"Te visas meitenes gatavojas sevi pārdot" - Marijai Naumovai skumji par Latvijas sievietēm

Jums deviņus gadus bija divas mājas – Latvijā un Francijā. Vai Parīze ir laba vieta ģimenei?
Raitis: – Laba vieta ģimenēm emigrācijā. Esi ārpus sava sociuma, tāpēc kopā turēšanās ir daudz ciešāka, grūtības satuvina.
Marija: – Domāju, lielākā daļa ģimeņu turas kopā tāpēc, ka jārisina kopējas problēmas, ļoti maz – uz mīlestības pamata.
 
It kā nav pareizi, vai ne?
Marija: – Bet tā ir! Ir ideāls, uz kuru tiekties, un ir realitāte. Diemžēl mēs maz zinām par to, kas esam; kas ir vīrietis, kas – sieviete. Pārsvarā būvējam ģimeni uz kaislības, pirmās ķīmijas vai labas audzināšanas pamatiem. Pieklauvēja bērniņš – jāprecas. Pēc tam viss pazūd – nelīdz ne kaislība, ne audzināšana.

Esi teikusi, ka ģimene, kurā augi, tika būvēta uz mīlestības pamatiem.
Marija: – Domāju, tur bija maisījums. Protams, mīlestība, arī abpusēja atkarība. Ticu, ka mēs cilvēkus satiekam ne jau tāpat vien. Jo tuvāki esam, jo lielāks uzdevums. No tāda viedokļa maniem vecākiem bija absolūti karmiskas attiecības – karmiskas atkarības, karmiska mīlestība un karmisks uzdevums. Viņi viens otram palīdzēja. Tur bija cieņa, viņi viens otram bija interesanti, vajadzīgi. Mīlestība? Ar gadiem, protams, kaut kas aiziet.

Jums ir karmiskas attiecības?
Marija: – Noteikti. Cik ātri tās veidojās, un kas notiek šobrīd...

Tas nozīmē, ka esat tikušies iepriekš?
Marija: – Man ļoti patīk šis stāsts – satiekas dvēseles, un viena saka: “Es gribu nākt uz zemes mācīties mīlestību.” Citas atbild: “Labi, mēs palīdzēsim!” Pirmā saka: “Es būšu tava māte un tevi atstumšu. Bet tev vajadzēs mani iemīlēt.” Otrā: “Es būšu tavs vīrs, mums būs liela mīlestība, bērni, būsim bagāti, bet es aiziešu pie tavas labākās draudzenes, atņemšu bērnus un padarīšu tevi par vainīgu. Bet tev vajadzēs mani mīlēt.” Trešā saka: “Es būšu tā draudzene...” Dvēsele, kura gribēja mācīties, pateica paldies, atnāca uz šo dzīvi un visu aizmirsa. Par manām un Raita attiecībām domāju – ja esam tik tuvi, tas noteikti ir karmiski. Tātad esmu to nopelnījusi (smejas).

Kā atceraties savu satikšanās brīdi?
Raitis: – Kā ļoti gaišu, vieglu. Tā tiešām bija kā atkalredzēšanās. Šķita, citādāk nevar, mums jābūt kopā. Ja tas ir abpusēji, tad, protams, turpinās un attīstās.

