Leģendārā Austra Pumpure būtu gatava dziedāt, pat sēžot uz kapa malas

Dzirdēta atziņa, ka astoņdesmito gadu otrajā pusē Austrai Pumpurei nemaz nevajadzēja iekļauties Atmodas kustībā, jo viņa tur atradās kopš septiņdesmitajiem, kad sāka aktīvi koncertēt. Austra jau tolaik savos koncertos cēla latviešu nacionālo pašapziņu.

Par Pumpures muzikālo maģiju stāsta kāda savdabīga leģenda. Reiz kāds vīrs bija nolēmis kārties un jau meklējis striķi. Paziņa viņu atrunājis un ieteicis vispirms aiziet uz Austras Pumpures koncertu. Vīrs aizgājis un juties ļoti aizkustināts. Dzirdētais viņu tā saviļņojis, ka nolēmis dzīvot tālāk.

Konkrētais notikums vien apliecina, ka sirsnīga, dvēseliska mūzika var ne tikai uzlabot omu, bet arī kardināli mainīt būtiskus dzīves lēmumus.

Dziesma gan priekos, gan bēdās

Austra Pumpure dzimusi un augusi Rucavas pusē – Liepājas rajonā, netālu no Lietuvas robežas. Pasaulē viņa nāca 1928. gada 26. novembrī. Iepazīstot Pumpuru ģimeni nedaudz tuvāk, kļūst skaidrs, ka Austra nemaz nevarēja būt nemuzikāla.

Vecaistēvs Toms bijis varens cītaras spēlētājs, vecāmāte Ķērsta – liela dziedātāja. Austras tēvs spēlējis trompeti un vadījis aizsargu pūtēju orķestri, kas muzicējis gan valsts svētkos, gan zaļumballēs, gan bērēs. Viņas brālis Alfrēds ļoti labi spēlējis akordeonu, bet otrs, Valdis – vijoli. Pati Austra jau kopš mazotnes spēlējusi akordeonu un dūšīgi dziedājusi.

Arī daudzi kaimiņi pratuši spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Vislielākā dziedāšana parasti notikusi kāzās, kuras svinētas trīs dienas. Pumpuru ģimenē vienmēr skanējusi mūzika – gan priekos, gan bēdās. Turklāt bieži tikušas rīkotas dažādas balles. Jau bērnībā Austra apguvusi daudzas Nīcas, Bārtas un Rucavas pusē dziedātās tautasdziesmas un ziņģes.
Protams, Pumpuru ģimenē ne tikai daudz dziedājuši, bet arī kārtīgi strādājuši. Jau no mazotnes Austrai tika ieaudzināta atbildība un bija savi pienākumi – no septiņu gadu vecuma viņa devās ganos, lai nopelnītu skolas naudu. Vispirms viņa mācījās Kalnišķu Ezerskolā, vēlāk – Nīcas pamatskolā. Pabeigusi pamatskolu, Austra iestājās Liepājas mūzikas skolas vokālajā klasē, bet, kad bija nomācījusies pāris gadu, viņai draudzīgi ieteikts mainīt klasi, jo nekāda operdziedātāja no viņas nesanākšot. Austra pārgāja uz ģitārspēles klasi, kā arī iestājās kordiriģentu klasē. Liepājas mūzikas skolā viņa mācījās nevis ierastos četrus, bet gan septiņus gadus.

Sirsnīga un intīma noskaņa

Pēc skolas beigšanas Austrai piedāvāts darbs Liepājas teātrī, kas tobrīd meklēja ģitāristu un izrāžu muzikālo noformētāju. Jau pašā sākumā viņai iepaticies viss, ko vien vajadzējis darīt teātrī. Liepājas teātris – tā bija Austras pirmā un galvenā darbavieta. Faktiski visu darba mūžu viņa nostrādāja teātrī, ja neskaita ģitārspēles apmācību jauniešu centrā Vaduguns.

