Taizemes garšas

Un ne jau ti­kai tur tā pro­blē­ma, jo asās mek­si­kā­ņu sa­lsas hu­mā­nās de­vās man ir pieņe­ma­mas. Garš­a, oža to­mēr ir spe­ci­fis­kas pa­da­rī­ša­nas, tā­tad šis ir jau­tā­jums nā­sīm un garš­as kār­pi­ņām. Bet, ja reiz lie­la da­ļa ta­ju ēdie­nu šķiet par asu, ko tad ēst? Zi­nu arī, ka ne­es­mu vie­nī­gais, kam ta­ju vir­tu­ve nav no ie­cie­nī­tā­ka­jām, tā­pēc ķer­šos pie vis­pār­po­pu­lā­rām lie­tām, ko gar­du mu­ti nu­dien brū­ķē vi­si. Un tie ir aug­ļi!

Ana­nass ver­sus du­ri­ans

Nu jau arī Lat­vi­jā vai­rā­kus ga­dus var no­pirkt ram­bu­ta­nu, man­gus­tī­nu, po­me­lo, kon­ser­vē­tus līčijus, par pa­zīs­ta­mā­kiem ne­maz ne­ru­nā­jot. To­mēr Tai­ze­mes aug­ļu ka­ra­lis du­ri­ans uz mū­su vei­ka­liem ne­at­brauks. Ne­būs pie­pra­sī­ju­ma, turklāt arī ar trans­por­tē­šanu var būt grū­tī­bas. Dzim­ta­jā Tai­ze­mē to sauc par aug­ļu ka­ra­li! Šis sa­vā­dais aug­lis, pre­cī­zāk, ar­būz­lieluma sīk­pau­gu­rai­nā un ciet­mi­zai­nā aug­ļa ēda­mā da­ļa, pēc at­vēr­ša­nas smird (vai tad smar­žo?)… pēc ka­kām. Nu, la­bi, at­vai­no, smalk­jū­tī­go la­sī­tāj, da­ţi sa­ka: pēc pu­vu­ša sī­po­la. Jo stip­rāk smird, jo ga­ta­vāks ir aug­lis. Ne jau vel­ti vi­sas vies­nī­cas un ci­tas sa­bied­ris­kas vie­tas grez­no zī­mē­ju­mi un uz­rak­sti No du­ri­an fruits! Tos tur aiz­liegts ie­nest, jo klien­ti var pār­prast. Bet svai­gā gai­sā, kur daž­viet du­ri­anu pār­dod (pa­ras­ti gan ce­lo­fā­nā ie­sai­ņo­tu), to var pa­gar­šot, un garš­a no smar­ţas, par lai­mi, at­šķi­ras. Kaut kas starp sald­skāb­mai­zes mīk­stu­mu, drus­cīt tie­šām sī­po­lai­nu pas­ti­lu un pa­ve­cu bez­garšas pas­tē­ti. Lai no­teik­tu pre­cī­zāk, kat­ram jā­pa­gar­šo pa­šam. Ta­jiem garš­ojot. Tā kā du­ri­ans pa­ras­ti ie­nā­kas ti­kai no ap­rī­ļa līdz jū­ni­jam, pā­rē­jā lai­kā tas ir jā­uz­gla­bā, tāpēc ce­na pie­aug. No­vāk­ša­nas lai­kā jā­būt īpa­ši uz­ma­nī­giem, jo du­ri­ans aug ko­kos un pār­ga­ta­vo­jies var krist. Iz­mē­ra, biezās mi­zas un dzelkšņu dēļ ne­lai­mī­gas sa­kri­tī­bas gadīju­mā iz­nā­kums var būt pat le­tāls. Lās­te­ku Tai­ze­mē nav, to­ties tur ne­dzird sa­vu du­ri­anu! Arī krī­to­šu ko­kos­riek­stu upu­ri tur at­ro­das ik ga­du – nu, kur vēl no­žē­lo­ja­mā­ku nā­vi!

