"Varbūt labi, ka no manis mazliet baidās!" Dace Ozola 24 gados izveidoja savu biznesu

Tu, tāda pozitīva meitene, vadi uzņēmumu ar tik agresīvu nosaukumu.
Biznesā veselīga agresija ir vajadzīga. To jau latviešiem ārvalstu ekonomisti saka, ka mums viss ir, vien pietrūkstot biznesā nepieciešamās agresivitātes (G.Keniņš - Kings). Tā ir cīņa par savām idejām, vietu zem saules, lai tu būtu labākais, lai atšķirtos no citiem. Uzņēmuma nosaukumu meklēju diezgan ilgi, līdz tas atnāca nejauši. Kā daudziem, arī man ir labi zināms “eurēkas efekts”, kad ieilguši meklējumi beidzas ar  pēkšņu un negaidītu problēmas atrisinājumu. Tas ir tik spēcīgi, ka saproti – tieši to vai neko! Kopā ar mammu šķirstījām Mīlenbaha - Endzelīna vārdnīcu, gājām cauri visiem vārdiem, līdz vienā mirklī viņa teica: “Medeja”, bet es: “Nē, Meduza!” Viņa iebilda, ka Meduzu daudzi uztver vienpusīgi, bet es: “Nē, šis ir īstais!” Klikšķis, satraukums un apjausma – ir! Tad ilgi meklēju visu, kas saistās ar šo vārdu. Sengrieķu mīti man bija bērnības literatūra, svarīga manas būtības daļa. Man nekad nav bijis bail no šīs Gorgonu vidējās māsas, kuru Atēna aizsardzībai likusi pat uz sava vairoga. Meduza ir ļoti spēcīgs sievietes simbols, mistiska radība, pat dievība, kas atbild par haosu un kārtību vienlaikus. Viss notiek progresa vārdā, tas ir gan ārdošais, gan radošais, taču allaž  –  urdošais spēks, spēcīga aizstāvības zīme dažādās kultūrās Eiropā, Āzijā, arī Āfrikas virzienā. Tāpēc arī to izvēlējos – kā aizsargu un perpetuum mobile.

Vai arī tavā uzņēmumā valda haoss un kārtība?
Kā nu bez tā?! Katrs pasākums sastāv no daudzām un dažādām dimensijām. Es atbildu par visu, un, ja kas nebūs kārtībā, tiks nocirsta tieši mana galva. Ļoti simboliski – kā jau Meduzai (smejas)… Tā ir mana atbildība un gandarījums, viss tiek darīts klientu interesēs, esam viņu aizsegs un vairogs ceļā uz panākumiem. Jo mēs spējam panākumu kaldinātāju iztērēto enerģiju atjaunot vienā vakarā  – skaistos un patiesi sirsnīgos darba svētkos. Jā, vietas izvēle un laiks, reizēm vien klienta aptuvena vīzija par iecerēto pasākumu, mākslinieki, scenogrāfija, scenārijs, pasākuma vadītājs, tehniskās lietas, projekcijas,– sākumā tas patiešām līdzinās haosam. Taču vienlaikus tas ir neaprakstāms mirklis, kad to visu trakumu savelc, turi ciet, sakārto tā, līdz vīzija izkristalizējas un top skaidra... Pēc tam – tikai uz priekšu! Tāds pasaules savaldīšanas process.

Esi iemācījusies pa naktīm gulēt mierīgi?
Es ļoti labi guļu. Tas gan nenozīmē, ka nestresoju, bet spēju atslēgties un pieslēgties piecpadsmit minūtēs. Daudzi mani apskauž, ka varu nolikt galvu uz spilvena un aizmigt. Ne velti dīvāniņi ir arī darba kabinetā – baterijas jāuzlādē, manam traukam vienmēr jābūt maksimāli pilnam.