Būtisks pavērsiens Austras Pumpures profesionālajā karjerā iezīmējās sešdesmito gadu vidū, kad uz Liepājas mūzikas vidusskolu par pasniedzēju tika norīkots pavisam jauns komponists – Imants Kalniņš. Viņam izveidojās ļoti laba sadarbība ar Liepājas teātri un tā galveno režisoru Andreju Miglu. Drīz vien tapa latviešu pirmais mūzikls Princis un ubaga zēns, kurā, protams, piedalījās arī Austra. Pēc šīs izrādes komponists un prominentais kritiķis Marģeris Zariņš savā recenzijā atzīmēja, ka orķestrī ļoti labi skan abas ģitāras. Patiesībā tās pārmaiņus spēlēja viena pati Austra. Viņa piedalījās visās izrādēs, kur skanēja Imanta Kalniņa dziesmas: Princis un ubaga zēns, Trīs musketieri, Brēmenes muzikanti, Laimes lācis, Mīla, džezs un velns.

Jāpiebilst, ka Liepājas teātra režisori – gan Nikolajs Mūrnieks, gan Andrejs Migla – jau agrāk bija aicinājuši Austru Pumpuri veidot savas koncertprogrammas, taču viņa ilgi šaubījās un minstinājās. Tikai vēlāk režisors Oļģerts Kroders gluži vai ar varu izstūmis Austru uz skatuves. Turklāt viņš izdomājis, kādā veidā Austrai vajadzētu uzstāties, proti, viņai nevajadzētu tēlot lielu mākslinieci, bet gan dziedāt tā, it kā dziedātu draugiem dzimšanas dienā. Krodera priekšlikums izrādījās zelta vērts. Austra Pumpure to lika aiz auss un savos koncertos radīja īpašu gaisotni. Viņas uzstāšanās – tā bija dziedāšana savējiem, gluži kā draugiem dzimšanas dienā.
 

Klausītāju pilnas zāles

Pirmais koncerts notika Rīgā, Mākslas darbinieku namā Vaļņu ielā. Jāatzīst gan, ka toreizējais nama direktors Eduards Šīraks bija diezgan rezervēts – gan māksliniece maz zināma, gan dziesmas tādas aizdomīgas, ka tikai nesanāk nepatikšanas. Par Austru iestājās režisors Andrejs Migla, pārliecinoši argumentējot, ka visas viņas dziesmas ir no Liepājas teātra izrādēm, tātad oficiāli apstiprinātas. Tās ir dziesmas, kuras akceptējusi padomju cenzūra.

Pati Austra vēlāk atcerējās, ka bijusi ļoti nobijusies. Lai justos drošāk, dziedājusi kopā ar Liepājas teātra jaunajiem aktieriem – Indru Briķi, Juri Bartkeviču, Ievu Akurateri, Nauri Klētnieku, Ināru un Aivaru Kalnarājiem, Andu Albuži. Viņi bija tie, kas palīdzēja Austrai veidot programmu. Sākumā Austra sprieda, ka nodziedās vien pāris koncertu, tomēr viss izvērtās pavisam negaidīti. Klausītāju atsaucība bija tik liela, ka Austra uzstājās vēl un vēl. Ar Imanta Kalniņa dziesmām viņa koncertēja veselus četrus gadus, turklāt visi pasākumi notika klausītāju pilnās zālēs. Tas iedrošināja ķerties pie Imanta Kalniņa dziesmu otrās programmas. Sekoja arī trešā un ceturtā... Sākot ar otro programmu, viņai līdzās uzstājās jaunieši, kurus drīz vien sāka saukt par Austrasbērniem.

Ar laiku Austra Pumpure ievērojami paplašināja savu repertuāru. Pēc koncertiem apmeklētāji negribēja iet mājās, viņiem gribējās klausīties vēl. Tad Austra sāka dziedāt ne tikai Imanta Kalniņa dziesmas, bet arī tautasdziesmas. Vēlāk radās ideja izveidot atsevišķu koncertprogrammu. Pie vainas bija arī Imants Ziedonis – 1981. gadā viņš uzaicināja dziedātāju piedalīties savā tautasdziesmu vakarā Mazajā ģildē. Koncerta pirmajā daļā viņš stāstīja par tautasdziesmām, otrajā Austra dziedāja. Tā viņa nodziedāja 200 koncertu. Pa vidu vēl bija ziņģu koncerti un koncertprogramma bērniem Mīļdziesmiņa. Tika sagatavotas arī vairākas starptautiskas programmas esperanto valodā.
 

