Atklāti par šķiršanos. Vai pašpietiekamai sievietei ir vajadzīgas attiecības?

Tas bija sen. Garo vasaras atvaļinājumu skolotāja Līga ar bērniem pavadīja pie vīramātes. Kādudien apslima gotiņa, un viņa izsauca veterinārārstu. Vīrišķis, jāsaka, bija acīgs – paguva ne tikai gotiņu apskatīt, bet arī Līgai uzmest aci. Domādams, ka viņa ir saimnieces meita, nepakautrējās viņai paust savu vēlmi: “Atdod man savu meitu par sievu!” Vīramāte precinieku,  protams,  nolika pie vietas, pateikdama, ka šis noskatījis viņas dēla sievu, bet Līga manīja, ka vīramātes sejā tajā brīdī kļuva gandrīz vai zaļa...

Tikai pēc krietna laika, nez kāpēc sākusi slimot, viņa uzzināja, ka toreiz vīramāte teju uzreiz bija devusies pie kādas tantiņas un lūgusi kaut ko izdarīt, lai neviens Līgu nevarētu aizvilināt no viņas dēla. Protams, vīramāte tā rīkojās aiz bailēm – lai kāds tiešām nenoceļ viņas sprigano, dzīvespriecīgo vedeklu. Ne nu zināja, ne arī domāja par šādas rīcības iespējamajām sekām. Bet tieši no tā brīža sākās dēla ģimenes egregora (energoinformatīvā lauka, ko vienkāršoti var salīdzināt ar auru) vibrāciju krišanās, sagruvums. Līgai bija sajūta, ka viņu izstumj no ģimenes... Tikai pēc gadiem sešiem, meklēdama palīdzību pie dziedniekiem, zintniekiem, Līga uzzināja, ka viņai uzlikts lāsts, bet tas darīts, gribot labu, vēloties pasargāt ģimeni.

Uzdrošinies – iepazīsties ar vīra mīļāko!

– Kas cilvēkiem liek rīkoties tik nesaprātīgi?
   – Tumsonība, bailes un izmisums.    
 
– Izmisums ir attaisnojums jebkādai rīcībai? Piedodiet, ka ielēju vīra mīļākajai sejā sērskābi, bet es biju izmisumā...
    – Kad Jēzu Kristu sita krustā, viņš ļaudīm teica: “Es jums piedodu, jo jūs nesaprotat, ko darāt!” Tieši tas pats sakāms šādos gadījumos. Vai var tiesāt kamieli, ja tas iespļauj sejā cilvēkam, kurš viņu iedzinis stūrī? Pret totālu stulbumu grūti ko pasākt.

     – Kur, cīnoties par vīrieti jebkādiem līdzekļiem, paliek sievietes pašcieņa?
     – Ja sieviete ķeras pie tik nežēlīgiem līdzekļiem kā konkurentes fiziska traumēšana, tad viņai ir ļoti zems pašnovērtējums. Tātad jāmeklē iemesls, kas sievietei licis sajusties tik pazeminātai, kas saindējis viņas dvēseli. Jo, normālā dvēseles stāvoklī esot, nekas tāds prātā ienākt nevar.
  
   – Kāpēc situācijās, kad vīrietis aiziet pie citas sievietes, visbiežāk vaino to otru? Vai tad vīrietis ir manta, ko var atņemt? Turklāt, ja reiz vīrietis ir gājējs, viņš aizies – agri vai vēlu.
      – Tāds skatījums ir sekls. Pirms vispār kādu nosodīt vai nostāties kāda pusē, jāskatās kopsakarības, un nav tik vienkārši, kā varbūt šķiet. Kāpēc vīrietis aizgāja tieši pie šīs sievietes? Lai atbildētu, jāpapēta visu trīs situācijā iesaistīto cilvēku iepriekšējās dzīves, dzimtas. Varbūt, piemēram, sievieti, pie kuras aizgājis vīrietis, saista karmiskas attiecības nevis ar šo vīrieti, bet ar viņa sievu. Proti, iespējams, ka šī situācija pie sievas atgriežas kā bumerangs par viņas iepriekšējā dzīvē nodarīto pārestību kādai citai sievietei.