Ār­ēji ne­daudz lī­dzīgs ir džek­frūts – mil­zīgs, ar­bū­zu pār­audzis, dzel­ten­zaļš, ciet­po­rains, skūts ezis. Tā ēda­mās sēk­las (kā ne­lie­li dzel­te­nie pi­pa­ri­ņi) ir sald­skā­bi un ne­smird, tas ir, ne­smar­žo ne­kā. Vēl ir po­me­lo – tas nu­dien ir labs! Kā mil­zīgs bā­li zaļš greip­frūts, lī­dzīgs arī pēc garš­as, ta­ču daudz mai­gāks, ne tik rūgts. Lai­kam jau tas ir lie­lā­kais cit­rus­aug­lis pa­sau­lē. Vi­sa­i sal­de­ni bez­garšīgs, to­ties ar pa­tī­ka­mu smar­žu ap­vel­tīts ir tā sau­ktais zvaig­žņā­bols jeb ka­ram­bo­la, kas, sa­griezts šķē­lī­tēs, tie­šām at­gā­di­na zvaig­znī­tes, bet ta­ju ābo­lī­ši čom­phu, kas pēc iz­ska­ta ne­daudz at­gā­di­na sal­dos pi­pa­rus – šo­reiz za­ļus vai tumš­sar­ka­nus – ne­garšo ne pēc kā. Sa­koš­ļā­jams ūdens?

Nā­ka­mie trīs pie­der pa­tī­ka­mi slap­ji skā­be­no kla­sei. Pū­ķacs (an­glis­ki – dra­gon fruit), pa­tei­co­ties sār­ta­jai mi­zai un for­mai, nu­dien lī­dzi­nās mī­tis­kā ne­zvē­ra acij, bet ma­zām ma­goņ­sēk­li­ņām pil­dī­tais mīk­stums ne­daudz va­rē­tu at­gā­di­nāt ze­me­nes vai pār­ga­ta­vo­ju­šos ki­vi, ti­kai krā­sa tam ir pār­ska­tā­mi bal­ta un iz­mērs šaur­acim pū­ķim pie­mē­rots. Ram­bu­tans sa­vu­kārt at­gā­di­na sār­tu, iz­dē­dē­ju­šu jū­ra­se­zi ar no­ļu­ku­šām, mīk­stām ada­tām. Šis ap­valks tam jā­nos­krū­vē kā tāds pu­de­les kor­ķis, un tu tiec pie bā­la, cil­vē­ka acs lie­lu­ma mīk­stu­ma, kam vi­dū ir vēl man­de­lei lī­dzīgs riek­stiņš. Ēdams. Šo aug­li ko­pā ar va­ni­ļas sī­ru­pu bie­ži iz­man­to ta­ju de­ser­tos. Tre­šais ir man­gus­tīns, ku­ra tum­ši vi­ole­to pa­bie­zo mi­zi­ņu tir­gū pa­ras­ti jau ie­griež, lai pir­cējs vieg­lāk va­rē­tu tikt pie iekš­ā eso­ša­jām gar­da­jām ķip­lo­ka dai­vi­ņām – te ir ru­na ti­kai par vei­do­lu, garš­a, kā jau teikts, ir skā­be­na. Šie, ma­nu­prāt, ir ie­vē­rī­bas cie­nī­gā­kie no ma­zāk pa­zīs­ta­ma­jiem aug­ļiem. Vēl ir gu­ava, lon­gans, sa­po­dil­la, ta­ma­rinds, tie pa­ši līčiji, no­ina, vēl da­ži des­mi­ti var­būt. Arī pa­pai­ja, ko bieţāk ie­griež sa­lā­tos, ne­kā ēd vie­nu pašu.

Ār­kār­tī­gi pla­ši tiek iz­man­tots ko­kos­rieksts. At­dze­sē­ta jaun­a ko­ko­sa piens ir ļo­ti at­spir­dzi­nošs dzē­riens (lai arī vi­dē­ji katrs des­mi­tais ga­ran­tē caur­eju), to li­ke klāt zu­pām, pie­mē­ram, ziv­ju vai krab­ju, ka­ri­ja ēdieniem, kā arī gan­drīz vai visiem sal­da­jiem. Tvai­cē­jot no ko­ko­sa zie­da iz­te­ci­nā­to škid­ru­mu, ie­gūst mū­su Goti­ņām lī­dzī­gu sal­du ma­su. Arī ko­ko­sa riek­sta skai­di­ņas ir dau­dzu sal­do ēdie­nu sa­stāv­da­ļa. Ko­ko­sa eļ­ļu gan vai­rāk iz­man­to par­fi­mē­ri­jā. Meite­nes, ku­rām nav pre­ten­zi­ju pret ko­ko­sa smar­žu, stās­ta, ka šī eļ­ļa (at­ves­ta pie mums, tā drīz sa­cie­tē) ie­lie­kot vi­siem smal­ko bren­du krē­miem.