Kas bija tavi vecāki, kādā ģimenē augi?
Kā daudzi uzņēmēji, arī es esmu savu vecāku loģisks turpinājums. Ar grāmatu, mūzikas un kino pārpilnu bērnību filoloģes un videoinženiera ģimenē. Ar bezgalmīļiem un gādīgiem vecvecākiem. Manī rit sēļu un ventiņu asinis. Dzimtas kokā izceļas vecvectēvs no mātes puses, kurš savam laikam bijis ļoti progresīvs –  spējis sakopt savu zemi, uzcelt plašas saimniecības ēkas, izskolot bērnus un atrast laiku savam vaļaspriekam – mūzikai. No viņa mantojumā palikusi fisharmonija, patafons un skaņu plates. Savukārt mans tēvatēvs bija divkārtējs Latvijas čempions boksā. Lūk, no kurienes mana lielā dūša! Tētis visu mūžu nostrādāja Latvijas Televīzijā, diemžēl jau ilgāku laiku viņa nav starp mums. Viņš bija visīstākais mūzikas fans, kurš pats gatavoja skandas un veica skaņu ierakstus un kā dīdžejs spēlēja skolas un studiju laikā diskotēkas. Mēs ar brāli uzaugām, spēlējoties ar magnetofoniem, ar videokamerām un braukājot tēvam līdzi pa translācijām, no mazotnes vērojot lielo pasākumu ģenerālmēģinājumus un to ierakstus. Tas man ir asinīs, tāpēc mani mīļākie pasākumi ir koncertuzvedumi un to translācijas. Tas ir mana darba deserts.

Tu jau skolā skatījies radošā virzienā?
Lai arī sekmes bija labas, man iekļauties skolā bija ļoti grūti, tas ir viens no nemīļākajiem laikiem manā mūžā. Pārpildītās klases, pārmērīgās prasības un pedagogu nezūdošais „didaktiskais pirksts” ar atgādinājumu, ka „mēs no jums gaidām vairāk”… Īsti pateicīga esmu svešvalodu skolotājām, īpaši – angļu valodas skolotājai, kura blakus valodai iemācīja, manuprāt, latviešu bērnam tik svarīgo atziņu – tu VARI! Šo laiku krāšņāku padarīja ārpusskolas darbošanās. Vecāki ļāva izvēlēties – sports, mūzika vai deja. Palika deja, - tajā laikā ļoti atšķirīgā un modernā deju grupa RITMS, izcilās un dzīvesgudrās Guntas Leimanes vadībā. Tas bija rūdījuma laiks: koncerti beidzās pāri pusnaktij, sagaidīja tētis un izvadāja mūs, bet mājās mamma gaidīja aiz vannas istabas durvīm, lai tur neaizmiegu… No deviņiem gadiem dejoju, strauji izaugu, kopumā uz skatuves biju sešpadsmit gadu. Jau padomijas laikā biju Itālijā, braucu uz Maskavu, vairākas reizes gadā – uz lielajiem centrālās TV šoviem, tā izklaides pasauli iepazinu kopš bērna kājas.

Pēc skolas uzreiz meties darbā?
Tā iznāca. Kad sāku strādāt reklāmas aģentūrā, man teica: “Vajadzētu uztaisīt kādu pasākumu.” Saku: “Nav problēmu, es visus pazīstu – aktierus, tehniskos cilvēkus.” Pirmais lielais pasākums, kuru rīkoju, bija tirdzniecības centra Origo atklāšana. Bail nebija, jo zināju, kā viss mehānisms darbojas. Tā tas aizgāja – konferences, pasākumi, projekti. Pēc pāris gadiem pārpirku savas akcijas un tālāk turpināju pati. Tagad mūsu aģentūrai rit jau septiņpadsmitais gads.

Savāci savu komandu?
Sākumā dabūju vienu foršu meiteni, dejotāju no kolektīva. Man vienmēr laimējies, ka īstie, pareizie cilvēki bijuši blakus. Ar zināmiem strādāt ir daudz vienkāršāk, jo esi pārbaudījis ugunī un ūdenī.

