Jānis Paukštello: "Dieviņš mani ir sargājis - man nav bijis jābučojas uz skatuves"

Jānim patīk iet kājām uz Centrāltirgu. Pa ceļam viņš iegriežas katoļu baznīciņā Vecrīgā, pasēž tur kādu brītiņu, citreiz noiet pa promenādi gar Daugavu. Cīnās par veselību, nevis sevi žēlo. Viņam patīk garas pastaigas un tās domas, kuras to laikā var izdomāt. Pavisam nesen nenopietno cilvēku atrada saļimušu uz soliņa – vainīgs insults. Bet vēl pirms tam tapa šī saruna. Jānis ar prieku gatavojās piedalīties atjaunotajā Valda Liepiņa iestudējumā Tobāgo!, kuru jau no jūlija vidus redzēsim uz brīvdabas estrādēm visā Latvijā.

Saikne mūža garumā

– Izrādē Tobāgo! tagad esat tajā pašā lomā, kurā pirms piecpadsmit gadiem. Vai atceraties, kā jums tolaik patika ideja, ar kādu nāca lugas autore Māra Zālīte?
– Īstenībā es biju ļoti priecīgs, ka esmu šajā projektā. Mēs ar Māru esam pabeiguši vienu vidusskolu.

– Murjāņos?
– Jā. Viņa bija volejboliste, es skrēju 400 metru barjerskrējienu.

– Jūs pazināties jau tad?
– Viņa mācījās klasi vai divas zemāk. Bet visas volejbolistu meitenes bija ļoti smukas. Mūs, čaļus, sargāja no viņām.

– Nevis viņas sargāja, bet jūs?
– Jā, meitenēm bija ļoti strikts pedagogs, kurš ar viņām brauca pa visu valsti. Izlasīja labākās, smukākās spēlētājas. Un viņas feini spēlēja! Māra arī.

– Bija arī kādas ballītes, kurās satikāties?
– Sestdienās, svētdienās bija balles, arī svētku dienās. Klases audzinātāja mums teica – ballē ir jāizdancina visas meitenes. Taču, kad ir pēdējā deja, jāiet ar to īsto. Reizēm uz viņu bija kādi pieci seši puiši. Nu, tas tā, joka pēc. Domāju, ka Māru vairāk dancināja klases čaļi.

– Re, kā, ne no viena, ne otra sportists neiznāca, bet – dzejniece un aktieris.
– Visi cerēja, ka iesim uz Fizkultūras institūtu, bet iznāca tā, ka es iestājos Ekonomikas fakultātē. Mums bija dikti labs matemātikas skolotājs Krūmiņš, tik stingrs. Viņš teica:  «Paukštello, ja tu vēl bišķiņ pacenstos…» Bet man tas bija nu tā… Jo māte man bērnībā teica, ka pārlieka centība aptumšo prātu.

– Liecina par talanta trūkumu?
– Tā gan nevar teikt... Bet saikne ar Māru man ir bijusi visu mūžu – es kādās piecās vai sešās viņas lugās esmu piedalījies. Māra reiz teica, ka allaž piedomājot par to, lai es būtu tajās izrādēs. Tā skaistākā, manuprāt, ir tā, kur mēs ar Ilzi Vazdiku spēlējām. "Zemes nodoklis". Ar to mēs puspasaules izbraukājām. Vēl, protams, "Tiesa" un "Tobāgo!". Marhilēvičs bija tādā, kā saka, lielā iedvesmā. Un mēģinājumi bija ļoti skaisti, viņš šo to vēl darba gaitā pielika klāt. Bija riktīgi radoša atmosfēra.