Kas viņa tāda ir?

Protams, atradās kritiķi, kas rauca degunu, tika norādīts, ka ar tādu balsi nu gan nevajadzētu dziedāt. Kāds Austras kolēģis no Liepājas teātra pat izteicās, ka viņa ir galīgi nojūgusies – sākusi dziedāt uz skatuves. Daudzi bija neizpratnē: “Kas viņa tāda ir? Profesionāle vai amatiere?” Daži aizrādīja, ka profesionālis tā nedrīkst dziedāt, savukārt citi iebilda, ka nav svarīgi, vai tu čuksti vai smilksti, – ja tu patīc publikai, tātad esi profesionālis.
 Ne viens vien jutās pārsteigts, kad atklāja, ka Austrai nepavisam nav izcila balss un izsmalcināta vokālā tehnika. Tomēr viņa prata suģestēt klausītājus ar savu vienkāršo un dvēseliski piesātināto dziedājumu. Cilvēki jutās saviļņoti, viņas dziedājums bija īpašs un sirsnīgs. Apbūra tieši Austras sirsnība un ieinteresētība pret saviem klausītājiem.

Nevienam nepazīstama un avīzēs nepopularizēta Liepājas teātra mūziķe, kas neizcēlās ne ar virtuozu ģitāras spēles tehniku, ne ar vokālo meistarību, pulcēja pārpildītas zāles. Astoņdesmitajos gados dziesminiece ieņēmumu ziņā pārspēja visas Liepājas teātra izrādes – viņas koncertiem bija vislielākie ieņēmumi gadā. Pumpure mierīgi izkonkurēja Annu Kareņinu, Šveiku un citas izrādes.
1988. gadā laikrakstā Padomju Jaunatne dzejnieks un žurnālists Andris Bergmanis rakstīja: “Es nebīstos apgalvot – Austra Pumpure ir folkkustības aizsācēja mūsu republikā, lai arī viņu pašu pie tīrajiem bardiem piepulcināt nevar (ne pašas sacerētu dziesmu, ne tekstu). Un tomēr viņa bija pirmā. Laikā, kad Imanta Kalniņa dziesmas dziedāja tikai vokāli instrumentālais ansamblis Menuets pāragri aizgājušā Jāņa Blūma vadībā, Austra ņēma ģitāru un uzdrošinājās.”

Zinātāji stāsta, ka pirmie Latvijas folkfestivāli notikuši Liepājas slavenajā Vāgūzī – fotogrāfa Ulda Brieža dzīvoklī. Padomju laikos tā bija Liepājas radošo cilvēku iecienīta bohēmas vieta, kur gaidīta viešņa bija arī Austra Pumpure ar ģitāru.

Trīs koncerti dienā

Tagad grūti iedomāties, ka mūziķi varētu koncertēt septiņas dienas pēc kārtas, turklāt vēl divas reizes dienā. Tomēr agrāk tā notika. Rīgā Austrai reizēm gadījies koncertēt pat trīs reizes dienā. Dažreiz pēc vakara koncerta viņa devās pie studentiem un spēlēja naktīs. Toreiz, lai cilvēki nāktu uz koncertiem, nevajadzēja nekādas īpašas reklāmas. Nevajadzēja taisīt šovus, rādīt puskailus dejotājus, veidot gaismas efektus un laist dūmus. Pietika vien uz skatuves iznākt Austrai Pumpurei ar ģitāru un sākt dziedāt. 

Austras Pumpures izpildītās dziesmas daudziem cilvēkiem bija mīlestība uz mūžu. Laiks gāja uz priekšu, bet liela daļa apmeklētāju Austras koncertos nemainījās. Bieži vien bija tā, ka vecāki vispirms uz Pumpures koncertiem veda savus bērnus, bet vēlāk – arī mazbērnus. Austrai bija izveidojies savs uzticams fanu pulks.