Ar­bū­zi re­ti kad ir tik lie­li un sal­di kā sa­vu­laik pie mums no As­tra­ha­ņas ieves­tie, ta­ču la­bi ga­na. Man­go, ja ie­nā­ku­šies, ir vien­kār­ši lie­lis­ki. Bet vis­gar­šī­gā­kais ir prie­žā­bols, kā an­gļi sa­ka, pro­ti, ana­nass. Šo aug­li vien­mēr pa­sniedz no­tī­rī­tu – bez mi­zas un ser­de­nes, tas nav slapjš un sūrs kā māk­slī­gi no­ga­ta­vi­nā­tie, bet salds un ne­ti­ca­mi gards. Tai­ze­mē at­ka­rī­bā no re­ģi­ona ir pie­eja­mas pat trīs da­žā­das ana­na­su šķir­nes. Visi ir garš­īgi, bet ma­zie – īpa­ši. Pēr­kot bū­tu jā­pie­vērš uz­ma­nī­ba jau no­tī­rī­ta aug­ļa ār­ējam iz­ska­tam, kaut gan tik un tā ir grū­ti no­teikt, cik il­gi tas ce­pies sau­lē, gai­dot klien­tu. Vis­la­bāk, ja no­tī­ra un sa­ga­ta­vo jū­su acu priekš­ā. To­mēr ag­ri vai vē­lu aug­ļu di­ētu gri­bas pa­pil­di­nāt ar kaut ko no­piet­nā­ku, tur­klāt ne­va­jag pār­spī­lēt ar svai­giem aug­ļiem pir­ma­jās die­nās...

Vir­tu­ve uz ie­las

Kad ne­zi­ni, kā ko ēst, ska­ties uz vie­tē­jiem un da­ri tā­pat! Nai­vi ti­cē­dams šai me­to­dei, reiz kā­du ap­šau­bā­mu zu­pu, pa­tie­sī­bā vā­rī­tu ūde­ni ar da­žām kā­pos­tla­pām, pa­pildi­nā­ju ar garš­vie­lām aku­rāt no tiem paš­iem trau­ci­ņiem kā vie­tē­jais gids. Un rei­zē ar ape­tī­ti zau­dē­ju garš­as iz­jūtu vi­su turp­mā­ko die­nu. Jā­pie­min arī, ka sā­li ta­ji lie­to re­ti, do­dot priekš­ro­ku īpa­ši pū­dē­tu ziv­ju fer­men­tā­ci­jas pro­ce­sā ie­gū­tam brū­nam šķid­ru­mam, ku­ra no­sau­ku­mu aiz rie­bu­ma vien ne­spē­ju ie­gau­mēt.