Tev droši vien ir stāsti par draudzību biznesā.
Ha! Vai tādi mēdz būt? Ja tu zinātu, cik man ir daudz stāstu! Bet tie ir – par izdzīvošanu. Mana labākā draudzene saka, ka viss, kas notiek,  ir uz labu. Ja ir pietiekami prāta un pieredzes, pēc tam spējam to novērtēt. Esmu apmierināta, kur esmu pašlaik, bet – jā, dzīve nav saudzējusi, var teikt, ka tā ir mega pieredze, ne tikai profesionāla, bet arī personīga.

Cik tev bija gadu, kad sāki savu biznesu?
Divdesmit četri. Studēju un visu laiku paralēli strādāju, kādu laiku biju finanšu viceprezidenta palīdze VAS Latvijas kuģniecība. Tur satiku fantastiskus dzīves un biznesa skolotājus – norvēģi un zviedru. Redzēju pasaules līmeņa biznesa vadības paraugus, dzīvoju starptautiskā vidē. Pateicoties labai angļu valodai, dabūju darbu, vadīju prezentācijas. Bija daudz tikšanos ar valstsvīriem, personībām kā Tūru Heijerdālu, Juriju Senkeviču u.c. Reizēm sagadījās, ka pa dienu kā darbiniecei nācās būt, piemēram, Privatizācijas aģentūrā, bet vakarā ar tiem pašiem cilvēkiem tikos jau citā ampluā – kā „Ritms” dejotāja (smejas). Man vienmēr bijis draivs – darīt. Esmu pat vadījusi TV šovu, dziedājusi bekvokālu, spēlējusi basketbolu. Gribas izmēģināt visu, jo tikai tā var uzzināt, tas ir vai nav mans.

Tev pietiek laika pašai sev?
Bija brīdis, kad nepietika. Man ir vajadzīga spēcīga dzīves garšas sajūta – grāmata, ceļojums, meditācija, koncerts –, jo tā es atgūstu enerģiju. Nevaru gan teikt, ka veltu sev pietiekami laika. Neesmu sieviete, kurai patīk pucēties un citādi ņemties.

Gulēt kosmētiskajos salonos...
Nē! Nopietni, man nav tam laika!

Pēc bildēm izskatās, ka maskas un procedūras ir tava ikdiena.
Mani frizierīši un kosmetologi par to varētu pasmieties. Pašlaik gan kārtoju dzīvi tā, lai vairāk laika atliktu sev.

Klausi sajūtām?
Laikam gan. Domāju, visam dzīvē savs laiks. Es jau kopš padsmit gadu vecuma iztēlojos, kāda būšu.

Esi vizionāre?
Laikam tā var teikt. Es ienāku telpā un vienkārši zinu, kā visam jābūt. Organiski jūtu, kur likt lietas, kā iekārtot skatuvi, kādas būs dekorācijas, gaismas. Tikai nesen lēnām sāku saprast, ka cilvēki ir dažādi. Līdz šim bija tā – visu redzu caur savu prizmu, visi ir vienādi, visi mani saprot. Pašlaik redzu sevi gadu vai divus uz priekšu, zinu, kādas sajūtas vēlos panākt, un uz to eju. Divpadsmit gadu vecumā domāju – ak dievs, vēl tik ilgi jāgaida! Tagad mana sešgadīgā krustmeita jautā, ko darīt, lai ātrāk būtu liela… Zināju, ka man dzīvē kas īpašs sāksies tikai ap trīsdesmit. Vēl kas dīvains – to, kas vajadzīgs citiem, varu izdarīt maģiskā ātrumā, bet pati sev – gliemeža tempā… Baigie pretstati, bet esmu ar to samierinājusies. Man astrologi ir teikuši: “Ārprāts, tev dzīvē tik daudz būs jāstrādā!” Saku: “Jā, jā, zinu, viss kārtībā!” Sen esmu to pieņēmusi, un man tas patīk. Kā saka rokmūziķi – atrodoties uz skatuves, tur ir wow – kad Tu atdodies un saņem no publikas pretī.

