Dzejnieks un policists Jānis Tomašs: "Laukos, kur dzīvoju, lielākā daļa no dzeršanas ir nomiruši"
Viņam nepatīk meitenes, kas lasa glancētus žurnālus un iepuvušus ziņu portālus. Viņš soda neķītreļus, britu vecpuišus un noraksta sevi trauslās rindās bez pieturzīmēm, kur dzīvo šņabis, pabalsti un mīlestība. Audzis daudzbērnu ģimenē, izmācījies par pavāru, strādā par policistu, tikko izdevis pirmo grāmatu – Jānis Tomašs. Un tūlīt pat saņēmis Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio gada balvu literatūrā. Interviju ar Jāni publicē žurnāls "Patiesā Dzīve".
Viņā ir kaut kas no milža – labestīga un nervoza vienlaikus. Viņš slēpjas no savas atklātības, bet neizdodas, jo ir pārāk liels. Visādā ziņā. Vienkāršs un sarežģīts. Viņa daiļrades krusttēvs Aivars Eipurs ceļavārdos krājumam Melnie darba cimdi saka: “Tas, ko lasu, ir tik precīzs kā ģeometrija dzejā.” Jānis neglaimo: mani apkārtējie kaimiņi grauž sabiedrības serdi / pārtiek no atmiņām un pabalstiem. Un arī par sevi ne: tu atstāji mani ar ieslēgtu signalizāciju galvā / es esmu uz ielas atņemts mobilais telefons / pēc stundas man izņems iekšas / izraus SIM karti sirdi / izdzēsīs atmiņu / un atkal viss sāksies no gala.
Manas saknes ir reps
– Vai atceries sajūtu, kad pirmoreiz izdzirdēji vārdus dzejnieks Jānis Tomašs?
– Principā es sevi tā nesaucu.
– Labi, bet kādreiz taču pajautā.
– Nu, kad izdota grāmata, varu atļauties. Mūsdienās pat tāds, kurš svētdienā uzraksta pa vienai rindiņai kaut kādas muļķības, atļaujas sevi saukt par dzejnieku. Es negribu būt viņa līmenī.
– Kā nonāci līdz grāmatai?
– Bija sakrājies daudz dzejoļu. Tā ir kā istaba, kurai jāaizver durvis, lai ietu tālāk.
– Kā saprati, ka nevari nerakstīt?
– Jau bērnībā, klausoties pirmo latviešu repu, sapratu, ka tie teksti uz mani ļoti iedarbojas, es arī tā gribu. Tajā laikā ļoti daudz rakstīju, katru dienu. Vēl neko nemācēju, bet pamazām. Tagad reps vairs nepilda tādu funkciju, no tā nav nekādas jēgas. Tāpēc man ar to nav nekāda sakara.
– Kad rakstīji repu, dzīvoji laukos?
– Jā. Mēs pārdzīvojām, ka neesam pilsētā un nevaram rakstīt to, ko viņi. Gribējās arī tā – par ielām... Mēs rakstījām par cilvēku attiecībām, par to, kas mums notiek. Mums bija pat maza ierakstu studija.
– Esi no Vecpiebalgas, un taviem vecākiem ir saimniecība. Tu apraksti pagalmu, teļu aploku, kurā skraidi pakaļ lopiņiem.
– Es to neslēpju. Daudzi man pazīstamie atbrauc uz Rīgu un pat nenosauc savu īsto vietu, saka: esmu no Cēsu vai no Madonas rajona. Kaunas, ka viņu mājām dziļos laukos ir savādi nosaukumi. Bail, ka varbūt kāds smiesies. Es visu stāstu, man pilnīgi nav kauna. Ar ko gan tas rīdzinieks atšķiras? Pilsēta ļoti maza, vienā dienā kājām var iziet, te nav Parīze, Ņujorka, tie paši lauki vien ir.
Daudzi kaunas, ka viņu mājām dziļos laukos ir savādi nosaukumi. Bail, ka varbūt kāds smiesies.
– Tavā dzejā var just arī pilsētu.
