Uģis Olte: "Esmu spītīgs rižiks, savu vērtību zinu"

Tu esi viens no retajiem latviešiem, kurš bijis Ziemeļkorejā.
Iespējams, bet tas, ka tur nav iespējams nokļūt, ir tikai tāds priekšstats. Ziemeļkorejā ir divas valsts tūrisma aģentūras, kas organizē nokļūšanu valstī jebkuram interesentam. Tūristu ir daudz. Bijām vienā no viņu ideoloģiskajiem tūrisma objektiem – vietā, kur noslēdza pamieru starp Ameriku, Dienvidkoreju, Ziemeļkoreju un Ķīnu, karojošajām pusēm Korejas karā. Vietējie labprāt stāsta, kā imperiālisti viņiem uzbruka, bet viņi savu zemi nosargāja.

Tur, šķiet, redzēju smieklīgāko skatu visa ceļojuma laikā – uz Dienvidkorejas fona no Ziemeļkorejas puses tiek uzņemta fotogrāfija ar ziemeļkorejiešu robežsargu. Fočējas dūšīgi amerikāņu tūristi un saka nevis cheese, bet kimčī – korejiešu skābētie kāposti, viņu slavenākais pārtikas produkts. Cik saprotu, Ziemeļkorejas režīmu inženierēt palīdzēja kāds Staļina ģenerālis, kurš deva padomus, kā organizēt tautu. Atšķirībā no PSRS Ziemeļkorejas ļoti stingri apsargātās robežas platums ir trīs kilometri katrā pusē.

Tik liela buferzona?
Jā, tā sauktā demilitarizētā zona. Viena jūra, otra jūra, augšā – kalni, aiz kuriem ir milzīgā Ķīna, it kā draudzīga valsts. Ziemeļkoreja ir izolēta, neiespējami noķert svešu televīziju vai radio.

Telefoni darbojas?
Protams! Bet tas, ka viņiem izdevusies ņiprāka diktatūra, zināmā mērā izriet no aziātiskās mentalitātes.

Viņiem patīk maršēt?
Jā, un ir ļoti liels respekts pret vertikālo hierarhiju. Grūti nosodīt, jo, iespējams, viņiem tā sistēma ir derīga; varbūt tādā veidā ļaudis ir visvieglāk organizēt. Mēs no šejienes perspektīvas nevaram spriest.

Filmas galvenie varoņi ir slovēņu artroka grupa Laibach, kuru koncerts tiek organizēts Ziemeļkorejā. Amerikāņu jaunieši filmā atzīst, ka pie šīs mūzikas viņiem sagribējies maršēt. Varbūt latviešu mentalitātei tas nav raksturīgi, vairāk esam īgni ņurdētāji...
Domāju, Laibach māksla nav ne par slovēņu, ne latviešu, norvēģu vai ziemeļkorejiešu mentalitāti. Laibach ir paņēmusi vienu cilvēka dvēseles komponenti un to pastiprinājusi (manam sešgadniekam ļoti patīk, jo viņā tas ir). Laibach nav ne par, ne pret. Viņi ziņo par kādu šīs pasaules spēku, kurš liek tev gribēt maršēt.

Šķiet, Laibach pasaka, kas no maršēšanas iznāk, bet to nekultivē.
Mēs baigi distancējamies no visa totalitārā, bet patiesībā mums pašiem tas dažreiz baigi patīk. Piemēram, Dziesmusvētki, kur vienā pusē ir skatītāji, otrā – tikpat daudzi uz skatuves. Tas nav stāsts par indivīdu, bet par to, kā ļauj savam egoismam, individualitātei saplūst ar lielu kolektīvu. Pirms sevi baigi norobežot no totalitārā, vajag padomāt.

Esmu dzirdējis mātes runājam: “Ai, kā man patīk tās uniformiņas skolēniem! Forši, ja tādas atkal būtu visiem.” Tā ir cilvēciskā sajūta, ka atsevišķos gadījumos ir foršāk būt masā. Ja vajadzīga atsauce uz periodu, kad viss bija kārtībā, latvieši piemin Ulmaņlaikus. Redzēju salīdzinošo eksporta, dzimstības, mirstības statistiku – mēs jau sen esam daudz krutāki, bet tā laika propaganda joprojām rezonē, mums šķiet, ka ir bijis ļoti labi. Patiesībā Ulmanis bija diktators. Viņš gan nenogalināja cilvēkus, tas bija humāns totalitārisms.