Tas bija kādā ballītē?
Raitis: – Jā, mani uzaicināja draugs, lai gan parasti uz tādiem pasākumiem neeju. Tāpat notika ar Mariju, kuru savukārt paaicināja draudzene. Sagadījāmies kopā vietā, kādas parasti neapmeklējam, visnotaļ cienījamā augstākās sabiedrības saietā.
Marija: – Pirmā tikšanās gan mums bija jau vairākus gadus agrāk. Tu gribēji pie manis pienākt, bet dzīves situācija bija cita...
Raitis: – Es līdz mūsu kopdzīvei izaugu. Lai attiecības varētu notikt, jābūt briedumam. Mēs abi ļoti esam neatkarīgi. Agrāk es diez vai pieļautu domu, ka varu dzīvot ar tādu sievieti. Jaunībā arī Marijas priekšstats par to, kādam jāizskatās vīrietim, bija cits. Un brīvības mīlestība bija lielāka. Satikāmies, kad bijām gatavi pielāgoties. Visu laulības laiku mēģinām atrast labāko modeli un apiet vietas, kur mūsu ego grib sevi parādīt.
Marija: – Mācāmies pieņemt otra cilvēka brīvību, nezaudējot savu.
Raitis: – Mariju visvairāk cienu par to, ka viņa redz, ko dara viņas ego, un spēj atkāpties. Es – tieši tāpat. Ego cīņās emociju karstumā tiek izteikts daudz lieku vārdu, svarīgi ir neapvainoties. Saprast otru, visas kopsakarības – ar to strādājam visu laiku. Paldies Dievam, tas ir interesanti.

Vai, kopā dzīvojot, arī pasaules uzskati izlīdzinās? Varbūt jāatsakās no kaut kā ļoti fundamentāla?
Raitis: – Jāvienojas par virzienu, dzīves jēgu. Pēc tam jāakceptē, kuru ceļu katrs ies. Tie var būt pilnīgi dažādi.

Tas jānoformulē vārdos?
Raitis: – Pieļauju, augstākās attiecībās cilvēki saprotas un var vienoties arī bez vārdiem.
Marija: – Man šķiet, ja kaut ko nevari pateikt, tas nozīmē, ka pats to īsti nesaproti. Es rakstu vēstules sev un citiem – uz papīra. Tas, ka mākam rakstīt, ir svēta lieta, dāvana – tā tu sakārto un maini domas. Manuprāt, viss noteikti jāizrunā.
Raitis: – Lielākās grūtības rodas tāpēc, ka vīriešu un sieviešu valoda radikāli atšķiras. Kad sāc argumentēt, notiek vārdu cīņas, bet, ja pieņem, ka otrs ir pilnīgi citādāks, veidojas dialogs – tiek noņemta čaula, nevajadzīgas emocijas, nepareiza uztvere. Tikai tā var saprast, ko cilvēks tev saka. Nianšu ir tik daudz, jānoņem maskas un jātiek līdz saknei. Jābūt ļoti lielai savstarpējai uzticībai.
Marija: – Un drosmei.
 
Pilnīga atklāšanās dara ievainojamu.
Raitis: – Pareizi Marija saka – bez drosmes to neizdarīsi. Mēs maināmies. Šodien esam pilnīgi citi, nekā bijām pirms divpadsmit gadiem, tāpēc uztvert otru caur tās dienas prizmu ir nepareizi. Cilvēkiem patīk atgādināt – atceries, toreiz biji tāds... Ja es tagad Marijai teiktu: “Ejam dejot līdz pieciem rītā!”, viņa atbildētu, ka negrib, jo ir nogurusi. Prasīt no otra to, kas viņā bija kādreiz, ir muļķīgi. Man patīk filozofa Erharda Tolles teorija par pain body – mūsu sāpju ķermeņiem, kas barojas no ciešanām, otra cilvēka negatīvās enerģijas, tāpēc mēģina viņu uzkurināt uz konfliktu. Satikšanās brīdī mūsu ciešanu ķermenis meklē, kam pieslieties, rast glābiņu. Tas īpaši raksturīgs sievietēm – atdosies vīrietim, un no šīs dienas viņas dzīve būs laimīga.

