūka arī nelabvēļu, kas ik pa laikam atgādināja par viņa pagātni. Viņi ieteica pāršķirstīt vecos Cīņas un Zvaigznes numurus, lai saprastu, cik dedzīgs un pārliecināts padomju ideoloģijas un politikas aizstāvis viņš agrāk bijis. Turklāt padomju gados viņš bijis pārliecināts antisemīts, bet vēlāk kļuvis par tikpat pārliecinātu Cionas cīnītāju. Jāatzīst gan, ka Vulfsons publiski nosodīja savus jaunības maldus un atzina savu konformismu okupācijas režīma apstākļos, kā arī nožēloja vēršanos pret latviešu trimdiniekiem Rietumos un Izraēlas valsts noniecināšanu.

Atjaunotajā brīvvalstī sabiedrība Vulfsonu vērtēja diezgan pretrunīgi. Viņš nekautrējās atgādināt par holokausta traģēdiju Latvijā un pēc Bankas Baltija kraha atļāvās aizstāvēt tās vadītāju Aleksandru Laventu. Lai gan pats bankā bija zaudējis naudu, viņš apgalvoja, ka ir iespējama bankas sanācija, bet Laventa apcietināšana esot  saistīta ar antisemītiskām noskaņām. Šāda nostāja, kā arī dalība Tautas saskaņas partijā jūtami mazināja Vulfsona popularitāti nacionāli noskaņotu latviešu vidū.

Starp nāves spriedumiem

Interesanti, ka Mavrikam Vulfsonam dzīves laikā vairākkārt tika piespriests nāvessods. Pirmoreiz tas notika 1943. gadā pie Staraja Rusas, kur viņam bija uzticēts īpatnējs uzdevums. Divīzijas vadība bija nolēmusi izmantot viņa labās vācu valodas zināšanas, lai, izmantojot skaļruni uzrunātu vērmahta karavīrus, aicinot viņus pāriet sarkanās armijas pusē vai arī padoties.

Aparatūra tika izvietota vācu priekšējo līniju tiešā tuvumā, dažkārt pat starp abām frontes līnijām, nevienam nepiederošā teritorijā. Tādās reizēs Vulfsons vācu karavīriem stāstīja par jaunākajām ziņām no frontes un sabiedroto aviācijas uzlidojumiem Vācijas pilsētām. Viņš ironizēja par vācu virspavēlniecības ziņojumiem par frontes līnija izlīdzināšanu, lai gan patiesībā Vācijas armija atkāpās. Vulfsona lekcijas ne pa jokam nokaitināja vāciešus, tāpēc viņi parasti atbildēja ar artilērijas šāviņiem Mavrika raidstacijas virzienā. Kā noskaidrojās vēlāk, vācu divīzijas komandieris bija pavēlējis saviem izlūkiem to sasodīto Ivanu, kas vācu valodā bļaustās pa skaļruni, atvest dzīvu vai mirušu. Izlūki bija mēģinājuši vairākas reizes, bet nesekmīgi.

Vēlāk Vulfsons rīkojies vēl pārdrošāk. Viņš noskaņojies uz vācu raidītāju viļņa un darbojies kā artilērijas uguns koriģētājs, apzināti uzrādot nepareizas koordinātas un novirzot šāviņus no īstajām pozīcijām. Interesanti, ka daudzus gadus pēc kara Minhenē viņš pavisam nejauši bija saticis tieši to bijušo vācu divīzijas komandieri, kas bija pavēlējis atvest Vulfsonu dzīvu vai mirušu. Situācija bija pavisam cita, un abi aprunājušies kā labi paziņas. Bijušais vācu virsnieks, kas bija kļuvis par viesnīcas direktoru, apsolīja, ka turpmāk Vulfsonam viņa vadītajā viesnīcā vienmēr būs rezervēta vislabākā istaba.

Paradoksāli, ka kara laikā arī paši krievi pāris reižu bija gatavi pielikt Vulfsonu pie sienas, piemēram, par to pašu sarunāšanos skaļrunī ar ienaidnieku. Un tikai augsta ranga virsnieks paglābis Vulfsonu no soda. Pamatīgas nepatikšanas viņam arī draudējušas par iejaukšanos PSRS ārpolitikā, izsakot atziņu, ka Padomju Savienībai karā nepieciešams apvienoties ar Lielbritāniju. No soda viņu paglāba fakts, ka tajās dienās PSRS tik tiešām noslēdza līgumu ar Lielbritāniju.
Pietiekami bīstams viņš daudziem šķita arī vēlākajos gados. Atmodas laikā Vulfsonam nāvessodu piesprieda kustība Pamjatj, bet deviņdesmitajos gados viņu nošaut apsolīja Pērkoņkrusts.

