Zatlers runā atklāti par tautai sāpīgām tēmām: bēgļiem, vēzi un sevis žēlošanu

Valda Zatlera gaišais dzīvoklis, kurā viņam patīk sarunāt intervijas, jauki sabalsojas ar piesnigušo ainavu aiz loga. Ir agra priekšpusdiena, kad mājinieki tikai mostas. Kā zvaniņš dzīvokli pieskandina ņiprs bīgls Olivers, un melnbalts kaķis Čārlijs garām kājām izstaigā savas teritorijas. Prezidenta rakstāmgalds kāpj pāri malām – dažas lapas noslīdējušas pat uz grīdas...

Pasaules notikumu atbalsis

–

Kuri ir lielie aizvadītā gada notikumi pasaulē un Latvijā, kas ir mūs vai nu sašūpinājuši, vai pavirzījuši mazliet pa citu vektoru?

– Piemēram, Ķīnā ir atcelta viena bērna politika. Vai tas ir liels notikums? Noteikti, jo viena bērna politika bija ļoti nedabīga un pašai Ķīnai pēc tam radīja problēmas. Tā ir valsts, kurā dzīvo 1,3 miljardi cilvēku, tā ka, iespējams, tur būs vēl vairāk. Tas ir tāds nepamanīts būtisks notikums.

–

Kas ietekmēs...

– Visu pasauli, jo viņiem ir divas problēmas – paēdināt un iedot darbu saviem cilvēkiem. Mums tas šķiet pats par sevi saprotams – lepojamies ar savu Latvijas pārtiku, arī darbs, ja neesat slinki, tomēr ir pieejams. Kas vēl? Protams, karš un terorisms kļuvis par izaicinājumu visai pasaulei. Neviens tā īsti nezina, kā ar to tikt galā, tāpēc meklējumi turpināsies. Mēs ļoti baidījāmies no migrantiem, beigās daži desmiti atbrauca un tie paši aizmuka.

–

Jūs paredzējāt, ka tā būs?

– Zināt, pašā sākumā teicu, ka mēs neesam galamērķis, cilvēki sev vietu meklēs tur, kur ir radinieki, draugi vai vismaz kāda kopiena, kam pievienoties. Bet pie mums viņi būtībā ir vieni, jāpaļaujas uz latviešiem, bet mēs esam ļoti atšķirīgi. Muceniekos cilvēki no sirds ir centušies palīdzēt bēgļiem, taču beigās viņi tāpat aizmūk. Kāpēc? Mēs taču darījām visu, ko uzskatījām par pareizu, un dažos gadījumos pat vairāk, bet tās ir kultūru, mentalitāšu atšķirības. Viņi šeit jūtas pilnīgi svešinieki un dodas uz Vāciju, kur ir vismaz kāds radinieks vai tautības brālis. Vienu brīdi biju nobijies, ka vilnis ir tik liels, bet tas noplaka. Drusku pārspīlējām, pastrīdējāmies, bet varbūt kaut ko sapratām. Kā par kvotām – uzreiz teicu, ka nestrādās. Deportācija, piespiedu izmitināšana nozīmē koncentrācijas vai filtrācijas nometnes, un diez vai Eiropa gribētu to darīt. Kabinetā uz papīra izskatās jauki, bet darīšanā ar dzīviem cilvēkiem, viņu motivāciju... Visiem ir kādi mērķi, kāpēc viņi ir Eiropā. Arvien vairāk sāk parādīties, ka visstabilākā gan ekonomiski, gan sabiedrības brieduma ziņā ir ziemeļvalstu alianse. Būšu drosmīgs un teikšu vairāk – Baltijas rajons ir pat drošāks nekā Skandināvijas.

–

Esam ieguvuši jaunu statusu, pat īpaši nepiepūloties?

– Noteikti iebildīšu – piepūloties. Jo Padomju Savienības mantojums nebija nekāds labais. Mums bija gandrīz 350 000 nepilsoņu, dažādība ar viņiem varbūt nav tik krasa kā vienam irākietim ar latvieti, bet tā ir un pastāvēs vienmēr. Tagad baudām sava darba augļus, pat nepamanot, ka esam strādājuši. Mēs ļoti daudz esam izdarījuši. Protams, varam vēl vairāk, bet nenovērtējam, cik labi paši esam.