Grib ielīst paspārnē?
Raitis: – Jā, un viņai ir skaidrs priekšstats, kas vīrietim jādod. Sākumā pat prasa – tu man to iedosi? Jā. Vienmēr mīlēsi? Jā. Gatavosi brokastis? Jā. Kad sāk dzīvot kopā, sākas pretenzijas. Varbūt viņš vārdos pat nebija apsolījis, bet viņa pieņēma, ka tā būs. Taču viņš nemaz negrasījās darīt, jo nav tāds, kā tu sagaidi. Un tad sākas... Šķiet, tas ir pirmais iemesls, kāpēc jaunieši šķiras. Viņiem nez kāpēc šķiet, ka tas otrs var viņus glābt. No sāpēm, ciešanām. Mums visiem tā ir bijis.
Marija: – Ticu, ka mēs esam tā dvēselīte, apziņa, kas ir mūžīga, un tajā mēs esam viens. Tas ir tā – ja no vienas svecītes aizdedzinātu miljonu, visur būtu viena un tā pati uguns. Skafandrs sastāv no mūsu ķermeņa, pārdzīvojumiem, vēlmēm, pieredzes, bailēm, kas nāk arī no iepriekšējām dzīvēm. Kad satiekas divi cilvēki (jebkurās attiecībās), satiekas divas dvēseles, jo jūt radniecību. Cīņa notiek starp skafandriem, jo esam neizglītoti, vāji.

Esi teikusi, ka svarīgi ir darīt kopā. Pastaiga, slēpošana, teātris, šahs, brokastis...
Marija: – Iedomāsimies, ka kopdzīve ir skulptūra. Mēs nevaram to veidot, atrodoties divās dažādās vietās, tikai šeit, tagad un kopā.

Kāda būtu jūsu skulptūra - jūra vai pilsēta?
Marija: – Pilsēta noteikti ne, vairāk daba.
Raitis: – Nesen biju konferencē, kura tika skarta interesanta tēma – ka sociālie tīkli ir, lai apvienotu cilvēkus, kaut gan reāli notiek pretējais. Mēs apvienojamies tikai ar domubiedriem. Pats esmu izslēdzis cilvēkus, kuri runā par man nepieņemamām lietām. Viņiem Krievijā ir tāda ideoloģija, informācijas telpa, un viņi tam tic. Man ir sava telpa. Ja Marijai būtu pilnīgi cita telpa, mums nebūtu par ko runāt.
Marija: – Tā kā sociālajos tīklos neesmu, viņš nevar mani izslēgt.

Vai bija viegli pielāgoties Marijas sadzīviskajiem paradumiem, teiksim, ēšanas paradumiem?
Raitis: – Es pie plīts nestāvu, man saimnieciskā puse ir sveša, tāpēc – ko saimniece dos, to ēdīšu.
 
Jau pirms tam neēdi gaļu?
Raitis: – Jā, kādu gadu biju veģetārietis. Ja sagribas, ēdu, bet arvien retāk. Visi saka, ka Latvijā bez gaļas nevar, jo te ir auksti. Mums tā nav.

Zivis arī neēdat?
Marija: – Es vairs ne. Kādreiz sagribas ikrus.

Cik daudz ļaujat bērniem izvēlēties?
Marija: – Meita jau liela, mācās universitātē Dānijā, dzīvo komūnā. Viņiem pavārs atveda nesen nošautu alni un lūdza to sagriezt un pagatavot – lai saprot, kā gaļa nokļūst uz galda. Ramona teica: “Piecu minūšu laikā sapratu, ka neesmu gaļēdāja.” Man patīk doma, ka gaļa ir vajadzīga tiem cilvēkiem, kuri var paši nogalināt dzīvnieku, sagriezt, pagatavot... Bet ja tu to nevari, tad droši vien tā tev nav īsti vajadzīga. Artūrs gaļu neēd, bet ja viņam kādreiz sagribas, tad bioveikalā nopērku vistu, vāru zupu. Mēs arī sarunājam, lai viņš neēd gaļu ārpus mājas, jo nezinām, ar ko dzīvnieciņš, nabags, ticis barots, kādu enerģiju sevī nesis. Artūram garšo arī suši. Tā ir viņa izvēle – ko ēst.

Kā tu, Raiti, pieņēmi izvairīšanos no tradicionālās medicīnas?
Raitis: – Analīzes mēs taisām un neslimojam. Vitamīnus dodam, bet tie ir Marijas pārziņā – no ājurvēdas.
 
