Inese: "Mana dzīve būtu citāda, ja vecāki bērnībā būtu pateikuši, ka mani mīl"

Un tad tik sākas! Nervozi sākam lietot dažādus krēmus un katru rītu spogulī veramies ar cerību, ka krunciņas tiešām kļūst nemanāmākas. Vai arī izvēlamies iedarbīgāku metodi – plastiskā ķirurga pakalpojumu, kura laikā injicē botulīnu vai kādu jaunāku līdzekli. Varbūt pavasara dullums liek izšķirties par krietni satriecošākiem skaistuma uzlabojumiem – lūpu, krūšu, dibena palielināšanu.

Pēc kāda skaistuma etalona īsti tiecamies, kas to vairs zina, bet kas vispār notiek mūsu prātos, akli dzenoties pēc ārējās dailes, un vai aizdomājamies, kādas sekas var radīt līdzekļi, kurus izmanto uzskaistināšanai, un pārlieka aizraušanās ar tievēšanu? Atbildes uz šiem jautājumiem meklē arī 360TV raidījums Sieviete. Personīgi, kuru TV ekrānos var redzēt ceturtdienu vakaros pulksten 22.15, un tā vadītāja Daina Jāņkalne.
 

Inese Īve ir trenere sporta klubā Energy un imidžterapeite. Kopš 13 gadu vecuma viņa centusies no neglīta, drukna pīlēna pārtapt skaistā, slaidā gulbī. Un rezultātā izslimojusi anoreksiju, veģetatīvo distoniju, bulīmiju. Tagad, pēc diviem gadu desmitiem, Inese atzīst, ka bulīmija viņai pakausī elpo joprojām. Tomēr būtiskākā ir atziņa, ka iemesls visiem pārdzīvojumiem bijusi nepietiekamā vecāku mīlestība bērnībā. Jo tieši tas bērnam liek justies nevērtīgam, neglītam, nedrošam un izmisīgi darīt visu, lai to mainītu.

Vecvecāku mīlestība nekompensē vecāku mīlestību

– Ir teiciens: nedzimsti skaista, dzimsti laimīga.
– Tas viens otru neizslēdz, arī skaistais var būt laimīgs. Tikpat labi triumfēt var neglītais, būdams bagāts, veiksmīgs un laimīgs. Jo vissvarīgākā ir iekšējā sajūta un pārliecība par sevi, ko bērnībā ieliek vecāki un nostiprina ar savu mīlestību. Es laikam jau piedzimu ar mazliet greizu izpratni par mīlestību.

– Kā tā?
– Uzaugu pie vecvecākiem, bet viņu mīlestība nekompensē vecāku mīlestību, kuras man pat ļoti pietrūka. Tāpēc uzskatu, ka izvēle bērnu audzināšanu uzticēt vecvecākiem vai auklēm nav pareiza. Savu dēlu un meitu audzinu pati, tikai arī es neesmu ideāla mamma. Bet bērniem noteikti ir jāstāsta, ka viņi ir mīlēti, lai viņi to apzinātos, lai tas iesēstos viņu sirsniņās. Tam nepietiks ar – še tev jauns telefons, es tevi mīlu vai es tev nopirkšu jaunu mantu, jo es tevi mīlu. Jo bērns jūt vecāku atrunas, virspusējo mīlestību, bet viņam ir svarīgi sajust, ka vārdi un rīcība saskan ar iekšējo sajūtu – viņu mīl tāpēc, ka mīl. Viss, vairāk neko bērnam nevajag, lai viņš augtu pašpietiekams.
Es pārsvarā pie vecvecākiem dzīvoju tāpēc, ka mamma strādāja, tad priekšlaikus piedzima brālītis, viņai ilgu laiku vajadzēja pavadīt ar viņu slimnīcā. Kad abi atbrauca mājās, mamma bija aizņemta ar rūpēm par mazo. Kad vēl stutējos redeļu gultiņā – un es šo laiku brīnumainā kārtā atceros –, dzīvoju kopā ar mammu un tēti, tomēr arī tad man kaut kā trūka mīlestības. Tagad apzinos, ka tās trūkumu esmu izjutusi vienmēr.

