Mums kopā ir labi. Tas arī viss
Ar otru cilvēku jau neesi kopā tāpēc, ka viņš ir populārs vai nezin vēl kāds. Tā saka Haralda Burkovska sieva
Vīrs: Latvijas radio un LNT ētera cilvēks Haralds Burkovskis. Abi klasesbiedri, kaut apprecējās tikai pirms astoņiem gadiem. Bērni: dēls Toms (16 gadi, vidusskolnieks), meita Daniela (6 gadi, šogad sāks skolas gaitas) un mieta Linda (drīz būs divi gadi).
Simpātijas kopš skolas laikiem
Mums jau kopš pamatskolas laikiem bija simpātijas vienam pret otru. Haralds pirmais tās sāka izrādīt. Gājām uz kino, viņš nesa manu somu (klusi iesmejas). Taču apprecējāmies pavisam nesen, 2001. gadā. Man bija sajūta – ja gribēsim otru bērnu, mums jāprecas pirms tam, nevis, kad gaidīšu bērnu, un pašai nebūs nekādas svētku sajūtas un prieka. Tieši tā arī bija. Aizbraucām kāzu ceļojumā uz Grieķiju, un, kad atbraucām mājās, meitiņa jau bija pieteikusies. Pilnīgi vai pēc grafika (smejas)! Bet agrāk neprecējāmies tāpēc, ka tika uzskatīts – ļoti moderni ir vienkārši dzīvot kopā. Lai gan, kad precējāmies, šī liberālā pieeja vēl arvien bija populāra.
Ģimenes dēļ mainīja darbu
Haralds jau agrāk strādāja Latvijas radio, bija arī ziņu dienesta vadītājs, bet tad izdomāja, ka kaut kas jāmaina un aizgāja uz banku. Taču tad viņš bija daudz aizņemtāks nekā tagad, un mēs viņu mājās redzējām daudz retāk, turklāt Haralds vēl lasīja filmas TV3 un divas, trīs reizes nedēļā viņam bija «platie vakari» līdz pusnaktij. Tolaik Daniela bija mūsu jaunākais bērns. Tas bija pilnīgs murgs, teicu – tu neredzi, kā meita aug, kas notiek mājās... Tu esi ar mums tad, kad Daniela guļ, un aizej tad, kad viņa vēl guļ. Tāpēc šī izvēle – banku atkal mainīt pret radio, bija apzināta, lai viņš vairāk būtu mājās kopā ar bērniem. Protams, tāpat tagad ir radio, TV, pasākumi, bet viņš vismaz IR arī ar mums!
Ko nu popularitāte!
Ja pati dikti skatīšos apkārt, kurš uz mums tagad skatās, tad vispār nebūs iespējams iet pa ielu. Sākumā viņa atpazīstamība tiešām traucēja, mēs pat pārstājām iepirkties lielveikalos. Linda vēl bija maziņa, kaut kā nepatika šī cilvēku uzmanība. Tagad esmu mainījusi savu attieksmi un nepievēršu tam uzmanību. Tā kā pati esmu pozitīvs cilvēks, labāk domāju, ka citi arī.
Linda sākusi atpazīt tēta balsi radio – vienmēr sauc: «Tētis!» arī, kad skan raidījuma „Kā labāk dzīvot” džingls. Un LNT pamana. Droši vien arī Toms lepojas ar tēti, bet vienlaikus tādēļ ir diezgan sasaistīts, jo ar savu uzvārdu ir atpazīstams skolā. Zina jau, kas ir viņa tētis. Dēlam tas nepatīk, jo viņš pēc rakstura ir noslēgts, kluss, vairāk grib būt viens. Taču abas māsas tēti burtiski sasien mezglā. Tik «noplivina» skropstas, un gatavs. Jo mājās bieži esmu tā, kas liek visu darīt un aiz sevis nokopt. Tētis visu dienu ir ko citu darījis, bijis ārpus mājas, viņš grib ar bērniem padzīvoties. Tāpēc, ja kaut kas ir jāpanāk, tas jādara man.
Mājās nav garlaicīgi!
Mums ar Haraldu ir uzskats, ka no pusotra gada bērnu laist bērnudārzā tomēr nevajadzētu. Pēc Danielas atsāku strādāt, kad viņai bija trīsarpus gadu. Tagad ar Lindu plānoju līdzīgi.
