Mīļajai omītei - vēzis. Ko par šo situāciju stāstīt bērniem?
Jautājums: Lūdzu padomu, kā pareizāk rīkoties. Mūsu vecmāmiņai nesen atklāja ļaundabīgu audzēju stadijā, kurā tas vairs nav ārstējams. Ārsti sola pavisam maz laika. Vai bērni būtu jāsagatavo nāves faktam pakāpeniski, vai labāk stāstīt par saslimšanu? Kā pareizāk - aizvest atvadīties no vecmāmiņas vai nogaidīt? Šī būs bērnu pirmā saskarsme ar tuva radinieka nāvi. Vecmāmiņa ir tuvs cilvēks.
Avots: Mammamuntetiem.lv
Psihoterapeite, klīniskā psiholoģe Līga Bernāte aicina ar bērniem runāt par situāciju un izmantot iespēju atvadīties no omītes: "Ir skumji un šokējoši uzzināt vēsti par nedziedināmu slimību, bet, neskatoties uz smagajām emocijām, kas ir un būs jāpiedzīvo bērniem un vecākiem, onkoloģiskās slimības dod laiku pieņemt nāves faktu un tam sagatavoties. Pēkšņa nāve vienmēr ir daudz šokējošāka un traumējošaka, nekā tad, ja ir zināms, ka tā tuvojas. Pēkšņas nāves gadījumā vienmēr ir sajūta, ka daudz kas palicis nepateikts vai neizdarīts.
Klusēt par notiekošo vai nepateikt kaut ko līdz galam nav risinājums šajā situācijā, jo bērni ļoti jūt to, kas notiek ģimenē vai viņiem tuvu cilvēku lokā. Viņi jūt gan vecāku emocijas, gan noteikti ir pamanījuši, ka vecmāmiņa ir slima. Neziņa un neatbildēti jautājumi ļoti nomoka, tāpēc labākais šajā gadījumā ir saruna. Ir svarīgi pret bērniem būt godīgiem un pastāstīt to, kas ar vecmāmiņu notiek - par slimību, iespējams to, kā tā var vecmāmiņu izmainīt, gan arī to, ka saslimšanas var beigties ar nāvi.
Pēkšņa nāve vienmēr ir daudz šokējošāka un traumējošaka, nekā tad, ja ir zināms, ka tā tuvojas.
Nāvei nevar sagatavot pakāpeniski, bet vienmēr svarīgi ir atvadīties. Turklāt labāk ir atvadīties no dzīva cilvēka. Būtiski ir, kā ģimene un bērni izmantos laiku, kas vēl dots visiem kopā. Domāju, ka arī bērni, zinot to, ka vecmāmiņai no dzīves drīz būs jāatvadās, pieies atvēlētajam laikam savādāk, vairāk izjūtot tā vērtību. Ieteiktu vecākiem sagatavoties sarunai ar bērniem. Labi būtu paskaidrot, kas notiek ar vecmāmiņu, kura ir slima ar vēzi. Noteikti būs jautājumi par vēzi, vai un kā to var ārstēt. Var paskaidrot, ka vēzi ne vienmēr var izārstēt, bet nevajadzētu radīt pārliecību, ka šīs slimība vispār nav ārstējama.
Pastāstiet, ka vecmāmiņai nav atlicis daudz laika dzīvot un jums visiem vēl ir iespēja pavadīt laiku kopā. Jāsaprot, ka bērniem būs daudz emociju, jautājumu, asaru. Droši viena arī jums, ja tā ir jums tuva radiniece vai mamma. To visu dziedinoši ir izdzīvot kopā, neturot sevī un neslēpjot skumjas un pārdzīvojumus. Tas, ka bērni uzzinās par slimību un nāvi nenozīmē, ka viņi neskums, neraudās un nedusmosies, bet viņiem būs laiks to darīt. Protams, ka daudz kas ir atkarīgs no tā, kā pats slimais cilvēks uztver slimību un nāvi. Ir ļoti gaiši cilvēki, kas spēj mierīgi aiziet un par notiekošo runāt arī ar saviem tuvajiem.
Tas, ka bērni uzzinās par slimību un nāvi nenozīmē, ka viņi neskums, neraudās un nedusmosies, bet viņiem būs laiks to darīt.
Varbūt pati vecmāmiņa ar saviem mazbērniem izrunā un iemācās domāt par dzīvi un nāvi tā, ka vēlāk viņiem tas palīdz vieglāk dzīvot un pieņemt zaudējumu. Šobrīd arī mammai pašai būtu svarīgi pārvērtēt savus uzskatus un pārliecības par nāvi; kas notiek pēc nāves ar dvēseli u.tml.
Jāatceras, ka pirms bērēm bērni tām ir jāsagatavo. Viņiem ir jāizstāsta, kas notiek kapličā un kapos. Ja bērni līdz šim nav piedalījušies bērēs, notiekošais viņiem var būt šoks. Par nāves tēmu palīdz runāt un izdzīvot emocijas dažādas pasakas, stāsti un filmas. Piemēram, par dzīvības ciklu runā multiplikācijas filmā "Karalis lauva". Bibliotēkā ir pieejama grāmata "Stāsti bērna dvēselei", kur ir nodaļa par nāves, slimības un atvadu tēmu. Iesaku runāt par slimību un nāvi, neieslīgstot detaļās, ļaujot bērniem jautāt un piedzīvot visas emocijas. Vienlaikus ir ļoti svarīgi saglabāt ikdienas rutīnas nemainīgu, jo tas dod stabilitāti un drošības sajūtu, kas palīdz pārdzīvot notiekošo."