Arī Ulmanim, tāpat kā Kimam Čenunam, bija svīta dzejnieku un mākslinieku.
Arī Staļinam. Māksla ir visspēcīgākais emocionālais līdzeklis.

Policejiskās iezīmes lien ārā kā īlens no maisa. Kaut vai Zigmara Liepiņa tiesāšanās pret TVNET. Kad pirms pusgada intervēju Kārli Streipu, viņš teica: “Nevar būt, ka sodīs žurnālistus.” Paiet daži mēneši, un tas notiek.
Bija arī iniciatīva, ka vajag krimināli sodīt tos, kuri pateiks kaut ko nevēlamu par esošo iekārtu. Savukārt Amerika ir pasaules jaunākā diktatūra! Tur vadoņa kults pilnīgi noteikti ir vinnējis citu sistēmu, kas cilvēkiem acīmredzot bija apnikusi.

Tu Laibach salīdzini ar tārpiem pazemē, jo viņi runā par melno dziņu, kas ēdas cilvēkā.
Drīzāk viņi ir sliekas, kas irdina augsni, savā veidā to varbūt arī bagātinot. Tie nav līķu tārpi.

Šķiet, viņi ir interesantas personības. Jūs sadraudzējāties?
Sadraudzēšanās ir skaidra lieta, bet, ja būtu jātaisa filma tikai par Laibach kā kolektīvu, tas nebūtu interesants kino. Viņiem ir reāli militāra struktūra. Tas nav indivīdu kolektīvs, kas kopā spēlē. Tas ir projekts, kurā ir ģenerālis.

Ivans Novaks?
Jā! Ir valsts galva – Milans Frass, vīrs ar jocīgo cepuri. Pārējie ir zaldāti, un par tādu var kļūt jebkurš. Ja vajag albumu ar dažādu valstu himnām, kolektīvā uz mirkli var būt vieni zaldāti, pēc tam nolīgst citus. Grupā ir izteikta subordinācija, viss pakārtots lielajai idejai.

To viņi mantojuši no Dienvidslāvijas diktatūras, kurā dzīvoja?
Jā, grupa piedzima vienu gadu pēc Tito (Josips Brozs Tito, ilggadējs sociālistiskās Dienvidslāvijas Federācijas vadītājs – Red.) nāves. Līdz iekārtas maiņai, tāpat kā mums, vēl bija desmit gadi. Kolīdz diktators bija pagalam, tā valsts sāka...

... atveseļoties?
Tieši otrādi, viņi bija izdomājuši diktatūras rotācijas modeli, ka viena no piecām valstīm vienu gadu ir pie šprices. No tā nekas neiznāca, sākās pilsoņu karš, Dienvidslāvija izbeidzās. Viņi saka, ka Tito esot bijis jēdzīgs diktators. Viņš esot teicis – es nebūšu ne ar Austrumiem, ne Rietumiem, bet pats par sevi; pēc vajadzības sadarbošos ar abām pusēm un rūpēšos par savu reģionu. Tā ir mācība, ka diktators uzreiz nenozīmē Hitleru vai Staļinu.
Slovēņu filozofs Slavojs Žižeks kinožurnālā (to pirms filmas vajadzētu noskatīties youtube) saka – šis nav stāsts par Laibach, bet par kādu komponenti, kas ir jebkurā sistēmā un cilvēkā. Visur, kur sanāk kopā vairāk par vienu.

Esi teicis, ka pie mums cilvēku attiecības nosaka naudas diktatūra.
Jā, šī filma, protams, iedarbina arī kādu personisku vētīšanu. Tu domā – kas ir ģimene? Zinu, ka ar bērniem demokrātija ir visstulbākais, kas vien var būt. Jābūt vertikālai subordinācijai. Ir tēvs, māte, kuri sadarbojoties dala varu, un bērni līdz noteiktam vecumam ir pakļauti. Kad izaug, var veidot savas sistēmas. Vara jau nenozīmē neko sliktu, tā sakārto haosu.
Viena no drausmīgākajām tirānijām ir naudas attiecības. Principā no tām nevar izkāpt. Ja tu dzīvo šajos platuma grādos, šajā sistēmā, tad esi tām pakļauts.