–

Tas ir mūsu neatkarības laika, lamāto Saeimu, valdību darbs?

– Ne tikai politiķu, ierēdņu, bet pašu cilvēku darbs. Visas lielās lietas mainās caur ikdienu, ne ar kādiem cara lēmumiem vai – kā demokrātijā – ar parlamenta likuma izsludināšanu.

Grūtākais – nesūkstīties

–

Kā atskatāties uz savu prezidentūras laiku, cik daudz tika izdarīts?

– Ekonomiski bija grūti laiki, arī katram cilvēkam.

–

Jūs to jutāt kā prezidents?

– Bez šaubām. Jo prezidents ir galējā institūcija, kuram visi sūdzas, sākot ar uzņēmējiem un beidzot ar cilvēkiem uz ielas, kam ienākumi bija tik mazi, ka knapi varēja pabarot ģimeni. Ar prezidentu cilvēki runā pa tiešo, viņam uzticas vairāk nekā politiķiem, par kuriem ir sajūta, ka viņi ir pievīluši. Prezidents ir glābējs, cerība. Man to nācās darīt ļoti daudz. Jo grūti bija gan miljonāriem, gan tiem, kas pārtiek no pensijas vai pabalsta.

–

Bet ko jūs varējāt darīt?

– Pirmām kārtām nomierināt un pastāstīt, kas sagaidīs. Vai mani sadzirdēja, tas ir cits jautājums.

–

Jūs devāt optimistisku ievirzi?

– Ļoti daudz kritikas saņēmu pēc tam, kad radio man bija uzdots jautājums, vai es varētu iztikt no pensijas... Protams, es zinu – ja vajadzētu, es iztiktu, jo man ir spītīgs raksturs, tāds – izdzīvotāja. Bet es to nedrīkstēju teikt skaļi, tas bija augstprātīgi. Es teicu – ir grūti, bet jāieslēdz izdzīvošanas instinkti. Nevajag gaidīt, ka kāds jūs glābs. Jācenšas pielāgoties situācijai. Un par to saņēmu ļoti lielu kritiku. Lai viņš pats ieslēdz savus instinktus! Redziet, paradokss bija tāds, ka arī prezidenta amatā vajadzēja ieslēgt pilnīgi visus instinktus. Izspiest no sevis vairāk, nekā kāds būtu domājis.

–

No krīzes esam ārā, bet par vienu no lielākajām problēmām tiek saukts nabadzības risks. Izdzīvošanas instinkts, protams, cilvēkiem piemīt...

– Latviešiem it sevišķi, bet šobrīd nav vajadzības to ieslēgt. Mēs piemirstam, ka nav izdzīvošanas draudu. Par pārējo – viss atkarīgs no tā, cik daudz tu strādā. Ir pilnīgs naivums domāt, ka bez darba var kaut ko nopelnīt. Tātad – ja tu nestrādā, tad arī nečīksti. Saproti, ka tev palīdzēs vienīgi tad, ja būsi lielā nelaimē – galīgi slims, nodegusi māja. Bet, ja čīksti vienkārši tāpat – man nav kūciņas svētdienas rītā –, tad tevi tomēr nežēlos. Cilvēki sūrojas – šogad neaizbraucu atpūsties uz siltajām zemēm, tātad man iet slikti. Viss ir relatīvs. Jā, lielākajai daļai sabiedrības ir mazi ienākumi, bet, redzot, kā cilvēki priecājas, skrien maratonu, pa meža takām staigā, ir velosipēdistu, motociklistu pasākumi, saproti, ka viņi tādā labā noskaņā izbauda dzīvi. Tas ir grūtākais – atrast, kā to piepildīt un nesūkstīties.

–

Skatoties, kā naktī, kad tika pieņemts nākamā gada budžets, notika masveida deputātu ģībšana, tas šķita mazliet amorāli katram, kurš pazīst kaut vienu medicīnas māsu, kura strādā vairākos darbos un kurai arī nedrīkst trīcēt rokas no pārguruma, kad viņa injicē...

