"Trolejbusā sieviete man iesita ar somiņu pa galvu" - Andris Bulis atklāj slavas ēnas puses

Pagājuši simts gadi, kopš tevi pēdējoreiz satiku. Toreiz sēdējām Lāčplēša un Baznīcas ielas krustojumā. Tev bija pusmētelis, kam biji aizmirsis atārdīt vaļā šļici...
Tev ir laba atmiņa! Labi, ka meistaru satiku, kas pastāstīja, ka ir jāārda vaļā.

Tevi jau arī laikam vampīri sakoduši – nemaz vecāks nepaliec.
Nav, nav tā. Kļūstu gan vecāks. Kad filmēšanā uzliek grimu, sākumā izskatos tāds foršs, paskatoties spogulī, tomēr jauns. Bet, kad pafilmējos kādas 20 minūtes ar visām grimasēm, smiekliem, tad, pieejot pie spoguļa, viss ir redzams – pilna seja ar grumbām, līnijām visos virzienos, piedevām divreiz spēcīgāk, nekā esot bez grima.
Pīrss Brosnans, kad pēdējoreiz Džeimsu Bondu tēloja... Viņš taču ir vecs kraķis, ar visiem vecuma pleķiem, un tad viens man atvēra acis un paziņoja, ka viņam par grimu vien tajā filmā ticis tērēts miljons.

Nopietni?! Vēl man ir mati sirmi. Deniņos. Bet esmu nogriezis īsus, lai neredz.
Tev ir kauns kļūt vecam?

Nē taču. Vienkārši seriālā iefilmēts biju ar īsiem matiem, un bija atkal jānogriež, lai būtu pareizajā tēlā. Bet tā galīgi nekautrējos.
Pirms kādiem četriem gadiem uzņēmām vienu projektu, un grimētāja ik pēc laika nāca klāt ar pinceti, sacīdama: „Atvaino, bet režisors teica, ka ir jāizrauj.” Tie bija mani pirmie četri sirmie mati, ko arī atļāvu grimētājai izraut. Pagāja apmēram gads, bija jāpārfilmē dažas epizodes, un tā pati grimētāja ar savu pinceti un cerīgi mirdzošām acīm pienāca klāt, paskatījās un noplātīja rokas: „Tur vairs neko nevar izdarīt!” Jo sirmums bija pārņēmis jau visu galvu. Tādu defektu varēja tikai ar pūšamo krāsu nomaskēt. Nav variantu.

Vīriešiem jau tagad dikti reklamē visādus sirmuma maskētājus.
Ikdienā es papildlīdzekļus nelietoju. Nav, ko bojāt. Kamēr mati vispār uz galvas turas, ir jāpriecājas, ka ir. Galvenais laikus izmazgāt.

Jā, un obligāti uz vasaru, kad mušas parādās.
Vienīgais, ja runājam par vecumu, tā sajūta īpaši spēcīgi pārņem sporta laukumā. Es spēlēju futbolu. Daudzreiz bijis, ka, gatavojoties ķert bumbu, paspēju tikai padomāt, bet ne tik veikli vairs izdarīt.

Es nevaru noturēties, nepasakot tev to, ko par tevi īstenībā domāju... Nu kur tev ir prāts?!
Ir viens lamuvārds, bet negribas skaļi teikt...

Nu ko tu nemācies no kino? Es tiešām nesaprotu!
Lai būtu, ko spēlēt...

Tu taču saproti, par ko es runāju?
Saprotu.

Pēc tās matu krāsas jau vien ir skaidrs. Ne visām, bet dažām tā ir diagnoze.
Ir jau... Nu tagad mācāmies. Hemingvejs. Viņš speciāli gāja frontē, lai varētu uzrakstīt par karu. Informācija taču kaut kur bija jāņem.

Vai tad tev mammītis nav mācījusi, ka tādas, ar perhidrolu sajauktas matu krāsas izdedzina visu, kas ir zem matiem?
Šis ir iegravēšanas vērts teiciens.

