Mēs visi protam melot labāk. Saruna ar aktieri Juri Bartkeviču

Tie, kuri uz teātri iet ne tik bieži, par Jura Bartkeviča sniegumu nu var priecāties TV3 seriālā, kur viņš ir afērists Fēlikss. Sīko šmaucēju lomas dižu aktieru sniegumā bieži vien pārvēršas par feijerverku. Viss gadiem krātais intelektuālais smagums var izšļakstīties jautros pilienos, kad solīds kungs labā uzvalkā kā zaķis cilpo starp mašīnām Vecrīgā... Juris ir saņēmis brīnišķu dāvanu – mīlēt dzīvi. Viņa nepavisam ne salkanais gaišums uzlādē, kaut pats apgalvo, ka esot mainījies...

Mēs visi protam mukt

– Esmu mainījies, kļuvis piesardzīgs optimists, ja ne vairāk pesimists...

– Tiešām?! Skatoties uz jums, nevar pateikt.
– Mēs jau visi, kā zināms, protam izlikties. Pilnīgi instinkts velk, kurā vietā kādu izturēšanās manieri pieņemt (smejas). Nupat izlasīju, kā Ģirts Ķesteris saka – īsti nezini, kas tu tāds esi. Tik daudz mūžā ir spēlēts...

– Un līdz ar lomām daudz šķautņu esat sevī atklājis?
– Nujā, daudz kas pielīp no tiem būtiskākajiem tēliem. Atrodas kaut kas tāds, kas saskan ar kādu tavu iekšējo pārliecību vai dzīvi, un tad tie labākie rezultāti ir arī mākslā. Arī seriāls ir par izlikšanos, par tiem, kas melo labāk. Lietuvā režisoram Fēliksa lomai bijis cita tipa aktieris. Man tas vārds tā nepatika, teicu – nu, izdomājam ko citu, latviskāku. Jā, jā, bet palika pie Fēliksa. Nu labi... Režisors teica – saproti, viņš ir tāds hameleons... O! Tas man patīk (smejas). Kad tev piedāvā lomu, kurā esi hameleons, tas nozīmē, ka spēlēsi tādu, kurš katrā situācijā atrod iespēju pielāgoties, ļoti labi pazīst cilvēkus, redz viņiem cauri – kā trūkst, kas vajadzīgs, uz ko viņi spēlē.

– Tāds – dzīves psihologs, aktieris?
– Domāju, visi afēristi, lielāka vai mazāka līmeņa, tādi ir. Bet Fēlikss jau īpaši tālu netiek. Viņš šmucējas tā pa mazam. Sevišķi, ja vecenītes var provēt kādā veidā apvest ap stūri.

– Vai vientuļas dāmas.
– Jā, bet par to es dārgi samaksāju.

– Man joprojām acu priekšā, kā slēpdamies spriņģojat ar nozagto dokumentu pa Vecrīgu. Kolosāls skats – par to vien varētu Lielo Kristapu iedot.
– Mukt jau mēs protam pietiekami – no dažādām briesmām (smejas). Kad tāds vecāks kungs ar puspliku pļešku bēg no jaunas meitenes ar papīru kaudzi rokā... Dažas ainas ir tādas, ka no smiekliem var uzsprāgt. Režisors ir augstas klases profesionālis, kas atļaujas neturēties pie teksta burts burtā, un tas daudz ko atvieglina. Viņa princips – tas, kas rodas spontāni uz vietas, ir daudz dzīvāk un patiesāk nekā samācīts teksts. Viņš no visiem teātriem ir savācis ļoti spēcīgus aktierus, kas prot improvizēt un piedāvā dažādus variantus. Grupa ir ļoti sakarīga – draudzīga, humorpilna, varoša. Bildi atdzīvina tas, ka daudz darbības notiek ārā.

– Kāds koks vējā...
– Jā, kāds vējiņš, šķūnītis, kur jāslēpjas. Es jau daudz slēpjos, bet reizēm mani noķer, maitas. Dzelzītis ar Buli vēl tagad atceras, ar kādu baudu viņi mani slīcināja džakuzi vannā kādā Jūrmalas spa. Mani – sirmu aktieri!

