4,5 mēneši zem klajas debess - tikai tu un okeāns. Latviešu puiši stāsta, kā airējuši uz Brazīliju

Kad 2016. gada maijā puiši startēja no Namībijas krastiem Āfrikā, viņu mērķis bija nokļūt Riodežaneiro olimpisko spēļu laikā. Ceļojums ievilkās, viņi cerēja uz paralimpiskajām spēlēm, bet joprojām okeāns viņus turēja ciet. Pēc ceļojuma tapa filma un grāmata "Okeāna saviļņotie". Iespējams, būtu lieliski, ja mūsu saruna notiktu jūras krastā vai vismaz, šūpojot kājas pāri Rīgas ostas molam. Jo lielveikala kafejnīca it kā nav īstā vieta šādiem puišiem. Pēc skata viņi šķiet parasti, bet, tiklīdz sāk runāt, var jaust atšķirību. Iespējams, mēs viņiem šķietam kā no citas pasaules, jo viņi pabijuši starp bezgalībām.

Vai ir romantiski barot zivis

– Vai esat iedomājušies, ko jūs būtu pazaudējuši, ja nebūtu aizbraukuši šajā ceļojumā? Ja būtu bijuši pārāk prātīgi, nobijušies vai racionāli?
Gints: – Būtu ieguvuši ko citu. Tu jau nekad nevari zināt, kas tevi gaida tur, ceļa galā.
Kārlis: – Man droši vien būtu tā, ka es ilgāku laiku nevarētu aiziet gulēt. Jo, ja ir kāda ideja...
Gints: – ...tad tā nedod miera (smejas). Tās izjūtas, kādas ir okeānā, uz sauszemes nevar dabūt.

– Kādas tās ir?
Gints: – Filma beidzas, zālē klusums, var dzirdēt, kā cilvēki raud… un tad sākas aplausi.

– Oho, tas ir nopietni. Par ko viņi raud?
Kārlis: – Katram ir kaut kas savs. Daudzi raksta, ko viņi domājuši filmas laikā. Mēs, veidojot to kopā ar Sandiju Semjonovu un Lauru Rožkalnu-Ozolu, nebijām īpaši uzsvēruši. Piemēram, man atrakstīja paziņa – nuja, jūs dzīvojat pa īstam, par visiem 100 procentiem, bet mēs tikai tās ikdienas lietas risinām… Es atbildu – bet tu dzīvo par 150, kā mamma.
Kārlis: – Paziņa raksta – tava mamma ir baigais malacis, stipra. Domāju par saviem puikām, kas vēl mazi, ja viņiem būs tādas domas, vai atļaušu. Asaras pēc filmas varbūt ir viņas emociju izpausme, saprotot, ka tās ir viņas bailes. Saku – bet iedomājies, ka tavam bērnam acis laimē staro! Vai būsi tā, kas viņam to aizliegs? Tu taču gribi dot. Katram tur ir savas lietas, par ko raudāt, priecāties, aplaudēt, smieties.

– Vai jums ir palikusi prātā pirmā diena, kad atstūmāties no Namībijas krasta, pirmā nakts, pirmais rīts, kad pazuda krasta līnija?
Kārlis: – Tas notika naktī. Vakarā tā vēl bija, bet no rīta vairs ne.

– Tad to brīdi nepiefiksējāt?
Kārlis: – Mēs bijām aizņemti ar vemšanu.

– Nopietni? Bija tik slikti?
Gints: – Vēl sliktāk, nekā tu vari iedomāties.
Kārlis: – Kā nu kuram tā adaptēšanās notiek. Mans vestibulārais aparāts ir konkrēti nestabils, un es zināju, ka būs, bet nevarēju iedomāties, ka tā. Tev jāairē, bet tu nepārtraukti dalies ar zivīm.
Gints: – Savā pieredzē...
Kārlis: – Ar savām pusdienām. Un tavs fiziskais ķermenis nejūtas baigā sajūsmā. Bet nebija tā – ai, zeme attālinās, mēs saulrietā raudam. Pirmā bija adaptācijas nedēļa, es teiktu, ka okeāns mūs ļoti viegli iešūpoja. Bija skaists laiks, ik pa laikam pilnīgs gludūdens, un tad gan mēs raudājām no prieka.
Gints: – Ja par izbraukšanu – atgrūšanās brīdī no mola esi satraukts. Cilvēki atvadās, stresa līmenis augstāks, daļēji pat nefilmē, kas notiek.

