Sonora Vaice: "Skatuve ir vieta, kur falšumu pamana uzreiz. Dzīvē – ne vienmēr"

Pēc dabas jūs esat atklāts cilvēks?
Manuprāt, esmu. Patiesībā gan mācos vairāk paklusēt.

Cilvēks aug visu mūžu. Kādiem personības attīstības posmiem, ja var tā teikt, esat gājusi cauri?
Rainis teica: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies.” Mūsu paaudzei nācies bieži mainīt uzskatus, jo arī pasaule ir mainījusies – gan politiski, gan ekonomiski, gan garīgi. Principā mainījies ir viss, pat izpratne par to, kas ir labi un slikti, pareizi un nepareizi. Domāju, katrs vēlas attīstīt savu dvēseli, prātu un sapratni, taču ne vienmēr mēs spējam novērtēt paši savu izaugsmi. Tad konkrētā dzīves situācijā ieraugām citu dvēseli, kas pieļauj kļūdas, kādas agrāk pieļāvām mēs, atskārstam, ka vairs tā nerīkojamies, un ar patīkamu nopūtu secinām – esam mainījušies! Savukārt, satiekot kādu nepārprotami viedāku cilvēku, apjaušam, ka ir, uz ko tiekties.

Kādu atceraties savu bērnību?
Man bija divas dažādas bērnības. Vienā bija suņi, vistas, biešu lauki, govju slaukšana, vecāmamma, vecaistēvs, brālēni, māsīcas, Kolorādo vaboles... Otrā – mamma un tētis Rīgā, Leļļu teātris un tāda īpaša smarža ap to visu. Es zināju visas mammas lomas. Abas sēdējām gultā, ēdām rupjmaizi ar sviestu, sīpoliem un sāli. Kamēr viņa mācījās tekstus, tos paspēju apgūt arī es.

Kāda mamma esat saviem bērniem?
Mums ar bērniem pamatā ir labas draugu attiecības. Apzinos, ka viņi izaugs lieli, bet draudzība un atbalsts mūs saturēs kopā arī tad, kad viņiem jau būs savas ģimenes.
 
Vairāk dzīvojat ar emocijām vai prātu?
Mēģinu balansēt, bet pirmās, protams, salutē emocijas. Pamazām mācos visu tvert mierīgāk, pieņemt citu viedokļus, neuzspiest savu, bet arī nezaudēt to. Kā māca Kabala – ļaut dīķī ūdenim nostāties mierīgi, nevis nepārtraukti to maisīt. Maisot nevar redzēt, kas patiesībā atrodas dīķa dibenā. Mierā ir svētība, saprāts, veiksme un laime.

Pirms gadiem pieciem teicāt, ka mācāties domāt egoistiski. Vai tas ir izdevies? Un kā tas izpaužas?
Tas noteikti bija sacīts kontekstā. Es domāju egoismu tādā izpratnē, ka man ir tiesības domāt, rīkoties un pieņemt tādu mācību, kādu attiecīgajā situācijā uzskatu par pareizāko, vienlaikus nekaitējot citiem. Varu pilnveidot tikai sevi vai tos, kam ir līdzīgi mērķi un sapņi. Tā mēs tieši vai netieši viens no otra mācāmies. Cilvēki, kurus tas neinteresē, mūs nesastaps. Vienīgais, ko varam darīt, – egoistiski attīstīt sevi un egoistiski mācīties no citiem, lai kāds cits egoistiski mācītos no mums.

Tāda pozitīvo egoistu ķēdīte. Savukārt negatīvais egoisms būtu piespiest citus iemīlēt to, kas viņiem nepatīk, ko viņi negrib. Nav jēgas kaut ko mācīt cilvēkam, kurš tam nav gatavs. Turklāt – kā mēs varam zināt, ka mūsu domas ir pareizas arī viņu gadījumā?

Parasti, lai mudinātu mūs uz pareizā ceļa meklēšanu, dzīve vispirms piespēlē mācību. Stāvot uz skatuves, es necenšos nevienam neko mācīt. Es dziedu, jo man patīk dziedāt, es mīlu mūziku. Man patīk izzināt un trenēt tehnisko pusi, izprast režisora ideju; patīk izjust, kā diriģents vada savu muzikālo ideju, patīk tajā visā atrast sevi jaunā variantā. Kad tas viss saslēdzas kopā, smadzeņu zobratiņi sāk rotēt kādā jaunā veidā, radot jaunas sajūtas un izpratni, kas ar katru nākamo izrādi pieaug, varbūt pat mainās.

