Kā komunistu cenzūra to pieļāva? Viegla erotika un leģendārās "Kaukāza gūsteknes" zeķbikses

Tieši pirms 50 gadiem, 1967. gada 3. aprīlī, vienlaikus 53 Maskavas kinoteātros notika Mosfiļm jaunās komēdijas Kaukāza gūstekne jeb Jaunie Šurika piedzīvojumi pirmizrāde. Būtībā tas bija turpinājums ārkārtīgi populārajai filmai Operācija I un citi Šurika piedzīvojumi, kas uz ekrāniem bija parādījusies pāris gadu iepriekš un ko veidoja trīs atsevišķas daļas.

Mūsdienās atklājas tādas aizkulišu detaļas un intrigas, ka atliek vien pabrīnīties. Laikam šai filmai stāvējis klāt kāds labais gars, citādi padomju cenzūra vai aktieru zvaigžņu slimība būtu šo spožo ideju nogremdējusi.

Kur palika sniega cilvēks?

Pēc pirmās filmas par Šuriku – viņu atveidoja Aleksandrs Demjaņenko – skaļajiem panākumiem tās scenārija autori Jakovs Kostjukovskis un Moriss Slobodskis aši vien sacerēja jaunus Šurika piedzīvojumus un jau 1965. gada jūnijā scenāriju ar darba nosaukumu Šuriks kalnos iesniedza izskatīšanai kinostudijā. Jaunajai filmai bija iecerētas divas daļas. Pirmajā (Kaukāza gūstekne) bija stāsts par studenti Ņinu, kas atbrauc viesos pie radiem uz Kaukāzu, un tur viņu nolaupa vietējais priekšnieks. Otrā daļa Sniega cilvēks un citi vēstīja par zinātnisko ekspedīciju, kas kalnos meklē sniega cilvēku, ko patiesībā, slēpdamies no milicijas, imitēja slavenā trijotne Gļēvulis, Mūlāps un Rūdītais (Трус, Балбес, Бывалый – krievu val.); beigās Šuriks un Ņina viņus atmasko. Taču nākamajos mēnešos scenārijs darba gaitā tika pārveidots un galu galā grozījās tikai ap meitenes nolaupīšanu. Tāds arī tika apstiprināts.

Taču problēmas ar to tikai sākās. Jau pašā sākumā divi būtiski svarīgi aktieri – Jurijs Ņikuļins (Mūlāps) un Jevgeņijs Morgunovs (Rūdītais) – atteicās piedalīties filmā, jo scenārijā viņiem daudz kas šķita pārāk uzspēlēts. “Tā ir spekulācija ar trijotni,” neapmierināts bija Ņikuļins. Režisoram Leonīdam Gaidajam vajadzēja krietni nopūlēties, lai pierunātu viņus filmēties. Viņš apsolīja, ka kopīgiem spēkiem viņi pārveidos scenāriju un ka aktieri varēs ieviest daudz pašu izdomātu triku.
Patiesībā pēc Operācijas I aktierus, kas bija kļuvuši neticami populāri, piemeklēja zvaigžņu slimība, un bija aizvien grūtāk atrast ar viņiem kopīgu valodu. Filmas uzņemšanas darbinieki atcerējās, piemēram, Morgunova izdarības – viņš varēja vienkārši atteikties filmēties darba dienas vidū, tāpēc viņa vietā nācās stāties kādam pēc auguma līdzīgam dublierim. Ļoti grūti padevās pakaļdzīšanās ainas. Gaidajs visu laiku nervozēja: “Nav smieklīgi!” – un atmosfēra uzņemšanas laukumā bija nokaitēta. Kad vienos naktī visi skatījās nofilmēto materiālu, Morgunovs jau tā nervozo situāciju uzkurināja vēl vairāk: “Gaidaj, tu neķer peles!” Režisors ļoti apvainojās. Par spīti daudzu pūlēm abus salabināt, viņi izlīga tikai pēc 27 gadiem – Trīs aktieru muzeja atklāšanā. Morgunovs drīz pēc filmas sastrīdējās arī ar Ņikuļinu, un viņi vairs nekad netikās un nesarunājās.