– Uzreiz konkrēti uzdevumi – jāķeras pie airiem...
Kārlis: – Jā. Šis bija mūsu pirmais airējiens okeānā, viss it kā sagatavots, bet tajā pašā laikā bija sīkumi, par kuriem pirms tam šķita, ka ir vienalga, kad tos izdarīt, krastā vai okeānā. Piemēram, ūdenim piejaukt rehidrona pulveri, kas palīdz atjaunoties organismam, bagātina ar skābekli. Tas aizņem dažas sekundes. Okeānā mēs pie tā tikām vien otrajā dienā. Nevari iedomāties, kā tas ir, kad tevi visu laiku kāds krata. Un viss, ko dari, aizņem trīsreiz vairāk laika. Kad organisms ir vēmiena stadijā, tas neko negrib. Tāds kanāls uzgriezts.

Mums eklērus, lūdzu!

– Jums nebija interneta?
Kārlis: – Bija satelīttelefons, ar kuru aizsūtīt ziņu, arī e-pastu, bet bez pielikumiem.

– Bijāt nodrošinājušies, lai jums būtu kontakts ar glābējiem?
Kārlis: – Okeānā tas ir ļoti vienkārši – ķieģeļa izmēra rācija, glābšanas boja, raidītājs, kuru iedarbini bīstamā situācijā, kad to vairs nekontrolē. Signāls aiziet uz satelītu, no tā – uz krasta apsardzi, un tā izlemj, vai paši dodas glābt, lido ar helikopteru vai nosūta tuvākos kuģus. Gaidīšanas laiks līdz to ierašanās brīdim okeāna vidū var būt līdz piecām dienām. Bet tāda drošība tiek dota jebkuram transporta līdzeklim. Ja kapteinis nereaģē uz SOS signālu, viņu nākamajā ostā apcietina un iebāž cietumā. Arī mums bija boja. Ne reizi neiedarbinājām, negribējām pārbaudīt, kā tas ir.

Gints: – Es gribēju, tu neļāvi (smejas).
Kārlis: – Jā, tu visu laiku gribēji zināt – a kas būs? Vai atlidos siermaizītes ar eklēriem? Bija situācijas, kad kuģus redzējām katru nedēļu, un bija tādas, kad vienreiz mēnesī.

– Jums līdzi bija pārtikas krājumi četrarpus mēnešiem?
Gints: – Pieciem, kā vēlāk izrādījās. Profesionālais roltons – tūrisma pārtika, sausa paciņa, kurā ielej karstu, vārītu ūdeni, un pēc desmit minūtēm ir restorāna cienīga maltīte.

– Droši vien jau pēc nedēļas gribas ābolu, apelsīnu...
Kārlis: – Kādām divām nedēļām mums tie āboli varbūt arī bija, pēc tam Gintam šķita, ka vajag ķiploku.
Gints: – Un tad arī okeānā tikām pie ķiplokiem.