Romantiķis līdz pēdējai dienai

Vulfsons bija ne tikai aktīvs un sabiedrisks, bet arī vīrs ar globālu atvēzienu. Viņš tērzēja ar prezidentiem, sarakstījās ar premjeriem, diskutēja ar vēstniekiem un saviesīgos pasākumos dejoja ar princesēm. Diez vai vēl kādam Latvijas pilsonim vai iedzīvotājam kādreiz bijuši tik ietekmīgi draugi un paziņas. Skaidrs, ka tādas attiecības uzliek zināmus pienākumus un saistības, apmeklējot pasākumus. Kā stāsta zinātāji, Vulfsonam bijuši vairāki desmiti kaklasaišu, kuras tika pieskaņotas katram kreklam un uzvalkam saskaņā ar etiķeti un attiecīgo pasākumu.

Nevar nepieminēt, ka dzīves nogalē Vulfsons sagādāja vēl kādu pārsteigumu, proti, 79 gadu vecumā apprecējās. Viņa ilggadējā dzīvesbiedre Sonija jau bija devusies mūžībā, bet Mavriks nosprieda, ka nav labi dzīvot vienam. Par viņa otro sievu kļuva žurnāliste Emma Bramnika; abiem tā bija otrā laulība. Kāzas tika nosvinētas ar vērienu 1997. gada 21. novembrī Latviešu biedrības namā. Ieradās daudz viesu, ieskaitot ārvalstu diplomātus.

Protams, tā nebija joka lieta – apprecēties 79 gadu vecumā. Vulfsonu gribēja intervēt dažādi mediji. Sarunās ar žurnālistiem Mavriks bija laipns, daiļrunīgs un atklāts. Viņš neslēpa, ka kopdzīve ar Emmu viņu dara laimīgu un laulība pārvērtusi visu viņa pasauli. Kāds laikraksts rakstīja, ka abi vairs nav jaunieši – viņiem kopā teju 150 gadu, savukārt cits medijs uzsvēra, ka jaunlaulātie nemaz nav tik veci, abiem kopā pat vēl nav 150…
Vēlāk Emma atzina, ka viņas dzīvesbiedrs bijis liels romantiķis un romantismu saglabājis līdz pat pēdējai dzīves dienai. Turklāt bijis nedaudz greizsirdīgs, ja viņa kaut kur izgājusi un ilgāku laiku nav bijusi mājās.

Gandrīz katru dienu viņš dāvājis savai dzīvesbiedrei ziedus, un katru rītu pulksten 9.30 abi dejojuši tango. Tas bijis ikdienas rituāls deviņu gadu garumā, līdz pat Mavrika aiziešanai mūžībā. Savā atmiņu grāmatā Es apprecēju romantiķi Emma Bramnika rakstīja: “Kad Mavriks iziet no mājas, es stāvu pie loga un māju viņam ar roku, bet viņš pāriet ielas otrā pusē, noņem cepuri un man zemu paklanās. Garāmgājēji droši vien domā, ka viņš ir jucis.”

Abi bijuši teju vai nešķirami gan atpūtā, gan darbos. “Vakaros obligāti izskatījām elektronisko pastu. Nebija ne dienas, kad nepienāktu vēstules latviešu, vācu un angļu valodā. Mavriks tūlīt pat diktēja precīzas un konkrētas atbildes uz katru, pat tad, ja pa dienu bija darāmas daudzas lietas un mēs bijām noguruši. Reiz viņš it kā attaisnojoties minēja Sokrāta izteikumu, kurš pierādīja, ka dzīves jēga nav tikai ēst un gulēt, bet gan strādāt pat tad, ja ļoti negribas.

Nākamajā dienā no rīta viss sākās no jauna. Viņš – pie rakstāmgalda kabinetā, es – pēc pirkumiem, virtuvē, pa saimniecību, bet vakarā – blakus pie datora. Mums vienmēr kopā bija interesanti, un no dienas uz dienu mēs aizvien vairāk iepazinām viens otru un iemīlējāmies arvien vairāk un vairāk.” ²

Dzīves nogalē Vulfsons laida klajā vairākas grāmatas. Savu pirmo memuārdarbu Kārtis uz galda viņš uzrakstīja 1994. gadā angļu valodā un gribēja to publicēt Vācijā. Tomēr vācieši paskaidroja, ka viņš nav pietiekami ievērojama un populāra persona, lai Vācijā par viņu izdotu grāmatu. Tad Vulfsons savu grāmatu no angļu valodas pārtulkoja latviski un izdeva Latvijā. Vēlāk klajā nāca arī krieviskais variants.   

Kad viņam tika jautāts par nacionālo piederību, Mavriks Vulfsons norādīja, ka viņa ģimene ir puse latvieši, puse ebreji. Turklāt visas viņa mazmeitas ir latvietes. Pats sevi viņš uzskatīja par latviešu patriotu un pauda pārliecību, ka Latvijas labā izdarījis visu, ko vien varējis.

No dzīves Mavriks Vulfsons šķīrās 2004. gada 8. martā. Brīdi pirms nāves viņš savai dzīvesbiedrei vēl pajautājis: “Kā tu domā, vai šoreiz es izsprukšu?” Diemžēl neizdevās. Viņš aizgāja 86 gadu vecumā.

Atsauces
¹ Apgāds Liesma. Mavriks Vulfsons Kārtis uz galda!

² Baltijas Forums. Emma Bramnika-Vulfsone Es apprecēju romantiķi