Prom no augstiem papēžiem un mākslīgajām skropstām. Saruna ar aktrisi Zani Daudziņu

Daudzi, kuri pazīst Zani, apgalvos, ka maigāku un draudzīgāku cilvēku par viņu ir grūti atrast. Tomēr savu krampi viņa ir nodemonstrējusi, iegūstot divas augstākās izglītības – vienu Latvijas Universitātes filologos, otru Kultūras akadēmijas aktieros.

Un vēl kāda ne līdz galam apjausta varonība – dzīvot blakus izcilajam Jaunā Rīgas teātra aktierim Vilim Daudziņam, pašai savu slavu sakasot it kā pa saujiņai, bet vienlaikus paceltu galvu spēlējot apvienības Panna izrādēs Bruņota un bīstama, Tāda es esmu un nu arī Saimnieks meklē saimnieci. Aprīlī tā būs skatāma Rīgā, kultūras namā Ziemeļblāzma, Mālpilī un Līvānos, bet vasarā arī uz brīvdabas skatuvēm.

Gavēnis katram savs

– Ar izrādi "Tāda es esmu" tu gan smīdini, gan radi kopības izjūtu.
– Manuprāt, katra skatītāja dabū sajūtu, ka viņa nav vienīgā, kas noņēmusies ar jautājumiem, kuri dzen sienā un nomoka. Kad pasmej par problēmu, vismaz uz kādu laiku kļūst vieglāk, saproti – tie tiešām ir sīkumi. Citādi salasies aprakstus, kā būtu vēlams, skaties – slavenības lieto dārgus krēmus, redzi tās datorgrafikā nogludinātās sejas, salīdzini ar to, kas spogulī… Šausmas! Runāt no skatuves par tādām lietām savā ziņā ir misija – ar režisoru Juri Rijnieku to sapratām. Visās Pannas izrādēs ir vēlme nodot skaidru vēstījumu. Jo vairāk es teātri skatos, jo vairāk secinu, ka man kā skatītājai ar visu manu snobisko un intelektuālo redzējumu ļoti rūp, lai būtu nolasāms, ko režisors ar to grib teikt. Man šķiet svarīgi runāt nevis caur puķēm, bet nepastarpināti un tieši.

– Tās izrādes paver citu plauktiņu, arī svarīgu. Jo tu jau neesi tikai tas, kurš lasa gudras grāmatas, bet arī tas, kurš cīnās ar savu ķermeni ikdienā.
– Frizētavā pašķirsti dzelteno presi, ej feisbukā, instagramā un netiec ārā. Cīņa ar sīkajām, ievelkošajām atkarībām – citam kūciņas, citam dators, citam vēlie vakari pie televizora. Man šķiet svarīgi ar katru izrādi trāpīt kādā atpazīstamības zonā, kurā cilvēks spēj identificēties un no tā izvilkt ko vērtīgu. Lai tas būtu stāsts par katru no mums. Tad var nosmiet no sevis to sāpi nost.

– Pārsvarā izrādes teātru repertuāros ir nopietnas, pasmagas.
– Tas arī ir vajadzīgs, ir vērtīgi paraudāt. Man mīļākās izrādes ir tās, kuras manī sakustina dziļākās stīgas. Aizgāju uz "Granātkrāsas aproci" un sajūsmināta konstatēju, ka tas ir tas vecmodīgais, klasiskais teātris, kur aktieri stāv ar seju pret skatītāju, bet tik jūtīgi, precīzi viens ar otru saspēlē – tikai autora vārds, emocionāla pieslēgšanās, precīzs domu gājiens, un kaut kas tevī sakustas... Pēc izrādes saviļņota Mihailam Gruzdovam teicu, ka tāds bija teātris, kurā es bērnībā iemīlējos un kādā cerēju spēlēt.