Manā praksē šāds gadījums ir bijis. Kad noskaidrojām problēmas karmisko cēloni, pēc padoma atnākusī jautāja: “Ko man tagad darīt?” Ieteicu iepazīties ar vīra mīļāko un šo situāciju izrunāt. Viņa, būdama gana gudra (atceramies, kā filmā Teātris, pamanījusi, ka Maikls aizrāvies ar jauniņo aktrisi, rīkojās Džūlija Lamberte!), tā arī izdarīja. Vīrs atgriezās pie sievas.
  
  – Tāds risinājums ir vērā ņemams.
   – Tikai vajadzīga liela drosme, kāda cilvēka atbalsts, lai ierastos pie vīra mīļākās un teiktu: “Sveika! Parunāsimies?” Kurš būs tik drosmīgs uzņemties līdzatbildību par šādu soli?
 
   – Pārliecināta sieviete to izdarīs arī bez citu iedrošinājuma.
   – Bēda tā, ka tādu sieviešu ir maz. Uzskatu, ka par visām attiecībām, kuras patiesi bijušas ļoti svarīgas, nozīmīgas, ir jācīnās, jo šāda rīcība apliecina cieņu pret otru cilvēku, liek viņam saprast, ka tiek novērtēts, par ko līdz šim varbūt netika piedomāts. Ar cieņu vienam pret otru mūsu sabiedrībā vispār ir katastrofa. Tikai cīņai par attiecību saglabāšanu jānotiek pašpietiekamības, nevis atriebības līmenī. Ar zobiem, nagiem un sērskābi cīnīties tiešām ir bezjēdzīgi un nožēlojami.

Mākslīgā elpināšana jāuzsāk laikus

– Cik ilgi laulātie var vilkt attiecības, kurās vairs nav nekādu dzīvības pazīmju? Partneri viens pret otru ir atsaluši, viņus nesaista arī kopīgas intereses…
   – Ja cilvēki nonākuši situācijā, kad jāreanimē līķis, tas noteikti nenāksies viegli. Vīrietis un sieviete kopīgi veido ģimenes egregoru, kas ir atsevišķa no enerģijas un informācijas sastāvoša struktūra, un reāli dzīvo savu dzīvi. Ja sieviete pilda pavarda kurinātājas funkcijas un to ar savu enerģiju uztur, ģimenes egregors gluži kā labais džins Austrumu pasakās sargā gan vīru, gan bērnus. Tas aizņem noteiktu telpu un darbojas instinktu informatīvajā līmenī – sieviete intuitīvi jūt, vai ar vīrieti un bērniem viss ir kārtībā. Arī citi ģimenes locekļi jūt, vai viss ir labi, vai arī ar kādu notiek kas nelāgs.

Savukārt, ja laulība jau tuvojas līķa stadijai, arī tās egregors nomirst. Un man ir grūti ieteikt, ko darīt šādā situācijā. Tāpēc vīram ir ļoti jārūpējas par sievas labsajūtu, jo no viņu savstarpējās cieņas un attieksmes vienam pret otru ir atkarīga ģimenes egregora enerģijas un informācijas kvalitāte. Ja vīrs slikti izturas pret sievu vai atstāj viņu novārtā, sievietei zūd motivācija uzturēt ģimenes lauku. Krītas vibrācijas, ienāk aukstums, vienaldzība. Tas nopietni ietekmē bērnus.

    – Ja reiz attiecības ir sevi izsmēlušas, mīlestība izgaisusi, tad varbūt arī neko nevajag darīt – laulība jāizšķir, katram jāiet uz savu pusi.
       – Mīlestībai nekad nav beigu, tā nevar izgaist kā nebijusi. Tāpēc pareizāk būtu teikt, ka šī pāra attiecību pamatā ieliktā mīlestība nav bijusi radoša un partnerus attīstoša. Mans ieteikums – pirms pāris stājas laulībā, tam jānoslēdz tieši šiem diviem cilvēkiem izstrādāts un sastādīts laulības līgums, kurā minēts, kā kurš rīkosies laulības krīzes situācijā, brīžos, kad viens uz otru būs apvainojušies, negribēs viens otru uzklausīt un tamlīdzīgi. Ja par līgumā minēto tiks piedomāts un to arī pildīs, starp laulātajiem nepārtrūks mijiedarbība, jo tieši tās trūkums pamazām iznīcina ģimenes egregoru, pirms tas nomirst pavisam.