Ta­ju mā­jās nav vir­tu­ves kā tel­pas ēdie­na ga­ta­vo­ša­nai un mal­tī­tes ie­tu­rē­ša­nai. Viss tiek ga­ta­vots un ēsts uz ie­las, tir­gos, res­to­rā­nos – at­ka­rī­bā no ro­cī­bas. Uz ie­las ga­ta­vo­tā ga­ļa gan ir sa­va vei­da lo­te­ri­ja – var da­būt glu­ži la­bu bār­bek­jū, bet var da­būt arī kuņ­ģa spaz­mas. Kar­sta­jā kli­ma­tā ga­ļu il­gi ne­uz­gla­bā­si! Var­būt tā­pēc ta­ju ēdie­ni ir tik asi? Reiz, kad sa­zā­ļo­tā ta­ju vir­tu­ve nu­dien jau bi­ja līdz kak­lam (vār­da vis­tie­šā­ka­jā no­zī­mē), ma­nu uz­ma­nī­bu sais­tī­ja pla­kāts, kas so­lī­ja, ka ša­jā ka­fej­nī­cā tiek pie­dā­vā­ta Ei­ro­pas pār­ti­ka, teik­sim, steiks ar sī­po­liem un kar­tu­pe­ļiem. Nu, nu... to­mēr no­lē­mu ris­kēt. Ņe­mot vē­rā, ka ta­ji arī tā sau­ktos Ei­ro­pas ēdie­nus ga­ta­vo pēc sa­vas gau­mes, ka la­zan­ja Tai­ze­mē nav pel­nī­ju­si to pa­šu no­sau­ku­mu ko Itā­li­jā, ka pat sī­po­liem tur ir at­šķi­rī­ga garš­a, ka kar­tu­pe­ļus tik­pat kā ne­audzē, jo kli­mats nav tas pie­mē­ro­tā­kais, un tos la­bi aiz­stāj ta­pi­oka, ilū­zi­jas ne­lo­lo­ju. Bet ta­vu brī­nu­mu! Steiks bi­ja lie­lisks, bez spe­ci­fis­ka­jām ta­ju garš­vie­lām, pat bez cit­ron­zā­les, kas vie­nī­gā man ir kaut cik pieņe­ma­ma, kar­tu­pe­ļi īs­ti, ne­vis sald­ētie frī, sī­po­lu ri­pi­ņas arī kā mā­jās.

Ko­pu­mā ņe­mot, Tai­ze­mes zie­meļ­da­ļā vir­tu­ve ir mai­gā­ka un arī kli­mats mē­re­nāks. Iespējams, tur ir kā­da sa­ka­rī­ba. Un vies­nī­cās, kur re­gu­lā­ri ap­gro­zās bal­tie tū­ris­ti, vien­mēr at­ra­dī­sies kas rie­tum­nie­ka kuņ­ģim pie­mē­rots, tā ka drus­cīt jau es pār­spī­lē­ju. Pa­tie­sī­bā dau­dzi uz­ska­ta zie­me­ļu gal­vas­pil­sē­tu Či­an­gmai par gardēžu pa­ra­dī­zi, ar ko var sa­cen­sties ti­kai lie­lā Ban­gko­ka. Pē­dē­jā lai­kā tū­ris­tu ap­mek­lē­tā­ka­jos kū­ror­tos Pa­tai­jā un Pu­ke­tas sa­lā uz­plau­ku­ši vis­rai­bā­ko nā­ci­ju ēs­tū­ži, ne­trūkst arī krie­vu vir­tu­ves un arā­bu ke­ba­bu. Tā ka pa­ēst var vi­si. Un la­bu ka­fi­ju pa­dzert Star­bucks.

Ek­so­ti­ka?

Apceļo­ja­mās ze­mes esot jā­iz­bau­da arī ar garš­u! Nost ar ko­fe­ros sil­sto­ša­jām cie­ta­jām de­sām, sie­riem un pa­tie­so rupj­mai­zi! La­bi – esam pa­gar­šo­ju­ši arī ceļ­ma­lā cep­tu žur­ku. Un ne­kas – tī­ri garš­īga! Šīs žur­kas ķer slaz­dos pie rī­sa lau­kiem, tāpēc tās nu­dien ir la­bi ba­ro­tas (ba­ro­ju­šās). Ja jau arī pie mums audzē nūt­ri­jas ga­ļai... Ti­kai ga­rā gu­mi­jo­tā žur­kas as­te ne­ro­si­na ēst­gri­bu, bet vai nu uz to jā­ska­tās? Pil­sē­tās gan cep­tas žur­kas ne­pār­dod – tur nav rī­sa lau­ku, to­ties ir at­kri­tu­mi. Vi­sa lo­ģi­ka.

Daž­viet nakts tir­gos pār­dod eļ­ļā cep­tus ku­kai­ņus un va­bo­les. Tī­rie pro­te­īni! Šī vēr­tī­gā pār­ti­ka ir pat diez­gan pie­pra­sī­ta, to­mēr ne­es­mu ma­nī­jis, ka bal­tie gar­du mu­ti mie­lo­tos ar cep­tiem ţu­kiem. Pa­ras­ti tas tiek pie­dā­vāts kā pār­bau­dī­jums da­žā­dos rie­tumnie­ku iz­dzī­vo­ša­nas šo­vos.