Vai šis “egoisms” ir mainījis jūsu attiecības ar apkārtējiem?
Jā, tas noteikti ir uzlabojis manas attiecības ar tuvākajiem, jo pašpietiekami cilvēki nelien visām pudelēm par korķi, viņi rada cieņu pret sevi un ciena citus. Joprojām to mācos.

Kādi ir bijuši svarīgākie pagrieziena punkti jūsu dzīvē?
Lai atbildētu, gandrīz varētu jums iesniegt savu CV... Labi, īsumā – netiku baletskolā, tad gribēju kļūt par mediķi, bet Maija Einfelde mani aizvirzīja uz mūzikas pusi. Milzīgs paldies viņai!

Mācījos diriģentos, un mana vokāla pedagoģe Jegorova ieteica stāties vokālistos. Tā septiņpadsmit gadu vecumā iestājos Konservatorijā pie Ludmilas Braunas. Mana pirmā loma bija Džilda Džuzepes Verdi Rigoleto mūsu operā. Vēlāk uzvarēju konkursos un dabūju stipendiju mācībām Itālijā, ko sponsorēja tolaik tikko atvērtā Itālijas vēstniecība Rīgā. Tad – konkursi, aģenti, lomas pasaules operteātros. Tad – bērnu piedzimšana. Tad atkal lomas. Pagriezienos ir daudz skaistuma, arī tad, ja tie sākumā sagādā grūtības.

Kādām dzīves mācību stundām esat gājusi cauri?
Dzīve ir nepārtraukta mācību stunda! Vienā intervijā to nav iespējams aprakstīt, jo katrā posmā ir savas intereses un vajadzības, stāvēt uz vietas tev neļaus. Galvenais – neķert kreņķi un saprast, kāda mācība tagad atnākusi...

Jums ir bijuši garīgie skolotāji, kuriem esat pateicīga?
Jā, daudzi. Gan grāmatās, gan dzīvē. Gan nejauši cilvēki, gan sapņi. Esmu pārliecināta, ka tos visus sūtījis Dievs, jo tikai viņš zina, cik daudz mēs varam izturēt un kad mums nepieciešama palīdzība.

Lūdzu, pastāstiet, kad skolotāji bijuši visvairāk nepieciešami.
Tas ir pārāk personisks jautājums, lai tas paliek starp mani un Dievu.

Citi nāk pie jums meklēt palīdzību?
Jā, bet nedomāju, ka pasaulē ir kaut viens cilvēks, kuram neviens nekad nebūtu lūdzis palīdzību. Mēs nereti savu ieguldījumu pārvērtējam vai, gluži pretēji, novērtējam par zemu. Taču cilvēki uz zemes var izdzīvot, tikai kooporējoties.

Esat no stiprajām sievietēm, kurām patīk kontrolēt situāciju, uzņemties vadību?
Jā un nē. Neesmu sevišķi tendēta uz atbildības uzņemšanos, bet, ja rodas vajadzība, varu daudz ko sakārtot. Kontrolēju to, kas atrodas manā pārziņā.

Vai protat vienkārši ļauties?
Jā, pat ļoti labprāt, bet ar noteikumu, ka kuģis brauc pareizajā virzienā!

Mēdzat sevi šaustīt par to, ko neesat darījusi pareizi?
Sākumā jā, bet ātri izeju no šīs stadijas, jo tas ir jālabo, čīkstēšana neko nemaina.

Kādos brīžos “noraujaties”, ja tā var teikt?
Oi... Neparedzamos. Bet arī to var un vajag labot!

Kādreiz esat apzināti darbojusies pēc programmas “es mainīšu sevi”?
Nepārtraukti! Tāpēc apmeklēju dažādus kursus, lekcijas, daudz lasu... Tas ir interesants process. Aizraujošākais, ka mainās mērķis, proti, tas, ko gribu mainīt. Tad nereti sabrūk ieaudzināti pieņēmumi, kas visu mūžu šķituši pareizi, bet tagad izrādās bremzējoši. Tad šķiet, ka es ieeju citā valstībā, kur pūš viegls vējiņš un izdzenā no stūriem pelējumu.