– Nu ja – kaifs tādu korifeju pabāzt zem ūdens...
– Visvairāk darīšanu man, protams, ir ar mīļoto sievieti, veco dāmu, kurai ir 300 hektāru meža. Tas vien jau ir intereses vērts!

– Un kas ir šī dāma?
– Viņai vārds ir Irēna, spēlē Velta Straume.

– Ak, Roberta mamma!
– Jā, mēs jau gandrīz līdz kāzām esam nonākuši, bet vēl nezinām, kas notiks.

– No otras puses Robertu apstrādā Baiba jeb Elīna Vāne.
– Jā, jā, viņa apstrādā to pusdullo Irēnas dēliņu (smejas). Nesen nejauši trāpījās noskatīties sēriju, kur satiekamies mežā, pusdienojam… Ļoti interesanti spēlēt ar šiem kolēģiem. Tie ir aktieri, kuri runā un domā ko citu, un tad vienmēr ir atšifrēšanas jautājums. Tādas hameleonu rotaļas sanāk.

Skats no Skanstes virsotnēm

– Teicāt, ka režisors meklē kopīgo stīgu starp aktieri un tēlu. Jūs noteikti neesat afērists, bet kas ir kopīgais ar Fēliksu? Varbūt spēles prieks pa dzīvi? Arī jūs zināmā mērā esat dzīves spēlētājs...
– Nu, varētu teikt... Varbūt ar gadiem esmu mazliet nomierinājies, bet dzīves spēlē esmu izrādījis zināmas aktivitātes. Bet es neesmu taisījis tādas cūcības kā Fēlikss (smejas).

– Hmm, katram tie atļautie līdzekļi ir citi.
– Zināms – aktieriem spēlēt tādus, kas uz naža asmens cūkojas vai pārkāpj robežas, ir garšīgi. Ir diezgan viegli iztēloties, kā viņš varētu rīkoties, jo dzīvē ir ļoti daudz piemēru. Mūsdienās.

– Piekrītat, ka ikdienā mums apkārt ir daudz melu un intrigu?
– To jau mēs lasām, dzirdam, ar to mūs baro.

– Bet darba kolektīvos, starp kaimiņiem, sadzīvē, sabiedrībā?
– Mēs samainījām dzīvokli, tagad esam Skanstes virsotnēs Grostonas ielā.

– O, pārcēlāties par vienu kvartālu.
– Par vienu kvartālu tālāk (smejas). Un tur cits citu sveicina pat nepazīstot. Zaubes ielā tikai retais tā darīja, tur bieži mainījās īrnieki. Te visi ir ļoti pieklājīgi, pat nevaru saprast, kāpēc.

– Es gan saprotu – jo jums visiem ir kas kopīgs. Jūs šīs Skanstes virsotnes varat atļauties. Tas, ka braucat vienā liftā, nozīmē, ka esat veiksmīgi, un tā ir kā neredzama Rotari kluba nozīmīte.
– Jā, jā, ja tu tur dzīvo un tev ir garāža otrajā stāvā, kur redzi tādas pabiezas mašīnas, tad saproti, ka atrodies virsvidusmēra mājā. Un tad visi ir ļoti laipni cits pret citu, nav bābisku, banālu ķīviņu kā kādreiz laukos starp mājām.

– Varbūt tas tikai pagaidām, jo arī bagātie raud. Un kašķējas.
– Viņi raud, tomēr grib ieturēt to savu personības tabu, būt izturēti, solīdi. Un arī tā ir spēle, manuprāt. Jo neviens jau nevar ielīst otram iekšā, kas patiesībā par velnišķīgiem purgatoriem tur mīt.

– No vienas puses, cilvēks veiksmīgs, no otras – dzīves spēlētājs, ja reiz tik augstu ticis. Un spēlē reizēm ir līkums ap likumu...
– Jā, droši vien arī tādi līkumaini cilvēki tur dzīvo.