Kad Tomam bija trīs gadi, aizgāju strādāt savā profesijā. Esmu latviešu valodas un literatūras skolotāja. Septiņus gadus skolā nostrādāju un sapratu, ka mākslinieciskā puse manī tomēr ir stiprāka. Gāju mācīties floristiku. Iznāca, ka mēnesi pamācījos un sapratu, ka gaidu Lindu. Haralds teica – tas nekas, viņš visādi centīsies man palīdzēt, un vecāki arī solīja palīdzēt ar bērnu pieskatīšanu. Izmācījos tik tālu, ka skolas eksāmenu varēja kārtot vienlaikus ar Amatniecības kameras zeļļa diplomu. 16. janvārī Ģildē bija izlaidums. Tāpēc esmu kardināli mainījusi savu profesiju – esmu zellis floristikā. Vasarā Tukumā, kad bija rožu svētki, mums bija eksāmens, vajadzēja veidot 7 lielus un mazus darbus, sākot no podaugu konstrukcijām un objektiem dabā un beidzot ar līgavu pušķiem. Haralds dzīvojās ar bērniem, es mežā vācu priežu mizas, klūgas, visu, ko vajadzēja. Redzēs, kā tas dzīvē izvērtīsies. Dažas vīzijas jau ir, ko varētu, bet pašlaik jau neko. Tagad darbu pāri galvai ir mājās. Jo māju jau arī iekārtojam pa vienam stūrītim vien.
Haralds liek man justies droši un komfortabli, es zinu, ka vienmēr varu uz viņu paļauties. Ikvienā dzīves situācijā. Zinu, viņš visu metīs pie malas un brauks.
Kad gaidīju Lindu un tuvojās dzemdības, visi radio un TV zināja, ka kādu dienu Haralds var nebūt. Bet man prātā neienāca, ka es ar trešo bērnu zvanīšu Haraldam tiešraidē un teikšu: «Brauc mājās!»
Todien viņam tikko bija sācies raidījums, kad man nogāja augļūdens. Piezvanīju vecmātei, vai varu gaidīt, kamēr raidījums beigsies. Man ar iepriekšējiem bērniem pilnīgi citādi sākās dzemdības. Domāju, būs tāpat. Bet nebija. Vecmāte atbildēja – vari mēģināt gaidīt, bet, ja sākas sāpes, sauc taksi. «Bet dzīvojam tādā vietā, kur taksis mani neatradīs!» es saku. «Tad labāk zvani Haraldam, lai brauc jau uz māju pusi.» Pati radio dzirdēju, kā viņam zvanu. Tāpēc par to, ka dzims Linda, tika paziņots visai Latvijā. Tās mums bija pirmās ģimenes dzemdības. Pirms tam vienkārši tevi Dzemdību namā iebāza kā aiz dzelzs priekškara, vīram varēja tikai caur logu pamāt.
Lauku rāmums maina ikdienu
Protams, bija zināms stress no Brīvības ielas pārcelties uz laukiem, īpaši jau vecākajam dēlam. Viņam vispār šķita, ka tagad dzīvojam dziļos laukos. Bet meitenēm gan patīk, ka var iziet savā pagalmā. Abi lielie jau ir pilsētas bērni. Tikai Linda tāds lauku bērns, tāpēc šķiet, ka viņa ir atvērtāka, pašpārliecinātāka, drošāka. Kad bija divi bērni, šķita – tāds miers mājās, mierīgi varētu vēl trešo, bet tagad ir sajūta, ka mums ir nevis trīs, bet pieci bērni. Linda ievieš pamatīgu dzīvīgumu.
Kopš mums ir māja, ar Haraldu fanojam par ekoloģisku dzīvesveidu. Arvien grūtāk ir atbraukt līdz Rīgai. Cenšamies pirkt to, kas videi draudzīgāks, domāt, lai uzturs būtu pilnvērtīgāks. Brīnāmies, cik daudz, dzīvojot Rīgā, spējām ēst baltmaizi. Cik nu bērni tagad grib kādu baltāku maizīti... Kad dzīvo ierobežotā platībā, ar to sarod. Pārcēlāmies uz māju un uzreiz sajutām to plašumu. Nu aizbraucam pie draugiem, kuri dzīvo trīs un četru istabu dzīvoklī, paši apmierināti, bet mums šķiet, ka tas kompaktums ir fiziski sajūtams.