Tev jāmaršē pēc tās noteikumiem?
Tieši tā! Piķis ir universālākā diktatūra.

Kādas tev pašam ir attiecības ar šo diktatūru – joprojām strādā Vides filmu studijā?
Jā, tā ir vide, kur visvieglāk realizēt ieceres. Mēģinu sabalansēt, cik daudz kalpot piķim, ko izdarīt pa draugam vai pašam sev. Palaimējies, ka personisko vajadzību vai sajūtu, par kuru gribu būt atbildīgs, var iemānīt lielajā ratā. Tā radās raidījums TE! – tu savu vēlmi pārvērt formātā, kas var interesēt lielāku sabiedrību. Tā ir viegli strādāt – ieliec ķeksīti, ka tas var noderēt pārējiem, un netērē laiku tukšai izklaidei, baltajam troksnim.

Tu uz Vides filmu studiju neaizgāji kā absolūts meža dīvainītis, par kādu ierasts uzskatīt tavu brāli Māri Olti?
Vides filmu studija jau desmit gadus nenozīmē bebru un putnu filmētājus.

Sākumā viņi sevi tā pozicionēja.
Jā, filmas par dabu un raidījumi par vides aizsardzību. Es vēl paguvu. Toreiz studēju žurnālistiku, un šķita, ka tur ir iespējami brīvi formas meklējumi – tevi nesaģērbj drēbēs no Cubus, nenogrimē par onkuli un nenosēdina oldskūlīgā formātā. Tur varēja izgudrot pats savu formātu. Ja bija jātaisa ziņas, varēji tās veidot bez specifiska diktāta. Trīs gadus strādāju raidījumā Vides fakti, tad tie aizgāja savu ceļu. Man gribējās mazliet rotaļīgāku piegājienu, vairāk spēlēties ar stāstiem. Vispār es Vides filmu studiju neasociēju ar to eko – zaļo diegabikšu pasākumu.

Bet tevi visu mūžu uzskatīs par Māra Oltes mazo brāli.
Manuprāt, labāk, lai Māri uzskata par manu brāli. Mums īsti nepārklājas lauciņi. Visbiežāk es filmēju Māri un nosaku, kas viņam darāms un kādā veidā tas parādīsies. Nav arī nepieciešams, lai visi par katru cenu zinātu, ka es tur beksteidžā noņemos ar to, kā Māris sevi iznes.

Viņš ir spilgta personība, turklāt daudz biežāk par tevi bijis kadrā.
Es apzināti notinos no kadra, reiz aplauzos. Mums mācīja, ka žurnālistika nozīmē objektivitāti un viedokļu sabalansētību – pasarg Dievs, nekādus komentārus! Reiz veidoju stāstu par mazajiem HESiem, izteikti pētnieciskā žanrā, nofilmējām, kā HES svārsta ūdeni, radot lejtecē mirušo zonu. Vienkārša intervija pie upītes Pierīgā, bet uzrāvāmies uz mazā cilvēka privātīpašnieciskajiem kompleksiem – mums kadrā sasita kameru. Domāju – paga, un tas tagad ir mans materiāls? Vai to es daru – pats izlemju, kāds jautājums ir svarīgs, un citam sacepu smadzenes? Bija baigi nelabā sajūta. Tāpēc izdomāju sabiedrībai kalpot nevis caur sargsuņa pozīciju, bet drīzāk caur iedvesmu. Tāpēc ir raidījumi TE! un Karaliste – lai rastos iedvesma kaut ko mainīt, jo esi redzējis labu piemēru vai saņēmis no ekrāna foršu enerģiju. Nolēmu – vairs nekādu kadrā iešanu, labāk sēdēt pie inženierijas un taisīt bildi ar skaņu.

Cik liela gadu starpība jums ar Māri ir?
Trīspadsmit. Man ir divi lieli brāļi, bet bišķi varētu būt iezīmes kā vienīgajam bērnam ģimenē, jo arī ar vidējo man ir desmit gadu starpība. Piedzimu, kad viņi abi jau bija pusaudži.