Uzticies Marijas intuīcijai?
Raitis: – Nezinu, kā būtu, ja gadītos nopietnas veselības problēmas. Redzu, ka Artūrs neslimo, kāpēc lai neuzticētos? Kad pa ziemu palikām Latvijā, tad gan šaubījāmies, domājām – kas būs ar bērna veselību. Visi ar to mokās, daudzi draugi tāpēc brauc prom. Artūrs ir ļoti sportisks, muskuļi attīstās brīnišķīgi, var likt par paraugu – tāds ir bērns, kurš neēd gaļu. Var jau būt, ka viņš ir izņēmums. Mums mājās ir arī klasiskās medicīnas zāles. Ja temperatūra būs pāri 40, ja vajadzēs, izmantosim tradicionālo.
Marija: – Mūsu ģimenē arī lielas problēmas ir atrisinātas ar ājurvēdu. Tāpēc arī Raita uzticība ir augusi. Bija konkrēts gadījums, kad nopietna slimība, pat ģenētiska, atkāpās, pateicoties ļoti vienkāršām lietām. Par to tradicionālie ārsti var tikai brīnīties. Bet vispār, ir svarīgi atrast labu speciālistu – tā ir veiksme, tāpat kā labu skolotāju, treneri. Diemžēl daudziem ārstiem ir tikai izglītība, bet tās nav ne dvēselē, ne galvā.

Raiti, tev sarunas ar Mariju, viņas zināšanas, ir palīdzējušas citādāk skatīties uz procesiem un cilvēkiem?
Raitis: – Tieši tā arī ir. Tā ir dzīves filozofija – kā tu izturies pret to, ko gribi darīt. Arī biznesā.

Par skaitļiem runājot, esi kļuvis veiksmīgāks?
Raitis: – Biznesmenim kontā skaitļu nav, nauda tiek ieguldīta. Veiksme ir, ja kaut ko izveido un panāc, lai tas darbojas, vienlaikus nepārvēršoties par biznesa vergu. Tā daudziem biznesa cilvēkiem ir ļoti liela problēma – viņš kaut ko rada, tas sāk augt, nest peļņu, bet nav noslīpēti procesi, un bizness paņem visu enerģiju. Tāpēc gadās, ka cilvēks pēkšņi visu pamet un aizbrauc dzīvot uz Margaritas salu – mūk pats no sevis. Laba skola man bija Francijā – cilvēki ir bagāti jau piektajā paaudzē, un viņu domāšana radikāli atšķiras no mūsu bagātnieku domāšanas. Viņi nekad nezīmējas ar to, kas viņiem ir, runā un domā par augstām lietām, kopj līdzcietību, vēlēšanos palīdzēt.

Ar ko īsti tu nodarbojies?
Raitis: – Mūsu bizness ir starptautisks – saistīts ar tūrismu, slēpošanu Francijā, Šveicē, Austrijā, Vācijā.

Visa ģimene esat slēpotāji?
Raitis: – Jā! Mazais labāk par visiem, ir talants, daudzkārt apbalvots.

Kur šobrīd ir lielais bērns?
Raitis: – Āfrikā. Ļoti askētiskos apstākļos, tāda izdzīvošanas skola.

Cik Ramonai bija gadu, kad pārbraucāt dzīvot uz Parīzi?
Marija: – Divpadsmit.

Tu, Raiti, zināji, kāds ir Marijas ego, turklāt viņai nebija pieredzes būt mammai...
Raitis: – Jā, bet es uzticējos. Varu noliekt galvu Marijas priekšā, kā viņa to izpildīja. Bravo!

