Intars Busulis atklāti par attiecībām: "Neliegšos, ir bijuši arī visādi mīlas trijstūri..."

Kā normāla zvaigzne Intars Busulis ir pievērsies apģērbu biznesam un sācis ar kaut ko pavisam vienkāršu – zeķēm. Taču kādām! Rakstus un krāsainību varētu apskaust pat lepnākās Lieldienu olas. Sarunā Intars kā vienmēr asprātīgs, godīgs, pozitīvs; smalkā sentimenta stīga un smeldze paliek dziesmās. Kā ieguvis labu audzināšanu, viņš vienmēr ir ņiprā noskaņojumā, gaišs, bez latviskā pelēkuma.

Mūzika izsit korķus

– Vai tev pēc diska iznākšanas ir sajūta, ka esi izkāpis kādā pieturvietā un tur stāvi?

– Nē. Ir sajūta, ka esam iekāpuši tramvajā un dodamies uz nākamo pieturu. Kādas divas trīs ir jau garām, un gaidām ko jaunu. Visu laiku kustībā maucam. Esam saņēmuši atzinīgus vārdus gan par muzikālo, gan vizuālo, jauki, ka esam ieinteresējuši cilvēkus. Jo tiešām nav kauns ne par vienu dziesmu. Pat par tām, kurām melodija ir no manis. Kārlis Lācis strādā ar notīm, es tikai klimperēju uz klavierēm, viņš pēc tam aranžē. Man ir ļoti liels prieks, ka arī es esmu līdzdarbojies kā a ļa komponists.

– Kuras diskā ir tavas dziesmas?

– Pirmais bija Miglas rīts, radās pirms diviem gadiem. Pienāca laiks, kad piesēdos pie klavierēm, iespēlēju un, neko negriežot, visu kluci iedevu dzejniekam Jānim Elsbergam. Izstāstīju, ko gribu dzirdēt, un galvenais, lai izskan trīs koda vārdi – es tevi mīlu. Un viņš atrada, kur īstajā vietā tos ielikt. Man tiešām gribējās mīlas dziesmu, un es to dabūju. Un, skaties – aizgāja! Muzikālajā bankā otrā vieta, Zelta mikrofonā otrā vieta, vispār baigi forši.

– No vienas puses, stulbi – otro vietu esot visgrūtāk pieņemt.

– Vispār nē. Līdz tam jau arī jātiek. Tauta ir nobalsojusi.

– Tev negribas tikt uz augstākā pakāpiena?

– Nē. Tad uzreiz jātur līmenis un viss pārējais. Es nesaku, ka mūsu komanda to nevarētu. Mēs varam vēl augstāk. Bet, iespējams, šīs mazās uzvaras ir daudz saldākas. Vienu balviņu mēs dabūjām – par koncertierakstu Dzintaru koncertzālē. To retranslējām visās trīs Baltijas valstīs, un cilvēki bija laimīgi. Turklāt tas bija 18. novembrī. Baigi liels prieks, ka strādājām ar Liepājas simfonisko orķestri, ierakstījām DVD. Formāts diezgan nepopulārs, bet taustāmais man patīk, tādas īstas lietas – koka grīda...

– Pats saproti, cik bieži tie vārdi es tevi mīlu no skatuvēm ir dziedāti...

– Redz, kā ir – caur dziesmu es to varu pateikt mierīgi, bet ikdienā nemaz tik bieži neizrunāju. Es pat negribu. Lai saprot. Pati. Paši.

– Caur darbiem?

– Caur attieksmi, uzmanību. Es labāk caur dziesmu. Kārlis pirmajā prezentācijā jautāja: “Vai gribi, lai es vēl ko pasaku?” Teicu: “Nē, nesaki neko.” Mēs tāpat visi zinām, ka bija forši. Posms noslēdzies. Un balviņa ir tā, ka cilvēki atnāk un smaidīgi aiziet prom.

– Bet tas taču nav mārketinga triks, ka pasūtīji Elsbergam tos trīs vārdus?

– Nē, es gribēju veltījumu sievai. Konkrēti ar šo dziesmu.

– Novērtēja?

– Nu, ja arī nenovērtē... Bērni dzied, un tas ir svarīgi. Tātad viņi novērtē. Lai gan arī tas nav īpaši svarīgi.