Tur ir īstā dzīve?
Dzīve visur ir īsta, bet tieši brīdī, kad esi uz skatuves, tu no otras puses saņem to, ko esi investējis. Tas ir sprādziens, dievišķais pieskāriens. Atdeve no pasākuma nāk pēc tam. No enerģētiskā viedokļa skatos ļoti nopietni – ko ieliksi, to saņemsi. Ir vieglāk, ir grūtāk, tas ir psiholoģiski, komerciāli un visādi citādi sarežģīts bizness. Ļoti atbildīgs, jo strādāju ar cilvēku emocijām.

Tev ir jābūt labai psiholoģei – jau no pirmās sarunas ar klientu jāsaprot virziens, estētika, mērķi.
Tā ir. Pirmām kārtām, man jāskatās un jāsaredz tālāk par viņu – īpaši tas attiecas uz jauniem klientiem. Nebaidos teikt: “Jums nevajag to, ko esat izdomājuši. Kāpēc jums šķiet, ka tas atbilst jūsu problemātikai?” Kā dakteris taustu sāpīgās vietas, lai izprastu, ko viņi grib sasniegt vai atrisināt, un rādu bildi, kāda tā varētu būt. Ļoti daudz klientu nāk – to varētu salīdzināt ar zobārstniecību vai plastisko ķirurģiju – jau glābšanas stadijā. Tas mani biedē – cilvēki izvēlas lētāko, kāds viņiem ir sasolījis nereālas lietas, viņi solīto nesaņem, un tad ir briesmīga vilšanās. Tā ir milzīga atbildība – vienalga, vai pasākums domāts biznesa attīstībai vai pašu darbiniekiem, vai tā būtu konference Liepājā vai Nacionālās bibliotēkas atklāšanas pasākums, – svarīgi uz to skatīties kā uz investīciju. Mēs darbojamies ļoti nopietnā jomā, izklaide ir tikai daļiņa no visa. Mums jābūt gataviem jebkam, ne velti pasaulē pasākumu organizatoru profesija TOP 10 grūtāko vidū ir sestajā vietā pēc dzīvības glābējiem. Tas ir stresa un atbildības par cilvēkiem pilns darbs.

Esi teikusi, ka cilvēkiem no filmām ir priekšstats, ka viss notiek svētku režīmā.
Jā – šampanietis, cigaretes, bohēma...
...un pa vidu omulīga ideju mētāšana. Tomēr vajadzētu arī kaut ko pacilājošu.
Teikšu tā – man noteikti jāstrādā, lai spētu pacilāt sevi, darbiniekus, klientus – vienalga, kādiem līdzekļiem. Mūsu darbs ir smags, es no darbiniekiem prasu daudz, tāpēc man ir vajadzīga ļoti spēcīga komanda, noteikti – ar līdzīgām vērtībām.

Vai smelies spēku arī kādās Austrumu praksēs?
Esmu pārbaudījusi visu ko. Man viss ir viens, pasaule un es – tas ir sadarbības projekts. No Kabalas man svarīgi šķiet principi attiecībās ar naudu, tās enerģētiku. Ticu, ka visam, kas dzīvē notiek, ir iemesli. Esmu kā transformators, ne velti vietās, kur mums bijuši biroji, arī vēlāk viss attīstās. Esam ienākuši pilnīgi tukšās mājās, un aiz mums kā aiz komētas paliek ...

...aste?
Jā, turklāt forša un spoža aste. Prieks arī par darbiniekiem, kuri strādājuši pie manis un vēlāk ir veiksmīgi citur – tās ir manas astītes, kas darbojas tālāk. Protams, bijuši arī zaudējumi un vilšanās, bet, ja tu no tā mācies, viss ir kārtībā.