– Es ļoti ilgi dzīvoju Rīgā – jāraksta par vidi, kurā esmu. Man šis ir jau trešais imigrācijas vilnis (smejas). Smiltenes Lauksaimniecības tehnikumā izmācījos par pavāru. Citi pat pēc 9. klases neiet tālāk, laukos ļoti daudz tādu dzīvo. Neko daudz no dzīves neprasa, galvenais – lai var nopirkt mašīnu. Tas ir dzīves piepildījums, viss sasniegts, tikai ieslēdz televizoru...
– Dabū vietējo meiteni ar tādām pašām ambīcijām.
– Ar meitenēm tagad ir ļoti švaki (smejas). Lauki diezgan izmiruši. Cilvēki sūdzas, ka neko īsti nevar atrast. Meitenēm ir bišķi vieglāk – ja daba iedevusi labu izskatu, ļoti daudzi ceļi ir atvērti uz gadiem divdesmit, trīsdesmit.
– Tu domā – labi apprecēties?
– Arī, bet daudzās darbavietās izskats ir svarīgs. Oficiāli viņi to nesaka, bet sekretāre, viesmīle – visur skatās vizuālo.
Reiz dzirdēju, kā viena meitene lielījās: mans džeks gan baigi foršais, dzejnieks, skaisti raksta īsziņas.
– Tu arī esi labi noaudzis puisis un būtu varējis iet uz aktieriem.
– Es Nacionālajā teātrī biju skatuves dienestā, redzēju aktiera darbu. Slīpēt sīkumus, dienu no dienas vienu fragmentu – man tā nepatīk, es negribētu. Tas ir šausmīgi smags darbs. Būtībā tu atdod sevi par kādu svešu lietu. Dzejnieks vismaz atdod par to, ko viņš rada.
Mīlestība īsziņās
– Droši vien kādā brīdī pieaugi un saprati, ka izvēle rakstīt dzeju ietekmē arī tavu personību. Nebija mazliet bail?
– Es tikai tagad, trīsdesmit gadu vecumā, par to domāju. Kā rakstīt, jo tas paņem ļoti daudz laika. Tu lasi grāmatas, raksti, domā, tas ir tavs dzīvesveids. No vienas puses, ļoti grūti, un ne tikai Latvijā – visā pasaulē, jo apzinies, ka tas, ko dari, tā īsti nav vajadzīgs, populārs. Tu dari tā kā vairāk sev.
– Kādā dzejolī saki – lasītāju loks šaurs kā šalle.
– Tā ir. Un tā arī būs. Bet, iespējams, drīz pasaulē viss mainīsies. Ir modes kliedziens, visiem interesē senās latviešu rakstu zīmes, rokdarbi. Senos laikos dzejnieki bija kas ļoti augsts – arī tas pienāks.
– Par kuriem laikiem tu runā?
– Ļoti seniem, kad dzejnieki lasīja priekšā karaļiem un tas bija kas īpašs.
– Tie varbūt bija galma dzejdari, kas tapināja pēc pasūtījuma. Tu tā varētu – ja Vējonis palūgtu?
– Nezinu. Es nevarētu izdomāt tāda veida dzejoļus. Arī kāzām un bērēm – tas nav mans lauciņš.
– Ir prasījuši?
– Ir bijis, kad tehnikumā puiši iepazinās ar meitenēm. Tajā laikā bija telefona īsziņu bums. Es rakstīju, un viņi sūtīja savām meitenēm. Viņas bija šausmīgi priecīgas. Reiz dzirdēju, kā viena lielījās: mans džeks gan baigi foršais, dzejnieks, skaisti raksta.
– Vai tev dzejošanas āderi parāva vaļā kāda vidusskolas mīlestība?
– Drīzāk grāmatas. Klāvs Elsbergs mani ļoti mainīja, Dimitera teksti, Mielavu klausījos. Patika franču simbolisti – Artūrs Rembo, Šarls Bodlērs. Sapratu, ka dzeja nav tikai Rainis, tā var būt visāda.