– Kāda ir tā lielā sajūta, ziņa, ko gribi teikt ar šo albumu? Kāds tajā esi – vai mierīgāks?

– Aktīvāks neesmu kļuvis. Iespējams, iestājies briedums. Kārtējais. Atkal kāda saprašana parādījusies. Bet mūzikā mums nekad nav bijusi ākstīšanās. Pāris gabalos varbūt, un šajā albumā arī – par Raini paņirgāšanās vai Vērdiņa dziesmā par seksu.

– Bet pamatsajūta – apcerīga, vērojoša, sentimentāla?

– Citāda tā nevar būt, pilnīgi precīzi. Pirmkārt, tas vien, ka Māras Zālītes teksts tiek izdziedāts, jau liek man saņemties. Pirms tam es tikai skolas laikā kaut ko biju lasījis. Tā viņas klātbūtne... Viņa ir leģenda, laikabiedre. Iespējams, es nebiju tik egoistisks kā iepriekšējos albumos attiecībā pret čomiem – Jāni Elsbergu, Kārli Vērdiņu, Annu Auziņu.

– Ar viņiem var mazliet padauzīties?

– Jā, ceru, viņi sapratīs, ja tā teikšu. Un vēl Imants Ziedonis. To skaņdarbu "Es pamīlētu tevi tā" prezentācijā vispār nevarēju izturēt līdz beigām, diemžēl bija jānobeidz ar šņukstēšanu. Tas man šķiet tik pareizi uzrakstīts. Kārlis ir vienkārši ideāli sapratis viņa dzeju.

– Tev nav nekāda cinisma garoza uzaugusi?

– Nav, nav – nekāda. Vispār.

– Un Kārlim arī ne?

– Nu, mēs jau varam runāt un skraidīt, parādīties visādās lomās. Mierīgi varu pateikt: ej dirst! Tomēr tā dziesma mūs nomet. Realitātē. Mūzika, šķiet, ir vienojošais faktors, kas visus mūsu korķus rauj vaļā.

Kopā izkāpšana

– Nākamā pietura – depo ir par nenotikušu mīlestību?

– Jā.

– Vai vīrietis tavā vecumā ar laimīgu ģimenes dzīvi atskatās uz to, kas nav noticis, piedzīvots?

– (Smejas.)

– Droši vien katram ir tādas pieturas, kurām esam pabraukuši garām un neesam izkāpuši.

– Ar mani gan ir notikušas tikai labas lietas – tajā pieturā, kurā es izkāpu. Man ir brīnišķīgi bērni, kuri prasa, lai pārskaitu naudu, vedu uz mūzikas skolu, un brīnišķīga sieva. Viss, kas bijis citādi, ir tikai bijušajā, iepriekšējā pieturā. Es redzu tās nākamās, kurās ir kopāizkāpšana. Pirmkārt, vairs nav variantu, atpakaļceļa vairs nav. Otrkārt, man ir nenormāli ērti. Treškārt, tur kāds mīlas faktors arī ir.

– Gan režisoram, gan dzejniekam, jebkuram radošam cilvēkam, lai taptu jauni darbi, vismaz garīgā līmenī ir jāpiedzīvo tādas neatļautās pieturas, kaut iedomātas.

– Nē, nē, es teikšu tā... Neliegšos, ir bijušas visādas peripetijas – ar mīlas trijstūriem un tamlīdzīgi. Mēs jau esam normāli cilvēki, arī šad tad pastrīdamies, pārdzīvojam, izdzīvojam... Bet joprojām mums ir pa svaigo, saproti?

– Tas ir labi.

– Tas ir nenormāli labi! Ja pirms brīža teicu, ka man ir ērti... Jā, bet es negribu justies kā dīvānā. Es gribu justies kā krēslā, kurā ir ērti, tomēr varētu būt vēl labāk. Nezinu, kā lai pasaku to savu sajūtu, bet negribu, lai es visu laiku būtu tā – eh... atslābis, relaksēts, tik ļoti okei, ka viss jau apnicis. Lūk, tā es negribētu. Un man tā nekad arī nav bijis. Vienmēr ir kādas meksikāņu seriāla pazīmes. Un tas ir nenormāli labi. Tas mani tur tonusā, un mums ļoti labi sapas. Pēc visa gaisīgā, netveramā, kas ir mūzikā, mājas mani atsviež atpakaļ tādā foršā realitātē – johaidī, jāiet uz pulciņu, nebiji tur… un tur. Davai, aizved no rīta uz bērnudārzu! Kas man nenormāli patīk – ka nav laika aizdomāties, kas notiek uz skatuves tur, citā sabiedrībā. Iespējamajā. Bet ne jau es esmu tas mājas sajūtas radītājs, tā ir mana dārgā. Un par to man ir ļoti liels prieks. Saku paldies, ka neesam aizgājuši tādās galējībās, ka neostu puķītes, un nestaigāju kā nojūdzies.