– Kā ar pirkstu galiem...
– Jā, un reizē tas liek arī ko aktīvi secināt, pamainīt. Pēc tam divas nedēļas apzināti negāju feisbukā. Esmu konstatējusi, ka tā ir jau kā atkarība – katru dienu tur ielienu trīs četras reizes. Tas ir tik ievelkoši un interesanti. Man ir liels draugu loks, kas dalās ar informāciju par izrādēm, vaļaspriekiem, koncertiem, un tu jūti – opā, atkal laiks aizgājis! Pa vidu, protams, esi redzējis sunīšus, kaķīšus, mašīnas, vēl nez ko, bet ko lai ar to iesāku?! Tas tik ļoti sadrumstalo uztveri, tūkstošos gabaliņu, pēc tam nevari salasīt sevi kopā kādai mērķtiecīgai darbībai. Pirmās divas dienas man, protams, bija nepārvarama vilkme atkal iešļūkt feisbukā, bet tiku pāri un biju laimīga, cik man daudz brīva laika. Palasīju grāmatu, vairākus vakarus pēc izrādēm izgājām ar vīru pa Vecrīgu pariņķot, gar Daugavmalu, izrunājāmies.

– Pastaigu laikā tik daudz var izrunāt...
– Jā, par notikumiem, uzskatiem, plāniem – dažādos līmeņos. Man arī patīk ar dēliem, vislabāk pa vienam, izstaigāties. Vai mašīnā braukt, kad viens no mums ir pie stūres. Garāmslīdošais fons, kustība kaut ko atver. Ir pētījumi, zinātniskā līmenī pierādīts, ka tā runāties vislabāk ejot, kustoties, braucot.

– Atteikšanās no feisbuka varētu ietilpt tavā gavēšanas plānā?
– Jā, bet tam ir vajadzīgs kāds ļoti aktīvs katalizators. Tajā brīdī izrāde pielika punktu kādai iekšējai neapmierinātībai ar sevi, un es nolēmu kaut ko sākt no jauna, mainīt. Ne vienmēr tas sakrīt ar gavēni.

Mans deficīts

– Tev ir divas augstākās izglītības.
– Jā, bet vilkme pēc tā, ka es varētu cept, mazgāt, gludināt, kārtot, gaidīt mājās, klāt galdu un čubināt, mani fascinē, valdzina. Man ļoti patīk rīkot viesības, ko gandrīz nedaru, bet man tā nenormāli trūkst. Paliek nepiepildīti hobiji – jau no sešu gadu vecuma un visus pusaudzes gadus es daudz adīju, tamborēju, izšuvu krustdūrienā, no ādām blociņus taisīju, ņēmos ar tāsīm... Man vienmēr ļoti ir paticis kaut ko darīt ar rokām. Ja kādreiz izdodas pasaimniekot virtuvē, man ir sajūta, ka tas ir līdzīgi, kā iebāzt rokas zemē. Es tajā jūtu tādu kā sadarbību ar dabu.

– Šis vieliskais piepildījums sievietei ir nepieciešams? Var jau būt, ka vīrietim arī...
– Ir dažādi. Tu jau redzi – ir tādi, kas būtu gatavi ignorēt sadzīvi, vilkt un ēst vienalga ko. Ja nav – arī neēst. Galvenais – dabūt savu intelektuālo maizi. Un tad viņš pamazām sajāj savu fizisko ķermeni līdz pilnīgam vrakam un cieš no tā. Mēģina izlikties, ka tas nav viņa, ka tas īstais viņš dzīvo ārpus ķermeņa, bet rumpis visu laiku atriebjas un atgādina – nē, tu esi tepat, tu esi manī; redz, ko esi man nodarījis! Ja cilvēki nesabalansē fizisko ar garīgo, rodas disharmonija un sākas ciešanas.

– Tavi puikas aizgājuši kādā no mākslām vai stāv ar abām kājām uz zemes?
– Matīss – viņam maijā būs astoņpadsmit – ir aizgājis mākslā, tēva pēdās – uz metālapstrādi Dizaina un mākslas vidusskolā.