Tu droši vien nezini visas asaras, ko Marija izraudāja.
Raitis: – Protams, nezinu! Es redzu rezultātu. Es ceru, arī Marijai tas bija tā vērts. Tas bija liels izaicinājums. Pat grūti teikt – vai uzticējos, tas tomēr bija jūtu uzplūds, tādā situācijā neko nerēķini. Īsti jau arī nebija variantu. Zināmā mērā mūsu pārbrauciens uz Parīzi bija saistīts ar Ramonu, viņai tur bija vieglāk. Sabiedrība Francijā ir maigāka nekā šeit, īpaši pret meiteni. Tēviem jāsaprot – kamēr tev nav meitas, tu vispār nesaproti, kas ir sievišķība, kas ir patriarhāts, kādas šeit ir vīriešu un sieviešu attiecības. Pirmajās klasītēs Ramonai nebija viegli – diezgan liels spiediens, klase nežēlīga, skolā daudz vardarbības. Tas viss ne pārāk labi atsaucās.
Marija: – Arī konkurence, kas šeit valda. Sieviešu vairāk nekā vīriešu, visas meitenes gatavojas sevi pārdot. Es sadedzinātu visus skaistuma žurnālus! Tagad novērtēju, cik laimīga mums bija bērnība, jo nezinājām, cik skaistas esam. Ja puisis, kurš mums patika, izrādīja simpātijas, bijām laimīgas. Tagad meitenes jau 13 gados domā par diētām, 5 – 6 gados par nagu lakām... Manuprāt, tas noteikti nav labi. Francijā ģērbjas vienkāršāk. Neteikšu, ka man jauniešu stils patīk, viņi aizgājuši par tālu. Ramonai jau tā dzīvē bijis pārāk daudz sarežģījumu. Kaut arī šodienas bērnam vecāku šķiršanās ir normāla parādība un arī otra ģimene nav jaunums, tomēr katram tas ir citādāk. Ramonas emocionālajai struktūrai tur bija vieglāk, vismaz par vienu cīņu mazāk.

Viņa izveidojās par citādāku cilvēku, nekā būtu te, Latvijā?
Marija: – Noteikti! Domāju, te viņa būtu emocionāli sakropļota.
Raitis: – Viņa tāda jau bija. Ramona ir ļoti nemateriāla, gaisīga, un šeit tādam cilvēkam ir grūti.
Marija: – Francijā ir lielāka sabiedrība, un tādiem cilvēkiem ir iespēja atrast kompāniju. Te 99 procenti ir tendēti uz materiālo.
Raitis: – Cilvēki citādāk domā – no izdzīvošanas viedokļa. Valsts nevar palīdzēt, nav garantiju, tāpēc bērnus mēģina izmācīt par ekonomistiem, juristiem. Nedod Dievs, kā mūsu Ramona – grib būt skolotāja.
Marija: – Viņa studē alternatīvo pedagoģiju. Ļoti lepojos ar viņas izvēli. Viņai tas patīk, turklāt Ramona labi apzinās, ka iepriekšējā pedagoģijas sistēma šodien vairs neder, tā ir jāmaina.

Jums nav žēl pamest attīstīto sabiedrību?
Marija: – Smejamies, ka mums nav sajūtas, ka būtu dzīvojuši Francijā. It kā būtu tur pavadījuši mēnesi. Lai veiksmīgi asimilētos citā sabiedrībā, tev jāaizmirst, kas biji agrāk. Mums nebija tāda uzdevumu. Un mums gandrīz nav reāli izveidot dziļas attiecības ar frančiem.

Tu, Raiti, esi no laukiem, augi deviņu bērnu ģimenē.
Raitis: – Tā ir, uzaugu Jaunpilī.

Puika būdams, ganīji 250 govis.
Raitis: – No divpadsmit gadu vecuma. Tā bija laba skola, izaugsmes laiks. Tolaik nepatika, gribējās dauzīties, tagad spēju novērtēt, cik daudz grāmatu tajā laikā izlasīju...

Un atbildība...
Raitis: – Milzīga! Lopi var aiziet mežā vai pie kaimiņa. Biju otrs vecākais. Brālis bija stipri vecāks, ātri aizgāja armijā. Visām māsām vārdi ir manis doti, vecāki atļāva – Ilze, Daina, Dace, Inga...