Par vienu mazu salu

– Latviešu tautā dzīvo romantizēta sajūta par hercoga Jēkaba kolonijām. Kā jūs uz to skatāties?
– Man šķiet, kurzemnieki vispār ir stipri, un arī hercogs Jēkabs tāds bija. Varbūt bišķi nežēlīgi viņi bija senajos laikos, bet nekāda vaina. Kurzeme bija kā valsts, un arī latgaļiem bija sava – Jersika. Īstenībā jau tā hercogiste dikti smuki skan, un Jēkabs pats par sevi bija ļoti iespaidīga persona. Kāpēc lai viņš nesagribētu vienu mazu salu? Divas vai trīs. Labi, tikai Tobāgo viņam izdevās iekarot, bet tāpat nevienu tur neapkāva.

– Jūs domājāt par sava varoņa ģimeni un par tām pārējām astoņdesmit, kas aizbrauca uz Tobāgo, pameta savu zemi?
– Tur, protams, ir zināmas paralēles – uzreiz nāk prātā pirmais lielais ceļojums 19. gadsimta vidū uz Krieviju, visa tā emigrācija.

– Un arī šodiena.
– Nuja. Īstenībā domāju, ka mēs esam tik stipra tauta, ka paliksim un izdzīvosim. Un tos, kas nāks iekšā, mēs pārbaltosim, mēs viņus pārlatviskosim. Jo šī Māras zeme tiešām ir svēta, te ir enerģētiskas lietas… Pati smukākā. Esmu pārliecināts, ka šeit jau pirms sešiem septiņiem gadu tūkstošiem bija ļoti stipra tauta. Mūsu sievietes ir stipras, veči arī. Bet sievietes… Kā Inga Ābele teica savā lugā Tumšie brieži, ja nav saimnieces mājās, ja nav pavarda turētājas, tad nav arī ģimenes, nav saimes. Tā ka viss ir sievietes rokās. Un tā tiešām ir taisnība!

– Jūs neiebilstat, neesat mačo pozīcijās, ka tā ir uzpūsta pīle – par matriarhātu?
– Nē. Pilna literatūra, un arī pētījumi liecina, ka ir bijis matriarhāts – tur, kur tam vajag būt. Un arī mums ir bijis. Māra, Laima, Dēkla, Kārta – galvenās dievības mums ir tikai sievietes! Vēl Pērkons, un tas arī viss.

– Bet tas taču nekādā ziņā nepazemina vīrieti, neizņem viņam ieročus no rokām?
– Es nezinu, kā var pazemināt... 1981. gadā biju aizbraucis uz Kaukāzu, Kabardu-Balkāriju. Tur sievietes nerādās pie galda vispār, bet esmu pārliecināts, ka viņas, lai arī strādā virtuvē, ir tās īstās dzīves vadītājas. Vīrietis ir tikai fons, iet ganos, viesiem par godu upurē aitu, bet saimniecību kārto sievietes. Viņas tikai pasmaida, ja nelaiž pie galda. Viņas iedod vecim paēst, ieraut vienu šļuku un aiziet. Savu vēsturi taisa tur, virtuvē.

– Vīrietim tur ir reprezentatīva, tā kā prezidenta funkcija, nevis izpildvara?
– Nē, nu vīrietim ir jādara tas, kas viņam jādara.

– Kas vīrietim jādara mūsdienās?
– Viņam ir jārūpējas par ģimeni. Jādara viss, lai sieviete dzīvotu tādā komfortā, kādu vari sagādāt.

– Darīt visu labāko?
– Ne jau vienmēr labi sanāk, bet jācenšas...

Kad varu lidot

– Šķiet, ka jūsu lielā loma, kas gājusi cauri gadiem, ir filmā Mans draugs – nenopietns cilvēks. Cilvēki jūs ar to ļoti asociē.
– Es jums izstāstīšu! Man bija kolēģis Artūrs Dimiters. Viņš bija ļoti asprātīgs, un man vienmēr patika viņa humors. Daudz ko runāja un visādi par viņu – nu, Dievs ar tiem. Tā filma bija 1975. gadā, un Dimiters astoņdesmito gadu vidū ienāk pie manis grimētavā un saka: «Paukštello, es tavu filmu vēl neesmu redzējis!» Prasu, kuru. Viņš saka: «Vai tad tev vēl kāda cita arī ir?» Nu, kur vēl skaistāk var pateikt! Man kādas 50 filmas ir, bet šī…

– Jūs reizēm mēdzat to skatīties?
– Nēē… Man pret sevi ir dīvaina attieksme. Godīgi sakot, vienmēr esmu kautrējies, ka esmu šajā profesijā.