– Kādā veidā? Tu pa rāciju paziņoji, ka gribi...
Gints: – Iemetu pudelē zīmīti... Nē, brauca garām kuģis un iedeva ķiplokus, konservus, augļus, zāles – visu, ko vajadzēja.
Kārlis: – Antibiotikas. Mūsējās ātri biju izdzēris. Pēc mēneša okeānā sākās ādas iekaisumi. No vitamīnu trūkuma, no tā, ka visu laiku tiec apmazgāts ar sālsūdeni, no slodzes. Organisms nepaspēj atjaunoties.
Gints: – Iztīrīties no skābēm asinīs.
Kārlis: – Mums režīms bija vienkāršs – divas stundas airē, divas atpūties. Ja guli no vienpadsmitiem vakarā līdz diviem naktī, organisms dabiskā veidā atbrīvojas no toksīniem. Mums veselības problēmas izpaudās kā augoņi – organisms parādīja, ka nevar turēties pretī.
Gints: – Un pieteica streiku.
Kārlis: – Jā, dažādos veidos. Antibiotikas vēl vairāk ietekmēja imunitāti. Kad divi kursi bija izdzerti, it kā viss kārtībā, bet pēc nedēļas atkal viss ar augoņiem – vēl nopietnāk. Beigās sapratām, ka vienīgā versija ir kaut ko darīt citādi, un tas bija – airēt stāvus. Pēc tam augoņi bija uz ceļiem, jo slodze bija tur. Mainot pozīcijas – stāvus, sēdus, stāvus, sēdus –, kaut kā tikām uz priekšu. Tā sanāca – tajos brīžos, kad mums visvairāk vajadzēja medikamentus...

Gints: – …tie atbrauca ar kuģi. Mēs trīs reizes tos stādinājām okeāna vidū. Kapteiņi, jūrnieki ir ļoti atsaucīgi. Ceturtā bija naftas platforma pie Brazīlijas krastiem, arī tās kapteinis nolaida glābšanas laivu un atveda nepieciešamo. Pateicoties šai palīdzībai un tam, ka Kažiks izdomāja airēt stāvus, mēs tam okeānam arī tikām pāri.

Rotaļas okeānā

– Jums ir laimējies ar tādu psiholoģisko saderību, ka tik ilgu laiku varat izturēt viens otra sabiedrību?
Gints: – Slēgtā telpā esi viens, otrs airē. Un, kad viņš guļ kabīnē, tu airē, un tev apkārt ir bezgalība, zvaigznes, okeāns. Kad esi kabīnē, guli, tev ir sapņu pasaule, un arī tā ir bezgalīga. Visu ceļojuma laiku esi starp bezgalībām. Nekādas slēgtas telpas.
Kārlis: – Ja cilvēks prasa, kā vari izturēt, viss skaidrs – viņš jau saknē saprot, cik tas ir grūti. Ir fiziskais ķermenis, kas rauj katapultu, bet ir arī iedvesmojošais moments, kā Gints saka – bezgalība, kas apkārt. Un cik mums ir iespēju šai telpā būt bezgalībā?

Gints: – Klusumā.
Kārlis: – Jā, absolūtā, kur skatam netraucē nekas. Redzi 360 grādus ap sevi. Skatiens neatsitas pret kādām pudelēm, mēbelēm, kokiem vai mašīnām. Unikāla vieta. Un tad tu padomā, vai tiešām augoņi ir kas tāds, kas tevi var izkustināt no šīs brīnišķīgās, meditatīvās šūpošanās. Tas ir pavisam vienkārši, tikai nav tik vienkārši to...
Gints: –... izstāstīt.

– Vai šī būšana ar savām domām, sapņiem jūs kaut kā mainīja kā cilvēkus? Ikdiena diemžēl mūs sadrumstalo – pienākumos, uzmanībās...
Gints: – Ja dari tiešām to, ko gribi, tad ikdiena nesadrumstalo. Arī pirms tam mēs bijām uz viļņa, tādā pasaules redzējumā, okeāns to tikai paspilgtināja, izgaismoja vēl taustāmāk, emocionālāk.

– Kādu var redzēt ūdens pasauli – zivis, putnus, dzīvniekus?
Kārlis: – Tikai krokodilus neredzējām, jo to tur nav.
Gints: – Varbūt ir – dziļumā (smejas).
Kārlis: – Pie mums viņi neatnāca. Bet citādi redzējām visu – gan lielos dzīvniekus, vaļus, gan haizivis, arī vienu bruņurupuci.
Gints: – Gandrīz tik lielu kā šis galds. Ļoti aizraujoši dzīvnieki ir zobenvaļi – kā lieli delfīni, melnbalti, ārkārtīgi spēcīgi.