Ko jūs sevī gribētu mainīt šobrīd?
Pilnveidot sevī mieru un veidu, kā sevi aizstāvēt bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Kas, jūsuprāt, ir īsta sievišķība?
Par to es ļoti daudz domāju, mācos, lasu, pētu... Tagad, kad to pajautājāt, saprotu, ka atbildēt vienā vārdā nav iespējams. Ar katru vīrieti sieviete būs atšķirīgi sievišķīga; sieviete ir hameleons. Sieviete esot zeme, vīrietis – gaiss, ūdens, saule.

Kādas īpašības vīriešos jūs vērtējat visaugstāk?
Man ļoti patīk viedoklis, ko dzirdēju kādā lekcijā, – ka vīrietim visu mūžu jāstrādā ar atbildību un apņemšanos, bet sievietei – ar sievišķību. Sākumā apsmējos. Taču izrādījās, ka tas sievietes komplekts nemaz nav tik vienkāršs, kā izklausās. Tā atkal ir plaša tēma.

Varbūt dažus svarīgākos punktus...
To patiesi nevar izskaidrot vienā sarunas fragmentā! Minot dažus punktus cilvēkiem, kuri nav to mācījušies, tas var šķist neizprotami, pat nobiedēt. Bet tie, kurus tas interesē, ticiet man, jau sen ir izlasījuši vajadzīgās grāmatas un apmeklējuši visas iespējamās lekcijas. To var salīdzināt ar zupas vārīšanu.

Sākumā iemācāmies nomizot kartupeļus, sagriezt un izvārīt. Vēlāk pievienojam vistas gaļu vai žāvētas ribiņas. Kad kļūstam drošāki, iegriežam burkānus, skābenes vai nātres, bet joprojām mūsu vienīgās garšvielas ir sāls, melnie graudu pipari un lauru lapas.

Bet, kad kļūstam vēl ieinteresētāki savā dzīvē, var gadīties, ka nomainām kartupeļus pret rīsiem, vistas gaļu pret jēra, skābenes pret tomātiem. Vēlme pēc izsmalcinātākām garšvielām un izsmalcinātākas dzīves sāk pieaugt. Kinza vairs neatgādina blakšu garšu, bet izceļ ēdiena šarmu. Tā pamazām var atklāt daudz ko tādu, kas pilnveido dzīvi visās jomās, arī vīrišķībā vai sievišķībā. Protams, tikai un vienīgi izglītojoties.

Kas, jūsuprāt, ir operdziedātāju īpašais šarms?
Katrs cilvēks ir citādāks. Hm... Nedomāju, ka ir kāda milzīga atšķirība.

Tomēr ir īpaša stāja, cēlums, ko piešķir izcilā mūzika, lielās skatuves, spožums, tas taču veido arī dziedātāja personību, to, kā viņš sevi pozicionē...
Un operetei tas viss nav vajadzīgs? Tiešām neredzu atšķirību! Es dziedu abus žanrus un rītos, kad man jādzied opera, nepamostos citādāka nekā rītos, kad jādzied operete. Esmu tāda, kāda esmu, labprāt dziedu gan operu, gan opereti, gan lielās formas, gan kamerdziesmas un vēl daudz ko citu. Uz skatuves cilvēks ir tāds pats kā dzīvē. Skatuve ir vieta, kur falšumu pamana uzreiz. Dzīvē – ne vienmēr.

Vai jums izdodas nedomāt par rītdienu?
Vai tas būtu pareizi – nedomāt par rītdienu? Šodiena vienmēr sagatavo augsni rītdienai. Ja es nezināšu, ko gribu rīt, kā zināšu, kas man jādara šodien?

Kādreiz esat cīnījusies par lomām?
Lai dabūtu konkrētu lomu, visos pasaules teātros notiek konkursi jeb tā sauktās atdziedāšanas. Tas mūsu profesijā ir pilnīgi normāls process.

Bet vai jūs ir skārusi citu nenovīdība, aizskatuves intrigas?
Droši vien, bet cenšos turēt ausīs “pamperus” un uz to nekoncentrējos. Šobrīd mūsu Operā un arī Operetes fonda kolektīvā ir ļoti jauki cilvēki, un, ja arī gadās pa kādam pārdzīvojumam, tas noteikti nav tas, ko pierasts lasīt memuāros, – par asiņainām cīņām, nenovīdību un tamlīdzīgi. Laiki ir mainījušies, klausītājs kļuvis izglītotāks, tāpēc visu nosaka solista profesionālā kvalitāte. Opernami cenšas piedāvāt pēc iespējas kvalitatīvāku repertuāru un solistus. Protams, tas atkarīgs arī no teātra finansiālajām iespējām.