– Vilis arī mācījās lietišķajos?
– Jā, gatavoja visādas rotas, auskarus un gredzenus. Tagad Matīsiņam tas ļoti skaisti sanāk, viņam tiešām ir ķēriens. Abi ar vecāko brāli savulaik mācījās Daiļamatniecības pamatskolā. Kārlis gāja kokapstrādes virzienā, uztaisīja pārsteidzoši labu diplomdarbu – elektrisko ģitāru. Protams, bija konsultants, kurš iemācīja stīgas uzvilkt, grifu izveidot, lai var spēlēt. Bet Kārlis negribēja to turpināt, pats aizgāja uz 2. ģimnāziju, pabeidza, vienu brīdi mācījās matemātiķos, bet saprata, ka nebūs. Tad jau redzēs, šobrīd viņš ir meklējumos. Abi puikas strādā mūzikas namā "Daile" – Matīss garderobē, Kārlis jau paaugstināts amatā, darbojas bārā. Es lepojos. Man šķiet svarīgi, ja cilvēkam var uzticēt naudu un komunikāciju ar klientiem.

– Šķiet, tieši sīkajos darbiņos jauns cilvēks var saprast reālo naudas pelnīšanu.
– Protams. Tāpēc savulaik biju ļoti nobažījusies par viņiem abiem. Vienu laiku, kad vēl bija bērnu balsis, dēli ļoti aktīvi ierunāja reklāmas, un vienā no reizēm viņiem honorāru iedeva tieši rokās. Tad viņi ieraudzīja, cik tas ir, nevis tas, ko mamma atvēl (smejas). Viņiem bija skaidrs, ka nauda var atnākt arī ātri un viegli. Tāpēc man tagad prieks, ka viņi saprot īsto naudas pelnīšanas garšu.

Tur vajag citas iekšas

– Droši vien arī tu skolas laikā ko darīji.
– Visu filologu studiju laiku, četrus gadus, strādāju Operas garderobē. Bija ļoti laba alga – 40 rubļu mēnesī. Garderobists, kurš pirms manis tur strādāja, par 30 rubļiem pārdeva savu vecmodīgo koferi, es binoklīšus varēju izīrēt par 50 kapeikām, un nāca smuka naudiņa. Kad gāju prom, koferi pārdevu nākamajam. Daudz izrāžu varēju noskatīties. Jau biju sākusi cierēt uz aktiermākslu, gāju pie lielajiem vestibila spoguļiem taisīt visādus mutes mežģus, artikulācijas vingrinājumus – bez skaņas, protams. Vārdu sakot, es tur ļoti darbojos.

– Tev jau no pirmā kursa bija sapnis par aktieriem.
– Tiešām es to tā teicu?

– Varēja redzēt, kā tu daiļlasīšanas konkursā lasīji Dzintara pasaku. Tevi vispār bija grūti neievērot. Atceros, kora Rīga koncertā Anglikāņu baznīcā pie tevis saskrēja tik daudz apsveicēju, ka draudzenei teicu – to cilvēku gan laikam ļoti mīl.
– Es pati biju pārsteigta – puse zāles pieceļas un nāk. Gandrīz zaudēju valodu, cik tas bija aizkustinoši.

– Kā tev šķiet – tu esi saglabājusi starojumu?
– To taču es nezinu. Man šķiet, ka mani mīl. Domāju, tas man no vecākiem, apkārtējiem cilvēkiem. Vecāki dzīvoja komunālā dzīvokļa vienā istabā ar tanti, tēta tēva māsu Annu. Nesaprotu, kā viņi mani vispār varēja uztaisīt (smejas)! Mammīte teica – kad tētis dabūjis zināt, ka būs bērniņš, viņš mammu tā lolojis! Katru vakaru vedis pastaigā. Kad viņa braukusi uz Dārziņu vasarnīcu, viņš gaidījis. Vārīdams kartupeļus, stāvējis uz sliekšņa, skatījies – kolīdz nāk, tā gājis kāst. Viss bijis sariktēts. Kad es piedzimu, tētis, cik nojaušu, mani ļoti daudz nēsājis, runājies, visu ko rādījis, jokojies, ņēmies, bučojis. Mamma arī, protams. Biju vienīgais bērniņš daudzu pieaugušo pasaulē, tāds ļoti apčubināts. Domāju, no mīļuma jūras, ko viņi devuši, man arī nav žēl dot. Kad sāku studēt aktiermākslu, sapratu, ka ar to savu naivo, bērnišķīgo gaišumu neko nepanākšu, tur vajag pilnīgi citas iekšas.