– Kāpēc?
– Nezinu. Neklausos arī savas dziesmas, seriālos tīšuprāt neeju – negribu. Reiz režisors Petrockis mani pierunāja, un sanāca tāds liekulīgs gājiens – labi, labi, es draudzības pēc nofilmēšos. Nenopietnais cilvēks man patīk, cilvēki atskatās uz ielas, pat jaunieši smaida. Vai nav skaisti? Esmu nodziedājis simt dziesmu, varbūt vēl vairāk, bet man ir Cielaviņa. Bijis ap 200 lomu teātrī, bet man ir Jāzeps. Varu saukt un saukt, bet uz divu roku pirkstiem sanāks lomas, kurās es lidoju. Pārējais ir tikai darbs. Filmā ir citādi, bet uz skatuves esmu kautrējies.

– Bet kā var nospēlēt kautrējoties? Jums taču tas jānoņem, jāatstāj aizkulisēs…
– Es saku – ir tikai septiņas vai astoņas lomas, kurās es lidoju, daudz par to nedomājot.

– Tas nozīmē, ka tajās pārējās jūs sevi mazliet ierobežojat?
– Nē, es nekad neesmu sevi ierobežojis. Man vienkārši ir palaimējies. Piemēram, Zigfrīds Muktupāvels jautāja, kā ir ar to bučošanos uz skatuves. Es saku: «Dievs mani ir pasargājis, ka man tas nav bijis jādara.»

– Tiešām ne reizi? Nevar būt!
– Nu, tur Dinas skatā Jāzepā, bet neviens to īsti neredzēja, jo tas bija tā kā augšā. Varēju tikai lūpas pielikt. Muktiņš prasa: «Vai tad tev nepatīk?» Saku: «Muktiņ, vai tu dzirdi? Teicu, ka uz skatuves Dievs mani pasargāja, ka man nekad nav bijis jābučojas.»

– Jo kas tik kolēģiem nav bijis jāspēlē, vai ne?
– Plikiem jāstaigā, jā. Nu, arī man teica, ka plikam būtu jāiet spēlēt Jāzepa finālā, un tur tas būtu loģiski, bet es teicu – nē, es neiešu.

– Taču režisors gribēja?
– Viņš gribēja, un tas arī būtu pilnīgi attaisnojoši, bet es teicu – nē. Aizgāju pie mākslinieka Blumberga, un arī viņš teica nē… Tu vienkārši nāc kails, apmetnī, jo stāsts nav par fizioloģiju. Jā, tā bija vienīgā reize, kad sanāca tāds konflikts.

– Bet Nenopietnajā cilvēkā jūs zem logiem tomēr bučojaties, kur madam Andersone jums lej ūdeni uz galvas.
– Nu labi! To vienmēr visi atceras. Bet tā arī ir vienīgā epizode. Un tas bija tik trausli salīdzinājumā ar to, kā citiem ir bijis jādara.

Skābeklis brīvajiem

– Filma Mans draugs – nenopietns cilvēks ir kā piemineklis jaunības maksimālismam.
– Bet man šķiet, ka filma vienkārši atnāca īstajā laikā – gan man, gan režisoram Jānim Streičam. Viņš pēc Nenopietnā cilvēka tā riktīgi tika uz kājām. Zināt, kā bija, es tagad pateikšu vienu lietu. Gadu vai divus pirms tam visus ņēma uz Pūt, vējiņi! provēm, bet Paukštello nē. Tolaik domāju – ja man reiz mūžā būs galvenā lomā, tad gan nekad nevienam neskaudīšu. Un tā atnāca pēc diviem gadiem. Un es neesmu skaudis. Ar melno skaudību… Tāpēc, šķiet, tas Nenopietnais cilvēks atnāca. Un es nevienam nekad... To godīgi varu teikt – par profesiju… Dzīvē – visādi. Bet profesijā nekad.