Ar tikpat lielu atdevi kā uz lielās Operas skatuves jūs ļaujaties arī operetes priekam. Ko jums sniedz šis žanrs?
Mūsdienās abi žanri ir ļoti satuvinājušies gan kvalitātes, gan nepieciešamo iemaņu ziņā. Tās varētu būt vairāk stila atšķirības. Opereti pieņemts uztvert kā vieglu, gaisīgu rotaļu, bet, lai šo vieglumu sasniegtu, jābūt daudzpusīgām profesionālām iemaņām. Domāju, klausītāji atšķirību jūt. Operetes parasti beidzās labi, un mājās var doties jaukā noskaņojumā, kamēr operu cienītāji vairāk mīl asiņainus fināla skatus. Klasiskā operete cilvēkam, kas spēris pirmos soļus klasikas virzienā, muzikāli arī ir vieglāk uztverama. Man tā ir iespēja trenēt asprātību, jautrību, sievišķību, dejas un runas mākslu.

Vairāki jūsu kolēģi intervijās atzinuši, ka vēlas izlauzties no zelta rāmja, kuru uzliek Baltais nams. Vai arī jums ir līdzīgas sajūtas?
Hm, nekādu zelta rāmi es nejūtu. Tā visa ir mūzika, sajūtu māksla, žanra izpratne. Operdziedātājs ar bagātīgu emociju un humora skalu vienlīdz labi var dziedāt gan operas, gan operetes.

Sen vairs nav tā, kā bija pieņemts domāt agrāk, – ka opereti var dziedāt ar sliktāku tehniku vai ka operā dzied solisti, kas nespēj pietiekami labi kustēties. Mūsdienu opera ir ļoti atraktīva, un mūsdienu operete pieprasa labu dziedāšanas tehniku. Operetē biežāk jādejo arī dziedot, bet nav izslēgta arī deja operās. Piemēram, Strausa Salomē ir Septiņu plīvuru deja, kurai jābūt ļoti augstā dejas prasmju un erotikas līmenī. Pēc dejas seko smagi dziedājumi.

Esat paškritiska?
Jā, bet protu sev piedot un nemocīties, jo mēs visi šeit mācāmies.

Vai bieži raudat?
Gadās. Paraudu, pēc tam sadusmojos uz sevi un dodos meklēt risinājumus.

No kā jums ir bail?
Ar gadiem bailes pamazām tiek nomainītas uz pieņemšanu un sapratni.

Opera ir savienojama ar vasaru?
Protams, kāpēc ne! Festivāli dabā ir brīnišķīgi. Latvijā ir vairāki operfestivāli. Spožākais un vecākais ir Daiņa Kalna Starptautiskie Siguldas Opermūzikas Svētki. Rēzeknes opermūzikas svētkos idejas rada Spartaks Leimanis. Jauns un spēcīgs festivāls izveidojies Cēsīs. Protams, vēl daudzie Dzintaru koncertzāles koncerti, festivāli gan ar Inesi Galanti, gan Innas Davidovas Hermaņa Brauna fondu. Ungurmuižas opermūzikas svētki ar Evitu Zālīti Mazmežotnē un citur. Lai man piedod tie festivāli, kurus nenosaucu, jo Latvija ar mūzikas festivāliem ir ļoti bagāta. Un nu jau otro gadu Ikšķilē notiek jauns – Operetes – festivāls.

Kas ir jūsu iedvesmas avoti?
Cilvēki, personības, kas sevi attīsta dažādās mani interesējošās jomās. Vieni, kas saistīti ar kādu atklājumu, uzvaru, sasniegumu, otri – kas sasnieguši dvēseles mieru, sapratni par dzīvi un brīvību. Brīvs var būt tikai pieņemošs cilvēks. Tāds, kurš nezaudē sevi, neko neuzspiežot citiem.

Jūs pieķeraties cilvēkiem?
Esmu ļoti selektīva. Man ir sirdsdraudzene Liene, ar kuru kopā mācāmies un meklējam atbildes. Man ir patiesi labi draugi un kolēģi. Es vienkārši zinu, kuri ir mani cilvēki, vienīgais kritērijs ir dvēseļu saskaņa. Kļūdās visi, tāpēc par draugiem nespriež pēc kļūdām, bet pēc sajūtām un attieksmes.
 
Pati pēc dabas vairāk esat kaķis vai suns – savu taku staigātāja vai uzticīga gaidītāja?
Kā kurā situācijā. Taču, šķiet, veselīgā variantā es tomēr vairāk esmu par kaķi...