– Ļāvi, lai tā vide tevi pārtaisa?
– Meklēju sevī skarbumu, spēku, skaļumu, noteiktību, izvēles stingrību – līdz pat tādai pakāpei, ka visai drastiski sevi mocīju. Ja biju sākusi iet pa vienu ceļu, bet sapratu, ka pa otru būtu ātrāk, spītīgi gāju apkārt – ja izlēmi, tad ej! Vai no rīta uzvelku kaut ko, kas nepatīk, bet nē – ja paņēmi, tad staigā! Jādomā ātrāk. Ja pārdevējai pateici, ka ņemsi rabarbermaizīti, tad ēd! Es sevi liku rāmjos, jo man bija ļoti grūti ar izvēlēm. Tāds šaubu mākts cilvēciņš – var tā, bet var arī tā... Neizlēmība, ļurkanums, nenoturība. Es to ravēju no sevis ārā. Pagāja laiks, līdz atkal uzdrīkstējos atgriezties.

– Jau citā pakāpē?
– Tagad to spēku un noteiktību man neviens atņemt nevar. Tas ir kas tāds, kas man ļoti palīdz. Bez tā šajās profesijās nevar. Ja es būtu maza, bikla pelīte, nedomāju, ka studenti mani respektētu vai kolēģi gribētu ar mani sadarboties.

Manas lielās skatuves

– Tev ar šo noteiktību nav gribējies iefiltrēties lielajos teātros? Ir sajūta, ka tu būtu pelnījusi lielāku skatuvi, jo emocionāli un visādi tu jau to zāli aizpildi.
– Es daudz spēlēju arī uz lielajām skatuvēm. Redz, pirmās divdesmit "Tāda es esmu" izrādes nospēlēju uz lielās Splendid Palace skatuves, visas sešsimt vietas bija izpārdotas. Arī Liepājas Olimpiskajā centrā vai Ventspilī,  Jūras vārtos, strādāju uz lielajām skatuvēm, tikai tas nav Rīgā. Piemēram, Alūksnē ir pasakains kultūras nams, tur ir bauda atgriezties. Ideāli apstākļi gan skatītājiem, gan māksliniekiem.
Pagaidām gan "Saimnieks meklē saimnieci" esmu nospēlējusi tikai septiņas izrādes. Bija svarīgi pagājušo vasaru paturēt brīvu, bija daudz zinātniskajām konferencēm rakstāmu rakstu, gribējās arī padzīvot laukos.

Juris Rijnieks paaicināja mani uz Grietas lomu, un esmu par to lielā kaifā, jo tā ir kontrastā ar Helēnīti "UgunsGrēkā", Birutiņu "Bruņota un bīstama" un pat ar Zani "Tāda es esmu". Prom no augstiem papēžiem, mākslīgajām skropstām, pie grābekļa un krokšiem, pie dabiskas sejas bez grima. Abi ar Aldi Siliņu spēlējam ar latgalisku pieskaņu. Gluži latgaļu dialektā režisors neļāva runāt – nevarot saprast. Žēl, ka tā (smejas). Man patīk, ka visas šīs būtnes, ko spēlēju, ir ārkārtīgi vitālas, temperamentīgas, lai gan Grieta ir pavisam cita stila. Tādu vēl nebiju spēlējusi – kur sieviete cīnās nevis par sevi, savu ego, bet gan par savu mīļo cilvēku, kurš nesaprot, ka slava var pazudināt.

– Tev ir nācies kādas lomas dēļ izmēģināt ko neparastu?
– Helēnas dēļ veselu gadu nodzīvoju ar akrila nagiem. Sapratu – lai tiešām iejustos lomā, man tos vienkārši vajag. Tas bija dīvaini. Man tiešām ikdienā nepiemīt cacas stils, un tad pēkšņi tādi ļoti kopti, gari nagi, izrotāti ar vizulīšiem.