– Vecāki savu mīlestību vairāk dāvāja tavam brālim?
– Šo atšķirību pat negribēju sajust, jo visu laiku centos izbaudīt vecvecāku neierobežoto, lielo mīlestību, tāpēc arvien tiecos būt pie viņiem. Tuir saņēmu to, pēc kā tik ļoti ilgojos. Bet bērnam ir ļoti svarīgi sajust, ka tētis un mamma viņu mīl visvairāk.

– Vispār neatceries gadījumus, kad no vecākiem būtu saņēmusi mīlestības apliecinājumu?
– Mūsu ģimenē nebija ierasts vienam otru samīļot, teikt, ka es tevi mīlu, un tā laikam ir ļoti liela kļūda. Mans tēvs ir fantastisks cilvēks, tagad apzinos viņa mīlestību, cik daudz viņš strādāja un pūlējās ģimenes labā, bet no viņa dzirdēt šo trīs vārdu savienojumu bija neiespējamā misija. Tāpat mamma tos skaļi neteica. Līdz ar to arī man vēlāk šķita dīvaini vecākiem pateikt, ka es viņus mīlu. Varbūt nevarēšana, nepieciešamība, pat kauns skaļi to izteikt ir padomju laika mantojums, jo tad par mīlestību, izņemot dzimtenes, neviens skaļi nerunāja – tās it kā nebija, gluži tāpat kā seksa. Arī vecvecāki man šos vārdus neteica, bet viņu mīlestību es sajutu un apzinājos – pie viņiem man netrūka nenieka. Ja vecāki kaut pāris reižu nedēļā būtu pateikuši, ka mani mīl, mana dzīve noteikti būtu bijusi citāda.
 

– Šos trīs burvju vārdus var aizstāt ar bērna paņemšanu azotē un samīļošanu.
– Arī tā man ļoti pietrūka. Vēl tagad atceros, cik ārkārtīgi laimīga biju brīdī, kad kādas slimošanas reizē mamma apsēdās uz gultas, es varēju ielikt galvu viņas klēpī un viņa mani sapaijāja...

Māku sev sist pa pirkstiem un nenorauties

– Kādas tagad ir tavas attiecības ar vecākiem?
– Patlaban mamma ar tēti dzīvo ārpus Latvijas. Pirms kāda laika, braucot mājās no meditācijas, biju tādā emocionālā pacēlumā, ka mammai aizrakstīju: mammīt, es tevi un tēti ļoti mīlu! Viņa nepiezvanīja, jo droši vien bija ļoti pārsteigta, bet tad saņēmu ziņu, ka es viņai un tētim vienmēr esot bijusi vislabākā, vismīļākā, visskaistākā un visgudrākā, ka viņi ar mani vienmēr lepojušies. Ar mammu bērnībā pārdzīvoto tiku arī pārrunājusi, viņa lūdza piedošanu par to, ka veltījusi man tik maz laika; tagad viņa apzinoties, cik lielu iespaidu pārdzīvotais un tā izraisītās sekas atstājušas uz manu dzīvi. Jāatzīst, ka tas man pa pēdām seko vēl tagad – bulīmija joprojām elpo man pakausī.

– Kam būtu jānotiek, lai tu tajā atkristu atpakaļ?
– Tam pietiktu tikai ar spēcīgu emocionālu satricinājumu. Ja gadās kāds spēcīgāks pārdzīvojums vai pati iedomājos, ka esmu nenovērtēta vai kaut ko neesmu izdarījusi līdz galam, ne tā rīkojusies darbā vai sadzīvē, ļoti labi sajūtu, ka šajā paššaustīšanās brīdī manī sarosās bulīmija.