– Ar draugiem, kuri ir izdevīgi.
– Nu, tā jau visiem. Ir draugi, kuri ir izdevīgi, kaut pats sev to negrib atzīt, bet – labāk aiziet ciemos nekā neaiziet (smejas). Ir tādi, ar kuriem ir vēlams uzturēt draudzību, kopt un tā... Un ir mūža draugi, kuriem jebkurā brīdī vari izkratīt sirdi, un viņi sapratīs vai dos padomu. Tie ir tādi, kas nāk no jaunības.

– Tie dzīvo Liepājā divstāvu namiņā?
– Jā, ir tādi, kas dzīvo vienstāva namiņos. Viens no bērnības draugiem man ir uzradies, Ēriks Auza. Talsos, Kalna un Dzirnavu ielas stūrī, veca sinagoga bija pārtaisīta par garāžu, visi gleznojumi vēl bija uz sienas, un mēs, puikas būdami, tur lasījām remontiņus. Tās ir skrūvītes, kuras remontatslēdzniekiem nokrīt zemē, un mēs tās likām savās šircītēs. Un mans draugs pēkšņi pārdevis īpašumu Latvijā un aizbraucis uz Palma de Maljorku, nopircis dzīvokli. Viņš ir pensionēts, vāc bērnus, ved uz skolu un mājās – tā piepelnās. Viņš aizbrauca veselības dēļ, jo sajuta, ka viņa plaušām tas klimats sola dzīvot dažus desmitus gadu ilgāk nekā Latvijā. Tāpat viena aktrise, ļoti spēcīga, Natālija Grebņeva, aizbrauca uz Alikanti. Palaikam viņu uzaicina filmēties kādā seriālā Latvijā, viņa labprāt atbrauc, bet dzīvo tur. Kā feisbuks ziņo – bauda puķes, sauli, augļus un citus labumus, ko piedāvā dienvidi. Tā ar tiem draugiem. Un tad ir draugi makšķernieki.

– Jā, makšķernieki droši vien ir atsevišķa blice.
– Tieši tā. Ar viņiem esam dažādās avantūrās ielaidušies. Šogad bijām Zviedrijas ziemeļos. Maija beigās ledus tur vēl bija 90 centimetru biezs. Mēs sev uzlikām par mērķi noķert palijas – dižciltīgas lašu dzimtas zivis sarkaniem vēderiem. Iekāpām privātā busiņā, Nīneshamnā nokāpām no prāmja un 12 stundu braucām tur, kur ir arvien vairāk sniega.

– Braucāt iekšā ziemā, kad Latvijā bija nenormāls karstums.
– Tur vēl brauca ar sniega močiem. Mēs ejam pa ezeru, grimstam līdz šekumam sniegā, borējam ar saviem rokas boriem. Zviedri nāk ar smalkām huskvarnām... Bet mēs vienalga izvilkām palijas un laimīgi atgriezāmies Latvijā.

– Ko ar tām darījāt – iekonservējāt filejiņas?
– Atvedām arī filejiņas mazliet, bet mums bija mērķis ēst tik ilgi, kamēr apnīk un vairs negribas (smejas). Liepājā mēs bieži braucam jūrā – uz mencām.

– Ar motorlaivu?
– Jā, un tā, ka krastu neredz. Viss notiek kā Norvēģijā, kur jūra ir 50 metru dziļumā, tas ir diezgan tālu no krasta, stundas brauciens. Parasti brauc vairākas laivas reizē, lai tomēr ir drošība. Visiem ir vestes. Nu, vari jau arī kaut kur pie Ziemeļu mola saķert spaini ar reņģēm (smejas), tad nav jābrauc stundu, jātērē benzīns, jākreisē pa jūru ar daudziem kātiem, bet – kad nu trāpās, tad kārtīgi makāni.

Tā varonība viņa sejā!

– Jums tās veču iešanas ar spiningiem reizēm nenojūk tādēļ, ka mazbērnus ņemat līdzi? Tad jums ir cita kompānija, citi ūdeņi un makšķerītes...
– Mums ir citi ūdeņi, un katram mazbērnam, protams, makšķerīte. Viņiem jau visu vajag, lai ātri ķeras.