– Kādā ziņā?

– Nu, reizēm jau tā gadās – ja viņš ir dzejnieks, tad tāds ir visur. Un nekas vairāk. Es tāds neesmu. Mājās nav laika, visi klūp virsū – zīmējam, gleznojam, spēlējam spēles. To vajag katram – tādu labu sajūtu.

Čalis, kurš dabūja pa zobiem

– Tu uzaugi starp brāļiem un māsām, tev bija liela ģimene?

– Un joprojām ir. Vēl lielāka nekā agrāk.

– Jums ir dzimtas saieti?

– Jā, vecāki joprojām dzīvo Talsos, arī Ingas vecāki, un tas ir nenormāli ērti. Nav jābrauc vienu nedēļu uz Valmieru, otru uz Jēkabpili. Visu laiku turamies kopā – sievas vecāki, apvienotās ģimenes. Tas viss ir pārvērties par tādu ļoti foršu komūnu.

– Tavs tētis bija raidījumā Profesija – mamma. Vai uzzināji ko jaunu? Viņš ir izteikts ģimenes cilvēks?

– Mātei jāstrādā, nav laika nodarboties ar tādām lietām, kaut ko runāt. Tēvs tikai no rītiem aiziet, paelpo svaigu gaisu, viņš ir ielu operators. Mātei ir kafejnīca, veikals Talsos pie ugunsdzēsēju depo, viņa ir vadītāja. Ir svarīgākas lietas par intervijām un tamlīdzīgi. Viņa ir emocionāla būtne, iespējams, neko bez mulsuma nevarētu pastāstīt.

– Tu atceries, ka tētis arī bērnībā bija vairāk mājās ar jums?

– Nē, īstenībā tikai pēdējā laikā esam ar tēvu vairāk kopā. Manā bērnībā viņš gandrīz vispār nebija mājās, strādāja ar tehniku, bija brigadieris, ļoti daudz darba, tālu no Talsiem – Lielsalās. Mēs dzīvojām Ģibuļos. Pārsvarā mamma ar mums fīrējās. Kā šobaltdien – mamma darās, tēvs tikai tā kaut ko, zin, pa virsu.

– Vai bērniem esi stāstījis, kā satiki viņu mammu?

– Man nav uzdoti tādi jautājumi...

– Katrā ģimenē taču kāda leģendiņa dzīvo.

– Nē, nē, tā jau būtu tāda vienkārša, standarta.

– Man palicis prātā, ka nemaz tik vienkārši nebija.

– Nebija gan, jā.

– Tu biji varonis, tevi sasita.

– Jā, piekāva. Ar vienu sitienu žokļa lūzums, ģipsī – kā filmā. Nākamajā dienā Inga atnāca, atvainojās sava drauga vārdā, uzdāvināja smaržiņas, sarunājām, ka tagad šļūksim pa pilsētu kopā. Tā arī bija. Sākām, kā saka, draudzēties...

– Redz, dažreiz vajag tieši to čali, kas pa zobiem dabū.

– Tieši tā. Es uz to puisi ļaunu prātu neturu. Jo vinnēju jau es (smejas).

– Kaujā zaudēji, bet karā vinnēji.

– Kā parasti. Nuja.

Miglains rīts, bez elēģijas

– Vai prātā ir palicis kāds īpašs miglains rīts, kas tev ir acu priekšā, kad dziedi to dziesmu?