Par sa­va vei­da de­li­ka­te­si lai­kam jā­uz­ska­ta kro­ko­di­la zu­pa – tāds nor­māls bul­jo­niņš, ko pie­dā­vā pa­gar­šot kro­ko­di­lu fer­mā, lai jūs pēc tam no­pir­ktu kro­ko­di­la kon­ser­vus. Diez ko garš­īgi šie kon­ser­vi gan ne­bi­ja, kaut gan pie­ņe­mu, ka to sa­tu­ru va­ja­dzē­tu kaut kā ga­ta­vot, ne­vis auk­stu uz­kost diez­gan draņ­ķī­ga­jam ta­ju ru­mam.

Tai pa­šā Sa­mut Pra­kan fer­mā pār­dod arī bez­de­lī­gu lig­zdas, tas ir, itin kā sie­ka­las, ar ku­rām put­ni­ņi li­pi­na šīs lig­zdas. Tāds sald­skābs re­cek­ļains pa­dzē­riens – ie­tei­cams augo­šiem bēr­niem un ve­ciem cil­vē­kiem, vī­rie­šiem uz­la­bo po­ten­ci, sie­vie­tēm li­bi­do, vārdu sa­kot, nav cil­vē­ka, uz ku­ru ne­at­tiek­tos šis mār­ke­tin­ga pa­ņē­miens.

Īs­te­na de­li­ka­te­se gan ir hai­zivs spu­ras zu­pa, ko var da­būt ti­kai da­žos kū­ror­tu res­to­rā­nos. To ēst brau­cot ba­gā­tie ja­pā­ņi, ko­re­jie­ši, fi­li­pī­nie­ši, jo Tai­ze­mē viss ir ie­vē­ro­ja­mi lē­tāks, arī dār­gās de­li­ka­te­ses. Jū­ras vel­tes vis­pār ir la­ba iz­vē­le, vie­nī­gi zu­pas, it īpa­ši tās ar ka­ri­ju, daž­reiz var iz­vi­li­nāt kā­du prie­ka asa­ru. Bet vis­da­žā­dā­kās zi­vis, krab­ji, kal­mā­ri pie­jū­ras kū­ror­tos ir lie­lis­ki!

Daž­kārt gan pie­nāk brī­dis, kad cil­vēks un vi­ņa kuņ­ģis no­gurst no ek­so­ti­kas. Tad la­bāk iz­vē­lē­ties ba­nā­nus, kas mums kā jau ba­nā­nu re­pub­li­kas sūt­ņiem vairs nav ne­kā­da ek­so­ti­ka. Tur­klāt tiem pie­mīt zar­nu trak­tu sa­kār­to­jo­šas īpa­šī­bas. Sta­bi­la vēr­tī­ba ir vā­rī­tas olas, ko nu ne­kā­di ne­var sa­zā­ļot... Bet arī tās bū­tu jā­ēd no rī­ta un vies­nī­cas res­to­rā­nā, ne­vis jā­pērk no cil­vē­ka, kurš vi­su die­nu va­zā­jies kar­stā sau­lē. Arī om­le­te un ku­ku­rū­zas pār­slas bro­kas­tīs. Un tie pa­ši augļi...

Vēl vie­na la­bā zi­ņa ir tā, ka ta­ji at­šķi­rī­bā no ķī­nie­šiem ja­pā­ņiem un ci­tiem azi­ātiem ēd ar dak­ši­ņu un ka­ro­ti. Na­zis fak­tis­ki nav va­ja­dzīgs, jo ēdie­nos viss jau ir sa­griezts ma­zos ga­ba­li­ņos, lai var sa­ga­ta­vot piec­u mi­nū­šu lai­kā. Ga­ros rī­sus, kas la­bi lī­mē­jas cits pie ci­ta, drīkst ēst ar pirk­stiem, ta­ču al­laž jā­at­ce­ras, ka ti­kai ar la­bo ro­ku. Jo krei­so tra­di­ci­onā­li lie­to per­so­nī­gai hi­gi­ēnai...

Teksts un foto Raitis Strautiņš, IMPRO gids, speciāli Labu apetīti!