– Un ko tad?
– Tad esam spiesti doties uz Sillakām. Tas ir Priekules novadā, dziļi mežā, kur audzē stores un foreles. Tur, protams, viss ir par diezgan cienījamu samaksu, bet, kad tāds mazs divgadīgais izvelk divarpuskilogramīgu stori – tā, ka nevar noturēt makšķeri, – un paņem to rokā… Tā varonība viņa sejā – tas ir to vērts!

– Jūsos nav tās latviešu pieticības, ka viņam jāsāk ar mazām zivtelēm vietējā upītē, mācoties pacietību?
– Saprotu... Es jau tā iedomājos – vispirms vajadzētu no spininga vizuļa noņemt āķi un trenēties pļavā trāpīt, mest mērķī. Bet viņiem tas ir par garlaicīgu, uzreiz vajag ūdenī. Rendā mums bija viens dīķis, kur ar katru trešo metienu varēja izvilkt līdaku. Tad bija lieli prieki. Mēs tās mazās, protams, laižam atpakaļ, lielākās iet uz pannas, un ir varonis tas, kurš to ir izvilcis.

– Sagādājis, mamutu atnesis mājās.
– Jā. Man trīs mazbērni dzīvoja Briselē, nu divi tur palikuši, viens ir Latvijā – Henrijs. Viņam noņemt zivi no āķa ir liels notikums. Gribas, bet bail, rokas rauj nost un atkal klāt. Kad noņem, paskatās – redz, kā es izdarīju varoņdarbu! Tā ka opis viņus ir uzsēdinājis uz āķa mazliet. Reizēm iebraucam Usmā, tur asarīšus un raudiņas var saķert, cik vajag. Bet viens gan – Henrijam jau pēc dažām minūtēm apnīk, un tad viņš skatās tālumā, sāk dziedāt kaut ko, objekti mainās, un viņš ar jebkuru no rīkiem, kas atrodas laivā, var izdomāt, ko darīt (smejas). Var redzēt, ka viņam tas – lūrēt uz pludiņu – nav asinīs.

– Viņam piemīt mammas aktivitāte.
– Ha, ha, un to būs grūti mainīt. Man laikam neizdosies.

– Henrijam esot absolūtā dzirde, un viņš spēlējot Vivaldi koncertu čellam – astoņu gadu vecumā.
– Jā, viņam ir nopietns bungu komplekts. Klausoties, kā viņš dauza, es arī brīnos, jo tas ir nemācoties, tikai uz ritma izjūtu. Cienījami. Un tad viņš improvizē uz klavierēm. Kad dzīvoju Briselē pie meitas, viņš vakaros spēlēja, uzsēdās uz kādas tēmas – tur bija vesela komēdija. Nu, uz talantīgu cilvēku vienmēr ir bauda skatīties, kā viņš izpaužas, izbauda mirkli. Tas ir liels, pozitīvs moments. Nav tāda negatīvisma.

– Baiba stāstīja, ka Henrijs palien viņai zem segas un saka – mammīt, tas ir tas, ko es saucu par laimi. Viņa saka – pareizi, es arī to saucu par laimi.
– Nu jā, tie teksti jau ir... Vispār jau skaisti. Kad viņš pirmoreiz te, Latvijā, parādījās, cilvēkus uz ielas sveicināja franciski. Viņi atskatījās un nevarēja saprast – kāds par viņiem smejas? Bet redz, ka tai sejā ir nopietnība: bonjour madame...

Vai kāds pirms izrādes nav pankūkas pārēdies

– Kāpēc jūs šajās dienās neesat Liepājā, kad tur ir Mākslas forums – pirmais lielais notikums Baibas jaunajā amatā? (Baiba Bartkeviča ir koncertzāles Lielais dzintars mākslinieciskā vadītāja – S. L.)
– Nu, kamēr esmu tādā aktīvā dzīves stilā... Uz Dailes teātri ir atbraucis režisors no Bulgārijas, kuru ļoti gaidījām, Aleksandrs Morfovs; viņš pie mums jau ir uzvedis Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. Tagad top dāņu režisora Vintenberga filmas scenārija pārcēlums uz skatuves, sauksies Svinības. Un mēs mēģinām.