– Vecāki negribēja, lai esi pie zemes, turpini viņu iesākto?
– Tēvs. Viņš gan to neteica, bet, protams, gribēja. Varēja just, ka viņam nepatīk tas, ko daru. Bet mūsdienās jaunieši diemžēl negrib palikt laukos, pie zemes. Lielākā daļa, redzot smago darbu, dodas prom. Tēvs jau zina, ka neviens nepaliks. Visi ir prom, vienīgi mazais, pats pēdējais, kurš 12. klasē mācās, bet arī drīz ies prom. Esmu vecākais, tad ir trīs māsas un brālis. Onkulis ar četriem bērniem dzīvoja mājas otrā pusē, bijām liels bars.
– Ko tev nozīmē tas, ka esi vecākais?
– Iemācies dalīties. Kad reizēm kaut ko nevarējām sadalīt, teicu, ka negribu, un atdevu māsām. Vecāki bija ļoti aizņemti, un dzīvojām savā vaļā, darījām, ko gribējām. Tagad interesanti lasīt žurnālos, kā ar bērniem ņemas, kā siltumnīcā audzē, neļauj brīvību. Mēs vieni gājām peldēties, uguni kūrām. Mums pilnīgi visu atļāva. Arī uz ballēm iet. Un nekādu problēmu nebija. Zaļumballes pie Alauksta ezera – tās bija labākās.
Mūsdienās jaunieši negrib palikt laukos, pie zemes. Lielākā daļa, redzot smago darbu, dodas prom.
– Klasē juties kā baltais zvirbulis?
– Bija lietas, kas mani neinteresēja, par tehniku nerunāju nekad. Bet man bija laba humora izjūta, daudz runājos, draudzējos. Tehnikumā gan man nepatika. Kaut kā biju tur nokļuvis, nesapratu īsti, ko daru, bija ļoti grūti, nomocījos, pat akadēmisko ņēmu, beigās sasparojos un pabeidzu. Lai gan atzīmes bija labas, bet nevarēju ar tādu entuziasmu kā pārējie. Mārtiņš Sirmais arī pabeidza Smiltenes tehnikumu. Viņa māte Daina Sirmā ir dzejniece, viņai ļoti patīkot mani dzejoļi. Tā visi esam kaut kādā veidā saistīti.
– Kā satiki Aivaru Eipuru, kurš tavus dzejoļus iedeva izdevniecībai Pētergailis?
– Es viņu zinu jau ļoti sen. Bet... to nu gan laikam nevarēšu teikt, kāpēc un kā viņu satiku.
– Tev bija sarežģīti dot savus dzejoļus lasīt?
– Savējiem man nepatīk dot, bet svešiem – pilnīgi vienalga.
Ikdiena – britu vecpuiši
– Tu joprojām esi policists?
– Jā. Es tikai gadu strādāju. Tepat – pie Brīvības pieminekļa un Rīgas domē. Man paveicās ar to, ka tiku labā vietā, kur nav tik liela slodze.
– Pie pieminekļa jādzenā britu vecpuiši.
– Pārsvarā piektdienu un sestdienu naktīs. Viņi ir ļoti skaļi, šausmīgi patīk izrādīties. Taču ārzemnieki ir citādi – viņi atvainojas, pārdzīvo, ja soda. Viņiem nav problēmu samaksāt, bet...
– Viņš aiziet pačurāt pie Brīvības pieminekļa un tad atvainojas?
– Ne gluži pie pieminekļa, tas varbūt ir mazliet pārspīlēts.
– Labi, pie kokiem.
– Jā, īpaši vasarā. Un viņš atvainojas desmit reizes, ka tā izdarījis. Latvieši saka: es tas nebiju, es to nedarīju.
– Tev ir jāfotografē?
– Vēlams būtu ievākt visu veidu pierādījumus, bet nav tik vienkārši. Kamēr ej, izvelc kameru...
Nepatīkami ir 16. martā un 9. maijā. Grūti klausīties negācijās, kuras gados veci cilvēki izgāž uz tevi.