– Cik lieli – kā divstāvu māja?
Gints: – Es redzēju tikai vaļa muguru, kad viņš iznirst, izlokās, ieelpo, pazūd. Jo lielāks dzīvnieks, jo lielāka amplitūda starp izelpām. Viņš var tev vienreiz nopeldēt garām, un otrreiz tu viņu neredzēsi.
Kārlis: – Tuvāk krastam redzējām roņus, kādu nedēļu vai divas viņi vēl bija, katru rītu uzpeldēja, pamāja ar plezniņām.
Gints: – Roņi ir ļoti rotaļīgi – kā ūdens bīgli.
Kārlis: – Planktons, pa dienu uzņēmis sauli, vakarā uzmirdz brīžos, kad ūdens saskalojas. No bortiem šļakstās ūdens, metas vilnis, un tas ir pilns mazām gaismiņām, kā diodēm, un tās skraida. Ja pāris metru dziļumā ir ronis vai zivs peld lēnām, tad sakustas un aiziet ātrāk, un tu to redzi kā gaismas lampiņu virteni. Tas ir kaut kas unikāls.

Ko mēs nesaprotam

– Vai jums bija svarīgi saprast zvaigznājus virs jūsu galvām, atminēt, kur ir Lielais Dienvidu krusts...?
Gints: – Navigācijai – nē, tam bija GPS. Bija mēneši divi pagājuši, līdz sapratu, ka zvaigznājs, kuru regulāri redzu pie horizonta, ir Lielie Greizie Rati. Oreons ir ļoti smuks. Ziemeļu puslodē tas ir kā smilšu pulkstenis, tur – kā uz mutes nokritis. Arī mēnesim ragi uz augšu. Un Piena Ceļš ir vēl izteiktāks nekā ziemeļu puslodē. Mēs četrarpus mēnešu zem klajas debess nodzīvojām. Tā ir unikāla pieredze.

– Esat teikuši, ka okeāns ir nevis baiss, bet līdzjūtīgs. Tādā ziņā, ka draudzīgs?
Gints: – Tas ir pašpietiekams. Bet zini, es teiktu, ka arī okeāns atspoguļo tevi pašu. Rakstot grāmatu, stāstīju par džeku, kuram viļņi piegriezās, un viņš ar harpūnu šāva pa tiem. Vienkārši melnie uznāca. Tad viņam attiecības ar okeānu tā grūtāk veidojās. Bet... okeāns ir varens. Pilnīgi noteikti varu teikt, ka gan okeāns ir dzīvs, gan šī planēta ir kā būtne. Un mijiedarbība ar okeānu ir no tevis atkarīga – kāds esi tu, tāds ir okeāns.

– Vai saprotat, kāpēc cilvēki ceļojumos nojūk? Arī kāds no Mildas burātājiem, lai gan viņiem ekipējums bija labāks...
Kārlis: – Es daudz ko nesaprotu. Redzu, kā veikalā mamma rauj aiz rokas bērnu, kliedz...
Gints: – Autobusā man aiz muguras sēž mamma, kas grib savākt sīko, un saka – netrokšņo, atnāks šoferis un tevi izsēdinās. Domāju, viņa bērnā instalē bailes, turklāt melo, jo šoferis nenāks un neizsēdinās. Ja nāks, viņa būs pirmā, kas viņam izskrāpēs acis. Un tas viss vienā teikumā. Sīkais saraustās, iet atpakaļ, un mamma ir gandarīta par savu pedagoģiju. Tad man jājautā – vai saproti, kāpēc viņa tā dara?