– Viņš atkal ir jūs izvēlējies un iedevis gana lielu lomu?
– Viņš parasti strādā kastinga veidā. Nosauc ansambli, un parasti tie ir cilvēki, ar kuriem viņš ir strādājis iepriekš, kas viņu pazīst, kas viņam varbūt kaut kādā veidā pat iepatikušies, viņš ir novērtējis to varēšanu. Lai gan aktieri provizoriski zina, kas būs jāspēlē, bet viss vēl var mainīties. Viņš arī ir tāds... iedvesmas cilvēks. Izrāde jānodod jau 20. septembrī. Laiks ļoti īss, luga sarežģīta. Protams, aktieri no režisora gaida skaidrību, bet vēl nav bijis tas brīdis.

– Tad jūs par savu lomu nevarat būt īsti pārliecināts?
– Domāju, ka nē. Režisors iekšēji zina, kas spēlēs, bet varbūt, ka starp dažiem tēliem viņš vēl svārstās. Tāpēc visādi var būt. No lomu sadalījuma bieži vien ir atkarīgi izrādes panākumi.

– Dzeguzes ligzdā, šķiet, izcilākā bija aktierspēle. Par visiem tēliem varēja priecāties – visu trako veču komandu.
– Jā, jā, mūs jau tā sauca izrādes vadītāja – nu, tad varenais sešnieks nāk iesildīties pirms izrādes. Bet pat pieredzējušam, labam aktierim bez režisora ir grūti, jo ātri var ieiet kādās savās sliedēs. Tomēr ir jānoformulē, jāatrod kodols. Reizēm, protams, izdodas atrast arī bez režisora, bet šis nav tas gadījums. Tāpat kā Dzeguzes ligzdā, kur Morfovs tomēr tik precīzi formulēja... Viņam palīdzēja draugs, kas nodarbojas ar psihoneiroloģiskām lietām. Romānā gandrīz katram no večiem ir uzrakstīta diagnoze. Man viņš izvēlējās tādu, kuram vispār nav mugurkaula, kurš vienmēr pieskaņojas stiprākajam un visu mūžu ir kā bērns – auksts, karsts, gražoties vai taisīt revolūciju. Jā, joprojām ir liels prieks to lugu spēlēt. Visi nāk kā uz svētkiem, pirms izrādes iesildās, parunā dialogus, viens otru mēģina sajust – vai kāds nav pārēdies pankūkas, piemēram (smejas), bet parasti neviens saguris uz šo izrādi nenāk.

– Jo tas ir diezgan smagi, vai ne?
– Ir jāturas formā. Lai gan vissmagāk, protams, ir Artūram, arī fiziski un pēc lomas lieluma. Viņam jātur izrādes pulss, viņš ir tas motors, kas dzen. Artūrs ir ļoti jūtīgs – velns, kaut kas šodien neiet... Tad kolēģi, kāds no mūsu piecnieka, viņam palīdz, piespēlē kaut ko, kas prasa asu reakciju, un tad atkal aiziet. Artūram kā aktierim īstenībā jānes Dailes teātra lielākais slogs.

– Kā cilvēks var nesabrukt?
– Var nesabrukt. Bet nogurst arīdzan. Gribas atpūsties, prom no cilvēkiem – tas ir pats par sevi saprotams. No savas pieredzes zinu, kad bija ļoti daudz...

– Jums arī ir bijusi tāda noslodze?
– Jā, kādas četras lomas gadā, visas – galvenās. Liepājas teātrī. Parasti jau četru centrālo lomu nav, bet vienalga – noslodze baigā.

Grāmatu tārps un viņa meita

– Par to laiku jūsu meita Baiba saka – tētis vienmēr bija ļoti noguris, bet zinošs.
– Ļoti labs salikums (smejas).

– Viņa varējusi lepoties, ka ir tik gudrs tētis.
– Gudrs, ne gudrs... ko nozīmē gudrs? Krieviski saka načitannij – tāds, kas daudz lasa. Varētu teikt – grāmatu tārps. Es biju viens no tiem, kam Kroders deva grāmatas, jo vienmēr atdevu atpakaļ.