Īstenībā strādāt ar Gaidaju uzņemšanas laukumā bija viegli, jo režisors ļoti atbalstīja improvizāciju un radošo nepakļāvību. Viņa  veicināšanas balvas arī bija iekārojamas – šampanieša pudele par katru izdomāto triku. Stāsta, ka filmas beigās Ņikuļins bija nopelnījis 24 pudeles, Morgunovs – 18, bet Georgijs Vicins (Gļēvulis) tikai vienu, jo viņš bija atturībnieks – šampanietis viņu nevilināja. Faktiski Vicinam bija liela problēma, kad vajadzēja tēlot alus dzeršanu. Sākumā viņš alus vietā dzēra mežrozīšu tēju, bet tas neizskatījās reāli, jo trūka putu. Sestajā filmas dublī galu galā Vicins iztukšoja alus kausu – māksla prasa upurus! Taču kopumā aktieris izdomāja ne mazāk triku kā viņa kolēģi, piemēram, kad pārējie Gļēvuli izmantoja durvju izsišanai un viņš pa tām ielidoja, viņš iesaucās: “Sargieties!” Vēl viena viņa improvizācija – dzenoties pakaļ Ņinai, Gļēvulis nobīstas un ar spiedzienu palecas, ieraugot zemē viņas nokritušo lakatu. “Bet mans vismīļākais izgudrojums – tas ir stāvēt līdz nāvei. Atcerieties, kad mēs trijatā, sadevušies rokās, nostājāmies uz ceļa priekšā Ņinai? Un es raustos konvulsijās starp Morgunovu un Ņikuļinu. Lūk, man vienmēr visi šo ainu atgādina,” atzinās Vicins.

Pēc sākotnējās ieceres filmai vajadzēja sākties tieši ar slaveno trijotni. Vispirms pie sētas pieiet Gļēvulis, nedroši uzvelk burtu Х un, bailīgi apkārt skatīdamies, aizbēg. Tad parādās Rūdītais un pārliecināti uzraksta У. Pamanījis iespējamo pārkāpumu, milicis jau ķeras pie svilpes, taču nesatraucamais Mūlāps pieiet pie sētas un pabeidz frāzi – …дожественный фильм (mākslas filma). Taču šo sākuma momentu izgrieza– cenzūrai nepatika tāds huligānisms.
Tā filmas sākumā parādījās Šuriks uz ēzeļa.

Ēzeļmāte Ļusja un moskvičs

Kaukāza kolorītu filmā palīdzēja piešķirt Šurika uzticamā četrkājainā pavadone – ēzeļmāte Ļusja. Dzimusi 1948. gadā Vidusāzijā, Ļusja debitēja Kaukāza gūsteknē skaistajā 18 gadu vecumā, turklāt uzreiz tika pie galvenās lomas. Pēc filmēšanās viņa tika nodota Simferopoles zooparkā un veiksmīgi turpināja savu kinoaktrises karjeru – 2000. gadu sākumā filmējās seriālā Specnaz un 2005. gadā filmā Devītā rota. Diemžēl pēc diviem gadiem Ļusja beidza savas zemes gaitas, sasniegusi 59 gadus. Ēzeļiem tas ir liels vecums – šo dzīvnieku mūžs ilgst vidēji 30–40 gadu. Tiesa, Simferopoles zooparkā joprojām dzīvojot Ļusjas dēls Seņa, bet viņš gan uz kinoprovēm neesot aicināts.

“Nomocījāmies mēs ar to spītīgo dzīvnieku. Kad vajag iet – stāv, kad jāstāv – iet. Leonīds Gaidajs ļoti uzmanīgi izturējās pret ēzeli, teica, ka Bībeles dzīvnieks, tāpēc biedri aktieri, esiet akurāti,” atcerējās aktieris Vladimirs Etušs (biedrs Saahovs). Ļusja atsaucās tikai Aleksandram Demjaņenko (Šurikam), kurš viņu sauca par ausaino, un Natālijai Varlejai (Ņinai). Viņi abi lutināja ēzeli ar cukura graudiņiem. Uz filmēšanās beigām ēzeļmāte jau staigāja pakaļ Šurikam kā aste.
Epizode, kurā tika filmēta ēzeļa ietiepība, pilnībā atbilda Ļusjas raksturam. “Ilgi pierunāja ēzeli pastāvēt, bet viņš, gudrs lops, zina, ka Saškam kabatā cukurs, un tik skrien viņam pakaļ. Kādas 30 reizes filmēja. Aleksandrs pat pārvilka bikses, lai cukura smaržas nebūtu. Bet dzīvnieks neatstājās!” stāstīja Etušs. “Nolēma filmēt citu epizodi. Tad tas lops aizaulekšoja kaut kur aiz pagrieziena. Pēc sekundes bija dzirdams trieciens, ēzeļa kliedzieni un aurošana. No pagrieziena izskrēja saniknotu biedru grupa, kuri pieprasīja atlīdzināt zaudējumus par sabojāto moskviču. Tomēr, kad viņi ieraudzīja mūsu trijotni – Vicinu, Morgunovu un Ņikuļinu –, sāka smaidīt, paprasīja autogrāfus, un incidents bija izsmelts.”