– Ir divi diezgan ideāli stāsti. Tajā dienā, kad Marija Naumova uzvarēja Eirovīzijā, braucām no Saldus. Bijām nospēlējuši ballīti. Gandrīz bijām tikuši līdz Lielupes dzelzs tiltam, gaišs, četri pieci no rīta, bet migla tāda, ka neko nevar redzēt. Pārējie guļ – Raimonds Tiguls, Andis Grīva, Juris Merkulovs. Es pie stūres. Biju jau precējies, bet viņiem atbildības nekādas, visu nakti var plosīties. Braucot uz Rīgas pusi, skatos – pieturā stāv autobuss ar ieslēgtām avārijas ugunīm. Braucu tālāk, bet pēc pāris minūtēm tas nenormālā ātrumā padzenas mums garām – vuhh! Un uzreiz pretī nāk fūre – vuhh! Pēc pāris mirkļiem dzelzs tilts – vuhh! – parādās. Un visi trīs momenti kādās septiņās sekundēs.

– Migla ne vienmēr ir elēģiska.

– Jā, es neticēju, ka tas notiek. Trīs transporta līdzekļi bija tuvu tam, lai kaut kas atgadītos. Un bija vēl viens foršs moments. Kādreiz bija tā – nopērc biļeti līdz Kauguriem un tālāk brauc pa zaķi. Nebija tik daudz naudiņas, kā gribētos. Kauguros skatos apkārt – vairs neviena nav, un šoferis saka: “Līdz kurienei tad tu brauc? Līdz Kauguriem, ja?” Biju spiests izkāpt. Aizgāju līdz Ķemeru mežam, Ventspils šosejai, gabals dafiga, nakts nāk virsū, februāris, mēness spīd. Eju, eju līdz Tukuma klajumam, nezinu, cik kilometru, stundām, mēģinu stopēt, bet neviens neņem čali ar trombonu, domā: vai mazums, pistole, noziedznieks. Tad viens džeks aizveda līdz vietai, kur Talsi seši kilometri. Nežēlīga migla, eju, eju, eju, bļin, nu cik var?! Jābūt taču benzīntankam pie Talsu apļa, nevaru sagaidīt. Migla tik bieza, un tad – vuhh! – benzīntanks parādās. Ap divpadsmitiem naktī biju nokļuvis.

Par Raini un seksu

– Par Raini – tev vienkārši gribējās padauzīties, ka paņēmi to dzejoli?

– Man ir tikai trīs dziesmas – par kadiķīšiem, Debesis un Miglas rīts. Rainis ir Kārļa darbs. Viņš paņēma Vērdiņa dzejoli, iedziedāja savā lāča balsī. Es to tā īsti līdz galam neapjēdzu. Tad sāku mazliet pētīt Raiņa dzīvi un sapratu, viņš, izrādās, tāds baigais joberis bijis. Var taču pasmieties par dižgaru – tā mazliet, vieglā formā. Nav tik traki. Izrādījās, viņš Aspazijai bija zem tupeles. Daudzi jau pārmeta, kā nu šitā mūsu Raini, tad es mazliet tantēm paskaidroju, un viņas: hahaha, nu tiešām! Jo mēs jau nesmejamies par viņu kā par mūsu dižgaru. Skaidrs, ka viņš ir liels dzejnieks. Šis ir stāsts par viņu kā cilvēku. Iespējams, daudzi nemaz to nezina, tagad skatās Vikipēdijā, kas par viņu rakstīts. Lācis normāli interpretēja, ar regejiņu, par smieklīgo Šveici un tā, ļoti forši, man patīk. Kad dziedājām to Dzintaros, man vispār aizgāja ciet, domāju: kas ir tiem cilvēkiem, visi bišķiņ sviestā sagājuši, smejas, un es līdz ar viņiem. Likās – tāds muļķīgs stāstiņš, kuram nav vērtības, bet aizgāja visprecīzāk. Arī krieviem tas visvairāk patika. Protams, atsaucību guva arī Iesniegums ar Māras Zālītes tekstu.

– Kārlis Vērdiņš ir arī padauzījies dzejolī, ko dziesmā nosaucāt Skaistā. Cik, saprotu, jums bija problēmas ar vārdiem?

– Īstenībā teksta nosaukums ir "Izdrāz mani dziļi". Un viss tikai ap to tajā dziesmā. Mēs ar Kārli bijām gatavi, bet bija boikots no kolēģiem. Varbūt labi, lai gan katrreiz, kad dziedu, iedomājos iepriekšējo tekstu.