– Viņai tā ir ērtāk.
Gints: – Tad varbūt tiem cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar ķirbi, arī tajā brīdī tā ir ērtāk. Man bija sajūta, ka ejam okeānā kā baltas lapas. Līdz ceļojumam nevienu grāmatu neizlasīju par airēšanu okeānā. Divu iemeslu dēļ – jau zināju, ka rakstīšu savu, un negribēju iespaidoties. Apzināti devos bez programmas, kā tur jānotiek. Un tas dod lielu elastību. Tad arī okeāns var izpausties, kā grib, nevis tā, kā tu esi iedomājies.

Kārlis: – Teici, ka viņi uz Mildas bija labāk ekipēti. Atcerējos, kāpēc es pirms gadiem divpadsmit sāku kāpt kalnos. Kad pirmoreiz tur aizbraucu, redzēju dažādus cilvēkus. Es biju students, naudas man nebija vispār. Grupā bija dažādi situēti, viens students, otrs valdes priekšsēdētājs, bet uz mums lija viens un tas pats lietus, zibens spēra viens un tas pats, lavīna nāca viena un tā pati. Dabā viss ir tik patiess, nav nekādas tēlošanas. Mani ļoti pievelk nesamākslotība. Un tajā gadījumā vienalga, vai esi no papēžiem līdz zobiem nobruņojies ar jaunāko ekipējumu. Viss atkarīgs no tavas attieksmes – kāpēc dodies, kāpēc esi tur, kur esi. Statusiem, pagoņiem vispār nav nozīmes.

Par tiem, kam ceļš ir mājas

– Kā domājat, vai visos cilvēkos ir ceļa un piedzīvojumu gēns?
Gints: – Man šķiet, ka uz šīs planētas neviens normāls nevar piedzimt, tikai tādi, kam patīk piedzīvojumi. Šī ir unikāla vieta – gan savā skaistumā, gan cilvēku domāšanas aprobežotībā. Lai ko tādu pieredzētu, ir jābūt ļoti drosmīgām dvēselēm. Citas te vienkārši nenāk piedzimt, tās izvēlas vieglākas pieredzes.
Kārlis: – Ceļojums, tālāks vai tuvāks, ir katram savs. Pats esmu bijis ārkārtīgi aizraujošā piedzīvojumā uz Rīgas apvedceļa. Izbraucu kā treniņā, pēkšņi sākas lietus, ātrāk satumst, nekā tiec mājās, ričuka lampiņai baterija beidzas, un piedzīvojums var sākties (smejas). Tā ka – nav jābrauc okeānā, ja kādu tas aiztur. Tepat, sēžot pie galda Rīgas centrā, mēs piecās minūtēs varam izdomāt ekspedīciju, un būtu tik interesanti, ka nevarētu aiziet gulēt, gribētos to īstenot.
Gints: – Latvija ir bagāta ar mežiem pie jūras, tie ir ārkārtīgi skaisti. Pat viens koks tur ir tik interesants. Regulāri eju pārgājienos, pastaigās, tas ir aizraujoši – vienkārši skaties un priecājies.

– Vai bija brīdis okeānā, kad jums no kaut kā bija bail? Pārāk lieli viļņi, valis par tuvu…
Kārlis: – Esmu saticis cilvēkus, kas saka – vai, vai, man bija tik ļoti bail, bet īstenībā baigi forši. Es gan nedarītu neko tādu, no kā man būtu ļoti bail. Jo tad es uztraucos. Tas ir dabisks filtrs, ka nevajag. Ja satraucies, vibrē, tas rada sajūtas, ko sauc par bailēm, un tad varbūt nevajag (pasmejas).  Bet ne jau mēs kādu aicinām sēdēt dīvānā. Ir tāda neaprakstāma sajūta – atrasties piedzīvojuma, viļņu, vēja virpulī, apstākļos, kur viss griežas, notiek. Tas ir ļoti enerģiski, spēcīgi.
Gints: – Tādā situācijā nav daudz laika baidīties. Pat ja baigi gribētu. Tev ir aktuāla situācija, ir jāpieņem lēmumi. Bija daži tādi brīži. Divus atceros un smejos, ka Kažikam artērija ir ar lielāku diametru, viņš ir mierīgāks. Bija dīvaini – acu priekšā izaug mega vilnis, bet tajā brīdī nebija bail, drīzāk: wow, cik tas ir liels! Pārgāzās pāri, bet, par laimi, neapmeta riņķī.