   – Par laulības saglabāšanu parasti vairāk uztraucas sievietes.
   – Tas ir tikai loģiski, jo tieši sieviete nepārtraukti enerģētiski un informatīvi ir saistīta ar ģimenes egregoru, uztur to ar savu sirds enerģiju. Tāpēc gudra sieviete jau laikus uzsāk mākslīgo elpināšanu, ja jūt, ka kaut kas nav kārtībā. Pašlaik ļoti daudz tiek runāts par to, ka pienācis laiks modināt sievišķo enerģiju, tikai ne visi saprot, ko tas nozīmē. Ir jāmodina dvēsele, kas savā būtībā ir sievišķa, un tā ir gan sievietē, gan vīrietī. Sieviete nekad nevar aiziet no savas sievišķās būtības, no dvēseles, no sajūtām, kas tai piederas. Aiziet vīrietis… Un tad egregors gluži kā Saulcerīte aiziet gulēt vai nomirst.
 
  – Kāpēc vīrietis tā rīkojas?
   – Mēs visi šeit, uz Zemes, esam ieradušies, lai iepazītu sevi. Ja cilvēks neiet smago pašizziņas, sevis garīgās iepazīšanas ceļu, viņš sāk buksēt. Tā vietā, lai augtu un mācītos caur laulības partneri, caur citiem cilvēkiem, jo viņi visi atspoguļo mūs pašus, mūsu pašu neapzināto būtību, visbiežāk mēs vai nu norobežojamies, vai vainojam citus savās likstās.
   Intīmās dzīves mijiedarbības rezultātā mēs viens otrā kaut ko pamodinām. Ja tas notiek apzināti, cilvēks cenšas saprast, kas jauns un labs viņā pamodies vai ko viņš ar savu rīcību pamodinājis otrā. Turpretī, ja tas notiek neapzināti, laulātie ar savu neapzinātību un bieži vien arī necieņu viens otrā pamodina ēnas pusi. Piemēram, vīrs sievā pamodina nevis dievieti, bet čūsku. Un pēc tam brīnās, ka viņa kļūst nešpetna, indīga, un nu ar tādu jādzīvo… Protams, ka vīrietim tas pat ļoti nepatīk. Un ko šāda sieva, kurā ir ļoti daudz aizvainojuma, var pamodināt vīrā?

Tēviņu, zvēru, tirānu? Piedodiet, bet situācijā, kad partneri viens otru neciena, citādāku mijiedarbību pat nevar gaidīt. Attiecībām pazūd garša,  smarža un dzīvesprieks. Tāpat kā dīķis, kurā nav caurteces, tās sāk smirdēt. Lai to sajustu, nav jābūt ezoteriķim. Ikviens no mums, tikai ieejot kādā dzīvoklī vai mājā – un namatēvu vai namamāti redzēt nav obligāti –, uzreiz sajutīs, vai tajā valda mīlestība, cieņa vai smags darbs par izdzīvošanu, cīņa, kašķi. Informācija iet pa priekšu.

Dzīvnieciskie instinkti vispirms jāatver, tad jāsavalda

  – Un tomēr gribas dzirdēt konkrētu atbildi uz jautājumu, vai izirstošas, jau pūstošas attiecības jāmēģina glābt vai labāk ne?
   – Ir jāmēģina glābt, jo, ja kaut ko līdz galam neizdarīsi šajās attiecībās, būsi spiests to izdarīt nākamajās. Bēgot no vilka, iekritīsi lācim nagos. Akcents visā šajā procesā jāliek tikai uz sevi – lai kādus attiecību līkločus cilvēks piedzīvo, viņa galvenais uzdevums ir iepazīt pašam sevi, iedarbināt visus resursus, kas virzītu uz attīstību.

– Ko darīt, ja šajās attiecībās attīstības vairs nav? Ja, lai kā viens censtos, no otra puses tā tiek bremzēta? Kamēr viens muļļājas, apgūstot 1. klases mācību vielu, otrs jau beidzis 8. klasi…
   – Ja muļļa ir gatavs mainīties, augstākajā līmenī esošais viņu var pacelt. Ja negrib, tad neko nevar iesākt.
 