Kad dzīvojām dzīvoklī, man šķita, ka Haralds tādas mājas lietas vispār nepieprot. Nē, nu viņš varēja ieskrūvēt lampiņu, iesist naglu (smejas). Kad sākām dzīvot mājā, pēkšņi sapratu, ka viņš prot visu. Līdzīgi viņam šķita par manu ēst gatavošanu. Savā laikā dejoju sporta dejas, mēģināju sevi mazliet ierobežot un daudz neko neēdu. Muļķīgi, protams. Viņam arī šķitis, ka neko jēdzīgu nespēju ne uzcept, ne uzvārīt. Bet man patīk gatavot, nav gandrīz nevienas jubilejas, kad nebūtu izcepta torte. Viesiem tas ir pirmais jautājums: «Torte būs?» Tehniskās lietas gan esmu atstājusi Haralda ziņā un pa vidu nejaucos.
Tā mēs dzīvojam...
Rītos ceļamies visi vienlaikus, izņemot Lindu. Nevēlos viņu modināt, lai aizvestu Danielu uz bērnudārzu. Tāpēc bērnudārzā esam jau septiņos, tad Haralds ved lielo bērnu uz skolu, kuram stundas sākas astoņos, un deviņos viņš ir darbā.
Pašā sākumā, kad Haralds izdomāja, ka vēlas radio veidot raidījumu „Kā labāk dzīvot”, mēs kopā domājām tēmas, spriedām, par ko cilvēkiem patiktu runāt, kas viņus interesētu... Tagad, trešo sezonu šo raidījumu vadot, Haralds jau zina, ko tas speciālists tūlīt teiks. Cik var par to runāt? Bet es saku – daudzi varbūt to nav dzirdējuši un tagad klausās pirmo reizi... Jo viņam pašam ir sajūta, ka viss sāk atkārtoties.
Kādam varbūt tiešām ir sajūta, ka Haralds zina pilnīgi visu, un domā, ka man ar tādu vīru ir zelta dzīve. Slimības viņš atstāj manā ziņā. Kad gāju bērnudārzā, visiem stāstīju, ka būšu medicīnas māsiņa (smejas). Nezinu, no kurienes, bet intuitīvi jūtu vai arī zinu, ko kurā situācijā darīt. Ar slimībām mēģinu tikt galā, izmantojot homeopātiju un dabas līdzekļus. Tāpēc vasarā vācam zāļu tējas. Kad kādam ir klepus, tad pelašķis un māllēpes ir pirmās zāles. Bet tās Haralda zināšanas... Cenšamies, piemēram, iekopt savu dārzu. Mums abiem ļoti patīk skujeņi. Tieši šorīt viņam bija par tiem raidījums. Klausījos un skatījos uz mūsu eglēm... Haralds pirms tam šausminājās: «Nekas neaug, nekas neaug!», un tā viena Kanādas egle vispār neaug. Bet es tā paskatījos... Ja reiz raidījumā speciālists stāsta, ka skujeņi aug divus centimetrus gadā, tad mums tie tomēr aug! Un Kanādas egle arī (smejas)! Toties, pateicoties Haralda veidotajam raidījumam, zinājām, ka māmiņu algu drīkst saņemt arī tētis. Tas jau netiek popularizēts. Ierēdņi nez kāpēc uzskata, ka tas nav jāstāsta, ja reiz atnākusi māte, tātad ģimene tā izvēlējusies. Tas nekas, ka tētim varbūt alga ir lielāka.
Haraldam tā smukā balss
Kad viņš atnāk mājās, labprātāk vispār gribētu paklusēt. Bet bērni jau neļauj. Viņš mājās nav no tiem dzīvīgajiem un atraktīvajiem. Mēs visi esam tādi mājās sēdētāji, klusie ūdeņi ar savām dziļajām domām.
Haralds cenšas mani vienu kaut kur palaist, mudina – nu aizbrauc, aizbrauc! Bet man šķiet, ka mums pašlaik pietrūkst laika, lai pabūtu divatā. Īsti nav mums auklītes, jo pilnīgi svešam cilvēkam es neuzticos. Cik nu vecvecāki kādreiz palaiž. Viņi jau arī moderni – visi strādā, visiem savas darīšanas un iešanas. Ja nolemjam izbrīvēt brīvdienas, tad mums tas jāpaziņo divus mēnešus iepriekš un arī pašiem jāieplāno. Bijām divatā trīs dienas Berlīnē. Bērni, protams, gribēja braukt ar mums, bija jāapsola, ka vasarā brauksim visi. Jo reizēm divatā izdodas palikt tad, kad esi pārguris un neko vairs negribas.
Man arvien bijusi tāda ģimenes misijas sajūta. Nezinu, vai tas ieaudzināts, vai ģenētiski mantots, bet jau bērnībā zināju, ka man būs laba ģimene un bērni. Tas bija gluži ieprogrammēts manī, un es pēc tā tiecos.