– Kas tomēr liek tai nepadoties?
– Pašdisciplīna. Māku sev sist pa pirkstiem un nenorauties – apzināti neiet pie ledusskapja, lai apēstu visu, ko vari sevī iebāzt, un pēc tam tikpat apzināti to izvemtu. To izdarot, bulīmiķis saņem lielo atbrīvotības izjūtu, jo esi no sevis izdabūjis apēsto un līdz ar to it kā atrisinājis daļu savas problēmas, kas, protams, ir ilūzija, kura darbojas tikai īsu brīdi.

– Tagad esi pašpietiekama, bet bērnības traumas jūti joprojām?
– Izdzēst to nevar, bet tagad jūtos vieglāk, jo es tās apzinos un pieņemu. Un, kā tagad atklāti runāju ar tevi, tā brīžiem runāju pati ar sevi. Laiku pa laikam parokos sevī un arvien atrodu kādu jaunu lietu, kas radījusi vēl kādu problēmu. Tad to pārdomāju, līdz izprotu. Tā notiek sevis sakārtošana.

– Varbūt nevajag sevī tik dziļi rakties – jādzīvo vienkāršāk?
– Dažkārt tā arī daru, tomēr gadās dzīvot arī pavisam nevienkārši. Tāpēc arī nodarbojos ar cigun, meditāciju, jogu – tas palīdz izslēgt manas ņirbošās domas.

– Tavs vīrs, dēls un meita tevi no šādām domām nenovirza?
– Lai pilnībā no tādām izvairītos, ģimenē visam jābūt kārtībā, taču mana slimība turpina traumēt visu ģimeni, jo man blakus esošie ir līdzatkarīgi – viņi, varbūt neapzināti, pārdzīvo ar mani. Un tā ir ilūzija, ka atjās princis baltā zirgā, izglābs sērdienīti, un tad viņi dzīvos ilgi un laimīgi. Var jau sevi uz laiku iespundēt šādu domu kambarī, sev pateikt: mani apprecēja, tātad tagad esmu skaista un iekārojama, ja ir māja, mašīna, bērni, tad ko vēl var vēlēties – jābūt laimīgai sievietei. Nevaru nepiekrist, tas dod daudz, uz kādu laiku aizmālē acis, bet iekšējās problēmas jau nekur nepazūd. Turklāt man no bērnības līdzi nāk arī pedofilijas epizode. Bija viens labs onkulis, kurš mazai meitenītei nesa konfektes un grāmatas un tad mēdza darīt nejaukas lietas. Par laimi, izvarota netiku, bet manu bērnības iespaidu radīto fonu tas sarežģī vēl vairāk.
 

Mīlošs cilvēks ir ļoti ievainojams

– Kā saviem bērniem liec saprast, ka viņi ir mīlēti, vislabākie, visgudrākie?
– Saku bērniem, ka viņus mīlu, bet ļoti savu mīlestību nepārspīlēju. Protams, mana slimība atstājusi sekas arī viņos. Pēc abu bērnu piedzimšanas man bija spēcīga pēcdzemdību depresija, tikai palīdzību nekur nemeklēju, lai gan vajadzēja. Un arī tas atstāja ļoti lielu iespaidu uz visiem, jo, kad nemīli sevi, citus mīlēt ir ļoti grūti. Tāpēc tagad katru dienu cenšos sevi apzināties kā cilvēku ar trūkumiem, tomēr labu, skaistu, gaišu, un meklēju prieku visur, kur vien tas atrodams. Tas man palīdz glābt vispārējo situāciju un arī attiecībā pret bērniem. Redzu, ka sešgadīgā meita ir pašpietiekama, bet ar dēlu, kuram deviņi gadi, ir mazliet sarežģītāk. Bet, protams, es abus gan samīlēju, gan sabužinu – par tā nepieciešamību man vienmēr atgādina pašas piedzīvotais mīlestības bads. Strādājot par imidžterapeiti un masieri, sabužinu arī klientus, jo daudziem pieaugušajiem ļoti trūkst mīlestības. Apbrīnojami, cik priecīgākiem, laimīgākiem viņiem palīdz kļūt viens glāsts, pieskāriens.