   – Var izšķirties.
   – Tas, kurš ierosina šķiršanos, uzņemas atbildību par savu rīcību, viņam jārēķinās, ka par to saņems ģimenes, sabiedrības nosodījumu. Ja cilvēks tam nav gatavs, šķirties nav obligāti. Var nogaidīt, kad ieslēgsies dabas un Kosmosa likumi, kas situācijās, kad kāds konsekventi atsakās mainīties, augt, parasti arī notiek. Piemēram, stagnējošais vīrs, kurš jūtas ar sevi apmierināts un uzskata, ka sievietei jāpielāgojas viņa prasībām, kādā brīdī vienkārši var tikt aizvākts. Kāpēc gan Kosmosam vajadzētu rūpēties par cilvēku, kurš veģetē dārzeņa līmenī, nepilda savu uzdevumu – mainīties, attīstīties, radīt? Tāpēc arī tāds veģetējošs indivīds var nodzerties, saslimt vai ciest avārijā. Jo Kosmoss mums visiem paredzējis būt radītājiem, darīt ko tādu, kas nestu labumu sabiedrībai, ne tikai pašam cilvēkam. Ja kāds kategoriski atsakās to darīt, viņš Dievam kļūst lieks. Šādā situācijā tas, kurš ierosina šķiršanos, pret nīkulīgo veģetētāju ir rīkojies ļoti žēlsirdīgi, pat augstsirdīgi. Pamestais vai nu pats sevi nolems nebūtībai, vai arī sāks spirināties – meklēs iespējas attīstīties vai arī dosies jaunās attiecībās, cerot, ka kaut kas mainīsies.

– Atrast citu sievieti nav problēmu…
     – Sieviete tiešām uzrodas vienmēr. Vēlamais variants šim vīrietim – satikt sev līdzvērtīgu, tādu, kuru apmierinās dzīve viņam komfortablajā līmenī. Ideālais – ja sieviete būs vēl zemākā attīstības līmenī.

   – Kas ir minimālais, ko sievietei un vīrietim savas dzīves laikā vajadzētu sasniegt?
   – Sievietei – būt savas dzīves karalienei, pavarda turētājai un autoritātei bērniem, mīļākajai-mātītei (pirmatnējais Visums), jautrai meitenītei, kas pa dzīvi iet priecājoties. Ja to izdevies sasniegt, piepildīt, vēlāk sieviete kļūst viedā, dieviete, Kosmosa un dabas daļa, radītāja. Vīrietim – būt savas dzīves saimniekam, spēt uzņemties atbildību, būt fiziski spēcīgam, spējīgam aizsargāt sievieti un bērnus, būt mīļākajam, maigam tēviņam, radītājam – apskaidrotam, gudram, inteliģentam. Vēlāk viņš jūtas kā dzīves karalis, radītājs, viedais visa sargātājs.
  
  – Izklausās kā pasakā.
   – Tikai ir daži ļoti svarīgi nosacījumi. Sievietes un vīrieša misijas piepildīšanai jānotiek harmoniski, veidojot saskanīgo, nepārtraukto iņ-jan apli. Tomēr parasti kāds no pāra cenšas dominēt. Ja dominē vīrietis, sieviete nekad nekļūs par viedo, būs slikta kā mīļākā, toties būs laba saimniece, vīra gribai pakļauta panaiva meitenīte. Ja dominē sieviete, vīrietis nekad nekļūs par dzīves karali – radītāju, būs slikts kā mīļākais, toties labs saimnieks, kaut arī bez gribas un dzīvesprieka.