– Izbraucāt tam cauri vai uznesa galotnē?
Gints: – Jā, man šķita, ka izbraucām cauri.

– Pilnīgi slapji?
Kārlis: – Pilnīgi slapji mēs bijām gandrīz piecus mēnešus. Apžūsti, kad ir saule. Tagad esam sausi, mēs pieņemam, ka tā ir, bet, kad pamainās apstākļi, tu pieņem ko citu par esošo. Pārgāzās pāri – esi slapjš, jā, protams. Sausums ir beidzies, cits kanāls (smejas).

Visu dzīvi ekspedīcijā un parādos

– Laiva bija nosaukta tavas draudzenes vārdā?
Kārlis: – Jā, Linda.

– Jūs tā kā lozējāt?
Kārlis: – Kura draudzenes vārdā nosaukt? Gints teica, ka varētu sievietes vārdā, lai skan tā viegli. Parasti ekspedīciju laivas nosauc ģenerālsponsora vārdā. Saku, ka Linda bija emocionālais ģenerālsponsors, vismaz man. Laiva bija kā Ziemassvētku eglīte, no vienas vietas ar uzlīmēm. Ar vienu aira vēzienu nepārairē okeānu, ir daudz mazu airējienu. Tāpat ar atbalstītājiem. Bija 250 cilvēku, kuri pa mazumiņam – pa piecītim, desmitniekam – iedeva. Tas ir ļoti būtiski. Ir tādi, kas notic brīnumam, kas varētu notikt, un atbalsta. Paldies tiem cilvēkiem.

Gints: – Tas ir drosmīgs lēmums – atbalstīt. Kāda aviokompānija nopietni apsprieda – kad CNN parādīsies ziņa, ka noslīkusi laiva ar viņu logo uz borta, vai tā viņiem būs vai nebūs reklāma.
Kārlis: – It kā nav starpības, mums iedod viena kompānija vai samet 300 cilvēku, bet cilvēki dzīvo līdzi, arī viņiem ir sajūta, it kā būtu bijuši ceļojumā.

– Vai jums tagad ir smagi jāstrādā, lai aizbrauktu nākamajā?
Kārlis: – Ir vēl diezgan lieli parādi par šo. Braucot ceļojumā, klausījos grāmatu par Amundsenu – norvēģu piedzīvojumu guru. Viņš visu dzīvi pavadīja parādos. Dodoties ekspedīcijā uz Ziemeļpolu, izbrauca diennakti agrāk, jo tie, kuri bija aizdevuši naudu, gatavojās viņu kuģi aizturēt. Viņš mūk un pēc piedzīvojuma mēģina to finansējumu dabūt atpakaļ caur publikācijām. Arī mūs ik pa laikam aicina kādi uzņēmumi pastāstīt par okeānā gūto pieredzi.
Gints: – Kažiks gaida piedāvājumus no kinoteātriem visā Latvijā par iespēju demonstrēt filmu "Okeāna saviļņotie".

– Tev, Gint, ir sava smieklu jogas studija?
Gints: – Kad mani aicina, uzstājos uzņēmumos, par to maksā naudu, esmu brīvmākslinieks. Man atsūtīja video, kur viens onka nodarbojas ar smieklu jogu. Sapratu, ka tā ir reāla štelle, ko es varētu darīt. Pamēģināju vienreiz, otrreiz, un pats biju pārsteigts, cik tas ir aizraujoši, interesanti.
Kārlis: – Esmu dīdžejs, spēlēju vinila plašu diskotēkas. Vai ar to var nopelnīt ekspedīcijai? Nē. Vai var izdzīvot? Varbūt jā. Nu, tas ir eksperiments ar dzīvi. Jau trīsarpus gadu tā dzīvoju, badā vēl neesmu nomiris.
Gints: – Man pielēca – kad esi okeānā, tavs skatiens pārsvarā ir virs horizonta līnijas. Te, pilsētā, tas ir dziļi zemē.