Tu kaut kur mācījies, tev bija skolotāji?
Mācos no grāmatām. Pārsvarā lasu par ezoteriku vai par nanotehnoloģijām un kvantu mehāniku un visur redzu likumsakarības. Man ļoti ir palīdzējis ciguns, bija arī brīnišķīga skolotāja. Arī sūfisms. Tādā veidā esmu meklējusi atbildes. Ir gadījies, ka, ieejot grāmatnīcā, pēkšņi ir klikšķis – šī grāmata mani gaidaun sniegs atbildi uz aktuālo jautājumu! Ņemu, apēdu, un eju tālāk. Elifas Šafakas “Četrdesmit vārtu uz mīlestību” ieteiktu izdzīvot visām sievietēm. Tas ir brīnišķīgs stāsts par to, no kurienes viss nāk, būtībā – misticisms. Reliģija un ticība ir viens un tas pats. Pēc savas dzīves izpratnes vēlētos būt sūfijs …
Ko tu uzzināji par mīlestību no šīs grāmatas?
Grāmatu paņēmu ceļojumā pa Vidusjūru. Aptuveni 10. lappusē jau sapratu, par ko būs stāsts, un man vienkārši acis atvērās – ak, Dievs, tas ir tieši par to, kas man tagad vajadzīgs! Stāsts par dažādiem ceļiem, kā sievietes dodas uz mīlestību. Atradu savējo, ieraudzīju sevi no malas, un tas deva ļoti daudz atbilžu. Arī kā nevajag darīt.

Ahā!
Kā mainīt attieksmi. Kā neciest. Ko pieņemt, ko ne. Grāmata ir ļoti terapeitiska.

Tavā dzīvē ir vieta mīlestībai?
Jā. Vienīgais komentārs par šo tēmu – neticēju, ka manā dzīvē tas notiks. Bet, kad tas notiek, dzīves ceļš kļūst svēts, ieslēdzas pilnīgi citas enerģijas, atveras citi vārti. Jūti, kā paplašinās apziņa, un tad sāk notikt brīnumi. Tos es pašreiz pieredzu.
Šķiet, pa ielām staigā daudzi tādi, kā tu teici par klientiem, jau aplauzušies.
Apdedzinājušies, vīlušies, novērsušies, neticīgi.

Tā aste, ko viņi velk aiz sevis, ir smaga.
Ļoti...

Tev arī tāda bija?
Jā, viennozīmīgi. Attiecības, mīlestība, nožēla, pārdzīvojumi, ciešanas, atmiņas, piedošana. Tagad tas šķiet tik ļoti sen... Man iznāca satikties ar iedvesmojošo Robinu Šarmu, vedu viņu uz Latviju kādam klientam.

Tas ir kāds gudrais?
Viņš ir guru.

Kādā jomā?
Cilvēku, dvēseles attīstības jomā. Viņš ir darījis visu ko. Latvijā viņa zināmākā grāmata ir Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari. Kad Robins uzkāpa uz skatuves, viņš 20 sekundēs paņēma 900 cilvēku auditoriju. Maza auguma vīrietis, bet ar tādu jaudu! Tad man saslēdzās viss, ko pirms tam biju lasījusi; pārliecinājos, ka viņš nav cilvēks, kurš vienkārši raksta, ka ceļas piecos no rīta, skrien noteiktu skaitu kilometru... Viņš ir reāli disciplinēts, līdz tādam līmenim man nenonākt! To spēj Madonna, citi mega stāri, kas stāsta un rāda, kā var mainīt dzīvi. Tas ir cilvēka gribas jautājums, līguma noslēgšana ar sevi, ar Visumu par sadarbību – es darīšu to un to, cerot uz labāko. Šarma parādīja, ka attieksme ir vienīgi mūsos, atvēra man acis. Nolēmu, ka neļaušu darīt sev pāri, iešu ar gaišumu, ar labo, pozitīvo enerģiju. Ja kāds to nespēj, tā ir viņa problēma, es iešu savu ceļu. Jā, nav viegli, bet es nesūdzos.  Kad ieraugu čīkstošu cilvēku, varu tikai dot viņam smaidu, sačubināt – mīļais, viss būs labi! Tev kafiju atnest, vēl kaut ko, lai tev kļūtu kaut kripatiņu labāk? Gribētos, lai cilvēki veltītu viens otram vairāk uzmanības, smaidu un gaišuma. Tas nemaksā neko. Tā arī dzīvoju, man visās dienās spīd saule. Saskatīt labo ir ārkārtīgi svarīgi, un to var iemācīties. Ne tikai Šarma, arī Skalbe un Umberto Eko, Rumi, Salmans Rušdi, Bulgakovs stāsta to pašu. Ja esi gatavs sadzirdēt atbildi, tā nāks, tikai jāprot ieraudzīt. Tās ir zīmes.