Visi tavu klasesbiedreņu vārdos?
Raitis: – Jā, man 2. klasē patika viena meitene. Kad piedzima māsiņa, iedevu viņai to vārdu.
Marija: – Ilzei?
Raitis: – Nē, nē... Es tev nevaru teikt.
Marija: – Nu, paldies...
Raitis: – Bija diezgan skarbi, tolaik deviņi bērni neskaitījās nekas tāds, ka būtu jāpalīdz. Vecāki strādāja fermā, jo tur vairāk maksāja, lai gan izglītība bija pilnīgi cita. Visu dzīvi cīnījās, lai mūs izaudzinātu, pabarotu. Protams, vecākie bērni gāja palīgā, citas iespējas nebija.

Paša nopelnītā nauda un darba sajūta rokās ir ļoti svarīga. Cik Artūram ir gadu?
Raitis: – Seši. Jā, mēs par to domājam. Dzīvojam Jūrmalā, tur var tirgot saldējumu, avīzes, darboties atpūtas biznesā.
Marija: – Ramonas pirmā darbavieta (viņai vēl nebija 16 gadu) bija Dzintaru koncertzālē par biļešu kontrolieri. Nebija viegli, Jaunajā vilnī jaunie krievi iet zālē ar kokteiļiem, bet nedrīkst. Katru vakaru, kad Ramona pārnāca, prasīju: “Nu, cik reižu tevi šodien atlaida?” “Kādas piecpadsmit...” Katrs esot biedējis: “Viss, rīt tu šeit nestrādāsi!” Arī Artūram nekas labs nespīd (smejas), būs jāstrādā.
Raitis: – Viņš jau tagad visu grib pats, grib sevi pierādīt. Tā mums ir laba skola – jāpiebremzē savas ambīcijas. Aizvakar viņam bija pirmais pirkums par savu naudu – burciņa sojas mērces, ne īpaši labas (smejas), bet ļāvām. Viņš ēd suši un gribēja tieši to. Mēs cenšamies ļaut viņam pieņemt lēmumus pašam. To attīstīja mana mamma, jo nebija laika ar mums auklēties, un tas ir ļoti vērtīgi. Padomju laikā viss bija pa plauktiņiem, tagad daudzi cieš no tā, ka izvēļu ir tik daudz.
Marija: – Šodien mazo bērnu problēma ir tā, ka viņi nekrīt – mamma vienmēr ir blakus. Bet – kā tad iemācīsies celties?

Tu esi pedantiska.
Marija: – Nu, jā. Brīvdienās salāti sagriezti lielos gabalos – gatavo Artūrs. Man gribas pateikt: “Smalkāk, lūdzu!” vai sagriezt pašai, bet burtiski turu ciet sev rokas. Ja savaldos un neaizrādu, ir kolosāla sajūta – jo esi spējis nepateikt, esi sevi uzvarējis. Un nekas – apēdam tos salātus, garšīgi. Ja sabojāšu viņa ticību saviem spēkiem – viss... Sīks moments, kas uz visu dzīvi var atņemt entuziasmu, drosmi darīt.
 
Tu, Raiti, kādu brīdi strādāji Jaunajā Rīgas teātrī?
Raitis: – Par skatuves strādnieku. Pēc pamatskolas pārbraucu uz Rīgu, mācījos Valsts tehnikumā, pa vakariem piestrādāju, jo naudas vecākiem nebija. Man ļoti patika. Starp citu, biju daiļlasītāju konkursa uzvarētājs Latvijas mērogā.

Atceries, kādu dzeju lasīji?
Raitis: – Bija vesela programma. Liels dzīves solis bija Čaka Vēlais viesis – poēma, veltīta pirmajam kritušajam latviešu strēlniekam. Skolotājs, kurš ar mani strādāja, mudināja: “Atrodi, kur viņš ir apglabāts.” Un es, savos sešpadsmit gados izlasījis, ka vēlais viesis, gars, lidoja uz vietu, kur dzīvojis, – vispirms pa Čaka, tad Salnas ielu –, tur aizbraucu, atradu viņa eventuālo māju, apstaigāju kaimiņus, taujādams, kur dzīvojis Jēkabs Voldemārs Timma. Atradu radiniekus – Ķikutus, starp tiem bija slavens profesors, ārsts, biju pie viņiem mājās. To atceroties, vēl tagad tirpas iet. Gribēju kļūt par aktieri, domāju par konservatoriju.

