Baiba par savu vīru: “12. klasē draugi smējās, ka mēs ar Agri apprecēsimies”

Ar Baibu un Agri tiekamies kinoteātra Splendid Palace telpās. “Mums vienmēr ir paticis iet uz kino. Kad sākām draudzēties, Cēsīs bija leģendārais kinoteātris "Vidzemnieks". Ziemā to nekurināja, bet otrajā stāvā varēja sēdēt mīkstos dīvānos – tā mēs tur skatījāmies filmas, bieži vien pat pilnīgi tukšā zālē,” atceras Baiba un Agris.
Viņu iepazīšanās stāsta saknes aizvijas līdz pat Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas skolas solam, kad klases audzinātāja disciplīnas nolūkos Baibu sasēdināja kopā ar Agri: “Tā mēs tajā skolas solā kopā nosēdējām līdz pat 12. klasei. Draugi vienmēr smējās, ka mēs ar Agri apprecēsimies, un tā arī notika – mūsu draudzība pakāpeniski pārauga mīlestībā.”
Pa īstam viss sākās 12. klasē. “Man tas noteikti bija moments, kad sapratu, ka viss – tūlīt būs izlaidums un cilvēka, ar kuru esmu tā saaugusi kopā, vairs nebūs ikdienā blakus. Mums nav spilgta iemīlēšanās stāsta, drīzāk klikšķis – kopīga pieaugšana un sapratne par vienotu vērtību sistēmu,” atceras Baiba. Kad jautāju, vai šo astoņu gadu laikā viņi nav šķīrušies un atkal sagājuši kopā, Agris ir lakonisks: “Lēmums ir lēmums, ja kaut ko izlem, tad tā arī dari, nevis pārdomā.” Agris un Baiba uzsver, ka jau toreiz – astoņpadsmit gados – abi skaidri zināja, ko vēlas no dzīves, tāpēc attiecības nāca vairāk kā lēmums būt kopā, nevis strauja mīlestība no pirmā acu skatiena.
Baiba un Agris atklāj, ka vīra un sievas statuss attiecības nav mainījis: “Mums nebija tā, ka par katru cenu jāapprecas. Pēc astoņus gadus ilgas draudzības tas vienkārši šķita loģisks solis.” Tā kā Baibas darba specifika ir cieši saistīta ar kāzām, viņai nebija bieži pārspīlētās pasaulē labākās dienas sajūtas, kas parasti piemeklē līgavas: “Kāzas bija tieši tādas, kā gribējām. Paši izdekorējām tieši tā, kā biju iedomājusies. No rīta pēc kāzām pamodos patīkami sagurusi, izdejojusies līdz rīta gaismai un ļoti priecīga.” Viņi savas kāzas uztvēra kā foršu pasākumu ar tuvākajiem, nevis milzīgu emocionālu pārdzīvojumu. Baibai vienmēr šķitis, ka vīra un sievas statuss nav svarīgākais, kas satur pāri kopā, un, ja cilvēki izdomās iet katrs savu ceļu, laulības apliecība to neaizkavēs.

Runājot par kopīgu laika pavadīšanu, Baiba un Agris atkal piemin kino: “Tā kā daudz strādājam, filmas ir laba atslodze prātam. Mums patīk populārais kino ar vieglu un izklaidējošu saturu, bet visvairāk priecājamies par vakaru mājās – divatā. Atklāti sakot, mums ir ļoti maz draugu, bet tie, kas ir, – milzīga vērība.” Viņi uzsver, ka cenšas jēgpilni piepildīt laiku un, esot kopā, ne vienmēr ir obligāti jāsarunājas. Piemēram, vakar Baiba gatavoja prezentāciju, bet Agris turpat blakus lika puzli. Viņi dejo vienā tautas deju kolektīvā un stāsta, ka patīkama, bet vēl līdz galam neapgūta nodarbe ir arī ceļošana. Darba ir daudz, un Baibai ir traki bail lidot. “Mēs vēl mācāmies ceļot,” viņa saka.
Abus vieno lielas darba spējas un vēlme visu izdarīt pēc iespējas labāk, kā arī pārliecība, ka jādara darbs, kas pašiem patīk. Agris augstu vērtē sievas spēju būt patstāvīgai – viņai nav nepieciešama nepārtraukta uzmanība, un priecājos, ka abiem sakrīt gaumes izjūta. “Tā kā mūsu profesijas ir cieši saistītas ar vizuālo aspektu, šī vienotā redzamās pasaules izjūta palīdz izvairīties no nevajadzīgiem ikdienas strīdiem – vienalga, vai tas ir ģērbšanās stils vai mājas vide.” Baiba stāsta, ka Agris prot piekāpties un pirmais meklē izlīgumu jebkurā konfliktā: “Arī tad, kad es sievišķīgi apvainojos par ne tik racionālām lietām, Agris vienmēr ir tas, kurš pirmais jautā piedošanu. Mums ir likums, ka nedrīkstam aiziet gulēt sastrīdējušies.
Agris man nekad neapnīk. Es zinu, ka mums vienmēr kopā būs labi. Man nevajag kompāniju, lai būtu interesanti, pilnīgi pietiek ar Agri. Un tad ir drošības izjūta – ne tikai fiziskā aspektā, arī emocionāli. Visaptveroša drošības sajūta. Pat tad, ja zinu, ka visi būs pret mani, Agris noteikti nostāsies manā pusē.”
Viņiem ir sapnis par savu zemes pleķīti un māju, draugus par kaimiņiem un iespēju ceļot. “Pašreiz ļoti daudz strādājam, lai brīdī, kad mainīsies prioritātes, kad būs bērni, varētu pievērsties kam citam.”