– Tas ir svarīgi, jo bieži vien gribas dalīties ar izlasīto, bet bail, ka neatdos.
– Jā, un Kroderam tā bibliotēka bija milzīga, sevišķi profesionālā literatūra. Latviski mazāk, vairāk krieviski lasījām. Arī Latvijas laikā izdotas filosofiskas lietas – Jāni Veseli, Konstantīnu Raudivi un citus mūsu domātājus. Tas jau bagātina. Bez pēdām nepaliek nekas.

– Skatos uz jūsu advancēto meitu un domāju – viņā tomēr ir daudz no jūsu personības.
– Nu, iedzimst jau laikam kaut kas tāds.

– Varbūt nav tik svarīgi kārtējo reizi uz rotaļu laukumu aiziet, bet dot ko citu, ar ko esi bagāts?
– Kad viņa pēc Liepājas kondženē iestājās, diriģentos mācījās, bija tie pasaules un Eiropas kori, kuros viņa momentā pieteicās. Tur viņa ieguva ļoti daudz draugu. Baiba izcili dziedāja un labi izskatījās, viņu vienmēr lika pirmajā rindā, diriģentam tuvumā, lai viņam arī tāds...

– ...prieks?
– Jā (smejas). Var smelties iedvesmu no tāda starojoša cilvēka. Kad viņa dzīvoja Briselē un Parīzē, braukāja uz Vāciju, Zviedriju, un tie brūtgāni arī viņai tādi ļoti muzikāli bijuši.

– Pazināt visus?
– Jā, flāms bija ļoti interesants, no modernajiem komponistiem, kuri konstruē, viņiem kaut kā citādi tā mūzika atnāk. Neņemos izskaidrot, protams. Vadīju teātri Liepājā, un kādos Ziemassvētkos domājām – vells, derētu kaut ko pamainīt. Tās eglītes un svecītes, vienas un tās pašas dziesmas... Baiba saka – viņai esot baigi foršā baroka grupa. Atbildu, ka nevaram samaksāt. Bet viņa – nē, es sarunāšu, viņi dzīvos pie mums, nevajadzēs viesnīcu, tikai kaut kādu naudiņu, lai vismaz kaut kas... Un tad viņi atbrauca kādi četri, dziedāja Baiba, un bija tāds intīms, viduslaiku noskaņā, pietiekami lirisks, svinīgs un garīgs koncerts. Un daudzi teica, ka vienkārši izcili.

– Idejas ap Baibu virmo, un tas ir liels ieguvums gan Liepājai, gan Latvijai.
– Nu, viņa labi prot pasniegt tās lietas, nav grūti iepazīties ar cilvēkiem, viņa runā daudzās valodās – franciski, angliski, vāciski, arī zviedriski. Jā, Baiba ir ļoti aktīva, turklāt ārkārtīgi muzikāli zinoša. Tas jau vienmēr tos draugus kaut kādā veidā piesaista, jo ir, par ko runāties.

Tas tik nāvīgi atsvaidzina

– Baiba skatās nevis šauri mūzikā, viņai patīk arī citas mākslas, kuras viņa sintezē performancēs. Šķiet, arī jūs vienmēr esat skatījies pāri teātrim un mēģinājis ieraudzīt kaut ko vairāk.
– Jaunībā draudzējos ar gleznotājiem, mūziķiem. Galu galā mēs Liepājā esam uzauguši ar Imanta Kalniņa mūziku, un tā cilvēkā atstāj lielas pēdas. Austra Pumpure mums bija korifejs, kas to visu palīdzēja saprast un izjust. Daudz esmu braukājis pa lielākajiem teātra festivāliem Eiropā. Mums ar Baibu, manu sievu, patīk braukt uz izrādēm Vācijā, Londonā, divreiz uz Avinjonas festivālu aizlaidām. Attālums nāvīgi atsvaidzina skatienu – kas tu esi, ko vajadzētu, kas ir tas, kā tagad strādā, kas ir tas iedarbīgais, tas patiesības līmenis. Daudzi tādi profesionāli aspekti. Ar gadiem tu kļūsti šaurāks, tas stars kļūst šaurāks.

– Jo daudzas lietas konkretizējas?
– Jā. Ir laime, ka ir darbs. Ja man vēl dod lomas, tas ir galvenais. Un to, kas tajās ielikts, tu kaut kā centies transformēt caur laiku, pasniegšanas veidu. Neteiksim, ka caur to, kas ir modē, bet caur to, kas ir savā ziņā aktuāli.