– Manipulēt varot tikai ar cilvēkiem, kuri nejūtas pašpietiekami, mīlēti. Ja šobrīd dažādai ietekmei, arī skaistuma kulta diktētajām prasībām, pakļaujas teju vai visi, tad jādomā, ka mīlestības trūkst vairākumam no mums.
– Pateicoties lielajiem manipulatoriem, mēs pārprotam arī to, kas ir mīlestība. Tai, kas pārsvarā redzama TV ekrānā, nav nekāda sakara ar mīlestību – tā tiek sajaukta ar kaisli, atkarību. Mīlošs cilvēks kā tāds ir ļoti viegli ievainojams un jūtīgs, un tas, manuprāt, ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki mīlestības vietā izvēlas kaisli, izdevīgumu vai vienkāršu kopā būšanu. Bet tā īstā un patiesā mīlestība ir tā, kad kopā sanāk vīrietis un sieviete un veido apli, kurā iekšā ir viņi abi. Katrs pats par sevi viņi ir pašpietiekami, bet tik un tā nevar viens bez otra, jo abi pievelkas.  
– Tātad lielā mīla ar rozā briļļu periodu nav obligāts mīlestības priekšnosacījums?
– Nav gan. Obligāti ir apzināties sevi kā personību, atzīt un pieņemt otra personību, arī viņa trūkumus, un vienlaikus veidot nesagraujamu kopīgu apli – kā iņ-jan bumba. Tajā nav vietas nevienam citam, tikai šiem diviem cilvēkiem, kuri veido vienu veselumu. Un lielais, abpusējais sirds siltums, ko viņi izjūt, no kopējā apļa izstumj gan bailes, gan slimības. Protams, tas neizslēdz kašķus, sīkas nesaskaņas, bet kopums ir nesagraujams.

Vissvarīgākais ir labi justies savā ķermenī

– Kāda, tavuprāt, ir skaista sieviete?
– Tāda, kura citu skatienus, uzmanību piesaista ar savu iekšējo mirdzumu, sirsnību un liek viņiem smaidīt. Tādu pamanot, neviens nedomā par to, vai viņas augums atbilst noteiktajam etalonam 90–60–90.

– Gadījies, ka, ieraugot sievieti, nodomā – ļoti skaista, bet... man viņa nepatīk.
– Jā, jo iekšējā redze uzreiz dod signālu – skaista ir tikai ārējā čaula, bet tās iekšienē valda tukšums. Čaula, kā zinām, ar laiku mēdz novecot, sadrupt, izčākstēt. Savukārt par cilvēkiem, kuriem tā piepildīta ar mīlestību, gaišumu, vēl 80–90 gadu vecumā teic, ka viņi ir skaisti.