– Lai arī likums to aizliedz, ir daudz māsu, kas pat divas diennaktis pēc kārtas pavada darbā.

–

Tas ir skarbi, vai ne? Viņai arī ir ģimene, bērni…

– Zināt, kad esat jauns, tas ir tikai pusskarbi, kad kļūstam vecāki, tas ir ļoti grūti. Ir jāatrod līdzsvars. Mums katram ir nolemts kāds stundu skaits darbam, atpūtai, miegam. Varam ātri iztērēt, un kas paliek pāri? Taču – kamēr cilvēks kustas, viņš dzīvo. Visi noveco, bet jautājums – cik gados? Dažs var būt vecs jau 30 gadu vecumā, un dažs var būt možs astoņdesmit. Par kvotām runājot – es būtu priecīgs, ja Lielos kapus sakoptu par valsts budžeta naudu. Man ir kauns, ka biju tos aizmirsis. Bērnībā gāju, bet... Redzam paradoksu – tramvaju būšana pamodināja to, ko bijām nolaiduši.

–

Kad Lielie kapi tika pamesti novārtā, tos pārņēma cilvēki, kas dzīvo blakus un kam nav cita parka, kur iziet ar bērnu ratiņiem, suņiem, nav kur paskriet.

– Man šķiet, ka latviešu mentalitātē kapi ir vieta, kur mirušie ar dzīvajiem sadzīvo. Kāpēc cilvēki iet pie saviem senčiem – pienākuma pēc? Nē, lai kontaktētos. Laiks, kas tiek pavadīts kapos, ir pārdomām un sarunām ar saviem senčiem. Tur nav nekā slikta, ja par Lielajiem kapiem kādreiz pieņēma lēmumu, ka tos veidos kā atvērtu vietu cilvēkiem, ka atstās tikai kultūrvēsturiskos pieminekļus. Pašus kapus vairs nekopa, tie tiešām bija veci. Nepareizi bija tikai tas, ka cilvēki nesaprata, ka par tiem ir jārūpējas. Ušakova tramvajs izglāba mūs.

–

Lai gan Barona kapa vieta, blakus Friča Brīvzemnieka, kopta vienmēr.

– Man vienmēr atmiņā ir Imanuela Kanta kaps Kēnigsbergā. Man bija 13 gadi, kad tur aizbraucām ekskursijā. Visa Kēnigsberga, tagad Kaļiņingrada, bija drupās. Man bija šausmas, Rīgā nevienu drupu nebija, tur uz katra stūra.

–

Tiešām – vēl sešdesmito gadu beigās?

– Tas bija 1968. gads. Attīrīta tikai kapa vietiņa, viss pārējais, it kā vakar būtu karš beidzies. Un tas mani ietekmēja uz visu mūžu. Viņš bija tāds dižgars, ka nevarēja tā vienkārši pamest. Apkārtējo vidi, kur atrodas dižgara kaps, nav tik grūti sakopt. Un Rīga lepojas ar saviem parkiem. Rīgā var redzēt, ka dabiskais un cilvēku rokas veidotais harmonijā salikts kopā.

–

Cilvēkam, dzīvojot betona džungļos, vajag vietu, kur viņš var būt kontaktā ar koku.

– Jā. Tas ir par tiem mazajiem priekiem – čaukstošās lapas, baltais sniegs, plaukstošie ziedi pavasarī. Ja cilvēks to var iegūt pilsētas centrā, tad viņš ir laimīgs.

 

Gan burts, gan gars

–

Vai pamanījāt filozofes Skaidrītes Lasmanes uzstāšanos par to, ka mūsu sabiedrībā trūkst ētiskās domāšanas, to, viņasprāt, nomainījusi juridiskā?