– Kas tur bija ar filmu Pūt, vējiņi!?
– Nu, visus ņēma uz provēm, un… Zini, kā – tev, jaunam, arī gribas. Es uz citu filmu provēm jau biju bijis. Biju jau nofilmējies Pilsētas atslēgās. Un tad visādi tu domā kā jauns cilvēks – tomēr Pūt, vējiņi!, johaidī… Pat ne uz Uldi, bet kaut kur tautā… Taču nekur nepaņēma.

– Jūs gribējāt Uldis būt?
– Nē, nē, šo lomu neesmu lolojis nekad! Neko konkrētu. Es neesmu ne par vienu zelta naglu, ne par vienu Kristapu sapņojis.

– Nenopietns cilvēks bija skaista loma, tur bijāt savā elementā.
– Jānim Streičam vajadzēja izturēt spiedienu, lai mani paņemtu galvenajai lomai, jo es vēl neko nebiju parādījis. Bija epizodiska loma lugā Pēdējā barjera, kas man bija izdevusies, cik saprotu. Pēc Nenopietnā cilvēka piestrādāju pie tā, ka man tomēr ir sava pasaule, kā saka, nopietna. Kādreiz televīzijā bija ļoti labs materiāls, ne tikai seriāli. Režisors Arnolds Liniņš redzēja, kā nospēlēju Nabaga Maratu, un tāpēc arī iedeva Jāzepu. Viņš ļoti sekoja mums līdzi, un televīzijā līdz 1981. gadam man bija stipri daudz nopietnu lomu.

– Vai tā var būt, ka tā loma Nenopietnajā cilvēkā iedeva kādu maksimālisma nospiedumu jūsos uz visu mūžu? Man šķiet, jūs pēc dabas joprojām esat maksimālists.
– Bet kāda vaina?

– Varbūt jūs tāds jau bijāt, un lomai ar to nav nekāda sakara? Jūs varbūt zināmā mērā nospēlējāt sevi?
– Es taču saku, ka vidusskolā slinkoju. Es savam puikam saku… Viņš par mani mācās daudz labāk, dzied korī Kamēr, izturēja konkursu. Viņš netika 1. ģimnāzijā, bišķiņ pietrūka, par vēlu sāka mācīties matemātiku. Aizgāja uz olimpiādi viens pats, bez kādas sagatavošanās, un dabūja atzinības rakstu. Nu viņš ir 3. ģimnāzijā, labās rokās, tagad brauks uz Spāniju – superīgi! Bet tur varēja būt tikai maksimālisms, ka Teātra fakultāti varēju beigt trīs gados… Vai atceraties to gruzīnu tēju – iepakojumā 50 gramu?

– No tās vārīja čefīru.
– Tieši tā! Mums bija jāizlasa kaudze literatūras – visa krievu, arī aizrobežu dramaturģija. Tad bez tādas šausmīgi stipras tējas neiztikt. Šausmīgi daudz literatūras bija jāizlasa. Mums gādāja labākos pedagogus, un to skābekli, ko saņēmu Teātra fakultātē, nevar aprakstīt. Uz Angliju brauc un visu redzi citādi, jo esi izstudējis Šekspīru, esi nokārtojis mākslas vēsturi. Aizbrauc uz Romu – apreibt var no tā visa! Visas plaušas pilnas ar skābekli.