Vienkārši virves dejotāja

Nataļjas Varlejas negaidītās spējas likt kustēties ēzelim jau pirmajās kinoprovēs bija viens no bonusiem, kāpēc galvenajai lomai izvēlējās tieši viņu. Patiesībā Ņinas lomas tēlotāja kļuva par milzīgu problēmu, kad vajadzēja to atrast. “Meitenei jābūt tādai, kas momentā pievērš sev uzmanību,” – tāds bija režisora stingrais uzstādījums. Asistenti veda fotogrāfijas no visām PSRS malām, bija vairāk nekā 500 fotoprovju, kurās piedalījās arī jau slavenas jaunās aktrises.
Galu galā studentes, komjaunietes un sportistes Ņinas lomai izvēlējās nevienam nezināmu Maskavas cirka virves dejotāju Nataļju Varleju. “Viņa neko nemācēja darīt kino, bet viņai bija dabas dots mākslinieciskums, kam pa spēkam daudz kas,” vēlāk stāstīja Gaidajs. “Turklāt viņa lieliski izpildīja visus trikus, bet to filmā nebija maz.”

Jā, triku epizodes Varlejai izdevās viegli, bet tēlošana prasīja lielu piepūli. Filmā viņas balsi tā arī nedzirdam – viņas tekstu ierunāja populārā aktrise Nadežda Rumjanceva, bet Dziesmu par lāčiem viņas vietā izpildīja slavenā sešdesmito gadu estrādes dziedātāja Aīda Vediščeva.
Filmēšanas grupa ar dažādiem paņēmieniem centās palīdzēt jaunajai aktrisei iejusties Ņinas tēlā. Viena no grūtākajām ainām, ko ilgi mēģināja, bija… smiešanās par Šuriku, kurš ielīdis guļammaisā no nepareizās puses. “Mēģinājumā es smejos, sāk filmēt – man aizkrīt. Un tad Gaidajs sarunāja ar Morgunovu. Viņi nostājās aiz kameras un vienlaicīgi ar komandu “Motoru!” pacēla kreklus un pakasīja vēderus. Redzot Morgunova milzīgo vēderu un Gaidaja iekritušo, man sākās histērija,” atcerējās aktrise. “Runājot par manām attiecībām ar trijotni – viņi man ļoti palīdzēja, bet bija arī lieli huligāni. Es biju jauna, kautrīga. Kad viņi mani kadrā nesa maisā, tad tā knaibīja un kutināja, ka es no smiekliem vienkārši raudāju... maisā.”

Varleja stāstīja: “Aiz manas varones piedzīvojumu viegluma un jautrības slēpās smags darbs un nebeidzami mēģinājumi. Visus trikus es izpildīju pati – niru ūdenī, traucos mašīnā. Man tolaik bija 19, un es neaizdomājos par risku.” Tomēr risks bija liels. Piemēram, epizodē kur Ņina mašīnā brauc virsū savu vajātāju dzīvajai ķēdei, kas aizšķērsojusi viņai ceļu, vajadzēja asi nobremzēt pie līnijas pirms kinokameras. Mēģinājumos viss izdevās, bet filmējot pēdējā brīdī bremzes nenostrādāja – mašīna apstājās tikai dažus centimetrus no operatora. Kadrā, kur Ņina izlec pa Saahova vasarnīcas logu, patiesībā aktrise lēca no filmēšanas autokrāna no liela augstuma un karājās tievā virvē, kas stipri šūpojās. Viņa varēja atsisties pret krānu vai sienu.