Pāršķirstot agrāko gadu intervijas, nevar nepamanīt dziedātājas sentimentu par septiņdesmitajiem gadiem, kad viņa piedalījusies dažādos saietos un dziedājusi līdz rīta ausmai. Viņa gan parasti teica – līdz rīta šausmai. Austra stāstīja: “Reiz Liepājas teātra zālē notika kaut kāda jubileja, bet es patrepēs spēlēju un dziedāju. Klausītāji nelaida mani prom un lūdza dziedāt vēl. Tā arī nodziedāju visu nakti, tā īsti neuzzinot, kam par godu jubileja. Kad Liepājas mūzikas skolā bija saviesīgs pasākums, es piegāju pie klavierēm un sāku spēlēt. Jaunieši man nesa dzeramos un uzkodas, neļāva aiziet.”
Par ļaužu atsaucību liecina ne viens notikums vien. Deviņdesmitajos gados pēc koncerta kāda kundze Austrai pasniegusi konjaka pudeli. Dziesminiece jautājusi, vai viņai kāda jubileja. “Jā,” kundze atbildējusi. “Divdesmit piekto reizi noklausījos jūsu koncertu.”

Kāds Austrālijas latvietis no paziņas saņēmis kaseti ar Austras dziedātām tautasdziesmām. Vēlāk viņš dziesminiecei atsūtījis vēstuli, kurā izteicis sajūsmu par dzirdēto: “Kad svētdienās sieva ar bērniem dodas uz baznīcu, es palieku mājās un klausos tautasdziesmas. Tā ir mana baznīca.”

Oficiālā un neoficiālā daļa

Kādā intervijā Austra Pumpure stāstīja, ka tolaik, kad sākusi publiski uzstāties, visapkārt valdījis drausmīgs garīgs tukšums. Viņai bijušas tikai trīs iespējas: nodzerties, pakārties vai sākt dziedāt. Viņa izvēlējusies to grūtāko. Skaidrojot Pumpures popularitāti, teātra kritiķe Līvija Akurātere atzina: “Tajā laikā latviešu teātrī bija aptrūkušās izrādes, kas ļoti tieši, kā ar roku pasniedzoties, uzrunātu cilvēku dvēseli. Bija intelektuālā teātra laiks. Bet Austra būvēja dvēseles tiltu ar cilvēkiem, kas sēdēja skatītāju zālē. Tu gāji viņai līdzi pa šo dvēseles ceļu un atklāji, ko domā un jūti, kas pasaulē ir skaists.”

Austra Pumpure lauza ierastos stereotipus un koncertos nereti iesaistīja arī klausītājus. Pirms koncerta viņa bieži vien sacīja: “Esmu atnākusi ar jums kopā padziedāt.” Gandrīz katra viņas uzstāšanās sastāvēja no divām daļām – oficiālās un neoficiālās. Oficiālā daļa bija pats koncerts, bet neoficiālā daļa turpinājās naktī jau pēc koncerta. 

Austra uzstājās ne tikai viena vai kopā ar saviem Austrasbērniem, bet arī ar grupu Atštaukas – Liepājas teātra aktrisēm. Savulaik ar koncertiem krustām šķērsām izbraukāta visa Latvija un ne tikai – ar saviem domubiedriem Austra uzstājās arī daudzās Eiropas valstīs. Nekāda īpaša menedžmenta gan nebija, viņa vienkārši brauca turp, kur viņu uzaicināja. Austra labprāt ceļoja pa pasauli arī bez muzicēšanas, viņai tas patika. Vēl salīdzinoši nesen, 87 gadu vecumā, viņa apceļoja Madeiras salu.

Savas dzīves nogalē Austra jauniešiem mācīja ģitārspēli Liepājas jauniešu centrā Vaduguns. Protams, viņa varēja nestrādāt, jo saņēma gan pensiju, gan mūža stipendiju. Tomēr Austrai Pumpurei ļoti gribējās darboties, turklāt bija interesanti būt kopā ar bērniem. Neraugoties uz pieklājīgo mūziķes stāžu, viņa koncertēja teju līdz pat aiziešanai aizsaulē. “Kur mani uzaicina, tur dodos,” skaidroja Austra. “Koncertēju gan ar draugiem, gan viena pati.”