– Bet jaunajiem maksimālistiem vienmēr blakus ir kāds, kurš audzē tomātiņus un māca, kā dzīvot prātīgāk, apsauc, ja kāpj pāri rāmjiem. Jūs cenšaties neapsaukt savus bērnus? Vai mēģināt viņus ievirzīt prātīgās sliedēs?
– Līdz šim man nebija daudz laika, bet apmēram pirms pusgada parādījās. Vairāk esmu mājās ar viņiem. Bet es zinu, ko nozīmē audzēt tomātus un gurķus siltumnīcā, mātei palīdzēju. Neesmu bijis miljonārs, bet zinu arī, kā tulpes audzē – no sākuma līdz beigām. Tikai neesmu pārdevis.

– Es mazliet par ko citu – par lēkšanu uz ecēšām un kompromisu meklēšanu dzīvē. Kā Nenopietnajā cilvēkā.
– Man daudz iemācīja Jānis Streičs. Es viņu ļoti daudz vēroju un strādāju kopā ar izciliem aktieriem – Lilitu Bērziņu, Alekseju Mihailovu, Dzidru Ritenbergu. Ārprāts, visi lielāki par lielāku! Jānis teica – tu sarkdams visu darīji. Protams, tā bija. Bērziņa saka – Jāni, neuztraucieties, jūs esat ļoti talantīgs. Līdz tam man neviens to nebija teicis, un es tik sarkstu un daru (smejas). Bet Jānis man iemācīja vienu lietu – ka ķinītī nedrīksti domāt par lomu nemaz, tev ir jābūt tur iekšā. Un tikai režisors zina, kā to visu salikt kopā. Teātrī ir citādi, loma nāk pamazām. Jāni sauc visādi, arī par despotu, bet gadījās, ka es viņam teicu: «Es tā nevaru!» Kādas trīs reizes. Un viņš teica: «Labi.» Acīmredzot, ja tu neliekuļo, tad viņš to akceptē… Jo Jānis pats bija nenopietns cilvēks. Viņš nemaz nevarētu uztaisīt tādu filmu ar mani, ja viņš pats tāds nebūtu. Acīmredzot viņš bija papētījis mani, kaut ko uzminējis, atradis. Visi jau zina, ka es tur nebiju paredzēts, to Jānis ir stāstījis. Es biju tikai rezerves variants – nu, uzfilmēsim šito un tad paskatīsimies citus. Un atkal providence. Jānim mani ieskapēja Ilze, režisora asistente.

Arī lieli cilvēki kļūdās

– Vasaras jums parasti ir brīvāks laiks?
– Pa vasarām, kad bija brīvs, mēs ar Bērtuli Piziču strādājām laukos. Pie Bauskas mūs iekārtoja darbā pie Salceviča, tagad viņš ir Jēkabpils mērs. Tur bija notikusi tāda nelaime, ka palos govis kūtī bija apslīkušas. Cēla dambi, mēs uz tā velēnas likām, lai smuki. Smags darbs. Rokas sāpēja ka traks. Naktīs uz augšu turējām. Iepriekšējā dzīvē man bija saistība ar Latgali, braucām pie Akvelīnas krustmātes, un vienu vasaru, kad viņa bija saslimusi, mēs visu darījām tai saimniecībā. Es vienīgi govi neslaucu, bet visu pārējo gan. Neiemācījos gubas virsiņu uzlikt, man vienmēr pūta nost, bet tā visu – vagot kartupeļus, pļaut piecos no rīta, kad rasa vēl...

– Tad filmā Cilvēka bērns arī iegūlāt tai lauku sētā kā savā vidē.
– Jā, tie lauku darbi man nav sveši.