– Arī par likumiem runā, ka tiem ir gan burts, gan gars. Juristi paši vienmēr visos gadsimtos ir uzsvēruši, ka ir likums, bet likumam ir arī gars, tātad šī ētiskā puse. Ja mēs vienmēr būtu rīkojušies pēc ētiskajām normām, kas nav rakstītas, tad juristiem būtu mazāk darba. Ja cilvēki vairāk cienītu, rēķinātos ar otru. Dažreiz jau to darām, bet dažreiz – tieši otrādi – sākam ar agresiju, pat visai ikdienišķās lietās – veikalā, tirgū, darbā vai ar kaimiņu. Es piešķirtu lielāku lomu audzināšanai. Ja tas ir pazaudēts ģimenēs, tad tas jādara skolai, jau agrā vecumā. To, kā cilvēks izturēsies pret citiem, var iemācīties bērnudārzā, tur veidojas pirmās attiecības, pieredze, gan pozitīvā, gan negatīvā. Un tur ir skolotājs vai audzinātājs, kas iemāca ētiskās normas, kā izturēties vienam pret otru. Un tās ir nerakstītas. Tieši tāpēc tās ir labas, jo neviens tās nemēra. Tās ievēro vai neievēro, un tiesā nevis tiesa, bet paši cilvēki. Un vēl – augstprātība ir ļoti smaga.

–

Ir ļoti smalkas lietas, ko mēs tā īsti nenoformulējam, ne tikai desmit baušļi...

– Būtu jau labi, ja sākumā tos baušļus ievērotu. Nav jau teikts, ka visiem tie jāievēro pilnīgi vienādi, bet pēc būtības. Mums nav šā atskaites punkta.

–

Varbūt uz lielajiem...

– Nu jā, tev nebūs nokaut. Bet tāpat pasaulē sit viens otru nost masveidā, pat ar valdību svētību. Latvijā to nejūtam. Mums ir simt slepkavību gadā. Cilvēkam daudz nevajag, lai būtu laimīgs. Mīlestību, cieņu, un lai tavs darbs tiktu novērtēts.

–

Ja darbam tiek atdots par daudz, cilvēciskajām attiecībām paliek maz. Jūs redzat, ka visa ekonomiskā sistēma piespiež cilvēku?

– Man ir tikai viens jautājums savai valstij – kur pazuda demogrāfijas programma? Kur pazuda rūpes par ģimenēm ar bērniem? Tas nav tā, ka vienu gadu uztaisīsim kampaņu un viss atrisināsies. Tas jādara nepārtraukti. Valstij jādomā, kā atvieglot dzīvi jaunajām ģimenēm. Problēma, ka mēs vairs nedzīvojam lielās ģimenēs. Vecāki dzīvo atsevišķi, katrs bērns – atsevišķi. Bērniem ir šķirtas ģimenes, bieži vien vecākiem arī. Senāk bija tā, ka vecvecāki, kas nevarēja smagi pastrādāt, rūpējās par mazbērniem un ieaudzināja viņiem to, par ko šodien runājam.

–

Un tur arī tas laiks atradās.

– Jā, viņiem bija laiks. Bet tagad ir tikai epizodes. Lai bērns saprastu un iemācītos, ar viņu jābūt kopā, un nevis dažas stundas, kā cenšamies. Labi vēl, ja cenšamies. Manā bērnībā bērni brauca uz laukiem un trīs mēnešus dzīvoja tajā vidē, strādāja, iemācījās gan darba tikumu, gan attieksmi pret dabu. Tās vecās zemnieku ētiskās normas ir ļoti labas, vērtīgas.

–

Caur darbu, atpūtu, vakara pasaku, dzimtas stāstiem bērns tika audzināts.

– Jā. Un arī uz kapiem lika aiziet, pastāstīja kaut ko. Neviens cilvēks nav bez saknēm, tikai – vai viņš tās apzinās. Un es teikšu vairāk – katra cilvēka mūžā pienāk brīdis, kad viņu savas saknes sāk interesēt. Vai nu tad, kad iet ļoti labi, vai tad, kad iet ļoti slikti. Parastajā ikdienas skrējienā daudz ko aizmirstam.

Medicīna – tik nedraudzīga cilvēkam

–

Jums, kā ar medicīnu saistītam cilvēkam, droši vien īpaši rūp Latvijas veselības aizsardzības sistēma. Kā redzat – kas tur tagad notiek?