Unikāla vienība

Bērnu Austrai nebija. Viņas dzīvesbiedrs Ernests Bukševics bija drēbniekmeistars, savulaik pat vadīja modes arteli. Kā stāsta zinātāji, Ernests mīlējis teātri un apmeklējis teju visas Liepājas teātra izrādes. Viņš bijis arī sievas skatuves tērpu meistars – gan šuvis pats, gan pāršuvis veikalā pirktus kostīmus pēc savas gaumes un saprašanas. Ernests atbalstījis sievas koncertēšanu un labprāt pieņēmis Austras ciemiņus, kas reizēm bariem ieradušies pie viņiem mājās. Kad dzīvoklī gatavota kārtējā programma, Ernests rūpējies par uzkodām un kafiju. Viņš aizgāja mūžībā deviņdesmito gadu beigās. 

Būtiska Austras dzīves daļa – tie bija jaunieši, ar kuriem viņa muzicēja. Laika gaitā Austrasbērniem piepulcējās arvien jauni dalībnieki. Daudzi no viņiem vispirms nāca uz koncertiem, vēlāk gāja pie Austras mācīties dziesmas vai norakstīt dziesmu vārdus. Dziesminiece viņus aicināja uz mēģinājumiem, kur dziedājuši kopā. Protams, ne jau visi palika, bija arī tādi, kas aizgāja. Taču tos, kuri palika, vienoja īpašas saites – viņi kļuva par domubiedriem. Austrasbērni – tā bija unikāla vienība, ceļojoši muzikanti, kas kopā ar Austru apbraukāja Latvijas pilsētas un miestus, sniedzot koncertus.
Pēc pasākumiem Liepājā Austrasbērni parasti pulcējās Austras dzīvoklī Ūliha ielā, kur jaunie mūziķi atskaņoja pašu sacerētās dziesmas. Tur pirmo reiz izskanēja daudzas Silvijas Silavas, Jura Hirša, Agitas Kaužēnas, Arņa Miltiņa, Ulda Ozola un citu Austrasbērnu skaņdarbi. Dziedāšana parasti turpinājās visu nakti un beidzās ar kopīgu došanos uz Liepājas–Rīgas vilcienu.
Dziesminiece vienmēr bija viesmīlīga. Ja kādam Austrasbērnam sanāca aizbraukt uz Liepāju un piezvanīt Austrai, viņa vienmēr aicināja ciemos: “Kur tu esi, nāc tik šurp!” Vienmēr sarūpēja cienastu, lika just, ka ciemiņš ir gaidīts. Un radoša viņa bija ne tikai mūzikā, bet arī kulinārijā.

Austrai piemita kāda apskaužama īpašība – viņa prata klausīties un izrādīt lielu ieinteresētību, varēja stundām klausīties Austrasbērnu pašsacerētās dziesmas. Tāpat jāizceļ viņas režisores, aranžētājas un pasākumu vadītājas talants. Katram Austrasbērnam viņa mācīja izdziedāt savu balsi, lai koncertā skanētu ansamblis, nevis vienbalsīgs dziedājums. Arī pati koncerta uzbūve bija Austras smalki pārdomāta.
Kopš astoņdesmito gadu beigām par ikgadēju tradīciju kļuva Austrasdienas, kad tika atzīmēta Austras vārdadiena. Sākotnēji  Austrasdienas savus klausītājus gandrīz desmit gadu garumā pulcināja Rīgā – Anglikāņu baznīcā, Rīgas Politehniskā institūta studentu klubā, vēlāk neatkarīgajā teātrī Kabata, koncertzālē Ave Sol, kultūras  centrā Imanta, Rīgas Latviešu biedrībā. Kā "Patiesajai Dzīvei" apliecināja viens no Austrasbērniem Ēriks Pozemkovskis, šie pasākumi notiks arī turpmāk. Šā gada martā Austrasdienas tika atzīmētas gan Liepājā, gan Rīgā.