– Tas liek nopietni padomāt, vai ir vērts tik ļoti tiekties pēc ārējā skaistuma, kura dēļ sievietes jūk prātā.
– Protams, ka nav. Galvenais ir uzturēt kārtībā savu fizisko un garīgo veselību, neieslīgstot nekādās galējībās. Es klientiem sporta klubā nelieku regulāri sekot ne svaram, ne izmēriem – galvenais ir labi justies savā ķermenī, savos džinsos vai kleitā. Ja tā ir, tad ar tevi viss ir kārtībā. Protams, tas nenozīmē, ka var atļauties visu; kaut kādām robežām jābūt novilktām, noteikta disciplīna jāievēro. Jo neviena galējība – ne sevis ļoti liela ierobežošana, ne visatļautība – nav laba, visvēlamākais ir zelta vidusceļš.
Tas pats attiecas arī uz stereotipiem, kas ir pareizi vai nepareizi, jo, kas vienam šķiet pareizi, tas citam nepareizi. Tāpēc jārīkojas tā, kā ir pieņemami pašam. Par to raksta gudrās grāmatās, to sludina dažādas reliģijas, bet es pie šīs atziņas esmu nonākusi pati. Protams, gadās satikt korpulentus cilvēkus, kuri stāsta, ka liekie kilogrami viņiem nerada nekādus kompleksus, bet viņi ik pa brīdim džemperīti pavelk uz leju, lai noslēptu krunku uz vēdera. Vārdos cilvēks visiem mēģina iestāstīt, ka viņš sevi pieņēmis tādu, kāds ir, tikai to viegli var atkost – jau paskatoties ir redzams, vai viņš savā ādā jūtas labi. Ja tā ir, tad no viņa staro rāms mirdzums. Ir gana daudz skaistu meiteņu, kuras nekādi nevar atrast draugu, savukārt apaļīgajai, nekādiem standartiem neatbilstošajai draudzenei puiši skrien pakaļ bariem, jo jūt šo iekšējo mirdzumu un līp pie tā izstarotājas kā mušas pie mušpapīra. Tāpat viņi jūt seksapīlu, kas nav ne nobadojams, ne uzēdams.

Vissvarīgākais ir labi justies savā ķermenī

– Skaistam cilvēkam tiek dotas atlaides – esi padumjš, bet tava skaistuma dēļ to piedosim.
– Tikai nebūsim naivi un atcerēsimies, ka skaistumu ierobežo laiks, tas paņem visu. Var jau sev uzpumpēt krūtis, lūpas un dibenu, bet kā tas izskatīsies pēc nežēlīgi ātri skrienošajiem gadiem? Turklāt šādas izskata pielabošanas veic tik neilgu laiku, tā ka mēs vēl nezinām, vai vēlāk tas cilvēku neizkropļos. Tām sievietēm, kuras tomēr izšķiras par šādu soli, vajadzētu padomāt arī par to, ka vīrieši viņas nereti izmanto par aksesuāru – ja tagad modē blondīne ar šādiem parametriem, tad man tāda būs mājās, ja modē nāks brunete ar citiem parametriem, blondīne no mājas tiks izlikta.

– Un kur paliek mīlestība?
– Tā taču ir tik neērta, jo padara cilvēku ievainojamu un, ja neesi pašpietiekams, arī atkarīgu no otra. Tad kam to vajag?!

– Bērni dzimst arī ģimenēs, kuras veidotas aiz aprēķina, uz kaisles radītu attiecību bāzes. Kur viņi gūs tik nepieciešamo neierobežoto mīlestību?
– Man ļoti grūti par to spriest, un es, par laimi, nevienu tādu bērnu nepazīstu. Tomēr, uz ielas redzot, kā daža mamma izturas pret bērnu, uzreiz jūtams mīlestības trūkums. Bet, kā jau teicu, arī es neesmu perfekta mamma, esmu pieļāvusi kļūdas audzināšanā un tās apzinos. Tāpēc saviem bērniem ļoti bieži prasu piedošanu – arī tad, ja viņi pat nesaprot, par ko es lūdzu piedot. Tiešām uzskatu, ka tad, ja dusmās izsprūk dusmīgi vārdi, piedošana par to jāprasa pat zīdainītim, kur nu vēl lielākiem bērniem.