Droši vien esi baltais zvirbulis savā vidē.
Nezinu, katram savs piegājiens. Es jau klientam nestāstu, kā ar to strādāju. Esmu profesionāla, zinu, kādu prezentāciju sagatavot, lai nokomunicētu. Es nemācu...

... dzīvot?
Jā! Cenšos nekad nevienam neko nepārmest. Neteikt: “Klausies, tā nav labi”, bet: “Zini, man bija sajūta, ka vajadzēja tā.” Pašai rādīt paraugu – būt pirmajai uz tikšanos, pirmajai birojā... To gan!

Tev ir nācies sevī uzburt biznesa haizivi, ielikt zobus?
Tas ir noticis pats no sevis, man pat nevajadzēja neko burt.

Bez tā nevar?
Ilgus gadus cerēju, ka var, gribēju būt visiem laba, bet tad sapratu – bāc, tas ir uz mana rēķina! It kā šis nosacīti ir izdabāšanas bizness, bet jābūt balansam. Lai nav tā, ka esi pats sevi iztukšojis, viss, čušš – nekā vairs nav… Kāda forša paziņa nosauca mani par šarkiju, sākumā bija tā – hei! Kas ar to domāts? Pēc tam – ne, ne, tas pat var noderēt! Varbūt labi, ka no manis mazliet baidās (smejas)…

Cīņa par lieliem klientiem notiek smagi, aizmuguriski, ne vienmēr tīri. Arī tev tādi ir – kā pie viņiem tiki?
Tikai un vienīgi ar darbu. Mans bizness ir veidots uz klientu rekomendācijām. Pašreklāmas budžets mums ir smieklīgs, tikai pagājušogad savācām kopā savu mājaslapu. Piemēram, ir bijis tā, ka piecas bankas apkalpojam vienlaikus. Mēs esam kā advokāti, nekad neizpaužam noslēpumus. Un es nekad neuztaisīšu copy-paste pasākumu. Mēs neesam kā reklāmas aģentūra, kas ar vienu klientu slēdz ilgtermiņa līgumu, zinot, kāds būs gada apjoms. Neviens mūs nav atļāvies ekskluzīvi nopirkt (smejas). Brīvība man ir ļoti dārga. Man patīk būt mazai un radošai, lai varu sēdēt mājās vai Grieķijā un, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, strādāt.

Tu to izmanto?
Ceļoju, cik vien iespējams. Uz konferencēm, koncertiem, skatos, kas pasaulē notiek. Skandināvi ir ļoti askētiski, bet tendēti uz tehno lietām. Lielbritānijā un Francijā savukārt viss ir klasisks, jau drusciņ tā kā nobružājies, bet tur ir savas vērtības, tradīcijas. Amerikā viss ir nopucēts, un svarīgi, ka esi iegrūdis ļoti daudz naudas. Kanādā ir daudz brīvāk, ja kaut kas nav līdz galam nopucēts – Joie de vivre!

Ko esi piedzīvojusi ārpus profesionālā?
To ir grūti nodalīt. Tas ir mans dzīvesveids, mans uzņēmums, mana būtība. Vienalga, tas būs brīnišķīgs restorāna apmeklējums Normandijā vai hiking (pārgājieni – angļu val.) pieredze Sedonā – viss var noderēt, pasūtījumi ir tik dažādi. Reizēm cilvēki grib tieši pārgājienus.