– Bet šovasar jums tie lauku darbi nesanāks – Tobāgo! būs daudz izrāžu. Pasākumā Ielūdz Olgas būsiet ar vecajiem cīņu biedriem – ansambli Mūžīgais unisons. Jums droši vien ir recepte, kā saglabāt draudzību.
– Man šķiet, ir viens ģeniāls cilvēks, kas mūs var savākt kopā, un to pirms vairāk nekā desmit gadiem izdarīja Valdis Liepiņš, kad Ziedonim bija septiņdesmit; 2003. gadā. Nu, mēs īstenībā tā vairs neesam savācami. Un tas būs brīnišķīgs brīdis, ja satiksimies. Visiem ir nostalģija. Bet mēs esam izauguši. Un patiesībā jau tikai gadus piecus sešus bijām kopā. Esam nodziedājuši vairāk nekā simt dziesmu. Mums gribas ko citu, bet jūtam dakšu pie rīkles, ka no mums jau atkal gaida tās jestrās no Mūžīgā unisona.

– Tās labāk atceras, bet jums bija veselas programmas.
– Jā, īstenībā bišķiņ iesita tā Alvja Hermaņa frāze, ka «man aktieri nestrādās kā ganāmpulks, kā tas ansamblis Mūžīgais unisons». Redz, arī mums sākums taču bija ļoti nopietns. Tur nebija nekādi umpapā. Pat plate tika izdota Hamburgā. Un kaut kāds Alvis Hermanis, kurš tagad ir dievs, pasaka, ka mēs kaut kādu pļe-pļe-pļe. Bet tie nebija pļe-pļe-pļe.

– Kā slikto piemēru piesauc?
– Dievs ar viņu! Arī lieliem cilvēkiem reizēm gadās kļūdas. Viņš skatās no sava ziloņkaula torņa. Es uztaisīju divas savas programmas. Brauciet lēnām pār tiltu man ir šitā – līdz kaklam! Nevaru vairs! Cauri. Un ar Hariju Spanovski mums arī bija ļoti labi koncerti. Pauls mūs salika kopā. Mēs nebijām draugi, bet uz skatuves sapratāmies no pusvārda. Uz lūpām skatījāmies un nekad nekļūdījāmies. Un tik dāsns kā Pauls… Reizēm dzird sakām – Pauls mani nodevis. Kā Pauls var nodot? Viņš dod kā režisors – kam grib. Viņš gribēja dot man arī Smaidas, bet tās man bija bišķi par augstu. Tad viņš teica – gribu iedot tās duetam, ko atkal gribu savest kopā, Bumbierei un Lapčenokam. Kad 40 minūtes nevarēju Cielavu ierakstīt, Pauls teica: «Paukštello, tu esi cirvis!» Eju ārā, domāt, pastaigāt. Tur kafejnīca 13 krēsli, prasu, lai ielej 75 gramus? Jo 100 man ir par daudz, 50 par maz. Izdzēru balzamu, gāju augšā un kā plēsu, tā ieplēsu… Pauls teica: «Nu, tagad ir pavisam cita lieta» Bet man šķiet, viņš klusībā zināja, ka viņš prot atbrīvot.
Kad pirmo reizi ar Hari bijām operā Ziemassvētkos, Haris nopietno dzeju par mīlestību atteicās skaitīt – viņš nevarot melot! Pauls tad teica, lai runā par Jēzus zvaigznīti. Viņš uztraucies, svece rokā, Pauls ienāk: «Spanovski, kā tev tā roka kratās!» Citreiz Garanča nodzied, viņu trīsreiz, četrreiz sauc ārā. Ko darīsim? Spanovskis saka: «Nu, iesim, Jānis parunās par dvēseliskām lietām, es uznākšu, visu sačakarēšu, un beigās viss būs labi.» (Smejas.)