Man pēc tā sānsoļa skandāla tevis bija cilvēcīgi žēl! It kā veči par tādām lietām nerunā, bet, no otras puses, vajag ierēkt. Nu kur tev prāts? Atvaino, ka tā uzbrūku.
Viss labi. Labāk tikšanās sākumā nekā beigās.

Esi tai blondīnei uz ielas uzskrējis virsū?
Nē. Bet, ja nāktu pretī, es nešķērsotu ielu. Es paskatītos acīs.

Tev vismaz ir kāda mācība no šā piedzīvojuma?
Tas, ko tieši tagad konkrēti saprotu, ir manas vērtības. Tagad piekrītu teicienam, ka mēs iegūstam tikai zaudējot. Arī Dievam cilvēks pievēršas pārsvarā tikai tad, kad zaudē, kad viņam ko atņem. Te pat nerunāju par sevi. Bet par cilvēkiem, kas iepriekš ir nolieguši Dievu, bet pēc avārijas vai citas nelaimes kļūst ticīgi. Laikam ir jāiedod pa galvu ar beisbola nūju, lai saprastu, ka tas ir beisbols, nevis futbols.

Bet tā ir dzīve, tu taču mainies...
Paldies Dievam, ka tu mainies, ja? (Abi smejas.) Jo tikai muļķi un miroņi nemaina savas domas.

Sievietes beidzot esi riktīgi iepazinis.
Sievietēm ir divas darbojošās smadzeņu puslodes, vīrietim – viena. Līdz ar to vīriešu un sieviešu domāšanai ir tīri fizioloģiska atšķirība...

Labi, to sapratīsi pēc trešās, ceturtās reizes. Bet zini, vecenes jau večus mēdz arī pieburt. Zog matus, nes uz krustcelēm, buras, lai veci sev dabūtu. Vēl lasīju, ka matus iecep pankūkās.
Nopietni!
Jautājums, kam mēs ticam.

Laulību gredzens tev atkal ir pirkstā, tātad tu nedzīvo grēkā.
Viss ir kārtībā... Nenoliedzami, pēc visa, kas pārdzīvots, šis aizvien ģimenē ir ļoti smalks brīdis. Cenšos saprast sievas izjūtas, stāstu viņai par savējām. Mēs tagad daudz runājam. Konflikts jau sākas tad, kad cilvēks padomāja, bet nepateica, vai arī – ja pateica un nepadomāja. Man ir liels prieks, ka tagad ar sievu varam atklāti runāt par visu. Agrāk tā nebija. Un galvenais, ka mums abiem ir interesantas šīs sarunas.

Kas tev tā par aproci?
To man nesen uzdāvināja kolēģe Agnese Zeltiņa, klāt iedodot arī šo akmeņu aprakstu. Šo akmeņu spēks dod enerģiju un sevis aizsargāšanu pašam no sevis.

Nesen izlasīju brīnišķīgu domu – smagākā cīņa ir pašam ar sevi, jo spēki ir vienādi.
Piekrītu simtprocentīgi. Ar to jau visas vājības un klupšanas sākas – tā ir tā zaudētā cīņa ar sevi. Ar varu tevi neviens piespiest nevar. Katri meli vai acīs pateikta patiesība ir zaudējums un uzvara.

Kā tas sanāk – tu esi tik šausmīgi smuks, tev ir satriecoši parametri, bet neviens teātris tevi neņem štatā. Viņi baidās no konkurences vai uztraucas, ka no tava skaistuma visi apžilbs?
Tu esi absolūti aizšāvis greizi. Es apzināti esmu izvēlējies būt brīvs aktieris. Man ir bijuši attāli mājieni, bet pēdējos sešus septiņus gadus, kopš Poļiščukas Teātra observatorijas vairs nav, man daudzi jautā, kā varu tā dzīvot bez pastāvīga darba.