– Policijā jūties kā savā vidē?
– Vispār - jā. Vienu brīdi gāju bez prieka, bet tagad – nekādas vainas, eju priecīgā prātā. Īstenībā viss ir ļoti vienkārši, galvenais – nekļūdīties dokumentos, vienmēr izturēties maksimāli labi, vienalga, cik tas cilvēks ir slikts. Un tev būs tīra sirdsapziņa, ka visu dari pareizi. Nepatīkami ir tādos datumos kā 16. marts un 9. maijs. Grūti klausīties negācijās, kuras gados veci cilvēki izgāž uz tevi. Esmu dzimis 1984. gadā, un man viņu sāpe nav tik aktuāla, man tā ir pat daļēji nesaprotama. Esmu daudz grāmatu lasījis un visu to zinu, bet mūsu paaudzei tas lēnām pāriet. Diemžēl, bet tā ir. Arī 9. maijā ar bailēm stāvēju – kā būs, vai tiešām tik traki, kā saka. Bet viss normāli, lielākā daļa bija skaidrā. Vēl brīnījos, kā tā var būt, viņi taču šausmīgi svin. Daudzi jaunieši nāca garām, normāli apsveica mūs ar svētkiem, nav iedziļinājušies latviešu un krievu attiecībās. Esam ļoti maza valsts, tāpēc jūtīgi, nevaram atļauties diskutēt par divvalodību.
Man patīk konflikts
– Tev ir misijas apziņa, ka kop latviešu valodu – ar katru kvalitatīvi uzrakstītu tekstu?
– Nevaru izturēt, ka interneta vidē jaunā paaudze lieto amerikāņu žargonu. Es pat īsti nesaprotu, ko tas nozīmē. Man šausmīgi nepatīk tas trakums, ka degradēties ir moderni. Visi grib būt kā visi, bet man šķiet, tas ir baigi garlaicīgi.
– Varbūt no sākuma jāiekļaujas plūsmā un pēc tam jābāž galva ārā?
– Nē, uzreiz! Tehnikumā man bija ļoti gari mati, un māsas tajos iepina sarkanu dziju. Šausmīgs skats. Laukos ko tādu atļauties – par traku! Un tad kāds vietējais man teica: nogriez matus normāli, kā mums, un tev nekas nebūs. Nebūs problēmu? Tajā dienā sapratu, ka es tiešām negriezīšu. Nedēļu staigāju, ilgāk nevar, tad jāpin vaļā, lai var izmazgāt. Man patika...
Cilvēki uzskata, ka dzīvojam slikti, jo saskatās amerikāņu seriālus un arī grib dzīvot lielās mājās, mašīnas pirkt.
– Lekšanās?
– Konflikts. Tagad nav iespējams izcelties, viss jau ir bijis, pārdzīvots. Tāds pārpilnības laiks, esam izlutināti. Es nesalīdzinu ar laiku, kad Bille, Vizma Belševica, dzīvoja, bet vispār – mums ne par ko nav jādomā. Cilvēki uzskata, ka dzīvojam slikti, jo saskatās amerikāņu seriālus un arī grib dzīvot lielās mājās, mašīnas pirkt. Saka: es dzīvoju nabadzīgi, jo nevaru atļauties jaunāko telefonu... Un jābrauc uz ārzemēm vistas plūkt. Taču, ja visu sakārto un netērē naudu muļķībām, tīri normāli var dzīvot. Ja ir veselība un galva kaut cik strādā, nekādas vainas. Manuprāt, šis ir vieglākais un labākais gadsimts, kāds vispār bijis.
– Tu neesi no īdētājiem?
– Citreiz algas dienā uznāk, sāc aizdomāties.
Policijā tajā ziņā viss sakārtots, ja neapmierina esošais – mācies, ir konkrēti norādītas karjeras kāpnes, ja neesi slinks, pelni pakāpes.
– Policisti slikti pelna?!