– Esat teicis, ka ir svarīga mirkļa enerģētika, kuru atdod uz skatuves.
– To teiktu jebkurš aktieris. Jautājums tikai – vai viņš to var izdarīt vai ne. Bet viņš zina, ka enerģētika ir galvenais. Tu jūti, ka faktiski sarunājies ar cilvēkiem. Vai tu psiholoģiskā teātrī spēlē vai kādā formālākā virzienā – tu atdod enerģiju. Un tai jābūt tevī pašā, iekšā. Tas nozīmē, ka tā tev...

– …kaut kur jādabū?
– Šķiet, Māris Čaklais teica – vajag taupīt, jo jāpietiek taču līdz galam. Netaupīt taupīt. Nelaupīt laupīt. Bet kā tad īsti? Un tad ir atbilde – tā iztukšošanās... Redziet, tā iztukšošanās nav atkarīga no sevis došanas. Tāpat kā no sevis došanas nav atkarīga atjaunošanās. Jebkurā gadījumā tu kā tāds instruments, aktieris, dzīvs cilvēks esi tās enerģijas devējs. Man šausmīgi patīk, kā izteicies viens no teātra asiem, – vajag spēlēt, tā satricināt publiku, ka cilvēki, izejot no teātra, aizmirst, uz kuru pusi viņiem ir mājas (smejas). Aktieri, kuri šo darbu uzskata par galveno, visu laiku cenšas to pilnveidot, iegūt jaunas sapratnes, kustināt savus jutekļus, lai iekustinātu tās enerģijas, kas pāriet zālē. Jo vienmēr galvenais ir tā enerģiju apmaiņa – starp publiku un aktieri.

– Mirkļa fenomens.
– Tā ir. Un dabiski, ka impulsivitāte, kādas negaidītas reakcijas padara to spēli interesantāku. Piemēram, seriālā ir divu dāmu skandāls. Nu, mēs zinām, kā tirgus sievas skandalējas – rokas pa gaisu un tamlīdzīgi. Bet pamēģini no otras puses – ka to var izdarīt ar dažādiem noklusējumiem, interesantiem pauzējumiem. Un tajā brīdī, kad aktieris nerunā, viņš skatītājam bieži vien kļūst ļoti interesants. Kad tādas labas aktrises kā Vāne un Straume šādā veidā strādā, bez liekas bļaustīšanās, tas ir ļoti iedarbīgi. Grupa stāv malā un aplaudē – malači meitēni, kā nospēlēja! Man patīk, ka šai seriālā varam atļauties vienu kadru filmēt vairākas reizes.

– Tā ir liela greznība!
– Nuja. It kā laika šķiešana, bet ir kāda pašcieņa režisoram, aktieriem, lai izdarītu labāko variantu. Kad pēdējoreiz filmējāmies, Elīnai Vānei bija ļoti grūta aina, daudz vārdu jāizrunā, kādi trīs dubli, un pēc tam viņa teica – kāpēc es neizdarīju vēl labāk. Es varēju. Neesmu apmierināta ar sevi. Kaut viss bija nospēlēts eleganti. Skaisti, ka aktierim ir tādi griesti, pašvērtējums, nevis tā – pa roku galam.

– Jūs jau zinājāt vai tagad pārliecinājāties, ka viņas melo labāk?
– Negribas piekrist... ļoti negribas. Mēs arī ļoti labi protam melot. Bet domāju, ka sievietes to dara rafinētāk, viņām ir vairāk...

– ...izdomas?
– Tā varētu teikt. Bet arī vairāk iemeslu (smejas). Cīņa par to, kura ir skaistāka, labāka vai ņemamāka, ir daudz nopietnākā līmenī nekā večiem. Mums jau visas dāmas tur grozās skaistiem dibeniem un skaistām sejām; ir, uz ko paskatīties. Un tad tiem večiem arī ir, par ko pacīnīties. Nujā... Es teicu, ka man negribētos piekrist par to melošanu, bet būs vien jāpiekrīt.