Ar dziesmu uz kapa malas

Liepājas teātra režisors Andrejs Migla atceras, ka Austra teātrī bijusi ne vien mūziķe, bet arī... psihoterapeite. Kad beigusies kārtējā izrāde, uzradusies Austra ar ģitāru un saukusi aktierus līdzi – padziedāt. Tas palīdzējis aktieriem atgūties pēc izrādes. Šāda muzikāla psihoterapija harmonizējusi un ievērojami atvieglojusi iziešanu no lomas. 

Kolēģi atceras arī viņas labo humora izjūtu. Teātris – tā  bija vieta, kur netrūka savstarpējas izjokošanas. Gadījās, ka par izāzēšanas objektu kļuva pati Austra. Atceroties kādu izbraukuma izrādi, aktieris Zigurds Akmentiņš stāstīja: “Kārtējo reizi mums jāguļ kaut kur galīgi nepiemērotā vietā. Austra, protams, ar visu ģitāru ir prom, viņas vadībā lielākā daļa aktieru un tehnisko dzied un drusku jau iedzer arī. Es kādā brīdī jūtu, ka man ir gana, bet kā nu tā uzreiz gulēt iesi. Mēs, pāris cilvēku, nolemjam labiekārtot Austras guļvietu. Noliekam uz spilvena Ļeņina bisti, no kaut kāda salauzta krēsla sameistarojam arī pārējo ķermeni, apsedzam, gaidām. Jā, beidzot Austra nāk gulēt. Tumsā ierauga, ka viņai uzradies klātgulētājs, un kļūst visai pikta: “Vācies laukā no manas gultas! Ja neaizvāksies, redzēsi kaut ko tādu, ko savu mūžu neesi redzējis!” Dabīgi, ka mums uznāk smiekli līdz krampjiem. Izsmējušies uzdedzinām gaismu. Austra ierauga, kas tad būtu tas klātgulētājs, un seko slavens teiciens: “Ak tad gribējāt mani par partijas mauku padarīt!””
Ņiprumu Austra centās saglabāt līdz pat mūža nogalei. Kad jau bija pāri astoņdesmit, viņa vēl jutās enerģija pilna un alka darboties – mācīja jauniešiem ģitārspēli un vilka viņus sev līdzi uz skatuves.
Īpaši pieprasīta Austra Pumpure bija Atmodas laikā, kad bija vajadzīga dažādu politisku pasākumu organizētājiem. Viņa stāstīja: “Mani grūda uz skatuves, vilka uz dažādiem mītiņiem un manifestācijām. Toreiz es biju vajadzīga kā dziesminiece.” Vēlāk par Austru piemirsa, taču viņa par to īpaši neskuma, vien secināja, ka uz lepnām prezentācijām viņu neaicināja ne komunistu laikos, ne arī neatkarības gados. Austra ironizēja, ka laikam neprot uzvesties, tāpēc arī neaicina – baidās, ka pateiks kaut ko nepatīkamu.   
Pēc rakstura Austra bija sirsnīga un vienkārša. Viņa netiecās izrādīties, neapmeklēja greznas balles un smalkus pasākumus. Kādā intervijā dziesminiece izteicās, ka dzīvo paralēlā pasaulē, kas atšķiras no tās, kuru rāda televīzijā un kuru atspoguļo prese. Lai vai kā, viņa bija dāma ar krampi – ar rucavnieces lepnumu un spītu. Nebija ar pliku roku ņemama. Kaut arī daudzi piesauc Austras apbrīnojamās darbaspējas, viņa pati reiz atzina, ka vēlas neko nedarīt un vienkārši skatīties, kas apkārt notiek. Viņa būtu laimīga, ja varētu vienkārši gulēt un lasīt grāmatas.

To, ko Austra darīja, viņa darīja no sirds. Vienkārši un patiesi – bez izlikšanās un pozas. Austra reti kad žēlojās, bija liela optimiste. Viņa varēja, kā pati sacīja, ķibināt ģitāru un dziedāt līdz rīta šausmai, un kādā intervijā pat atzina, ka gatava dziedāt, sēžot uz kapa malas. Austra Pumpure nodzīvoja 88 gadus, šā gada 3. janvārī viņa aizgāja mūžībā.