– Un ko Kārlis Vērdiņš teica?

– Šokā. Bet pārrakstīja. Protams, ka pārrakstīja.

– Un teica, ka jaunajā dzejolī būtībā ir tas pats?

– Tikai citiem vārdiem, bet tieši tas pats nolasāms. Tikai, nu... mīļāk. Vieglā formā. Erotika varbūt, ne pornogrāfija. Lai gan vajadzētu kaut kur nopludināt oriģinālu. Jo tas tiešām bija labs. Nopietni – baigi forši. Ir samiksēts, stāv kā atsevišķs skaņdarbs.

Izraēla. Kad zaļš top balts

– Albumam tapa ļoti skaistas Aigas Rēdmanes bildes – speciāli braucāt uz fotosesiju Izraēlā?

– Jā, uz Haifas rezervātu.

– Ļoti grezni.

– Nu, kāpēc? Tas jau neko nemaksā. DeBusul Music ir budžets tieši šādiem nolūkiem. Priekšniece ir Una Taal-Medvide, slēdz līgumus. Man jaunībā bija iesauka Mesjē Debusul.

– Tā ir organizācija, kas strādā uz tavu daiļradi?

– Jā, pašiem savs zīmogs, logo.

– Caur to arī zeķes tiek ražotas?

– Arī. Man bija doti raksti un krāsas.

– Redzēju tādas indiāniskas, kā no Peru.

– Man patīk krāsas. Varbūt citiem šķiet indīgs salikums, bet man reāli patīk. Rozā zābaki – kāpēc ne? Nekad nebiju bijis Izraēlā. Aizbraucām – Aiga Rēdmane ar asistentu un es kā asistents Unai.

– Tu biji galvenais varonis.

– Nu, es jau tikai bildējos.

– Visi strādāja uz tevi.

– Jā. Man šis joprojām šķiet tāds dīvains moments – visi strādā uz mani. Un es it kā neko nedaru. Tikai aizeju un uzdziedu dziesmiņas (smejas). Lācis aranžē, Una organizē. Paskat, es tikai eju uz intervijām, parunāju, padzeru kafiju bez maksas. Un viss, čau.

– Lieliska dzīve.

– Tieši tā.

– Tev vispār ir laimējies.

– Nenormāli. Pafilmējos kaut kur ārzemēs, ieraugu Izraēlu.

– Gana daudz izteiksmīgu vietu var atrast arī Latvijā.

– Moments tāds, ka bija rudens un saules ļoti maz. Tika fotografēts ar speciālu infrasarkano filtru, kas, piemēram, banānlapu vai palmu zaļo padara baltu.

– Bildes sanākušas ļoti izteiksmīgas, grafiskas.

– Jā, tāda sajūta, ka esi ziemā, kaut īstenībā – vasarā. Jāstāv dažas sekundes nekustīgi, pat mirkšķināt nedrīkst, kamēr kadrs tiek nofiksēts. Tas viss, protams, norit ļoti lēni, bet rezultāts baigi labais. Tuvākā vieta, kur rudenī dabūt sauli, bija Izraēla. Tai rezervātā bija viss kas – kazas, tilti, dažādi interesanti koki.

– Kādu īpašo šīs zemes sajūtu dabūji?

– Nepaspējām, jo katru dienu bildējāmies. Bijām tikai divas naktis. Dzirdējām, ka turpat pie viesnīcas šauj ar automātiem. Līdz tam domāju, ka Izraēla ir zeme, kur ebreji satiekas un draudzīgi kopā dzīvo, bet nezināju, ka viņi dzīvo ar arābiem, kaujas nez kāpēc. Laikam politika, kaut kādi principi. Pabrauc mašīna ar čaļiem, un – kā filmās vai youtube klipos – automāts ārā pa logu, nolaiž kārtu gaisā un vienkārši brauc prom.

– Atvaļinājumā pabiji siltajās zemēs?

– Janvārī bijām Taizemē. Pirmoreiz. Pēc tam arī Lācis aizbrauca ar ģimeni. Peldējāmies, nosauļojāmies. Bija tā, ka dārgajai gribējās, un bija jābrauc. Es arī labi atpūtos, galvenais, ka visu laiku bija auksts aliņš, vietējais, garšīgs.