– Ar tādiem tev bija jāgatavo ēst?
– Ai, tam gan netraucē! Ar tiem var pat ravēt, rakņāties pa melnzemi – nomazgā rokas, un tikpat perfekti izskatās. Ko vēl esmu darījusi, hm... Redz, "Pannas" izrādes top zibenīgi. Tu nemēģini divus mēnešus, nesarodi ar lomu, bet zaļš lec publikas priekšā. Piemēram, "Tāda es esmu" specifisko žokļa sakodienu, kurš mazliet ir kā dramaturģei Aivai Birbelei, atradu vien pāris dienu pirms pirmizrādes, jo izklausījās jocīgi, ja runāju normāli. Kad atradu šo knifiņu, uzreiz atnāca cita veida funktieris. Jā, sanāk, ka tos meklējumus veicu tādā paniskā pirmspirmizrādes drudzī.

– Teici par Vili – viņš, izrādi "Vectēvs" gatavojot, braucis uz bunkuriem?
– Viņš brauca pie visiem trim konkrētajiem karavīriem. Pirms "Revidenta" viņš devās sirojumos pa staciju, pētīja nošņurkušos čalīšus, kas, atbraukuši uz lielpilsētu, vazājas neēduši un kāri raugās pēc kāda izdevīga gadījuma. Tur Vilis noskatīja pinnes. Tāpēc viņš "Revidentu" spēlēja ar tām šausmīgajām uzgrimētajām strutu pumpām uz sejas (smejas). Tagad Vilim filmā Homo Novus būs jāspēlē grafiķis, un viņš jau vairākkārt ir bijis pa veselai dienai pie mākslinieka, pat izveidojis gravīru, kas mums mājās ir ierāmēta. Lai dabūtu to sajūtu, ka rokas tiek ļoti samocītas, satraumētas, pirksti sāp. Domāju, reti kurš aktieris tā iedziļinās. Nu ja, tāda veida piegājiens ir viennozīmīgi pareizs un garantē rezultātu. Jo vairāk meklē, jo vairāk lasi par un ap, jo labāk. Ja atgriežamies pie Grietas izrādē "Saimnieks meklē saimnieci" – par laimi, mana bērnība daudz pagājusi laukos Skrīveros, man tas nav nekas jauns.

– Tad par Skrīveriem izrādē "Tāda es esmu" bija tavas varones stāsts, ka viņa pie lielajām sievām interesējusies, kā var dabūt tik kuplas krūtis, un tās pamācījušas, ka esot jārīvē ar odekolonu?
– To vienīgo tai lugā esmu pielikusi no sevis. Iedomājies – bērnam pieci seši gadi. Saka, tas palīdzēšot, un mani tas interesē. Nu, man vienkārši tās sievietes ļoti patika – abas tik vitālas būtnes! Es Skrīveros biju pa visiem kaimiņiem izstaigājusies, vieniem palīdzēju Kolorādo vaboles nolasīt, citiem gāju palīgā bietes kaplēt, citiem līdzi uz kūti, skatījos, kā slauc govi, un dabūju pirmās piena putiņas. Pie citiem gāju virtuvē, kur deva rullēt mīklu. Bet mana vecmāmiņa dabūja sirmu galvu, jo nekad nesaprata, kur atkal esmu aiztinusies, un visas akas apkārtnē izskraidījusi, vai tik neesmu kur iekritusi.

– Bet tu gāji darbos.
– Jā, jā, draudzēties. Tas bērnībā bija raksturīgi. Tagad, šķiet, esmu pašpietiekamāka, pie pirmās izdevības ļoti labprāt pavadu laiku savā sabiedrībā. Bet to brīžu ir tik maz.

– Puikas vēl dzīvo ar jums?
– Vēl esam visi kopā – arī ar manu mammu, Vilīti. Pieci cilvēki, tāda forša saime.

– Mamma tur rūpi par pusdienām?
– Viņa mums ir mājas rūķis, kurš sačubina, bet mamma to uztver kā labprātīgu misiju. Esam aptamborēti, apadīti, viņa paspēj visu, arī visas krustvārdu mīklas izrisināt, jaunākās grāmatas sapirkt un izlasīt, viņai patīk latviešu literatūra, ievērojamu cilvēku dzīves.

Trakā Helēnīte un pārējie

– Tava lielākā skatuve droši vien ir UgunsGrēks?
– Tā ir tāda dzīves daļa, bez kuras droši vien būs jau pavisam citādi. Sāksies jauns posms.