Ko jums nozīmē ģimene?
Ļoti daudz! Psiholoģija māca – ja vīrietim un sievietei kopā ir labi, tad arī bērniem, suņiem, kaķiem, mājas pelei un pat prusakam būs labi! Tā, lūk, arī ir ģimene – kad pat prusakam ir labi. Tā ir liela māksla.

Cik daudz laika jums atliek tuvajiem?
Gribētos vairāk!

Kāda esat kā mājas cilvēks?
Novelku koncertkleitu, uzvelku halātu vai dārza drēbes, dažreiz paņemu peldkostīmu un ejam peldēties... Pa naktīm guļu.
 
Ko darāt kopā ar savējiem?
Ceļojam, aizejam uz kādu kafejnīcu, ejam uz baseinu vai Ķīšezeru peldēt.
 
Jūs mācījāties Itālijā – ko jums deva šī zeme, cilvēki?
Es braucu pirmām kārtām mācīties. Tas arī bija mans lielais ieguvums – mācības pie profesores Katijas Angeloni. Paralēli ieguvu draugus, apguvu valodu un kultūru, izpratni par operu tās dzimtenē, jaunus uzskatus, citas tautas paražas. Visu nemaz nevar tā uzskaitīt.

Saikni ar Itāliju uzturat joprojām?
Jā, šad tad feisbukā sarakstos ar kolēģiem, ar kuriem kopā mācījos, arī ar savu profesori. Pirms pāris gadiem, kad biju aizbraukusi atpūsties, viņu satiku.

Kas ir jūsu spēka vietas?
Daba kopumā, parasti gan vasarā. Neesmu īsti ziemas cilvēks. Ziemā ieeju tādā kā lāča miegā, bet, aizbraucot uz siltajām zemēm, varu dažās dienās restartēties. Spēka avots var būt arī māksla, mūzika, grāmata, lekcijas, cilvēki... Viss, kas liek sirdij pukstēt straujāk un aizrautīgāk.

Cik nozīmīgas jums ir skaistas lietas – mājās, garderobē...?
Esmu Vērsis, man patīk skaistas lietas un ērtības. Cenšos tās arī sev sagādāt!

Vai esat laimīgs cilvēks?
Jā!

Jūs laimīgu dara arī ikdienišķi sīkumi?
Es vispār cenšos koncentrēties uz pozitīvismu. Gadās arī kreņķi, bet noskaņojumu pamatā radām paši. Cepties vienmēr ir vieglāk, bet, ja šo stadiju ielaiž, no tās ir diezgan grūti tikt ārā. Tāpēc cenšos domas disciplinēt un ilgstoši neļauties sliktam garastāvoklim, jo tas saindē dvēseli, bojā imūnsistēmu un nojauc dzīves kvalitāti.

Vai to, ka uz Operas skatuves dziedat spožākās lomas, uzskatāt par dāvanu vai vairāk par pašas nopelnītu?
Par dāvanu, ko esmu nopelnījusi. Stāsts ir no Bībeles. Saimnieks iedeva vienam kalpam piecus maisus talantu, otram kalpam – trīs maisus, trešajam – vienu. Pats devās projām. Visi zina, kā beidzās trešā kalpa stāsts, kurš, kungam atgriežoties, tikai to pašu vienu maisu varēja atdot, jo klāt neko nebija piestrādājis. Viņam atņēma arī to pašu.

Operdziedātāja un operetes dziedātāja smagais darbs paliek publikai neredzams. Kas palīdz nenoēst vieglumu, rotaļīgumu...?
Kā jau teicu – man patīk dziedāt! Tāpēc pārdzīvojumi, cīņas ar sevi un savu varēšanu arī pieder pie azarta un vēlmes to izdzīvot.

Kādas jums ir attiecības ar savu talantu?
Mēs abi esam strādīgi un baudām iespēju mesties izziņas procesā.

Šīs attiecības ar gadiem ir mainījušās?
Esmu vairāk nobriedusi, un mans talants – arī!

No kā jūs mācāties?
Pilnīgi no visa! Arī no sliktā – lai zinātu, kā ir tad, kad ir labi!

Un jūsu vērtīgākās atziņas ir...?
Neviens uz šīs zemes nav perfekts! Pat ne visgudrākais un bagātākais. To ir labi sev atgādināt, kad šķiet – ar mani vai kādu citu kaut kas īsti nav labi.