Tad tu esi tāds sīkais.
Riktīgi, jā. Bet nekādus podus bērnībā negāzu, man interesantāk likās uzzīmēt apkārtnes karti un noorganizēt mājas bērniem orientēšanās sacensības, kurās pats varēju vinnēt.

Dumpības gars kā bērnam nebija iekšā?
Kad man bija četrpadsmit, uztaisījām ar čomiem grupu, spēlējot ir baigi labā...

...izlādēšanās? Var izlikt agresiju?
Jā. Vīriešiem jau vajag izlikt agresiju – vai nu jāiet medībās, vai jāspēlē grupā, jāiet boksēties vai peldēt...

Tu neapjuki, atnācis uz Rīgu no tik mazas vietiņas kā Ērgļi?
Nē, kursā uzreiz savācās ienācēju kolektīvs – Lauris Reiniks no Tērvetes, Ieva Alberte no Tirzas puses. Mēs, šitādi pāķi, uzreiz sadraudzējāmies, mums pat likās – cik tie rīdzinieki neinteresanti! Tā arī palika, dominējošie bija pāķi. Un mums pāķi bija rīdzinieki, jo bija garlaicīgāki. Patiesībā tā enerģija, kas piemīt kustīgam lauku bērnam, pēc tam transformējas. Ieva Alberte raksta ņiprus, enerģiskus stāstus, pamanījās normāli dzemdēt. Tas man šķiet šausmīgi svarīgi. Daži kursabiedri pārvērtušies par ziņu tantēm un onkulīšiem (kas uzreiz gadus desmit piemet klāt) un izskatās šausmīgi nopietni un veci.

Par sevi esi teicis – esmu rižiks, ietiepīgs, spītīgs un savu vērtību zinošs.
Taisnība. Rižiks esot rakstura īpašība. Man pašam ir interesanti, kā es šo savu garu tomēr mēģinu ielocīt kolektīvos. Jo arī filma Liberation day bija apzināts solis mēģināt sadarboties ar vienu tikpat cietu un spītīgu – Mortenu Traviku. Normāli – izrādās, vīriešiem vispirms vajag izkauties, tad sasēsties pie metaforiskā ugunskura un vienoties. Izdomājām, ka nebūs ne demokrātijas, ne diktatūras, neviens nedrīkst pakāpties virs autoru kolektīva. Es, Mortens un montāžas režisors Gatis Belogrudovs izdomājām, ka neko nedarām caur e-pastiem. Jo tajā brīdī, kad viens pats sēdi un raksti citiem, tu kļūsti par baigo šefu, sāc bosot. Nāk tādas frāzes kā: “tas nav apspriežams”, “šī ir pavēle, nevis ieteikums”. Ātri sapratām, ka par visu jāspriež, tikai atrodoties vienā istabā. Tad nav nekāda šefīguma, ir dialogs.

Tiešām fiziski sēdējāt vienā istabā?
Jā, Mortens ik pa divām nedēļām brauca uz Rīgu, strādājām ar to, ko mēs ar Gati pa to laiku bijām sagatavojuši. Laikam vīrieši un kolektīvs ir īpaša eksistences forma. Vienojāmies – esam trīs, varam balsot. Tu kaut ko uztaisi, bet tie divi saka – sorry, neder! Beigās filma ir tieši tāda, kā gribēji, bet izgājusi cauri kolektīvai centrifūgai, kurā personīgās ambīcijas ir nobirušas un aizskalotas kanalizācijā.

Kādas tev bija sajūtas, nolaižoties uz Ziemeļkorejas zemes?
Pirmoreiz mūžā lidoju ar Krievijā ražotu lidmašīnu – izrādās, gaisā turas normāli. Lielākais pārsteigums droši vien bija tas, ka ceļu malās visu laiku strādā ļoti daudz cilvēku – rok grāvjus, veido drenāžas ap koku saknēm. Ļoti daudzi no tiem ir zaldāti. Ziemeļkorejā ir 24 miljoni iedzīvotāju, no tiem pusotrs – armijnieki. Tā kā īsti nav ar ko karot, viņus iesaista sabiedriskajos darbos. Izrādās, ja ir liela raža (kas negadās bieži), likt pie darba var jebkuru – piemēram, Kultūras ministrijas vecāko referentu var sūtīt novākt rīsus. Ziemeļkorejā tā ir ikdiena. Vēl momentā ievēroju, ka nekur nav nevienas reklāmas. Vienīgā vizuālā propaganda ir līderu portreti. Komerctekstu nav. Vienīgie publiskie teksti ir politiskā propaganda, bet, tā kā mēs tos neuztveram, ļoti tīra vide. Rīga ir ļoti tīra un kārtīga vieta, bet viņu galvaspilsētai ir neticams līmenis.