– Pēdējā gada laikā cenšos papētīt drusku dziļāk. Piecu gadu pacienta pieredze man atklāja daudz kā tāda, ko varbūt ne paši ārsti, ne vēl jo vairāk ierēdņi nezina.

–

Jūs uzzinājāt ko jaunu?!

– Zināt ir viens, bet izbaudīt uz sevis ir pilnīgi kas cits. Tad sāc domāt arī par citiem cilvēkiem. Teiksim, ja sistēma ir ne pārāk draudzīga man – samērā pazīstamam ārstam, Valsts prezidentam, cik tad tā ir nedraudzīga cilvēkam, kurš pilnīgi svešs ienāk ārstniecības iestādē? Esmu radikāls cilvēks – ja kaut kas nedarbojas, tas ir absolūti jāmaina. Paskatījos, visa veselības aprūpe joprojām strādā pēc tiem pašiem Ministru kabineta noteikumiem, kas bija tajā laikā, kad es strādāju, vairāk nekā pirms desmit gadiem. Katru gadu kaut kas ir lipināts klāt. Redzat, tur ir problēma – jums ir bikses, un jūs visu laiku, tikko parādās kāds caurums, to aizlāpāt. Beigās tās sastāv no vieniem ielāpiem, jūs vairs pat nezināt, kā ir, kad ir jaunas bikses bez ielāpiem, un ka tās tomēr ir labākas. Manuprāt, galvenais uzdevums ir visu 2017. gadu veltīt tam, lai uzrakstītu jaunus Ministru kabineta noteikumus par to, kā tiek organizēta veselības aprūpe. Tas ir ļoti grūts darbs, jo pieradums pie tā lupatu deķa ir liels, visi ir iemācījušies salāpīt, ja vajag, pastaigāt ar caurumu, nekautrēties no tā vai – pretēji – žēloties, ka nav drēbes ielāpam. Bet jāsaprot, ka sistēma, kas balstīta uz šīm likuma normām, acīmredzot ir savas iespējas izsmēlusi. Un ir jāiet tālāk.

–

Bet ko darīt – nojaukt līdz pamatiem? Izmest tās lupatu bikses?

– Nekad nedrīkst nojaukt līdz pamatiem. Kā Liepājas Karostā – visus ķieģeļus cītīgi aizveda un iemūrēja kaut kur labās mājās ( smejas). Ir ļoti daudz laba medicīnā, bet problēma – kā tā tiek vadīta, organizēta. Netiek veikts analītiskais darbs. Ir konkrēti rādītāji, kas parāda, ka lietas iet sliktumā. Kaut kur iet labumā. Tam labajam ir jāpalīdz, un tas sliktais ir jālabo.

–

Jums šķiet, ka tas netiek darīts?

– Ir savākts ļoti daudz datu, bet neviens ar tiem nestrādā. Tikai tad, kad deg, – iedodiet man datus! Kādus? Nu, šitādus. Un tad tie turpat tiek saģenerēti no lielā daudzuma. Bet tie netiek izmantoti par ikdienas instrumentu.

–

Bet kam ar to būtu jāstrādā?

– Ir Nacionālais veselības dienests, Slimību profilakses un kontroles centrs...

–

Mums jau ir cilvēki, kam šī analīze būtu jāveic?