– Nē, bet esmu strādājis darbos, kur piektdienā jāsaka pamatojums, kāpēc tev vajag algu, citādi nedos. Policijā tajā ziņā viss sakārtots, ja neapmierina esošais – mācies, ir konkrēti norādītas karjeras kāpnes, ja neesi slinks, pelni pakāpes.
– Zvaigznītes uz pagoniem? Cik tev ir?
– Esmu tikko atnācis, man tas knābītis pagaidām. Dzejoļu grāmatā daudz spēka un enerģijas ieguldīju. Lai kļūtu par instruktoru, daudz jāmācās, jācīnās ar citiem, lai iegūtu augstāku pakāpi un lielāku algu. Man grāmata bija svarīgāka.
– Vienā dzejolī saki, ka karjeras kāpnes nav tev.
– Jā – un citi krāmi. Mani tas īpaši neinteresē, bet, protams, būtu muļķīgi atteikties, ja maksā vairāk. Jebkuram dzejniekam, lai cik viņš garīgs, nauda ir svarīga.
Jā, es gribētu būt izmeklētājs, bet ķert čurātājus – tā nav mana misija.
– Apzinies, ka maizes darbs būs jādara visu mūžu?
– Tā ir. Protams, laika jautājums, cik ilgi būšu Rīgā. Draudzene strādā par ārsti, un tur vispār katastrofa, maksā maz, slodze ļoti liela. Madonā piedāvā cilvēcīgus apstākļus. Vienīgi domāju – ko es tur darīšu? Zvaigznēs gan nav ierakstīts, ka man jābūt tieši policistam. Tas nav mans bērnības sapnis. Jā, es gribētu būt izmeklētājs, bet ķert čurātājus – tā nav mana misija.
Inteliģenti, divlitru alus un Ļeņingrad
– Ko darīji līdz trīsdesmit?
– Ļoti dažādus darbus – liku dekoratīvos dīķus, vienu brīdi strādāju zāģētavā. Labajos laikos veči visu dienu nosēž, nopīpē un vienalga pelna daudz vairāk nekā skolotāji.
– No tās vides tev grāmatas nosaukums "Melnie darba cimdi"?
– Jā, bija laiks, kad atgriezos laukos. Rīgā bija problēmas – strādāju neoficiāli, bieži nesamaksāja, nevarēju par īri norēķināties, un nācās iet prom. Vienīgais darbs bija zāģētavā. Bet zāģētavā bija dažādi cilvēki, arī mākslinieki, gleznotāji – talantīgi. Daži sportisti, vienam brālis pat bija olimpiskajās spēlēs. Bija viens gados vecs cilvēks, kurš par vēsturi interesējās. Tas, ka zāģētavā ir tikai degradējušies dzērāji, ir stereotips. Vismaz tajā vietā tā nebija. Protams, ļoti daudzi arī dzēra, kad sāka, tad uz nedēļu viss apstājās.
Tas, ka zāģētavā ir tikai degradējušies dzērāji, ir stereotips. Vismaz tajā vietā tā nebija.
– Arī tādas ainiņas ir tavos dzejoļos.
– Mēs jau paši arī tajā laikā sākām lietot, stipro alkoholu varbūt ne, bet alu – ļoti daudz. Pirkām lielos, bet ne tāpēc, ka lētāki, vienkārši vieglāk atnest no veikala. Klausījāmies grupu Ļeņingrad, likās baigi forši (smejas). Tāds trakums iekšā, panks.
– Rīgā mazliet norāvies no ķēdes? Dzejā naktsklubi kā tēma iezīmējas.
– Tas bija laiks, kad patika pa Vecrīgu plosīties. Nezinu, vai nebija kameru, bet jauniešu ļoti daudz bija uz ielām, dzēra alu, panki un metālisti. Tagad – klusums, jo ir policija.
– Ar draudzeni nedabūji paplosīties?
– Viņai nepatīk. Pat no kora aizgāja dēļ tā, ka tur liela daļa lieto alkoholu.
– Esi sapratis, kādam cilvēkam jābūt tev blakus, lai viņš tevi saprastu, pieņemtu? Jo tu droši vien esi diezgan... sarežģīts?