– Zini kādu ģimeni, kurā valda tādas attiecības un mīlestība kā tevis minētajā nesagraujamajā aplī?
– Nezinu, visās ir kādas problēmas – vai nu vecāki pārāk daudz uzmanības pievērš bērniem, atstājot novārtā savas attiecības, vai uz bērniem koncentrējas tikai viens, bet otrs vispār ne uz ko. Modeļi ir dažādi, esmu redzējusi ideālas mammas, ideālus tēvus un ideālus pārus, bet ideālu ģimeni redzēt nav nācies. Arī attiecības, kurās vīrietis un sieviete veido vienotu veselumu, ir retums. Patiesībā šāds kroņa numurs ir mana tēta un mammas attiecības. Visu bērnību skatījos uz abiem ar apbrīnu, jo viņu kopība bija tik cieša, ka pat bērniem tajā bija ļoti maza vieta. Un es kā vecākā no tā cietu visvairāk. Brāļiem uzmanības un mīlestības tika vairāk – vecākajam tāpēc, ka viņš piedzima ļoti maziņš, jaunākajam tāpēc, ka viņš piedzima, kad mamma jau bija gados. Un viņiem acīmredzot ar to pieticis.

– Ideāls nav neviens cilvēks.
– Paldies Dievam, ka nav, citādi būtu garlaicīgi dzīvot, nebūtu trūkumu, kurus vajag labot. Ja mēs būtu ideāli, tad mūsu šeit nemaz nebūtu – mēs jau būtu eņģeļi vai kādas citas būtnes.

Viss ir galvā

– Kuram ģimenes attiecību modelim pieder tavas attiecības ar vīru?
– Biju ļoti jauna, kad iemīlējos. Meklēju mīlestību, kuras man bija trūcis, un atradu to cilvēkā, kurš arī bija uzaudzis mīlestības trūkumā. Tagad mēs mācāmies mīlēt, un šis process ir diezgan smags.

– Teici, ka tava meita ir pašpietiekama. Ko dari, lai arī dēls tāds kļūtu?
– Ar vīru esam gājuši cauri smagiem attiecību periodiem, un es par to kaut kā esmu sodījusi dēlu, daļēji viņā saskatot tēvu. Tas nav nekas patoloģisks, tā ģimenēs notiek diezgan bieži, un arī es, mazo cilvēciņu asociējot ar lielo, esmu pieļāvusi šādu kļūdu. Es to labi apzinos, tāpat arī to, ka ir lietas, ko vairs nevarēšu mainīt, bet palūgt piedošanu par nodarīto varu un vēlāk arī mēģināt notikušo izskaidrot.

– Kad pusaudzes gados cīnījies ar sevi, uzskatīdama, ka esi resna un neglīta, mamma tevi sūtīja gan pie dietologa, gan psihoterapeita. Kas tev palīdz tagad?
– Ja tagad nonāku galīgās auzās, atmetu ar roku pilnīgi visam un ļauju notikt, jo nemitīgā domāšana par to, kā to atrisināt, ieved vēl dziļākās auzās. Kad esmu nomierinājusies, pamazām no šīs situācijas raušos laukā. Vai arī apsēžos, paskatos uz problēmu un pētu, kas tas īsti ir, kā no tā tikt vaļā. Darbs ar enerģētiku, nekas cits. Kad problēma atpazīta, tā jāaizmet tālu prom vai jāsadedzina. Ja ne dzīvā ugunī, tad domās, un šajā brīdī pamatīgi jāsakoncentrē iztēle. Un – problēma tiešām pazūd. Tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka viss ir galvā, sākas ar domu, un tā tas bija arī man. Tagad gūtā pieredze noder darbā, palīdzot citiem. Un es reāli varu viņiem palīdzēt, arī dietologu un psihoterapeitu vietā, jo esmu cīnījusies ar ēšanas traucējumiem, piedzīvojusi veģetatīvās distonijas lēkmes, jutusies kā neglītākais cilvēks pasaulē, bijusi soli no pašnāvības, jo tikai tajā redzēju atpestīšanu no ciešanām. Un varbūt tas ir manas dzīves uzdevums – palīdzēt citiem, un es apzināti uz to tiku virzīta. Tātad viss noticis tā, kā tam bija jānotiek, un par to varu būt tikai pateicīga.