– Šķiet – vismaz trīs simti. Vai šis resurss tiek izmantots? Protams, bet ar kādu efektivitāti? Vajag kādu jaunu papīru uzražot, ai, mums nav cilvēku, iedodiet vēl vienu! Nu, iedod, bet vai viņš ir profesionālis? Ārstē apmēram tāpat kā citur Eiropā, bet procesu organizācija ir ļoti neveikla, nav draudzīga slimniekiem. Tā ir draudzīga ierēdņiem, slimnīcu vadītājiem, iestādēm. Pacients ir kā laimes spēlē – varbūt veiksies, varbūt ne. Un ļoti augsts īpatsvars ir maksas medicīnai. Un tā reklamējas. Sabiedriskā televīzija šo valsts funkciju – izglītot par medicīnu, drošību – neveic. Par agrīno vēža diagnosticēšanu būtu jārunā katru dienu. Vēzis ir kļuvis par hronisku slimību. Pie citām esam pieraduši. Ar hronisku sirds mazspēju katru dienu dzerat zāles, ik pa brīdim kaut kas jāizdara slimnīcā, un tas notiek gadiem, neviens neuztraucas, tas ir normāli. Ar vēzi ir tieši tas pats. Jūs var ārstēt pat gadu desmitiem. Onkoloģiskai ārstēšanai ir jābūt valsts monopolam. Jo tie ir mūsu cilvēki, kuru dzīvi gribam paildzināt, – lai viņi ilgāk strādā, lai ilgāk kopj savus mazbērnus. Nevar paļauties, ka lietas pašas sakārtosies. Tās jau ir sakārtojušās tā, ka ir diezgan grūti tiem džungļiem iet cauri. Šis viens teikums, ka vēzis ir hroniska slimība un, ja to ātri atklājat, jums ir iespējas dzīvot ļoti ilgi, ir jāatkārto bieži, kamēr tas kļūst par jauno stereotipu. Jāaizmirst uzskats, ja tev ir vēzis, tad sāc posties uz kapiem.

Samaksā par elektrību un pārbaudies!

–

Daudzi baidās. Šķiet – tiklīdz atklās, tā uzreiz...

– Tur ir tā pretruna. Jo ātrāk atklāj, jo būs labāks rezultāts, tāpēc nebūtu jābaidās. Faktiski jābūt priecīgam pēc katras pārbaudes. Priecīgam, ka nav atklāts, un priecīgam, ka esi ātri atklājis.

–

Bet šī informācija neaiziet līdz cilvēkiem joprojām.

– Ir bukleti, bet kas tos lasa? Varbūt paņem, bet izmet. Ir jāstrādā ar sabiedrību caur moderniem līdzekļiem. Kāpēc man jāskatās muļķīgi raidījumi? Lai pastāstītu šīs vienkāršās patiesības, minūte televīzijā pēkšņi kļūst dārga. Vienlaikus privātā medicīna stāsta katru rītu. Otrs – par atgādinājumiem. Mēs visi saņemam telefona rēķinus. Domāju, būtu jāuzrunā telefona kompānijas, lai tās saka – jūs savu rēķinu esat apmaksājis, bet, ja esat vīrietis, dzimis 1957. gadā, jums noteikti jāpārbauda sava prostatas analīze. To varētu saukt par sociālās atbildības uzņēmējdarbību, kas īstenībā ir modīgi, uzņēmēji to labprāt gribētu. Tāpat visi saņemam elektrības rēķinus – jūs nemaz nevarat samaksāt, kamēr neesat izlasījis, vai esat pārbaudījuši savu krūšu, dzemdes vai prostatas veselību. Ir daudz veidu, kā cilvēkus sasniegt ikdienā. Ir tikai jāpilina. Pirmajā brīdī – tas uz mani neattiecas! Bet, ja to atkārto katru dienu, var saprast, ka attiecas. Līdz ar to sabiedrība kļūst pašorganizēta, vairs nav jāskrien katram pakaļ un ar roku jārauj iekšā. Kādam ir jānāk ar ideju, jārunā, kā to labāk izdarīt. Bet no tā, ja mainīsiet aploksnes krāsu uzaicinājumam uz vēža skrīningu, nedomāju, ka būs liels efekts.

–

Bet ko domā profesionāļi, sakot, ka vēža ārstēšanas metodes mums tomēr ir ļoti vecmodīgas un nav efektīvas?