Tāpēc, kamēr abi neatrod zelta vidusceļu, laulība sākumā ir cīņa par varu. Tomēr, ja tās pamatā ir mīlestība, abi partneri ar laiku nonāk pie līdzvērtīgas mijiedarbības. Ja mīlestības trūkst, brīdī, kad norimst abus saistošā dzīvnieciskā kaisle, paliek tikai cīņa var varu, un tajā tiek izmantoti visdažādākie līdzekļi. Kādi tie būs, tas atkarīgs no katra apziņas līmeņa. Ķermeniskais apziņas līmenis liek domāt tikai par fiziskā ķermeņa vajadzību apmierināšanu, un galvenais tam ir sekss. Otrais ir prāta apziņas līmenis. Tas ļoti atkarīgs no citu cilvēku viedokļa, arī partnera,. Trešais ir intelektuālais apziņas līmenis, kas ļauj saskatīt kopsakarības. Nereti tad ir par maz ar ģimenes laimi, cilvēkam rūp sabiedrības kopējā labsajūta, viņš mīl mākslu, dabu. Ceturtais jau ir universālais apziņas līmenis. Cilvēks jūt iekšēju nepieciešamību darīt labu. Viņš ir Dieva instruments, kalpo civilizācijas labumam.
   Cīņā par varu katrs izmanto savā rīcībā esošos resursus – gan apzinātos, gan neapzinātos. Tāpēc svarīgāk par visu šajā laikā un dzīvē kopumā ir iepazīt sevi, bet divi cilvēki, kas dzīvo kopā, pat negribot viens otrā kaut ko atver, kaut ko pamodina, atspoguļo viens otru.
   Ja vīrietis seksā nespēj sievietē atmodināt mātīti, viņu apmierināt, sievietei zūd saite ar dabisko dzīvības enerģijas avotu, viņa var kļūt neauglīga un ātri noveco. Ja sieviete seksa laikā nepieņem vīrietī mājojošo tēviņu, viņš zaudē savu spēku un tiešo saiti ar debesīm, pērkonu un uguni. Tāpēc sākumā attiecībās svarīgāk ir uzticēties instinktiem, pieņemt vienam otru, nevis izvirzīt augstas prasības. Tam bieži traucē prāts, valdošie stereotipi, dogmas, rāmīši, reliģiskā audzināšana. Ja ir zems pašnovērtējums, seksualitāte tiek pārspīlēta un cilvēka attīstība iestrēgst ķermeniskās apziņas līmenī.

Vairums cilvēku gūst baudu no upura lomas

– Laikā, kurā dzīvojam, viss notiek paātrināti. Par labo un slikto, ko darām vai domājam, nākas maksāt gluži vai tūlīt, nevis pēc 50 gadiem vai nākamajās reinkarnācijās.
   – Trakākais, ka lielākā daļa no mums to nesaprot. Arī cilvēks, kurš nemainās, nespēj pieņemt, ka situācija, kad  no viņa aiziet laulātais draugs, ir bumerangs, kas pie viņa atgriežas par negribēšanu mainīties, augt. Gluži pretēji – šis cilvēks uzskata, ka ir upuris. Viņam pat labpatīk tādam būt, jo tad taču ar citiem var manipulēt, gaidīt, kad uzradīsies kāds žēlotājs, glābējs.

Mums patīk pavaidēt kādam līdzi – cik slikts ir laulātais draugs, cik slikta valdība, laiks utt. Vai jūs zināt daudzus, kuri priecājas par to, ka citiem klājas labi? Iemesls – vairums gūst baudu no upura lomas, līdz ar to organiski nevar ciest tos, kuri jūtas laimīgi un kuriem klājas labi. Jo kā tad tā – manas ciešanas ir tik dziļas, bet otrs laimē lēkā uz vienas kājas! Reakcija – darīt visu, lai otru novilktu savā līmenī, pazemotu, emocionāli šantažētu.
Būt upura pozīcijā ir ļoti ērti – ne par ko nav jāuzņemas atbildība, nekas nav jādara, tikai jāizpauž savas lielās ciešanas. Līdzko cilvēks uzņemas atbildību, sāk domāt, kāpēc kaut kas notiek, viņš ir spiests augt un sevi attīstīt.

   – Labi, cilvēki ir nolēmuši glābt irstošās attiecības. Ar ko jāsāk – ar konstruktīvu situācijas pārrunāšanu?
   – No tā nekas nesanāks, jo iesāktā saruna beigsies ar pārmetumiem. Sieviete teiks, ka notikušajā vainīgs vīrs, un otrādi. Tāpēc jābūt trešajam, kas situāciju izvērtē objektīvi, nodiagnosticē, kurš ir upuris un kurš – tirāns. Tikai trešais šajā sasmakušajā dīķi var uztaisīt caurteci. Lai gan daudz pareizāk šādā situācijā ir veco dīķi aizbērt un izrakt jaunu, aizmirstot visu, kas ūdenim vecajā lika sasmakt. Protams, atmiņā tas paliks, jo tā ir abu cilvēku attiecību negatīvā pieredze, bet turpmāk pieminēt to vairs nedrīkst. Ja reiz esam  pieņēmuši lēmumu kāpt kalnā, tad pieredze ir tikai viens no pakāpieniem jaunam atspērienam. Turpmākajā ceļā abiem partneriem noteikti jāpiestrādā pie sajūtām, kādas izraisīja pagātnes notikumi, lai atkal nepieļautu tos pašus. Jauno attiecību pamatā noteikti jāliek pavisam cita enerģija, informācija, tās jāveido ar pavisam citu attieksmi vienam pret otru.