Arī tādus tu organizē?
Jā, tādus kā piedzīvojumus. Sporta spēles nav mana joma, tāpēc arī neturpināju trenēties basketbolā, bišķiņ par agresīvu, tāda fiziska grūstīšanās. Mazliet apskaužu cilvēkus, kas nākuši no sporta, viņiem ir izteikta disciplīna. Jau ilgi uz to eju un vēl iešu. Radošiem cilvēkiem tas ir grūtāk. Ar to atšķiras profesionāls mākslinieks no amatiera – vai esi laikā izdarījis visu, kā vajag. Tādu ir maz, īpaši popkultūrā pie tā daudziem vēl jāstrādā.

Pieminēji Nacionālās bibliotēkas atklāšanu. Tas bija tavs darbs?
Jā, mēs uzvarējām bibliotēkas atklāšanas pasākuma organizēšanas konkursā. Bija trīs pasākumi vienā dienā – sponsoru, inaugurācijas un Sadziedāšanās translācija vakarā.

Jūs, tādi mazi, apguvāt to briesmīgi lielo ēku?!
Tikai atklājām. Mums tas nav sarežģīti. Tas ir loģistikas, plānošanas, sagatavošanās, komandas komplektēšanas jautājums. Bet – jā, tas bija vēsturisks projekts ar ļoti ierobežotu sagatavošanās laiku. Divas nedēļas pirms tam ar kanoe braucām pa Daugavu. Stikla kalns skatās uz mani, es – uz Stikla kalnu un domāju – tas nav iespējams, tas nav iespējams... Nākamajā dienā pēc pasākuma braucu garām un atkal pie sevis domāju – tas nebija iespējams, tas nebija iespējams... (smejas). Bet visu var, vajag tikai darīt. Nozīmīgs publisks pasākums bija FIBA Eiropas čempionāts basketbolā, kur pie Brīvības pieminekļa organizējām Latvijas izlases spēļus skatīšanos. Lielā fanu zona, deviņi pasākumi divās nedēļās, TV translācija, Renārs Zeltiņš vada, mūzika, translācijas no Arēnas, dzīvie priekšnesumi, interakcija ar cilvēkiem. Un, kad redzi, ka pāris tūkstoši stāv lietū un pārdzīvo par savu basketbola komandu, tas ir tik skaisti! Tie man ir ļoti mīļi pasākumi. Gada balvu dabūjām par Audi Q7 prezentāciju Lietuvā un Latvijā. Visi, kas gājuši caur manām rokām, – Šarma vai norvēģu Moller –, ir mans darbs un atbildība. Esam Latvijas seja ārzemju klientiem, mēs atbildam par to, ko viņi aizvedīs no mūsu valsts. Reizēm saka, ka iemīlējuši Latviju, pateicoties mums. Tās ir pasaules līmeņa personības, nozīmīgi cilvēki, kas par manu valsti runās aizbraucot mājās. Gribas, lai viņi atgriežas, saprot, cik forša ir mūsu zeme un ko te var darīt. Esam rīkojuši samitus kompānijām gan Eiropas, gan pasaules līmenī, bet pārsvarā tomēr darbojamies Baltijas vidē.

Mazliet vēl par ceļošanu un ceļa mērķiem.
Vidusjūra. Tieši tur meklējama mana mitoloģiskā un mistiskā puse.

Meduzas vieta?
Tieši tā! Un katamarāns! Man ir bijuši divi fantastiski, ilgstoši ceļojumi – katru dienu vari izvēlēties, uz kuru salu braukt, jūra, viļņi... Sapratu, no kurienes nāk visas teikas, reāli redzēju – karstais gaiss virs ūdens vibrē, delfīni lec, zivis lido, tu esi tam tuvu. Saulrieti, saullēkti!… Tad tu pārstāj eksistēt tādam tūrisma veidam, kad visi ir sapakoti autobusos; saproti, ka uz tevi tas neattieksies vairs nekad. Kad esi pieredzējis tādu brīvību...