– Ir lietas, kas ir vienkārši noziedzīga rīcība. Ka nav dažas izmeklēšanas metodes kā PET Scan – pozitronu emisijas tomogrāfija. Tā pasaulē parādījās 1992.–1996. gadā, Latvijai bija iespēja nopirkt ap 2000. gadu. Tagad ir 2016., valsts šo izmeklējumu pat neapmaksā. Rīgā vismaz ir privātiestāde, bet cena ir pusotra tūkstoša eiro. Vai katrs to var samaksāt? Un tas nav ekskluzīvs izmeklējums, bez kā var iztikt. Tam ir ļoti liela nozīme ārstēšanas procesā. Atkal tas pats jautājums – cik ilgi dzīvosiet? Mums ir pietiekami daudz staru terapijas iekārtu, ar astoņām pilnīgi pietiek, bet septiņas ir jau novecojušas. Par daudzām metodēm rūpīgi jāskatās, vai tās ir avangarda, testa režīmā – te, protams, nevajadzētu pirmajiem skriet, mēs esam mazi un ne tik bagāti, bet tas, kas pasaulē ir jau pierādījies ar lielu efektivitāti, noteikti ir jāievieš, piemēram, mūsdienīga diagnostika šūnu līmenī, patoloģijas laboratorijas, kas pēta audus. No tā, ko atrod, noteikti ir atkarīga ārstēšana. Tā ir modernajā pasaulē. Tur ir jāiegulda nauda. Nevis vienkārši jādala nauda izmeklējumiem. Tā ir viena no kļūdām, ka iekārtas iepirkšana cena ir iestrādāta tarifā, bet neviena iestāde to naudu neuzkrāj. Labo jumtus, kanalizācijas, krāso kabinetus un ekspluatē iekārtu, kamēr tā ir jau galīgi nolietota. Vai arī ekspluatē par maz.

Valstij būtu jāuzņemas investīcijas par visām diagnostikas iekārtām. Mums nav naudas, tātad jācentralizē. Kāpēc ātri jānolieto? Lai varētu pirkt jaunas. Modernākas. Pieejai ir jāmainās. To nav viegli izdarīt, jo ieradums ir ļoti spēcīgs arguments. Un, kā jūs teicāt, juridiskais rāmis sāk traucēt – to nevar darīt! Tas nav likumīgi! Par šo mūs iesūdzēs tiesā! Nu, klausieties, ja visi šie argumenti ir par to, lai neuzlabotu veselības aprūpi, tad ir kaut kas jādara, lai šos šķēršļus novāktu.

–

Skaidrīte Lasmane izteicās, ka mediji pamudina cilvēkus domāt par ļoti tālām lietām, nevis par savu un bērnu dzīvi. Jūs to saredzat?

– Mediji ir brīvi, var darīt, ko grib. Un katram ir sava loma un atbildība. Biju kādā pasākumā runāt par vēža agrīnu diagnostiku, es aicināju vīriešus pārbaudīt savu veselību, Rīgas kanālā laidām dzeltenās pīlītes. Pasākuma vadītāji, lai informētu sabiedrību, bija uzaicinājuši lielās televīzijas. Prasu – kur jums dzeltenā prese? Viņi – mēs taču neiesim tādu nopietnu pasākumu ar dzeltenajiem rīkot! Saku – beigsies ar to, ka lielajām televīzijām būs svarīgākas ziņas un jūsējo vispār neparādīs. Bet atnāks dzeltenā prese, ieraudzīs, ka ir pazīstami cilvēki, varbūt ko paprasīs, un tas dzeltenais žurnāls stāvēs frizētavās, fitnesa klubos, uz galda, kur gaidāt rindā, vismaz trīs mēnešus. Ļaudis šķirstīs, ieraudzīs – ahā, bija pasākums, cilvēki piedalījās, varbūt arī man aiziet pārbaudīties? Nevajag izturēties tik augstprātīgi. Jo ar retiem izņēmumiem mums dzeltenā prese tomēr nav tik nežēlīga kā dažās Rietumu valstīs, kur tiešām peļņa ir galvenais paparaci jautājums...

–

Un vieglāk to vitamīnu iebarot, kad tas ir garšīgs.

– Jā. Mēs visi kopā veidojam attieksmi. Ir jāpadomā. Tas ir sliktākais – apvainoties par kaut ko. Mans dzīves moto ir jebkurā situācijā paveikt kaut ko labu. Pat tad, kad jums ir pilnīgi slikti, kad šķiet, ka esat pamests un visa pasaule ir pret jums, jūs varat izdarīt kaut ko labu. Padomājiet paši par sevi!

Mācīties vai dot citiem?

–

Vai sajutāt, ka šie pieci gadi cīņas jūs ir audzējuši garīgi?