– Noķēri kādu mieru no zvaniem, intervijām?

– Kad esmu ārzemēs, telefonu vienmēr slēdzu lidmašīnas režīmā. Braucu uz Krieviju, man ir divi telefoni, neaizraujos ar starptautiskiem zvaniem, jo tāpat neko loģisku nevar izrunāt. Atradīs caur internetu, un nav ko tērēties tāda štrunta dēļ. Atbrauks mājās un visu sarunās.

Pusaudzis un māsiņas

– Tajā laikā, kad bijāt Taizemē, bērni negāja uz skolu?

– Jā, no 10. līdz 20. janvārim. Un kāpēc ne? Bērni ir apsviedīgi, gudri, gan jau uz otru gadu nepaliks.

– Lielais puika ticis pie zīmīga vārda, kā tavam elkam – Lenijs. Kā ir ar mazajiem?

– Viena ir Emilija, otra – Amelija.

– O, jums mēle nemežģās? Vienmēr saprotat, par kuru ir runa?

– Brīžiem mežģās (smejas). Protams. Bet nekāda vaina.

– Viņām arī ir kāds prototips, kāpēc šādi vārdi?

– Īstenībā arī Lenijam nav baigais prototips, nu labi – skruļļains ir kā Kravics. Vienkārši skanīgs vārds. Arī Emilija, Amelija – ļoti skanīgi. Domājām, lai ir māsiņas ar līdzīgiem vārdiem. Bet svarīgi – tie ir ar īsajiem i. Tāds interesantums. Visi, protams, izrunā ar garajiem.

– Tu cītīgi gāji mūzikas skolā – Talsos un Ventspilī. Kā ar taviem bērniem?

– (Nopūšas.) Es tieši vakar par to domāju. Īstenībā man vienalga, ies mūzikas skolā vai ne. Meita vēl mācās, bet dēls jau pameta. Nepatika pret mūzikas skolu jau bija tik liela, ka tagad ļauju nodarboties ar to, kas, kā pats saka, viņam patīkot, – sportu, aktīvu dzīvesveidu, hokeju, florbolu. Kāpēc ne? Man ir svarīgi, lai nelieto narkotikas un ar cieņu izturas pret saviem draugiem, meitenēm skolā. Es bērniem vispār neko neuzspiežu – galvenais, lai ir labi cilvēki.

– Meitēns mūzikas skolā apgūst kādu instrumentu?

– Viņa spēlē klavieres, tagad pārgāja uz saksofonu. Un padodas, ļoti talantīga. Visi man ir dziedoši, muzikāli. Amelija nezina, kas ir gamma, bet biju pirtī un dzirdu – pie sevis dzied no augšas līdz apakšai. Izgāju aukstumā, speciāli ņēmu telefonu, lai pārbaudītu, vai tas ir do. Un bija! Tā ka Amelijai, iespējams, ir pat absolūtā dzirde.

– Kā bērni sadzīvo ar tavu atpazīstamību?

– Nezinu. Esmu čoms dēla čomiem, draugi nāk uz mājām, Emilijai – draudzenes. Par to, kas žurnālos, mēs vispār nerunājam. Neuzbāžos ar TV raidījumiem, viņi redzējuši labi ja desmit procentu no tiem, kuros parādos. Es neuzspiežu. Mums ir dzīvoklis Mežaparkā, un meita reiz vaicāja: “Tēt, kāpēc mums nav trīsstāvu mājas?” Redzi, Mežaparks... tur dzīvo visi slavenie un bagātie trīsstāvu mājās. Nodomāju, ka tad jau vēl tāls ceļš ejams, lai kļūtu par leģendu... Tāds, protams, nav mērķis. Bet uztvere bērniem ļoti veselīga. Remonts dzīvoklī nav bijis jau divpadsmit gadu. Mums mājās ir tāda zināma stabilitāte ar vērtībām, mūsu ģimenei saprotamām. Tās ir pareizas, nepareizas – lai paliek uz mūsu sirdsapziņas, un arī tas, kādi tie bērni izaugs.

–Vai izgājieni Krievijas auditorijā nekādu labumu nenes?

– Nē, viss kārtībā, bet joprojām esam tikai sākuma posmā. Tas noteikti vēl nav naudas jautājums. Gandrīz katru otro nedēļu jābrauc filmēties kādā no Krievijas kanāliem, lai cilvēkiem dotu ziņu par sevi.