Tiesa, režisors ļoti rūpējās par jauniņo aktrisi un lieki neriskēja ar viņu. Piemēram, epizodē ar peldēšanos Gaidajam bija iecere, ka Ņina, pirms lēkt ūdenī pakaļ Šurikam, sākumā jās ar zirgu, tad ar ēzeli. Kad Varleja visas grupas acu priekšā nokrita no zirga, režisors šo domu atmeta. Vēl vairāk – viņš gribēja, lai ledainajā ūdenī lec dubliere, nevis Varleja. Taču viņa pati kategoriski noraidīja kaskadieri, un tad pieteicās kāda peldētāja, kas teicās esam sporta meistare. Izrādījās, viņa tikai ļoti gribēja filmēties un peldēt neprata nemaz – šo sporta meistari nācās glābt, lai viņa nenoslīktu. Galu galā Varlejai pašai atļāva nolēkt no klints.
“Starp citu, man vairāk palikusi atmiņā nevis pati peldēšana, bet tas, kā mēs ar Sašu Demjaņenko sēžam pēc peldes un drebam,” atminējās Varleja. “Drebam pa īstam. Mums ekrānā vajadzēja izskatīties slapjiem, bet diena bija karsta – mitrums no mums momentā iztvaikoja. Tāpēc mūs aplēja ar ūdeni no upes, bet tajā bija tikai septiņi grādi. Pēc šīs eksekūcijas man ielēja spirtu un lika izdzert, lai nesaslimtu. Kā es tiku līdz tūristu bāzei, kur mēs dzīvojām, neatceros.”

Nataļja Varleja visu filmēšanas laiku vadāja sev līdzi 290 kilogramu smagu cirka iekārtu cerībā, ka darba pārtraukumā varēs mēģināt, jo viņai ļoti gribējās atgriezties cirkā. Taču pēc filmas iznākšanas uz ekrāniem un slavas visas Padomju Savienības mērogā viņas ceļš veda uz teātra studijām un darbu teātrī un kino.

Biedrs Ohohovs, atvainojiet – Saahovs

Par lielu aktierisko veiksmi filmā atzīts Vladimira Etuša darbs biedra Saahova lomā, lai gan arī attiecībā uz viņu režisoram nācās piestrādāt, jo viņa un aktiera priekšstati par tēlu nesakrita.
“Gaidajs gribēja, lai Saahovs būtu groteska, parodija. Es sapratu viņu, bet nevarēju piekrist,” atcerējās Etušs. Viņa izjūta teica, ka Saahovs visvairāk baidās zaudēt savu svarīgumu, nopietnību un priekšnieka krēslu. Galu galā viņi ar režisoru vienojās, ka Saahovs būs “mazkustīgs, nopietns, norūpējies par sava tēla saglabāšanu”. Viena no spilgtākajām epizodēm šajā kontekstā – kad Saahovs ieiet pie Ņinas kā līgavainis, bet viņa tam uzgāž uz galvas paplāti ar cienastu. Režisors piedāvāja šajā epizodē maksimumu komiskuma, bet aktieris palika pie nopietnības.

“Mana vienīgā piekāpšanās bija sarkanā neļķe aiz auss manam varonim, kurš arī ar vīnu nolietā baltā uzvalkā, sprauslojot no vīna šalts fizionomijā, palika uzticīgs pats sev,” atzina Etušs.
Spārnotās frāzes “Шляпy сними!” (cepuri noņem!), “studente, sportiste, komjauniete” un citas radās filmēšanās gaitā. Daudz vēlāk Etušs atzinās, ka lomas raksturu kopējis no kāda laba paziņas, kurš dzīvoja vienā no Kaukāza republikām. “Es skatījos viņā kā spogulī, tikai ļoti uztraucos, ka viņš sevi pazīs un var apvainoties. Pēc filmas noskatīšanās paziņa man teica: “Cik līdzīgi, a? Cik līdzīgi! Es pats tādus pazinu, tagad dzīvo pie mums Kalnu Karabahā,” smējās aktieris, priecīgs, ka kaukāzietis sevi šajā tēlā nesaskatīja. Etušs arī stāstīja, ka draugi pēc filmas viņu brīdinājuši uz Kaukāzu nebraukt – viņu tur novākšot. Aktieris nolēmis to pārbaudīt Maskavas tirgū, un tur visi kaukāziešu tirgotāji ņēmušies viņu slavēt un cienāt.