   – Vai tas ir iespējams?  
   – Vienmēr tas noteikti nav iespējams. Tas, kurš ir pamatīgi iestagnējis, parasti ir ļoti pārliecināts par savu patiesību un nav gatavs no tās atteikties, atzīt kļūdas, kuras no viņa puses veicināja ģimenes egregora bojāeju. Lai mainītos, augtu, ir jābūt lielai drosmei. Turklāt visa sabiedrība spiež uz to, lai cilvēki to nedarītu, jo noteiktai daļai ir ļoti izdevīgi, ka vairums no mums ir manipulējami, vadāmi, viegli iebiedējami un iespaidojami tumsoņas ar minimālām prasībām un vajadzībām.
   
– Ja pāris tomēr izlemj šķirties, to vajadzētu darīt ar godu – bez skandāliem, ilgstošiem cīniņiem par mantas sadalīšanu.
   – Bet kur tad šovs? Kur trādirīdi? Bez skandāliem sanāk vienīgi tad, ja netiesājas par mantu, visu atstāj tam, kurš skaitās pamests.

   – Kuram vajadzīgs šovs? Labāk būtu, ja pēc šķiršanās saglabātos normālas attiecības.
   – Teorētiski tā, protams, būtu pareizāk un labāk, bet vai ir daudz tādu pāru, kuriem tas izdodas? Tas, kurš ir veiksmīgs, kurš arvien mainās, var uzturēt labas attiecības ar jebkuru cilvēku, arī ar bijušo laulāto. Bet vai tam ir gatavs otrs? Viņā turpina rūgt smakojošais dīķis.

Filmās var redzēt pārus, kuri pēc šķiršanās saglabā draudzīgas attiecības, bet reālajā dzīvē tādu ir maz. Tomēr pieļauju, ka man tā domāt liek darba specifika, jo pie manis pēc padoma, palīdzības nāk tie, kuriem ir attiecību problēmas. Patiesībā cilvēka aurā ir visa informācija par to, kas viņam lemts – šķirties un būt labās attiecībās ar bijušo, saglabāt laulību vai vīru atlaist bez kreņķiem, jo nāks cits cilvēks.

   – Vīrietim ir grūti pieņemt, ka šķiršanos ierosina sieviete, tāpēc viņš visiem spēkiem cenšas radīt iespaidu, ka tā bijusi viņa iniciatīva.
   – Gadu tūkstošiem ilgi valdījis patriarhāts, līdz ar to pierasts uzskatīt, ka ģimenē dominējošais ir vīrietis. Ja tas tiešām tā ir, tas nozīmē, ka vīrietī pašā dominē prāts, tātad viņa dvēsele neattīstās. Ja vīrietis grib dominēt visu laiku, viņš kontrolē ne tikai sievietes, bet arī savas dvēseles jeb savas iekšējās dievietes attīstību. Un nepieciešamību radīt priekšstatu, ka viņš ir tas, kurš izlēma pielikt punktu attiecībām, rada iekšējas bailes no savas neziņas, jo viņš sevi nepazīst. Līdz ar to, nonācis situācijā, kad viņu pamet sieviete, vīrietis jūtas slikti un uzreiz lūkojas pēc kādas, kas viņu pieņems tajā pašā momentā. Savukārt situācijā, kad vīrietis pamet sievieti, godīgi būtu rīkoties tā, kā rīkojās Putins, proti, vispirms izprecināt savu šķirto sievu un tikai tad atkal apprecēties pašam. Bet tādu rīcību var sagaidīt tikai no pašpietiekama, par sevi droša, pārliecināta vīrieša.