– Ne gluži. Dzejnieki lielākoties domā ar sajūtām, ne prātu. Viņi nav racionāli. Bet es esmu gan tāds, gan tāds. Tāpēc, ja dzejnieki bļauj kādu viedokli par politiku, nevajag klausīties. Ja mākslinieki piketē pie pieminekļa, nevajag ņemt galvā. Tas viss ir muļķības. Ja viņi šo lasīs, būs dusmīgi... Šodien tik daudzi bļaustās, ka vairs nedzird cits citu. Un īsti vairs nezina, ko paši grib.
– Un ko tu gribi?
– Strādāt pie literatūras, nodarboties ar sportu – riteņbraukšanu, skriešanu.
"Raiņa sapņos" bija krievu režisors ar šausmīgi lielām prasībām. Dieva vietā iecelts, kāpēc – nezinu.
– Tevī nekonfliktē racionālais ar dzejisko?
– Reizēm grūti ar to, ka neesmu baigi tehnisks. Tāpēc arī no teātra aizgāju. Biju normāls strādnieks, nekavēju darbu, bet sapratu, ka nespēju tikt galā ar tehnisko pusi. Vienkārši nesaprotu, kā visus tos striķīšus, ķēdītes pareizi salikt, lai viss darbotos. Vadība gribēja, lai esmu viens no četriem atbildīgajiem par izrādēm, taču es pārāk labi izturējos pret cilvēkiem, līdz ar to viņi izlaidās, sāka neklausīt. Ja izturies slikti, tevi ciena. Bet es tā negribēju. Tad sapratu, ka jāiet prom, nevaru tikt galā. Vēl uznāca trakā izrāde "Cilvēks, kas smejas" ar Rēziju kā režisori.
– Esot kaut kas sagāzies.
– Tas bija "Raiņa sapņos". Tajā dienā gan nestrādāju. Tā ir – slodze liela, dzenā no visām pusēm, un reizēm aizmirstas kādu skrūvīti pievilkt. Tur bija krievu režisors ar šausmīgi lielām prasībām. Dieva vietā iecelts, kāpēc – nezinu. Izrāde bija forša, bet mūsējie kaut ko aizmirsa. Bija traki. Labi, ka nekas nenotika.
Šņabis, pabalsti un seriāli
– Tavā dzejā jutu arī kaut ko no Čaka.
– Tā daudzi ir teikuši. Bet neesmu Čaka fans, ļoti maz esmu lasījis. Es izbaudīju to, ka, izrādās, var rakstīt trakas lietas, bet otrajā grāmatā gribu par politiku izteikties. Kaut ko provocējošu, lai ir riktīgs sitiens.
Lielākā daļa no dzeršanas nomiruši – padomju laika veči, arī sievietes. Reti kuram nāves iemesls ir vecums.
– Čakam – bāri, tev – naktsklubi. Bet arī viņam bija sociālas lietas – invalīds ar stumbeni kājas vietā, kuru viņš kā ložmetēju pavērsis pret garāmgājējiem, un puisītis ar zilumu uz vaiga. Tev ir šņabis, seriāli, pabalsti...
– Jā, bet tas, ko rakstu, nav izdomāts. Tas ir pa īstam. Nav tā, lai sabiedētu. Laukos, kur dzīvoju, ja paskatās rādiusā ap māju, tagad viss izmiris, agrāk bija ļoti liela dzīvība. Lielākā daļa no dzeršanas nomiruši – padomju laika veči, arī sievietes. Reti kuram nāves iemesls ir vecums. Visur laukos tā ir realitāte. Diemžēl.
– Jelgavas pusē bezpajumtnieki turēti verdzībā, bet ātrie kredīti dara to pašu.
– Visi šobrīd ņem kā traki. Tāds laikmets – cilvēki grib ātrus aplausus. No rīta pamostas, nofotografē sevi, iemet internetā un jau gaida, ka slavēs. Neviens nav gatavs desmit gadus strādāt.