– Man ir kategoriski iebildumi pret cīņu, izdzīvotājiem un citiem jocīgiem terminiem, kurus lieto visā pasaulē. Tā vienkārši ir dzīves pieredze, ko uzkrājam dažādos veidos. Jebkurš pārbaudījums padara mūs stiprākus, gudrākus un labākus. Viss ir attieksmes jautājums. Ne par velti gudrā grāmatā rakstīts, ka Dievs jums sūta tikai tādus pārbaudījumus, ko varat izturēt. Tas ir jūsu lēmums – izturēt vai laisties dibenā. Tas nav Dieva jautājums. Es šogad iemācījos labu atziņu: kādā konferencē arābu valodas profesors teica – informācija ir zināšanas bez pieredzes. Mēs lasām par informācijas tehnoloģiju laikmetu politikā, ekonomikā, attiecībās – beigās iznāk, ka dzīvojam nepārbaudītā pasaulē, brīnāmies, kāpēc apjūkam, apdauzāmies, dabūjam punus. Taču pieredze ir tā, ko iegūstam pēc tam, kad neiegūstam to, ko esam vēlējušies. Šī zināšanu pārbaude, kur mums nepaveicās, kur bija tie puni, ir tā, kas veido pieredzi. Un atliek to visu likt pa plauktiņiem. Dzīvot šodienai, bet pagātni uzreiz nolikt malā. Dzīve tad kļūst garīgi interesantāka.

–

Kuri ir jūsu skaistākie notikumi aizvadītajā gadā?

– To ir bijis daudz. Varu uzslavēt – Rīgā bijis ļoti daudz labu izstāžu, koncertu, esam pilnīgi izlutināti. Tu aizej mājās pacilāts, tev ir labs miegs, un nākamajā dienā pamosties ar to pašu labo sajūtu. Bija laba vasara. Ir jāizbauda visi gadalaiki, tā mums ir Dieva dāvana. Visa dzīve ir viens skaists brīdis. Ir svarīgi, ka izķeksē to darvas pilieniņu ātri ārā, nevis ļauj tam sabojāt visu medus podu, ko sauc par dzīvi.

–

Jums darba ir daudz – pēc rakstāmgalda var redzēt.

– Kad ieraugu kāda cilvēka darba kabinetu, kurā ir pilnīgi tukšs galds, ir divi varianti – vai nu viņš ir ļoti pedantisks, vai neko nedara. Jo darba procesā neizbēgami galds apaug ar papīriem, grāmatām, izdrukām, pierakstiem.

–

Kas jūs interesē, pie kā strādājat?

– Kad braucu uz kādu konferenci vai sniedzu interviju, es gatavojos. Pat, ja esi ļoti pieredzējis un zinošs, ja aizej nesagatavojies, tad tāds ļa-ļa-ļa vien iznāk. Pat no ļoti cienījamiem cilvēkiem. Intervija nav ķeksītis, tā ir iespēja pateikt citiem to, ko gribi. Un tas nenāk spontāni. Dažreiz jau nāk – tās ir labākās domas, tomēr, lai tās rastos, par tematu ir jādomā

–

Jūs aicina uz medicīnas konferencēm?

– Nē, uz tām vairs nebraucu. Medicīnas konferencēs viss domāts tam, lai zināšanas, ko tur iegūsti, uzreiz lietotu praktiski. Es vairs nestrādāju, un zīmēties nav vajadzības. Piedalos pārsvarā domnīcu tipa konferencēs par globālām problēmām. Cilvēki asina prātu, runājot cits ar citu. Jo slēgtāka konference, kur nav televīzijas, jo tā ir atklātāka un interesantāka. Taču paliek jautājums – cik daudz manā vecumā vajag mācīties. Varbūt tomēr savas zināšanas dot citiem. Jo pieredze ir tikai galvā. Ja aizejam no šīs pasaules, tad arī tā aiziet zem zemes, un viss. Kā paslēpta manta. Varbūt atradīs? Nē, nekad. Tev tās jāatdod. Kam? Tiem, kas ņem pretī. Jo ar varu nevienam neko uzspiest nevar.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Oļegs Zernovs, no Valda Zatlera privātā arhīva