– Lielākajai daļai šķiršanās ir sāpīgs dzīves pavērsiens. Tomēr attieksme pret to ir ļoti dažāda – daļa sieviešu ar to samierinās diezgan ātri, daļa nevar pārdzīvot visu atlikušo mūžu. Kas to nosaka?
   – Cilvēku attieksme pret to, kas ar viņu notiek, ir ļoti atšķirīga. Vieni uzskata – esmu labs, un visi citi ir labi, otri – esmu slikts, bet citi ir labi, trešie –  esmu labs, visi citi ir slikti, ceturtie – slikts esmu es, un slikti ir arī citi. Lielākā daļa sieviešu ieņem trešo pozīciju, viņām raksturīga tendence visus citus pielaikot sev, savām interesēm. Tikai visi tam nepakļaujas. Viņas to ļoti pārdzīvo, nevar ar to samierināties, tāpēc to otru atlaist kļūst gandrīz vai neiespējami. Es brīdinu, ka tā var iedzīvoties nopietnās slimībās. Pirmās uz to reaģēs aknas, tad nieres, aizkuņģa dziedzeris.
Bet ko darīt, ja sievietei labpatīk ar savu domu enerģiju uzturēt un ar mentālo spēku barot nu jau svešas sievietes vīru? To var nosaukt arī par sadomazohismu. Prāts producē dažādas domas un idejas, bet dvēsele nepārtraukti cieš, un šādai sievietei iepatīkas upura loma. Tikai, kamēr viņa ar to tīksmināsies, lai pat necer, ka viņas dzīvē ienāks cits vīrietis. Neviens negrib aptekalēt upuri un visu laiku konkurēt ar šīs sievietes domām par bijušo vīru. Turklāt – ko šāda sieviete vīrietim var dot? Neko.

Lai pastāvētu mūžība, jābūt mainībai

– Tomēr arvien vairāk ir gadījumu, kad tieši sievietes pieņem lēmumu šķirties. Kāpēc tā?
   – Jo tieši sievietes ir tās, kuras tiecas apgūt arvien ko jaunu, attīstīt sevi fiziski un garīgi. Lai gan būtībā sievietes ir mācījušās visu laiku – kā citādi viņas būtu izdzīvojušas, saglabājušas savu es laikā, kad dominējošais viennozīmīgi bija vīrietis? Beidzot sievietes ir pamodušās, uzdrīkstas arvien vairāk, bet vīrietis, sajuzdamies apdraudēts savās noteicēja pozīcijās, grib viņas iespundēt atpakaļ virtuvē. Tikai nekas nesanāks, jo caur sievieti, kura ir pamodusies, darbojas daba, kosmoss, radošums – pats Dievs. Bet piesiet Dievu pie katla vīrietim neizdosies. Var jau mēģināt, bet, ja reiz sieviete sajutusies kā savas dzīves karaliene, ir materiāli patstāvīga, apzinājusies savus instinktus, pirmsākumu, sievišķo seksuālo dabu, viņa pamazām kļūst vieda, iekšēji brīva un vairs nav ieinteresēta izdabāt vīrietim, kurš viņu nesaprot un neciena. Turklāt, ja vīrietis viņai līdzās ir tik garlaicīgs, ka viņa klātbūtnē pat muša lidojumā nomirst, tad ko radošai sievietei ar šādu vīrieti iesākt? Viņa jau var izvārīt zupu, bet to darīt katru dienu vairs ne tuvu nav viņas dzīves mērķis.
 
  – Tātad viss – jāšķiras.
   – Neesmu pārliecināta.

   – Kāpēc jūs gribat, lai sieviete turpinātu mocīties, dzīvojot attiecībās, no kurām viņa jau sen izaugusi?
   – Kā jau iepriekš minēju, neatrisinot šo attiecību uzdevumu, nākamais viņas vīrs, ļoti iespējams, būs vēl piezemētāks.
  
– Bet sieviete grib dzīvot šodien, nevis domāt par nākamo dzīvi, kurā iepriekšējo pieredzi pat neatcerēsies! Arī šajā dzīvē visas sievietes, kurām jau ir attiecību pieredze, nealkst pēc vīrieša klātbūtnes. Gluži pretēji – daudzas grib izbaudīt vienatnes dotās priekšrocības.
   – Ja tāda ir sievietes izvēle, ja viņai vairs nav vēlēšanās pēc mijiedarbības, tad lai tā ir! Tātad sieviete ir sasniegusi prāta, apziņas briedumu, viņai vienatnē nav garlaicīgi. Tikai tas nenozīmē, ka tas ir galējais stāvoklis,  jo – cilvēks ir radītājs. Turklāt jebkurš sasniegums ceļā pie sevis var kļūt par lamatām, ja tam pārāk pieķeras. Lai pastāvētu mūžība, jābūt mainībai. Mainība – tā ir mijiedarbība starp vīrieti un sievieti jaunā kvalitātē, maigumā un paļāvībā. Un tad sākas kaut kā kopradīšana – kaut kā tāda, kas noder visai sabiedrībai.