– Rakstīt dzeju?
– Jā, un tad izdot grāmatiņu.
– Plānu, par ko tev droši vien samaksā kapeikas.
– Es arī par velti to varētu. Man tā nav ražošana, un neko nemaina, samaksā vai nesamaksā. No tā nav nekāda labuma.
– Ir tā, ka nevari nerakstīt?
– Nu, kādu mēnesi varu. Bet paiet laiks, iespaidi sakrājušies, un tad lēnā garā sākas trakums. Galvenais – darba laikā nedrīkst sākt rakstīt, domāt, tad nevari vairs pastrādāt. Man ir nostāja – vienalga, kāds darbs, jāstrādā maksimāli labi, cik varu no sevis izžmiegt.
Lai tevi nesamaltu, lai tu nedegradētos un lai tas viss neievilktu tevi kaut kādā purvā, ir daudz jāsporto.
– Tava dzeja ir pilna metaforu. Vai tiešām tu tā arī domā, vai arī tikai rakstot ieslēdz sevi tādā režīmā?
– Kā kuru reizi. Pirmais – rodas tāda kā dzirkstele, mazs uzplaiksnījums tumsā. Un tu sāc lēnām domāt tālāk, kā varētu... Nezinu, kur dzejolis aizvedīs. Citreiz ir skaidrs, ko gribu teikt. Piemēram, mani iedvesmoja Grigules reklāma uz autobusa. Politologi teica: izrādās, ka ar vecajām metodēm arī var apmānīt cilvēkus. Viens politisks dzejolis par reklāmplakātiem būs otrajā grāmatā. Sabiedrību vienmēr var mānīt un mānīt, manipulēt ļoti viegli.
Ciešanas un sports
– Kā tu domā, spēsi turēties pretī, lai tevi nesamaļ dzejnieka superjūtīgums?
– Es daudz interesējos par Tibetu. Lasot tās grāmatas, lēnā garā saproti, ka ir bezjēdzīgi uztraukties. Viens variants – ka tavs ceļš ir jau ierakstīts, otrs – tici reinkarnācijai un zini, ka šis ir tikai viens no veidiem. Pamēģini dzīvot tagad, pēc tam dzīvosi atkal un atkal. Šeit visi propagandē, ka šī dzīve ir tikai viena, izbaudi visu. Varbūt tā nemaz nav.
– Budisms aicina tikt vaļā no ciešanām, bet tās ir dzejnieka maize.
– Man tā nav. Ja ir kādas problēmas vai kas noticis, nomāc... tad es nevaru uzrakstīt. Lai tevi nesamaltu, lai tu nedegradētos un lai tas viss neievilktu tevi kaut kādā purvā, ir daudz jāsporto. Tas ir vienīgais veids. Un nedrīkst ļauties bohēmai, jo tā iznīcina. Dzejnieks ir dzejnieks... Es sevi iznīcinātu ļoti ātri. Ir bijis variants, kad piecas dienas no vietas rakstu, un tad skriešana ir obligāta. Citādi nevari aiziet gulēt, galva pārdeg. Tas ir vienīgais veids, kā vari attīrīties, – labākais un lētākais.
Darbā mani ir ļoti viegli pierunāt neuzlikt sodu. Ja cilvēks sāk raudāt, es ļoti iežēlojos.
– Meditēt māki?
– Nezinu. Tikko skatījos, ka bibliotēkā uztaisījuši cirku – meditācijas istabu. Tas domāts rīdziniekam, kurš mežā nav bijis. Es kā laucinieks nekad mūžā tādā neiešu.
– Visas meža krāsas, skaņas, smaržas ir labākā meditācija?
– Tieši tā. No dabas tu esi nācis, un tā arī zina, kā tevi ārstēt. Tas nekas, ka rakstu tāda veida dzejoļus, man pastāvīgi ir normāla sajūta. Grāmata ir kas cits.
– Nevajag to uztvert kā tavu garīgo rentgenuzņēmumu?
– Jā, nevajag domāt, ka man ir tik slikti, ka es tagad zāles dzeru, man ir depresija. Tā nav.