Interesanti, ka Etuša varoņa vārds bija liels klupšanas akmens un ieguva Saahova uzvārdu tikai pirms paša filmēšanas sākuma. Pēc scenārija bija paredzēts biedrs Ohohovs, taču atklājās, ka Kultūras ministrijā augstā amatā strādā kāds Ohohovs, kurš pieprasīja nekavējoties nomainīt negatīvā varoņa uzvārdu. Turklāt tolaik Kabardiešu-Balkāru APSR (Ziemeļkaukāzā) valdību vadīja Aslanbi Ahohovs.
Taču, kad filma jau bija gatava, arī Saahova vārdu pieprasīja nomainīt, jo atcerējās, ka Mosfiļm partijas organizācijā atradās augsts ierēdnis ar ļoti līdzīgo uzvārdu – Saakovs. Lai izbēgtu no skandāla, Gaidajam piedāvāja nosaukt biedru citā vārdā un filmu pārskaņot. Tas prasītu lielus izdevumus, un Gaidaju ne pa jokam pārņēma panika. Izglāba Ņikuļins. Kādu dienu, būdams pieņemšanā pie leģendārās kultūras ministres Jekaterinas Furcevas, viņš tā, starp citu, izstāstīja šo gadījumu, proti, ka viena cilvēka ambīciju dēļ nu nāksies kavēt kinostudijas ražošanas plānu un tērēt valsts naudu. Furceva saniknojās: “Bet ja viņu nosauktu par Ivanovu? Mums Kultūras ministrijā ir 180 Ivanovu! Un ko tagad? Muļķi nedrīkst saukt par Ivanovu? Atstāt, kā ir!” Ministre tajā pašā dienā piezvanīja uz kinostudiju un aizliedza pārskaņot filmu. Tā Saahovs palika Saahovs.

Ar Brežņeva svētību

Pēc uzņemšanas grupas domām, filma bija tik izdevusies, ka noteikti pārspētu Operāciju I visos rādītājos. Tomēr pēc pirmās noskatīšanās Valsts Kinematogrāfijas komitejā jeb Goskino – galvenajā cenzūras orgānā – tās priekšsēdētājs Aleksejs Romanovs uzbruka režisoram un scenāristiem ar apvainojumiem par pretpadomju propagandu. Cenzūrai nepatika ne joki, ne dziesmas, ne vieglprātīgais stils, ne filmā skarto problēmu nopietnība. Cenzūrai vispār nepatika nekas. Un šajā situācijā bija vienkāršāk nolikt filmu plauktā un atzīt pilnīgu fiasko, nevis iet šīs kritikas pavadā un pārvērst spožu komēdiju vājā tās atspulgā.

Tika kritizēti pat Dziesmas par lāčiem vārdi. Sākotnēji bija teksts, ka lāči kasa muguras pret zemes asi (“Kas – viņiem ir blusas?” cenzūra pratināja), to nācās pārmainīt – ka viņi berzējas gar asi. Dziesmu Ja es būtu sultāns vispār lika izmest, tomēr, kad autori izņēma pantiņu par alkoholu (tekstā apcerēts: ja katra no trim sievām ielietu pa 100 gramiem), tomēr to atļāva.
Scenārists Kostjukovskis atcerējās, cik ilgi viņu mocīja par filmas fināla frāzi: “Lai dzīvo padomju tiesa, pati humānākā tiesa pasaulē!” Tā tika uztverta kā ņirgāšanās par padomju tiesu sistēmu. Tikai tad, kad scenārists piedāvāja padomju nomainīt ar mūsu, ierēdņi atviegloti uzelpoja. “Lūk, par kādām muļķībām tika tērēti pēdējie dārgie smadzeņu resursi,” sacīja Kostjukovskis. “Tomēr, par spīti patērētajiem nerviem, strīdiem un skandāliem, šo laiku atceros kā laimīgāko savā dzīvē.”
Bet kurš tad bija tas labais gars, kas pavērsa notikumus labvēlīgā gultnē, ļaujot filmai nonākt pie skatītāja? Kā izrādās – Brežņevs.