Kā vilciņš – ko nomedī, to apēd.
Dzīvoju pēc tāda ļoti reāla Eiropas standarta. Manuprāt, drīz Eiropā nacionālie teātri, ko subsidē valsts, būs liels retums. Visur dominē projektu teātri. Man ir Daugavpils teātrī divas izrādes, trīs monoizrādes. Tagad 4. un 6. jūnijā man ir paredzētas divas viesizrādes Pēterburgā.

Man patīk, ka man piezvana un pajautā datumus, kad varu, un, ja pasaku, ka varu, tad varu. Neesmu piekārts pie dēlīša kādā teātrī, un, ja gribu aizbraukt kaut kur uz tuvākām vai tālākām kaimiņzemēm nofilmēties, man nav vai nu jāuztaisa milzīga slimības vēsture, lai mani atlaiž, vai kā... Faktiski tā ir tāda melošana, jo tu nevari spēlēt galvenās lomas – bez tevis taču teātris nevar eksistēt. Vai arī otrs variants – tu spēlē mazas lomiņas teātrī, bet visu laiku raujies prom.
Savā situācijā esmu sapratis: ja grib strādāt, darbu var atrast. Atzīstos, es vadu pasākumus, ierunāju reklāmas un arī vadu kāzas. Ne visiem teātru aktieriem tādas haltūras patīk, bet es apzinos, ka mans hobijs – teātris – ir ļoti dārgs. Vairāk to finansēju pats no savas ikdienas. Filmēšanas process Latvijā ir tik, cik ir, jo esam maza valsts ar mazu budžetu...

Tev patīk tieši filmēties?
Jā. Arī teātris man ļoti patīk, jo tā ir iespēja sevi turēt formā. Vēl sevi nodzenāju, septiņos no rīta skrienot, trīsreiz nedēļā spēlējot futbolu, eju arī uz sporta zāli. Saprotu, ka 20 gados ķermenis reaģē citādi nekā 35. Mana profesija neļauj nebūt formā.
Skatos, tu, Dāvid, esi dikti iesauļojies.

Es savā lauku mājā vakar upmalu trimerēju, tagad knapi kājas varu pavilkt.
Labi, nav par solāriju jāmaksā.

Esi tik šausmīgi smuks, tev ir tik mirdzoša āda – ej uz kādiem smukuma saloniem?
Reiz filmā tuvplānā vajadzēja uzņemt rokas, jo bija jāspiež telefons, tāpēc man jautāja, vai neiebildīšu, ka man uztaisīs manikīru. Tā ir bijis. Arī pedikīru – kājām. Bet ikdienā es uz tādām procedūrām neeju, pats varu nogriezt. Ir mitrinošie krēmi, ko lietoju, jo daudz sportoju un ir bieži jāmazgājas. Pasekoju arī līdzi šampūniem, jo darba dēļ bieži mati tiek sapūsti ar laku. Vēl pēc traumām esmu gājis uz ārstniecisko masāžu. Esmu ļoti gribējis kādreiz aiziet uz spa, apgulties, kad tevi kāds tā forši apčubina. Tāds sapnis man ir, bet tā arī nav sanācis to īstenot. Lai gan nē! Pāris reižu esmu bijis, tikai no tā neko neatceros. Man labā sajūta ir aizgājusi garām, jo es ļoti ātri aizmiegu. Pat ārstnieciskās masāžas laikā, kad no visa spēka muguru baksta ar elkoņiem, es aizmiegu! Kad reiz lika kādu māla masku, pēc procedūras mani reāli bikstīja un teica: „Esam beiguši! Celieties!”

Kā domā, vai tad, kad būsi vecs un krunkains, joprojām tiksi dēvēts par skaisto un seksīgo?
Apzīmējums "skaistums" ir sabiedrības pieņēmums. Neapvainojos, ja mani sauc par smuko, skaisto vai seksīgo aktieri, bet labāk patiktu, ja sauktu kā citādi. Man tomēr ir vārds – Andris Bulis. Kabiniet tam klāt labāk vārdu talantīgais... Bet to jau tā nevar, jo šim apzīmējumam ir citi kritēriji, kas ir jāpierāda.