Pašlaik egoisms ir nedomāt par otru. Piemēram, sēž istabā cilvēki, vienam gribas mūziku, kas citiem riebjas, bet viņš uzliek pilnā skaļumā.
– Vai tu esi stiprais plecs?
– Es cenšos, bet ir jau man visādas vājības. Piemēram, darbā mani ir ļoti viegli pierunāt neuzlikt sodu. Ja cilvēks sāk raudāt, es ļoti iežēlojos. Sitiet mani kaut nost, lieciet man pašam, bet viņam es nevaru! Citi bez emocijām – tikai bliež. Ļoti personīgi uztveru arī agresīvas replikas. Citreiz iet garām un lamājas, nesaka tieši man, bet dzirdu: ai, policisti tādi un tādi! Man tas ļoti bojā garastāvokli, pārdzīvoju, bet kolēģis saka: man vienalga. Domāju – kā tā var būt, viņš neko nejūt, bet es nevaru izturēt?
– Tur varbūt tavs dzejnieks parādās.
– Nuja! Ieslēdzas sliktais dzejnieks. Pilsēta ir ļoti nejūtīga, vienaldzīga. Un visur propaganda – māca tevi būt egoistam. Šķiet, Delfos ir sadaļa Egoiste. Tas domāts kā joks, stila elements, bet parāda īstenību. Sanāk, ka sievietes mūždien ir cietušas, pēkšņi atmodušās un saka: tagad grābsim visu sev. Šobrīd egoisms tā izpaužas – nedomāt par otru. Piemēram, sēž istabā cilvēki, vienam gribas mūziku, kas citiem riebjas, bet viņš uzliek pilnā skaļumā. Vai, ja šajā telpā ienāktu kāds, izslēgtu gaismu un teiktu: es guļu. Viņam vienalga, ka mēs esam divi. Esmu saskāries ar tādām lietām. Arī pa karjeras kāpnēm viens otru grūž malā – negodīgi. Egoisms izpaužas pilnā krāšņumā.
Ja nav sava dzīvokļa, Rīgā nav ko darīt. Vecumdienās īrēt – tas ir šausmīgi.
Vēl kādi cimdi ir
– Kādu iedomājies savu dzīvi pēc desmit gadiem?
– Ceru, ka Rīgā nebūšu. Ja nav sava dzīvokļa, te nav ko darīt. Vecumdienās īrēt – tas ir šausmīgi.
– Pēc desmit gadiem tev vēl nebūs vecumdienas, drīzāk četrdesmitgadnieku krīze.
– Jā, uz jaunām meitenēm droši vien skatīšos. Tur jau neko nevar darīt, vīrietim no dabas tas ielikts. Jaunas meitenes patīk visiem.
– Esi domājis par viensētu?
– Mums ir divi īpašumi, varētu dzīvot. Visdrīzāk, tā arī būs – agri vai vēlu iešu uz laukiem, nav variantu. Vēl nezinu, ko tur darīšu, bet laukos daudz nevajag – nomaksā elektrību un miers, viss pārējais par velti.
– Vecpiebalgas puišu sapni par mašīnu esi piepildījis?
– Mani tas neinteresē. Pa īstam, reāli neinteresē. Ar draudzeni tikai tagad ejam uz autoskolu. Jau pirms tam gāju, bet pametu. Tagad sapratu, ka varbūt nav tik traki.
– Tev vēl ir melnie darba cimdi?
– Jā... Kurš strādājis zāģētavā, zina, ka cimdi, kad ar laiku tajos salien iekšā skaidas, riktīgi sapampst, kļūst cieti. Tos nevar iztīrīt, jo tās kaut kā jocīgi pa šķiedrām salien. Kad uzliec uz radiatoriem, tie sacietē kā cements, no rīta izdauzi, velc un ej uz darbu. Citreiz slapji – esi aizmirsis izžāvēt. Bet ir viens pāris – tikai tad, kad galīgi saplīst, pērc nākamos.