Reiz uz Brežņeva vasarnīcu vajadzēja nogādāt kādu svaigu komēdiju, un tad kāds, uzņemoties risku, nosūtīja izbrāķēto Gaidaja filmu. Brežņevam tik ļoti patika Kaukāza gūstekne, ka viņš to brīvdienās noskatījās vairākas reizes un parādīja arī kaimiņos dzīvojošajiem Centrālkomitejas politbiroja locekļiem. Pēc tam viņš, sajūsmināti citējot veiksmīgās replikas no filmas, telefoniski apsveica Romanovu ar kārtējo padomju kinematogrāfa sasniegumu, atcerējās scenārists Jakovs Kostjukovskis. Romanovam nekas cits neatlika – vajadzēja filmu palaist uz ekrāniem.
Tomēr Goskino pacentās nepieļaut filmas turpinājuma uzņemšanu. Reti kurš zina, ka scenāristi jau bija izstrādājuši sižetu nākamajai filmai. Biedrs Saahovs nonāk cietumā, kur kļūst par nometnes pašdarbības pulciņa vadītāju; pēc ilgā ieslodzījuma viņš iznāk brīvībā un cer atjaunot savu karjeru, bet viņa amatā jau ir… Ņina.
Kaukāza gūstekne kļuva par sezonas favorīti, 1967. gadā ieņēma pirmo vietu kinoteātros – to noskatījās 76,54 miljoni cilvēku.

Nevar sadalīt slavu

Neraugoties uz panākumiem, Kaukāza gūstekne kļuva par pēdējo Leonīda Gaidaja filmu ar viņa izdomāto trijotni (pēc tam viņus vēl filmēja citi režisori). Kamēr kolēģi apbrīnoja šo izdomu – šos tipus, ar kuriem pietiktu vēl daudzām filmām, – Gaidajs mēdza atteikt, ka materiāls ir “atstrādāts, ekspluatēt bez atkārtošanās vairs nav iespējams”. Daudz vēlāk viņš atklāja īsto iemeslu – grupā bija sākusies šķelšanās.
Ar Morgunovu režisoram vienmēr bijušas saspīlētas attiecības, jau iepriekšējās filmās. “Kaukāza gūsteknes uzņemšanā notika ČP, kas arī kļuva par noslēguma akordu kopīgam darbam,” atcerējās Gaidajs. “Morgunovs ieradās uz filmēšanos ar pielūdzējām. Es saku grupas direktoram: “Aizvākt visus nepiederošos no laukuma!” Morgunovs man metas virsū teju ar dūrēm. Paņēmu režisora scenāriju un Morgunova acu priekšā izsvītroju visas ainas ar viņu. Bet nebija vēl nofilmēts diezgan daudz. “Viss,” saku direktoram. “Sūtiet Morgunovu uz Maskavu. Viņš vairāk nefilmēsies.” Tā mana trijotne izjuka... Principā vēl varēja filmēt. Man bija dažādas idejas...”

Arī pats Morgunovs savulaik atzina: “Es pats izjaucu šo trijotni, un tas notika netīšām. Lieta tāda, ka mums ar Vicinu radās tādas aizdomas, ka Gaidajs ļoti lielu uzmanību kadrā atvēl Jurijam Ņikuļinam. Ņikuļinu filmē, Ņikuļinu aptekalē, bet mēs ar Vicinu paliekam malā. Es teicu: “Ļoņa, vai nu mēs strādājam trijatā, vai arī es uzskatīšu sevi par izstājušos.” Viņš atbildēja: “Nu, ja tu gribi aiziet – ej. Es atradīšu citu”. Citu viņš neatrada... Viņš bija ļoti miermīlīgs cilvēks – vārda tiešā nozīmē. Pieļāvīgs un ļoti simpātisks. Bet tā nu gadījās – es esmu principiāls cilvēks, un man nekādas autoritātes neeksistē.”
Šķiet, ka lielākās pretenzijas vai nenovīdība Morgunovam bija pret Ņikuļinu, nevis režisoru. “Ņikuļins ļoti daudz runā par to, ka viņš izdomāja viens. Bet tur visi izdomāja,” Morgunovam bija iebildumi par triku autortiesībām. Piemēram, viņš apgalvoja, ka triku ar kājas pakasīšanu izdomājis operators Konstantīns Brovins, bet Ņikuļins stāstīja, ka to viņam savulaik atklājusi kāda cirka darbiniece un viņš gaidījis piemērotu komēdiju, kur to ielikt. Starp citu, šis triks nav uztaisīts ar montāžas palīdzību – zem segas bija paslēpts liliputs.  
Uz ekrāna ar milžu spējām, dzīvē – ar liliputiskām vājībām, taču savu darbu komanda paveica. Labākais apliecinājums – Kaukāza gūstekne ir sagūstījusi visus un uz visiem laikiem.