Jūties pielīdzināts blondīnei, kad tevi sauc par smuko?
Tuvu tam. Uzskatu, ka vīrietim tas nav komplimentāri. Var teikt ekspresīvais Dāvids, trakais Dāvids – tie apzīmējumi tomēr ir ar nozīmi un tevi raksturo kā personību. Bet smukais Andris... Kam viņš ir smuks? Kādam ir, kādam nav. Tā ir tāda tukša, neko par tavu personību neizsakoša runāšana.

Kurš bija tas maita, kas tevi nodēvēja par smuko? Tikai nesaki, ka tas velkas līdzi no bērnības.
Skolā man neviens neteica, ka esmu smuks. Biju normāls, sportisks džeks. Spēlēju basketbolu, man bieži bija pārsistas lūpas, uzacis, izsists priekšējais zobs.
To smukumu un seksīgumu man pirmoreiz piekabināja, kad Poļiščuka iestudēja izrādi "Pūt, vējiņi!". Toreiz man bija dusmas un apjukums. Iedomājies – cilvēki piecus mēnešus gatavo izrādi, un vienīgais, ko par tevi kritiķi uzraksta, ir jaunais, skaistais, simpātiskais aktieris novelk kreklu un skaisti pļauj zāli... Tas bija reāli aizvainojoši. Es taču cerēju, ka kāds pateiks, ka esmu forši nospēlējis traģēdiju, savu lomu godam iznesis. Biju pavisam jauns.

Esi tik labs aktieris, ka sarunājoties nemaz nav jūtams, ka esi no Salacgrīvas. Tur jau ir sava izloksne. Sieviešu dzimtes vārdus taču tur saka vīriešu dzimtē.
Ventspilī ir līdzīgi. Kad iestājos Kultūras akadēmijā, pēc otrā kursa man veselu atzīmi runas mākslā noņēma tikai akcenta dēļ. Šobrīd, kad aizbraucu uz Salacgrīvu, parunājos ar vecotēvu, veikalā, ar draugiem, pēc pāris dienām atbraucot uz Rīgu, ja kāds piezvana, tad jau pēc pirmajām frāzēm jautā: „Tu esi bijis Salacgrīvā?” Vēl krietnu brīdi runāju bez galotnēm.

Dzirdēts, ka vēl viena slavena salacgrīviete, kas Holivudas večiem kādreiz dikti patika, – Inese Misāne – esot tev bijusi pirmā khmm... skolotāja.
Es arī to esmu dzirdējis. Tās ir muļķības, turklāt, kad Misāne jau bija pārcēlusies uz ASV, es vēl gāju bērnudārzā. Es Inesi pazīstu, jo Ineses mamma ar manējo bija pazīstamas.

Seriālu "Viņas melo labāk" neesmu redzējis, bet zinu, ka esi bagāts un maita...
Jau kļūstu labāks. Kā tēvs es tur attīstos.

Visiem aktieriem bērni prasa autogrāfus, grib kopā fotografēties. No tevis bērni gadījumā nebēg, jo seriālā esi sliktais?
Nē. Fotografējoties vēl lūdz nesmaidīt, jo seriālā esmu sliktais. Bet pirmajā un otrajā sezonā tik tiešām uz ielas tiku saukts par slikto Māri. Braucot trolejbusā, esmu no tantiņas dabūjis ar somiņu pa galvu. Braucu uz Purvciemu, sēdēju... Te pēkšņi no aizmugures man sitiens ar somu pa galvu un teksts: „Tu liksi to Jolantu mierā?! Viņa, meitene, no Valkas atbraukusi uz Rīgu. Nu ko tu viņai dzīvi gandē?” Es sēdēju un nojautu, ka visi apkārtējie uz mani skatās kā uz maniaku.

Es būtu atbildējis – Jolanta pati ir maita!
Man kaut ko paskaidrot būtu lieki. Izkāpu vienu pieturu agrāk un tālāk gāju kājām.

Paldies par viesmīlību bāram Sapņi un kokteiļi Blaumaņa ielā 32.