Pirmā lēdija Iveta Vējone: "Latviešu sievietēm ir liels spēks"

Pēc gandrīz diviem Valsts prezidenta kundzes statusā aizvadītiem gadiem Vējone atzīst – ir gandarīta par savu iesaistīšanos labdarības projektos, kuru mērķis ir palīdzēt mūsu sabiedrības neaizsargātākajai daļai – bērniem. Esot Latvijas SOS ciematu patroneses godā, pirmā lēdija nesen piedalījās grāmatas "20 padomi laimīgākai bērnībai" atvēršanas svētkos. „Es šo grāmatu izlasīju ar lielu interesi, un man tā lika aizdomāties. Ja būtu to lasījusi agrāk, arī es savā dzīvē kaut ko būtu darījusi citādi. Varbūt savus bērnus būtu nedaudz citādi audzinājusi, jo šeit ir gudri, skaisti padomi, pārdomas un arī ieteikumi. Visām mammām gribētu novēlēt – ieklausieties savā sirdsbalsī. Un esiet vairāk kopā ar saviem bērniem – vairāk runājieties, vairāk samīļojiet viņus, vairāk palasiet kopā grāmatas. Jo laiks iet nežēlīgi ātri,” teica Iveta Vējone.

Kad tikko kļuvāt par pirmo lēdiju, teicāt, ka centīsieties ne tikai būt līdzās vīram, pildot prezidenta kundzes pienākumus, bet arī pievērsīsieties labdarībai. Vai ir daudz projektu, kam esat patronese?
Atbalstu visus projektus, kuros esmu iesaistījusies. Tie ir projekti ar bērniem – SOS ciemati, priekšlaikus dzimušie bērniņi, audžuģimenes. Visiem šiem projektiem cenšos būt tuvu klāt. SOS ciemati – šis projekts man ir īpaši mīļš. Ar vīru atbalstām bērnu SOS ciematus, kas atrodas gan Valmierā, gan Īslīcē. Notiek dažādi pasākumi.

Kā izpaužas šī atbalstīšana?
Dažādi. Gan rīkoju labdarības vakariņas, kurās vācam līdzekļus šiem ciematiem, gan braucu un piedalos pasākumos. Tāpat esmu klāt daudzās citās labestības akcijās, atbalstot it visus, kam nepieciešama palīdzība. Man ir svarīgi būt klāt.

Būšana klāt – tas nozīmē, ka ar bērniem rotaļājaties vai runājat ar SOS ciematu vecākiem, viņus iedvesmojot?
Arī parotaļājamies. Esam bijuši arī uz Lieldienām, krāsojuši olas kopā ar bērniem.

Vai mammas nāk klāt un pasakās, ka esat viņām līdzās?
Es pati viņām eju klāt un saku paldies. Viņām ir jāsaka paldies. Jo vislielākais darbs jau ir SOS ciematu mammām. Mums ir grūti izaudzināt pašiem savus bērnus, bet, ja ir pieci, seši, septiņi bērni no citām ģimenēm, tā, manuprāt, ir dubulta atbildība. Un tie nav bērni, kas uzreiz sniegs un būs gatavi saņemt mīlestību. Tie ir daudz cietuši bērni, kuri sākumā ir kā spuraini ezīši. Daudz jāstrādā un daudz kam jāiziet cauri, lai viņi saprastu un noticētu, ka šeit viņus pa īstam mīlēs un sargās. Ja viņi ir sapratuši, ka šeit ir tā viņu vieta, viņu ģimene, tad mazās sirsniņas pamazītēm arī atveras.
Protams, arī man mammas saka paldies. Aicinājām SOS ciematu mammas uz Rīgas pili. Šis piedzīvojums viņām lika justies novērtētām, juta, ka arī par viņām padomā. Arī bērniem tas bija liels notikums.

Ko cilvēcīgi esat ievērojusi šajos izbraucienos, šajās dalībās?
To, ka latviešu sievietēm ir liels spēks. Esmu ievērojusi arī to – ja tu vienreiz esi kādam palīdzējis, tu palīdzi arī turpmāk. Ir milzīgs gandarījums redzēt rezultātu – to labo darbu. Mums ir daudz labu cilvēku, kas palīdz. Gan ar darbiem, gan ar naudu, gan brauc vienkārši pabūt kopā. Arī tas ir ļoti vajadzīgs.

Vai esat labdarībai vedusi apģērbu, pārtiku?
Varbūt kādreiz. Bet SOS ciematos dzīvojošās ģimenes ar pārtiku un apģērbu tiek nodrošinātas. Viņiem drīzāk nepieciešama klātbūtne, draugi, mīlestība.

Ar ko pārsvarā ir aizņemta jūsu ikdiena?
Kā kuru reizi. Ir brīvākas, ir aizņemtākas dienas.

Kas notiek tajās brīvākajās?
Brīvākajās dienās... Ja ir pavisam brīva diena, cenšos aizbraukt uz Ķegumu pie mazdēla. Jo laiks skrien tik ātri, bērni aug. Mūsu Valteram jau ir gadiņš, ir brašs skrējējs. Runāt vēl nerunā, par omi mani vēl nesauc, bet pazīst.

Kādreiz bijāt aizrautīga dārzniece. Pa dobēm sanāk laiks pašiverēties?
Pa dobēm mazāk, jo izbaudu vecmāmiņas statusu – tagad mana vienīgā lielā prioritāte ir mazbērniņš, un dobes līdz ar viņu ir palikušas otrajā vietā.

Tas nozīmē, ka šopavasar dārza iekopšanu esat vispār metusi pie malas?
Dārza lietās mamma palīdz.

Dzirdēts, ka Ogrē cilvēki jūs nereti aizvien var sastapt, piemēram, lielveikalā, kur esat redzama iepērkamies. Ļaudis priecājas, ka, esot prezidenta kundzes statusā, jūs nevairāties izskatīties ikdienišķi un vienkārši – bez elegantajiem kostīmiem, toties ar iešļūcenēm, glīti uzlakotiem kāju nagiem...
Tā ir mana brīvdiena, un savā brīvdienā atļaujos nedaudz sajusties kā parasts cilvēks.

Bet ļaudis jūs atpazīst. Ko viņi jums saka?
Man tā nav. Nenāk klāt un neprasa palīdzēt. Ja pienāk, vienkārši sasveicināmies, viens otram novēlam labu dienu. Kāds varbūt pasaka paldies, ka esmu kur bijusi, piedalījusies vai kādu atbalstījusi. Bet tā, ka pienāk klāt un lūdz palīdzēt atrisināt kādu valstiska līmeņa problēmu vai privātas lietas, tā nav.

Lielākas pensijas palīdzēt saorganizēt nelūdz?
Tā gluži nav bijis. Cilvēki nāk ar labestību. Kas grib pienākt, tas pienāk un varbūt pasaka paldies. Kas negrib, tas aiziet garām.

Esat bijusi daudzās ārvalstu vizītēs kopā ar prezidentu. Kura no valstīm ir iekritusi sirdī, un uz kuru kādreiz gribētu aizbraukt, piemēram, pabaudīt atpūtu?
Es tā uzreiz nevaru pateikt, kur gribētu aizbraukt. Kad esi vizītē, tad ir darbs, tu pildi savus pienākumus un nedomā, vai te gribētu vai negribētu kādreiz atgriezties. To var domāt pēc tam, kad esi atgriezies. Bet vienu gan zinu skaidri – vislabāk ir tepat, Latvijā.