Viss spodrs?
Viss ir uz ūsiņu. Man šķita ļoti atsvaidzinoši – ļoti daudz gaismas, viss gaišs, šur tur – ļoti smieklīgas arhitektūras formas. Viņiem ir viesnīca, kas celta kā augstākā pasaulē. Nezinu, kāpēc tādu vajag zemē, kas nav sevišķi atvērta tūrismam. Taču tā izrādījās uzbūvēta aplam, tāpēc tur neviens nekad nav dzīvojis. Taču nost viesnīcu nejauc, jo tas būtu sistēmas kļūdas apliecinājums. Tāpēc tā tur stāv kā tāda spoku piramīda.

Ivans Novaks nesankcionēti aizgāja brīvsolī. Viņš pēc tam paskaidroja, kurp devās un ko redzēja?
Man ir aizdomas, ka viņš ļoti labi zināja, ko dara. Mēs tieši tādu pastaigu veicām stundu agrāk, tikai pēc reglamenta – ar pavadoņiem.

Bija troksnis ar viņa meklēšanu.
Tās 40 minūtes, ko viņa dēļ aizkavējāmies, neredzējām, kā desmit tūkstoši cilvēku sinhronizēti kustas, tā ir Ziemeļkorejas unikālā mākslas forma.

Jūs gribējāt to nofilmēt?
Ārkārtīgi! Tas ir masu horeogrāfijas sasniegums, mākslas forma. Mēs gan redzējām cirku, arī tur kolektīvais sniegums bija īsta vērtība. Piemēram, multenes Pagaidi tikai! triks, ka viens uzlec uz laipas, uz kuras otrs stāv, un tas aizlido pa gaisu, ka maz neliekas! Izlido cauri cilpām, un viņu noķer četri citi. Tajā, ka cilvēki funkcionē kolektīvi, kaut kas ir.

Mortens filmā saka, ka visas korejiešu meitenes esot vienkārši super. Viņās tiešām ir kaut kas fascinējošs?
Manai sievai bija versija, ka niša, ko cilvēkā aizņem erotika un pornogrāfija, viņiem ir pārvērsta mākslā un kultūrā. Piemēram, filmā ir epizode, kur meitene ārkārtīgi seksuāli spēlē Kaja Gum – korejiešu kokles. Tas nāk ārā ārkārtīgi nevainīgās formās. Meiteņu kora dziedājums – arī tas ir kaut kas īpašs. Ka tik ļoti vari būt uz vienas nots ar citiem. Arī mūsu kori ir ģeniāli – varbūt tāpēc, ka mums ir totalitārā pagātne. Nezinu, varbūt tā ir spēja sadzirdēt to, kas ir tev blakus.

Ne velti erotiskās un pornogrāfiskās filmās nereti parādās dažādas uniformas. Daudziem šķiet, ka briesmīgi seksīgas ir, piemēram, medmāsiņas.
Vai stjuartes...

Varbūt totalitārismam piemīt sadomazohisma iezīmes?
Vai arī – uniforma iemieso varu. Varbūt tevi uzbudina tas, ka tu vari izdrāzt varu. Nezinu.

Mortens ir ārkārtīgi spilgta personība, viņam patīk būt kadrā, viņš māk sevi pasniegt, realizēt stāstā. Viņam ir tik krāšņa pieredze – studējis Maskavā, rīkojis skaistumkonkursu Kambodžā...
Jā, sievietēm, kas, sprāgstot kājnieku mīnām, zaudējušas kādu locekli. Lai piedalītos, viņām bija jāspēj pārkāpt traumai, rādot skaistumu, kas joprojām ir, par spīti tam, ka kaut kā trūkst. Balvā bija ūber kruta protēze. Tas bija Mortena sociālās mākslas gājiens. Viņš bijis arī vēsturē vienīgais Norvēģijas armijas oficiālais mākslinieks. Uz īsu laiku, jo ģenerālim nepatika, ka ar armiju kāds atļaujas apieties mākslinieciski. Esmu redzējis raķetei uzmauktu milzīgu kondomu un divus baltus tankus, kas viens uz otru tēmē, uz viena rakstīts Jā, uz otra – Nē.