– Nākamā pietura būs arī krievu valodā?

– Jā, rudenī. Dziesmas atdzejos Frandeti, dzejnieks Maskavā, ar kuru sadarbojas Kārlis Lācis. Pāris skaņdarbu viņš jau ir atdzejojis, mēs koncertos dziedam. Bet par dzīvokli tik daudz nedomājam, kopjam dzimto zemi Talsu apriņķī.

– Tur paiet arī jūsu vasaras?

– Tur mēs cērtam mežu, rokam grāvjus, ierīkojam meliorāciju, veidojam skaistu, sausu vietu, kur uzsliet telti un forši padzīvot vasaras laikā. Nauda, kas paliek pāri, aiziet Ģibuļu pagasta sakopšanai.

– Tev ir savs stūrītis zemes?

– Man nekad nav paticis vārds "tavs" – ne attiecībā uz skatuves, ne ģimenes dzīvi. Tas ir mūsu.

– Tur ir vieta, kur tu to trīsstāvīgo ģimenes māju varētu celt?

– Ir gan. Bet tur vēl daudz darba.

Par nākamajām pieturām

– Kad disks ir tik skaisti atvērts un palaists uz sliedēm, tu jau domā par nākamām pieturām?

– Ir viena ideja, jo mums jātur bura, tā teikt! Pagājušogad piedalījās Liepājas simfoniskais orķestris – uzskatu, ka tas bija grandiozi, mazliet pat neticami, mūža sapnis. Par jauno albumu... Esmu ļoti māņticīgs, nekad skaļi nesaku. Vispirms jāizdzīvo šis mirklis, lai saprastu, ko vajag nākotnē.

– Pirmais koncerts turnejā būs 29. aprīlī Daugavpilī. Kāpēc tieši tur?

– Cilvēki raksta vēstules, ka vajag Daugavpils Kultūras pilī. Direktors ir ļoti pretimnākošs, jo pēc tam nams iet remontā.

– Ko tev nozīmē apbraukāt Latviju un satikties ar dažādiem cilvēkiem? Jūti, ka publika Daugavpilī atšķiras no Liepājas?

– Tā ir pilnīgi citāda. Šajā ziņā Latvija nemaz nav tik maza un vienveidīga. Visvēsākie, protams, ir kurzemnieki.

– Tavējie!

– (Smejas.) Nuja. Tas ir skaidrs – tur ir jāieskrienas. Bet Daugavpilī jau ar pirmo gabalu viss čos – aiziet! Tāpēc mēs arī braucam – lai izjustu šo Latvijas dažādību. Parēķinājām, ka, izbraucot šos koncertus, pēc skaita varam savākt divas Arēnas Rīga. Pie reizes bišķi patrenējoties, uztaisot koncertus sešus, mēs ejam pie tautas un spēlējam jaukajās, skaistajās jaunuzbūvētajās koncertzālēs. Par Rēzekni vispār – visi krievi un eiropieši ir vienkārši ekstāzē, nevar noticēt, ka ārpus Rīgas kas tāds ir iespējams. Mums daudz vienkāršāk ir aizbraukt pie viņiem. Ir daudz atbalstītāju, kuri mums ļauj izvērsties šajos vakaros, spēlēt tik daudz, cik gribam, izmantot visus skatuviskos līdzekļus, rekvizītus, skaņu, gaismas – visaugstākajā līmenī; varam sastrādāties ar labākajiem Latvijas speciālistiem. Un mēs paši arī gribam braukt uz Rēzekni, Daugavpili, Liepāju...

– Braukāsiet gandrīz divus mēnešus – līdz pat Jāņiem. Tā piedzīvosiet skaistāko ziedēšanas laiku.

– Jā, super! Ideāli. Un mēs arī dzīvosim tur pa divām trim dienām – Cēsīs, Liepājā, Rēzeknē. To darījām jau pagājušogad. Arī informatīvajiem atbalstītājiem paldies, citādi mēs vieni paši tur spēlētu, arī prezentācijā – vecākiem un sev. Mums ir baigi paveicies, ka cilvēkiem patīk tas, ko darām, un varam izspēlēties pēc sirds patikas. Mums atliek vien muzicēt.