Ar partneri strīdēties nedrīkst

– Tobāgo! spēlēsiet tandēmā ar Olgu Dreģi. Kāds jums ir bijis kopīgais skatuves mūžs?
– Mēs ar Olgu ļoti bieži esam spēlējuši kopā. Es teātrī ienācu, var teikt, no ielas. Mani uzreiz ielika lomās. Atceros, kad nonācu teātrī, tur mēģināja Apsolīto zemi, un Olga teica – es neko nevaru, šausmas… Bet, tiklīdz nonāk uz skatuves, tā var. Un tā viņai līdz šai dienai – es neko nevaru… Tā ir visiem aktieriem, bet Olgai īpaši raksturīgi – ak šausmas, esmu tāda muļķe… Vēl trakāku vārdu viņa lieto – es esmu stulba! Bet, ja viņa būtu stulba, tad nevarētu tik labas lomas nospēlēt. Jā, mēs daudz esam ar viņu strādājuši kopā un arī strīdējušies, bet Olga neapvainojas. Reizēm man pasprūk kas asāks… Tāpēc, ka par lietu. Viņa jau to saprot.

– Un ieklausās?
– Olga ļoti ieklausās. Viņa kā partnere ir dikti jūtīga. Un tā ir labākā lieta. Tā jau saka – partneris ir jāmīl. Ar visiem var sastrīdēties, tikai ar partneri ne. Citādi teātrī nav dzīves. Tu vari cīnīties ar režisoriem, strīdēties, bet ar partneri viss ir jāizlīdzina, īpaši pirms pirmizrādēm. Pēc tam ierauj bišķi šņabi, tad nāk vaļā nervi… Olga man ir kā miera māja, lai gan viņa mēdz būt arī ļoti spontāna, tāpēc laikam arī to manu spontanitāti saprot un dikti piedod. Jā, Olga tāda ir.

– Vai atceraties darbu pie Tobāgo!, partneru sarunas?
– Mums ir tikai viens kontakts, viens liels skats – krogā, un Olgai beigās tā smukā dziesma par Kurzemi. Pamats mūsu ģimenes aizbraukšanai bija tāds, ka nolēmām – brauksim uz Tobāgo un tiksim pie bērniņa. Tāpēc mans varonis saka: «Te ir tik zaļš viss, iet tā visa auglība vaļā.» Viņi domāja, ka, nomainot vidi, tiekot pie auglīgas zemes, arī paši tūlīt būs auglīgi.

– Cilvēkā jebkuros laikos dzīvo ilgas pēc laimes zemes, pēc kaut kā nepiepildīta – vienalga, cik labi vai slikti viņam iet. Jūs tādu īstu, dedzinošu prombraukšanas sajūtu pazīstat? Ka stāvat pie kuģa, un gribas uzkāpt un braukt, kur deguns rāda?
– Nē. Uz Krieviju esmu braucis filmēties, Vladivostokā un Baikālā biju, Urālos. Krievu cilvēki velk garumā, viņiem ir savs ritms, bet ir jānofilmē. Un pēc desmit dienām man ir diskomforts, kad tikšu atpakaļ uz Latviju. Man pietiek ar nedēļu. Mēs ar Ilzi Vazdiku bijām Amerikā ar Zemes nodokli. Kad no Minesotas braucām atpakaļ uz Latviju, baigi ilgi bija jāgaida, un pēkšņi mana pase kaut kur bija pazudusi. Es nevaru, man jāiet, jārāda, un sākas histērija – tūlīt nokavēšu! Bet, kad nervozi meklē, nevari ieraudzīt. Turpat jau tā pase vien bija. Ilze vēl tagad atceras, kā es esot murminājis – gribu atpakaļ uz Latviju (smejas).

– Ojārs Vācietis rakstīja par prombūtnes nabadzību un badīgumu, kad Rīgas mirāža sapņos rādās.
– Jā. Vienmēr, kad iebrauc no lidostas, tas skats uz Rīgas panorāmu no Pārdaugavas ir fascinējošs. Tagad ir tas raganu laiks – rumbas, kad debesis ar ūdeni ir saistītas tādiem miglas virpulīšiem. Un Daugaviņa melna, kā Rainis saka – Daugaviņa melna bija. Viņa ir melna, un balti viļņi. Esmu nospēlējis Jāzepu, Antiņu un Venti Krauklītī – nu, kur vēl labāk? Tāds miers man nav bijis visu mūžu.