Esi ne tikai pilsētas, bet arī centra cilvēks?
Nē! Man jāsakombinē urbānais ar dabu. Kā filmā Avatars – tas ir tas, kam ticu. Džeims Kamerons šajā filmā ir iekodējis ļoti dziļas un svarīgas vērtības. Arī birojā vienmēr viss ir zaļš, plaukst, aug un zeļ – tā ir pamatbūtība. Dzīvoju centrā, bet, cik vien varu, laužos pie dabas, jāju ar zirgiem. Man ļoti svarīgs ir kontakts ar dzīvniekiem. Pie dabas es veldzējos, atgūstos. Ir brīži, kad gribas aizbēgt prom un staigāt pa vientuļām krastmalām. Patīk meži, purva takas un sajūta, kad brauc, kur acis rāda. Tīrā gaisā ego telpa var atkal izplesties. Staigāšanu iemīlēju kādā brīnišķīgā ceļojumā. Pirms tam gan bija staigāts pa kalniem Amerikā, bet Lielbritānijā izbaudīju leģendāro Lake district (ezeru rajons), katru dienu nogājām aptuveni divdesmit kilometru – cauri mežiem, gar ūdenskritumiem. Aitas, lauki, lietus, sniegs, vējš – tas ir kaifs! Kad pēc nedēļas izkāpām no vilciena Londonā un pēkšņi visapkārt bija miljons cilvēku, bija sajūta, ka jāsaraujas, lai paliktu dzīvs. Tu nedrīksti izplesties, tev atkal jābūt maziņam. Tāpēc man vajadzīga aizbēgšana no centra, privātā telpa, dzīvnieki, meži, jūra, smiltis.

Tev ir mīļais zirgs, ar kuru izjāj?
Varbūt nav pārāk veiksmīgs salīdzinājums, bet, kad mācījos braukt ar mašīnu, tētis teica: “Tev jāiemācās braukt ar jebkuru, citādāk pārsēdīsies un nezināsi, ko darīt.” Ir svarīgi, lai es varētu uzkāpt zirgā jebkurā pasaules malā un zināt, ka viņš mani nenometīs. Zirgi ir bailīgas būtnes, ka sekundes simtdaļā var apgriezties par 180 grādiem. Mans zirgs, ar kuru visa mīlestība sākās, diemžēl skraida citos laukos. Man daudzi prasījuši: “Kad tev būs savs zirgs?” Varbūt tad, kad dzīvošu ārpus Rīgas, pagaidām turpināšu braukt uz staļļiem. Pašlaik man ir suns, kurš domā, ka viņš ir zirgs (smejas).

Kāds suns tev ir?
Džeka Rasela šķirne – kā Mailo no filmas Maska.

Tāds, kas traki lēkā?
Jā! Viņš ir mūsu aģentūras ģimenes loceklis, bet šodien nav darbā. Bija pasākums, tāpēc viņš ir pie mammas, gādīgās rokās.

Kāda būtu tava ideālā dzimšanas dienas ballīte?
Esmu pat noskatījusi vietu (smejas). Mana dzimšanas diena ir janvāra beigās. Pēdējos gados vienmēr iekrīt darbs, bet nākamgad varētu saņemties un uztaisīt minifestivālu vienā ļoti foršā vietā Rīgā. Saaicināt cilvēkus, garšīgi paēdināt, varētu būt arī mūziķi. Visi ar otrajām pusītēm, bērniem un suņiem sanāktu pie kamīna. Tāda vīzija: ārā auksts, man šausmīgi patīk, kad zem kājām gurkst sniegs, sanāk ciemiņi, visi tiek sasildīti, paēdināti, sārtiem vaigiem laimīgi un samīļoti brauc mājās, priecājoties par nodzīvoto dienu.