– Tiešām tici, ka beigsies? Varbūt provocē sabiedrību?
– Nedomāju vis. Šoreiz tiešām beigsies. Esam uzaicināti uz noslēguma banketu 19. maijā Splendid Palace – cik noprotu, visi, kas kādreiz filmējušies, arī apšautie un noindētie (smejas).

– Kāda ir tava iekšējā sajūta par šo stāstu?
– Kā par pasaku pieaugušajiem. Mikroklimats seriāla filmēšanā vienmēr ir bijis tuvu ideālam, cits citu ciena, saprot, respektē. Režisorei Intai Gorodeckai ir izdevies izveidot tādu vidi, kas ir auglīga, neraugoties uz visiem tiem neticamajiem un grūti sagremojamajiem notikumiem. Tu azartā esi gatavs tiem ļauties, mēģināt attaisnot – un kāpēc ne? Noteikumi drīzāk ir kā improvizācijas teātrī. Visi satiktie cilvēki man ir liela bagātība. Tāda saderība profesijā ir tikpat liela laime kā laba atmosfēra ģimenē. Ar kolēģiem tu taču tik daudz laika pavadi kopā, un, ja tev ar viņiem ir labi, tā ir tāda bauda!

– Turklāt uzdevums nav no vieglajiem.
– Ir jāiespringst ārprātīgi aktīvā intensitātē! Skatītājs pat nenojauš, cik ātri viss top. Grimēdamies lasi vārdiņus, spraužot mikrofonu, izrunā ar kolēģi dialogu, tad noliec lapas, izstaigā, kur sēdēsi, kad celsies, ko ņemsi, kur liksi, un viss!

– Vajadzīgs augsts profesionālisms.
– Dzīve rāda, ka visi aktieri nemaz nevar tādā tempā darboties, viņiem tas nav pieņemami. Bet es esmu sprintere, man patīk. Jā, kaifs trāpīt ar pirmo šāvienu un azarts riskēt man piemīt.

– To šoziem redzēju arī televīzijas raidījumā, kad jūs ar Vili tikāt izsēdināti nekurienē un jums bija jānokļūst noteiktā vietā, lūdzot palīdzību svešiem cilvēkiem. Klausoties tagad tevī, man sabīdījās, ka esat ļoti dažādi cilvēki.
– O, jā, un ar pilnīgi atšķirīgu darba stilu. Viņam – analītisks, pētniecisks, kā visiem Jaunajā Rīgas teātrī, ārkārtīgi skrupulozs, niansēs precīzs. Manās monoizrādēs ir ļoti liels nejaušības moments, varbūt nav tik noslīpētas nianses, bet daudz tiek radīts uz vietas un varētu atšķirties no izrādes uz izrādi.

– Tas savā ziņā piešķir vieglumu.
– Pannas teātrī ir citi noteikumi. Tur ir konkrēta saruna ar auditoriju, nav ceturtās sienas un var izšķilties kas jauns – cik smej, ko atbild.

Spēlītes ar melnajām dziņām

– Raidījumā ar izsēdināšanu redzēju, ka mācēji nesacepties par to, ka tev ir jāizvelk situācija. Šo sievišķīgo gudrību mācēji uzreiz vai apguvi ar gadiem?
– Domāju, ka ap gadiem trīsdesmit tāda nebiju... Bērni bija maziņi, un es biju tāda asāka šķiltava, uzšvirkstēju straujāk. Un brīžiem to nožēloju. Lai gan, par laimi, man kopš dziļas bērnības ir vēlme visus asumus nogludināt, vērst par labu. Man ir ļoti viegli atvainoties cilvēkam, kas jūtas aizvainots, pat ja nejūtos vainīga. Varu piezvanīt, jo man ir ļoti svarīgi apdzēst to ugunsgrēku. Ja emocijas uzšūpo vienā vai otrā pusē, es būšu pirmā, kas metīsies dzēst.