– Kādi diplomi jums ir?
Kārlis: – Man ir bakalaurs ekonomikā un maģistrs vides resursu pārvaldē. To sešus gadus arī darīju – tas ir mans aicinājums. Un joprojām esmu vides nozares entuziasts, tikai citādā izpildījumā. Kādreiz strādāju vides apsaimniekošanas uzņēmumā, tur ar Gintu satikāmies. It kā viss forši, bet kādā brīdī saproti, ka tev vairāk patīk dabu nevis apsaimniekot, strādāt birojā, bet tajā doties un to piedzīvot. Tolaik vairāk nodarbojos ar kalnos kāpšanu, alpīnismu. Sapratu – vai nu es te visu laiku sēdēšu un domāšu par to, kā būtu, ja būtu, vai pamēģināšu, kā tas ir. Un pamēģināju. Ja jautā, vai nebija bail... Tajā brīdī, kad esi iedvesmojies, tev ir liela vilkme to darīt, un tu zini, ka viss būs kārtībā. Jā, ir īslaicīgas bailes, kā es sevi nodrošināšu, tāds dialogs bija arī man, bet tas mani neapklusināja. Bija doma – ja nesanāks, varu darboties otrreizējo izejvielu pārstrādē, man ir pieredze un diploms. Intuitīvi jutu, ka viss būs kārtībā. Jo zini, ka brīvība ir tas, ko mīli. Tas vienkārši ir skaisti – ka tev nav nekādas piesaistes.

– Tas, ko mīli, ir cilvēkiem stāstīt par piedzīvojumiem?
Kārlis: – Es pats agrāk iedvesmojos no grāmatām. Kad satiku cilvēkus, kas to vien dara kā kāpj kalnos, tā bija kā atklāsme – bāc, tās nav pasakas, viņi tiešām visu laiku dzīvo busiņos pie klintīm un kāpj! Sapratu, ka ar iedvesmas graudu, kas ir man dots, jādalās. Tā ir motivācija braukt uz skolām un stāstīt par piedzīvojumiem. Mums ir sabiedriskā labuma statusa organizācija.
Gints: – Vienu dienu rēķināju, ka esmu mācījies trijās augstskolās. Pateicoties kursabiedriem, pabeidzu vienu. Man jau trešajā kursā tas piegriezās.

– Vispirms studēji filoloģiju...
Gints: – Jā, tad bija īsa pieredze Kultūras akadēmijā, pēc tam – garāka uzņēmumu vadībā, ekonomistos. To brīnumainā kārtā izdevās beigt.

– Esat iecerējuši braukt pāri Klusajam okeānam. Tas būs vēl nopietnāks pārbaudījums?
Kārlis: – Pēc kilometriem – trīsreiz garāks.

– Tad okeānā būsiet apmēram gadu...
Kārlis: – Tā sanāk. Ir doma nākamgad sākt startu no vietas, kur ar Gintu finišējām. Domājam braukt ar tandēma riteni (smejas). Tādā ziņā interesanti – viens atpūšas, otrs min, un turpinās virzība uz priekšu.

– Vai reizēm iedomājaties, ka tās vietas, kurām braucāt pāri, kuras jūs saviļņoja tiešā un pārnestā nozīmē, ir nemainīgas... vai mainīgas?
Kārlis: – Tās ir absolūti nemainīgas un mainīgas. Tās tur tādas ir. Tāpat kā koki Latvijas piekrastē, par kuriem Gints stāstīja. Iedomājies, mēs te sēžam, un tie visu laiku tur ir.
Gints: – Tad ko mēs te sēžam?!