Kāpēc nekļuvi?
Raitis: – Domāju, ka biju pārāk vieglprātīgs. Varbūt bija par maz uzcītības un degsmes. Turklāt starp skatuves strādniekiem redzēju cilvēkus gados, ap četrdesmit, kuri katru gadu stājas konservatorijā un katru gadu izkrita (smejas). Redzēju aizkulises, to, kā teātrī viss notiek... Nemaz tik skaisti tas nav. Tad sākās juku laiki, vienā no pēdējiem iesaukumiem nonācu padomju armijā. Tur taisīju biznesu. Brālis bija Breša zemnieks, pasūtīja mašīnas, es Maskavā, zaldāts būdams, tās sadabūju, viņš pirka.

Pirmā lielākā nauda?
Raitis: – Es, puika, jau 24 gados biju nopelnījis ļoti daudz, kas varbūt nebija labi, jo tu jau vēl nesaproti, kas tas vispār ir. Tad bija kļūdas, nepareizi lēmumi, nepareizie cilvēki. Bet, pateicoties tai skolai, tagad ir sapratne par dzīvi. Tas ir galvenais.
 
Ja neiznīcināja, kļuvi stiprāks?
Raitis: – Tas ir viens no galvenajiem manas dzīves moto. Viedums nāk no katras cīņas. Jautājums – kāpēc esi izdzīvojis tu, bet cits tāds pats – nav. Man patīk filma "Mans tēvs baņķieris" – mēs šo ceļu gājām paralēli. Vienkārši – viens iztur, otrs ne.
Marija: – Kad Raitis noskatījās filmu, manis nebija mājās. Atnāku – viņam acīs asaras.
Raitis: – Jaunā paaudze par to neko nezina, paldies Dievam. Var just, cik tīri viņi ir. Ap mani ir daudz cilvēku ap trīsdesmit – brīnišķīga sajūta! Ar viņiem ir daudz vienkāršāk, nav bagāžas no padomijas laikiem, ir valodas, plašs redzējums. Latvijas problēma ir provinciāla domāšana, sevišķi mūsu paaudzē.
 
Vai jūsu ģimenē sadzīvo latviskā un krieviskā mentalitāte?
Raitis: – Mājās runājam krieviski.
Marija: – Raitis ar bērniem – latviski, es – krieviski.

Tu piegāji pie Marijas, sāki runāt krieviski...
Raitis: – Teicu, ka neprotu krievu valodu (smejas).
Marija: – Viņš arī teica, ka nezinot, kas esmu. Nezin kāpēc visi mani pazīst, bet viņš ne. Tā bija viņa spēle.

Mentalitāti nācās pieslīpēt?
Marija: – Raitis tik daudz ir dzīvojies pa Krieviju, kā arī dzīvojis Anglijā, viņam, tāpat kā man, ir kosmopolītiska domāšana... Teiksim tā – mums ir līdzīga padomju mentalitāte. Viņš nebija ieslodzīts Latvijas teritorijā un saistīts tikai ar latviešu sabiedrību, viņa uztvere ir plašāka.
Raitis: – Mēs abi esam lieli Latvijas patrioti. Vecā ideoloģija tika sagrauta, varam brīvi izvēlēties, nav valsts uzspiestās. Francijā dominē katolicisms, kas spiež visus sabiedrības locekļus dzīvot atbilstīgi tam, nepieņemot atšķirīgo.

Jūs arī laulājāties katoļu baznīcā.
Raitis: – Jā, bet esam atvērti arī daudz kam citam. Latvijā cilvēks var sākt no baltas lapas – kā pasaule ir uzbūvēta, kas ir Dievs, kādas ir reliģijas, salikt visu kopā un izvēlēties to, kas viņam ir piemērots. Tas ir brīnišķīgi.
Marija: – Latvija un Lietuva ir unikālas, jo tiek uzskatītas par ezoteriskākajām valstīm pasaulē. Uz nepilniem diviem miljoniem ir viss – Austrumu filozofija, budisms, sūfisms, islāms. Un tas ir skaisti.