Ja sirdī esi mākslinieks, īsti pakļauties armijas kārtībai nemaz nevari.
Domāju, var gan. Paskaties – kino filmēšanas process ir pilns ar māksliniekiem, bet visi ir tik brīnišķīgā subordinācijā, ka paveic to, ko vieni paši nevarētu.

Tava sieva ir Lāsma Olte. Tas bija dienesta romāns?
Nē, es palīdzēju Ineses Kļavas filmas Cauri tapšanā (iesaku Google atrast – ļoti smieklīga, par vīrieti, kurš tik ļoti taupa savus spēkus, ka kļūst spējīgs iziet cauri sienai). Šajā projektā Lāsma bija māksliniece. Tā arī iepazināmies.

Tagad strādājat kopā?
Jā. Arī ģimenē vara ir jāsadala. Apzinies otra stiprās puses, sabalansē ar savām stiprajām, un iznāk tāds divgalvains veidojums. Arī radoši vari izdarīt vairāk. Man, teiksim, nav iebūvēta sievišķā jušana, bet, ja vari to aizņemties no līdzautora, iepazīt, apzināt un ņemt vērā, būs labāks rezultāts nekā tad, ja visu mēģināsi darīt viens.

Kā režisors tu hierarhijā tomēr esi augstāk par Lāsmu?
Kinoprocesā, ja visi var izteikties un visi jāņem vērā, sākas ziepes. Varbūt brāļi Koeni... Bet arī Koeniem viens ir vairāk producents, otrs – vairāk režisors.

Ko dara jūsu vidējais brālis?
Aldis Olte ir sporta skolotājs Ērgļos. Vidusskolā viņš bija arī mans skolotājs. Ļoti labs, stingrs džeks, tāpēc esot arī labs klašu audzinātājs. Kārtīgs vīrs. Mēs kopā spēlējam diskugolfu, kas ir jocīgs, pilnīgi jauns sporta veids, ko visi trīs iemācījāmies, – kā golfs, tikai ar lidojošo šķīvīti un grozu.

Jums mežā ir trase?
Ērgļos ir divas trases – viena Brakos, otra – uz manas zemes. Atkal kolektīvā nodarbe. Vari darīt viens, bet daudz foršāk ir kopā. Mēs ar vidējo brāli gada laikā, šķiet, esam pavadījuši kopā daudz vairāk laikā nekā visā iepriekšējā dzīvē.

Tev ir savas lauku mājas?
Vēl nav, bet vajadzētu.

Tu to zemi nopirki?
Jā. Nespēju iedomāties citu vietu kā to, kur jau bērnībā esmu izmetis enkuru. Ogres upe, krāces manī izraisa tādu dvēseles virmošanu... Atradu vietu, kas man jau kaut ko nozīmēja, un nosaucu par Triškinzemi – tas ir pašizdomāts aristokrātijas iemiesojums.

Tu tur aizbrauc, sasveicinies ar kokiem...
Jā, nolieku mašīnu, paņemu somu ar diskiem un eju izstaigāt aplīti. Tas piespiež apiet visu perifēriju. Ja nav disku spēles, apej vai izbrauc mazu līkumiņu un dodies prom. Bet piespiedu kustēšanās dod kontaktu ar vietu. Manu disku trasi sauc Ērgļu gaisa spēki.

Tev ir divi bērni...
Jā, Teo maijā paliks vienpadsmit gadi. Vārds par godu Van Goga brālim, kurš bija ļoti labs aizgādnis, uzturēja brāli mākslinieku, jo apzinājās, ka Vinsents mākslā ir izcilāks.

Tu bērnu nolem kļūt nevis par ģēniju, bet atbalstītāju.
Nē, viņš taču ar savu vārdu varēs būvēt pilnīgi citu stāstu. Svarīgi, ka vārds ir lakonisks, iznāca arī tā, ka vārdā izmantoti tikai uzvārda burti. Kad pēc četriem gadiem piedzima Oto, bija skaidrs, ka princips būs tāds pats. Ja būtu meita, varētu būt Lote.