– Mīlestība, kas tevī ielikta bērnībā, droši vien liek nogludināt, lai neaug ērkšķi.
– Nu ja, ir jau tāds diezgan nopietns vecums... un saprotu, ka spēlītes ar uguni ir ārkārtīgi bīstamas. Patlaban es to redzu gan pasaulē, gan tepat Latvijā sabiedrības līmenī. Mediji kultivē eksperimentēšanu, un es tajā saskatu milzīgu bīstamību. Laikam tā slimība ir jāizslimo – vēlme spēlēties ar melnajām dziņām, emociju galējībām, kaut kā savstarpēji ignorējot citam citu visos minētajos līmeņos. Es to redzu arī mākslā, izrādēs. Laime, ja šur tur to izdodas līdzsvarot ar gaumīgu ironiju vai veselīgu humoru. Patlaban ir tendence izmīcīties pa sūdiem ar tādu kā attaisnojumu – kad tu to visu būsi izošņājis, būsi labāk sevi iepazinis un vairs tur nekāpsi. Tu zināsi, ko nevajag darīt. Vai nu es jau esmu tam pāri, pietiekami izgājusi neceļus, lai man vairs negribētos šādām maldugunīm sekot, bet man nešķiet auglīgi mākslinieciski procesi, kuros spēlējamies ar savu neveselīgo seksualitāti vai dusmu izvirdumiem, kas tikai sāpina un neved pie rezultāta.

– Ja pēc tam nav dziedinošās katarses...
– Jā. Nesen pie studentiem atvedu vienu no vecākajām Latvijas aktrisēm Elvīru Baldiņu, kurai vasarā būs 98 gadi. Viņa joprojām ir vitāla, enerģijas bagāta, gan garīgi, gan fiziski stiprs cilvēks. Mēs viņu uzaicinājām, lai parunātu par tautasdziesmām, jo vienu semestra daļu veltījām, lai veidotu sadziedāšanās priekšnesumu. Viņa ar mums runājās par latvieša dzīves gudrību – brienot pa salijušu pļavu, sacīt: man piebira pilnas kurpes zilu ziedu, zelta rasas.

– Nevis gausties – vē, man slapjas kājas...
– Jā, nevis pretīgs laiks, bet apdvēseļot savu problēmu, pamanīt, kā rasa rotājas sudrabiņa lāsītēm.

– Tas varbūt ir mūsu spēks?
– Lūk, un skatījos, kas notiek. Es un visi mani studenti trīs četras dienas bijām kā metru virs zemes, uzlādēti, ar vēlmi dzīvot, radīt. Tu pēkšņi pamani skaistumu apkārt un prieku par to, ka vispār esi dzīvs. Bet tad aizej uz izrādi, kur tev piedāvā ko tādu, ko tu nekad mūžā neesi dzirdējis... Zini, kad sajutos līdzīgi? Bērnībā ar kori Rīga bija koncerti Universitātes aulā. Pirms uzgājiena stumdāmies pa gaiteņiem, turpat arī ģērbjamies. Skatos pa logu uz pagalmu, un tur savs pussimts žurku vienlaikus iet pa sienu uz augšu, kādus piecus metrus vertikāli, tad pa caurulēm staigā visos virzienos – lielas, resnas. Ir nenormāli pretīgi, bet es nevaru atrauties. Ir tik slikti, ka gandrīz vemju, bet nevaru tikt no tā prom, jo tas fascinē, pievelk.
To skatu es nevaru aizmirst. Bet ko man tas deva? Trauma joprojām... Un, kad aizeju uz izrādi, kur izkašātas visu veidu fantāzijas par cilvēka ģenitālijām, pakaļas caurumiem, ko lai es ar to tagad iesāku? Ka citiem ir arī tā? Ka man to nevajag? Bet es jau zināju, ka nevajag. Vai ka manī varētu uzpeldēt kas līdzīgs? Protams, katrā ir tas zemiskais, bet vai pa to vajag tā riktīgi rakņāties? Man šķiet, tie melno dziņu jautājumi ir samērā intīmi un katram cilvēkam ar sevi arī risināmi. Man nevajag skatīties uz citu melnumu, pietiek jau ar manējo. Pēc tikšanās ar Elvīru Baldiņu man bija nopietnas pārdomas, ko mēs katrs šai pasaulē vairojam. Ar ko dalāmies. Ko dubultojam ap sevi. Var jau teikt, ka jānoārda vecais, lai taptu kas jauns. Bet es esmu būvēšanas posmā, man gribas celt, nevis ārdīties.