Raiti, ko tevī mainīja Marijas mūzikas dzīve?
Raitis: – Man ir patīkami komunicēt ar mūzikas pasaules cilvēkiem, es viņus saprotu, jūtu, uzticos.

Tev viņi nešķiet liekēži, dienderi?
Raitis: – Īsti mūziķi diendienā tā pelna savu maizi. Viņi nav liekuļi, ir tīrāki.
 
Viņos ir mazāk aprēķina?
Raitis: – Tur jau tā lieta! Viņi nes ziņu sabiedrībai, attīra no ikdienas. Tā ir viņu sūtība. Marija ir izcils paraugs, kā no skatuves lielo Dieva mīlestību var aiznest līdz cilvēkiem. Viņa uz skatuves mainās, jo strādā jau citā dimensijā.

Tu Mariju atbalsti?
Raitis: – Protams! Jo zinu, ka viņa atbalsta mani. Man kā vīrietim laulībā ir ļoti svarīgi, ka sieva man tic. Tu zini, ka ir vieta, kur atgriezties, arī tad, ja nebūsi veiksmīgs. Ošo saka, ka ģimene izveidojās pirmatnējos laikos, kad viens bez otra nevarēja. Vīrietis medīja, sieviete sēdēja pie pavarda, auklēja bērnus. Tagad viņa visu var pati, un viņš kļūst nevajadzīgs. Bomži pārsvarā ir vīrieši, dzīves pabērni, kuriem zudusi vieta, kur būt. Sievietes ir daudz izglītotākas, stiprākas. Marija sievišķo paceļ augstāk par visu. Nevis karjeru, skatuvi, draudzenes, draugus, sabiedrisko dzīvi vai pašapliecināšanos, bet ģimeni. Viņa pirmām kārtām ir sieviete, māte. Un es par to neesmu bildis ne pušplēsta vārda.

Varbūt tu klusējot esi tā ieregulējis.
Raitis: – Domāju, ka tas vienkārši viņā ir. Māte Marija – kā pati dzied.
Marija: – Pateicos Raitim, jo daudz ko esmu iemācījusies no viņa. Arī mēs reizēm nonākam ne pārāk patīkamās situācijās, tad palīdz viņa ticība ģimenei. Tas ļoti ātri visu atrisina. Paldies Dievam, tādu krīzes situāciju nav bijis daudz, un tās nav ilgstošas. Tas ir normāli – lai tiktu nākamajā līmenī, jāiziet no šā.

Kas, jūsuprāt, ir mīlestība?
Marija: – Pirmām kārtām – brīvība, kad esi pilnībā atvērts Visumam. Brīvs no sāpēm, bailēm. Mūsu attiecības ir mācību stunda, kaislība, egoisms, bijušo situāciju atrisināšana. Tie, kas mīl, nāk viens otram tuvāk, lai mācītos mīlestību.
Raitis: – Savu tuvāko, sievu vai vīru, tu redzi tik tuvu, ka pilnīga mīlestība ir gandrīz visgrūtākais. Tu zini visu – katru viņa krācienu, durvju sitienu, katru nomesto zeķi, katru viņa domu tu zini! Tad jāmācās nenosodīt, netiesāt. Tā ir mīlestība, un to mācīties ir dzīves ceļš. To ejam maziem soļiem. Citreiz redzi, cik vājš vēl esi, cik neizglītots un sīks, vari atkrist atpakaļ absolūtā muļķībā. Ar kaislību mīlestība vispār nav saistīta. Kaislība cilvēkus satuvina īslaicīgi.
Marija: – Kad iemīlamies, mūsos atveras labākais. Tā ir kā gaisma. Tev ir spārni, tu lido, nevajag ne gulēt, ne ēst. Diemžēl tas ir īss brīdis, pēc tam atkal aizveramies. Tāpēc mums tā gribas iemīlēties, atgriezties pie sevis. Un nekas labāks nevar būt!