Tas tev vēl priekšā.
Jā, kaut kad varētu.

Mārim ir Nemo, Tots un Vits.
Jā, viņš sāka pa multeņu līniju.

Jums ir ģimenes tusiņi?
Jā, jaunākajai paaudzei ārkārtīgi patīk kopā dzīvoties. Mani bērni ir emocionālie, ar baigo jušanu, Mārim – tādi mužiki. Forši, ka viņi respektē viens otra raksturu un sadarbojas, nav tā – es pataisīšu tevi par tādu, kāds esmu es, ja ne – mirsti, mīkstais! Vidējā brāļa meitu Alisi gan tas džeku tusiņš laikam neinteresē. Visi sarodas pie mūsu vecākiem. Tā ir bāze.

Tad gan pie viņiem iet ņigu ņegu.
Bet tas jau apliecina dzīvību! Neesot labāka ieroča cīņā ar nāvi kā dzīvība. Māris cīnās vislabāk – viņam četri, man divi, vidējam – viens. Kopā septiņi.

Pie kādiem projektiem tu strādā tagad? Ar Ziemeļkorejas filmu latiņa uzlikta augstu, cik svarīgi ir to...
... pārtrumpot? Vienīgais kritērijs – divreiz nestāstīt vienu un to pašu. Kaut beigās esot tā, ka stāstnieks visu mūžu stāstot vienu un to pašu stāstu. Man palaimējies, ka visu laiku ir iespēja vingrot – bija raidījums TE!, tagad – Karaliste, tuvojas Adrešu trešā sezona – sportiņš, īstermiņš no nedēļas uz nedēļu. Ar filmu ir citādāk, lielākās briesmas, kas var draudēt – vai pēc četriem gadiem, kad darbs tuvosies finišam, tevi joprojām interesēs jautājums, ko filma iztirzā. Rakstu scenāriju, kas varētu pārvērsties aktierfilmā, – par to, kas mani interesē jau gana ilgi, varbūt līdz finišam nebūs apnicis.

Kāds jautājums?
Ko mūsdienās nozīmē būt vīrietim.

Un ko tas nozīmē?
Kad taisīšu filmu, sapratīšu.

Kādi ir lielākie izaicinājumi?
Neapmulst un neiedomāties, ka vīrietim jāpilda sievišķā funkcija. Man šķiet, galvenais ir atbildības uzņemšanās. Ja nepastāvēsi par savu ģimeni, kas tu būsi par vīrieti? Man šķiet, vīrietim jāspēj izaugt no vecāku tvēriena. Vēlamajā gadījumā tev ir gan tēvs, gan māte – ne tik daudz kā paraugs, bet lai vienā vai otrā pozīcijā nebūtu tukšuma, kas gadījumos, ja ir viens vecāks, aizpildīta abas. Jāiet savs ceļš, nevis jādarbojas vecāku noliktā trajektorijā. Ilgtermiņā gan mēs visi tomēr pildām dzimtas pasūtījumu. Ja tev ir bērni, tad esi atbildīgs – esi ģimenē, nevis mēģini sprukt projām vai izlaisties, nepildīt tēva lomu. Nepakļaujies sievas varai, esi viens no diviem varas centriem. Jau no dabas sieviete un vīrietis ir dažādi radījumi.

Tev ir patriarhāls ģimenes modelis?
Nē, bet arī matriarhāls tas nav. Ir jāsadarbojas. Mani reāli besī ārā, ka arvien biežāk parādās propaganda, ka visiem jābūt vienādiem. Tas taču būtu tik garlaicīgi!

Mēs kļūtu viens otram neinteresanti?
Vairs nebūtu strāvas. Tu taču zini, ka enerģija rodas starp pretstatiem.

Tas būs stāsts par cilvēku...
Jā, par vīrieti. Pretspēlētāji būs visādi sievišķā iemiesojumi, ieskaitot dabu, kas arī ir ļoti sievišķs spēks, – zeme, koki, reljefs, upes, ūdeņi.

Tas būs reālistisks vai ar maziem mitoloģiskiem piesārņojumiem?
Precīzāk vairs nevarētu pateikt!