Dancojam jau nezin kuro gadu

«Ja tiktos rīt, mans stāsts būtu pilnīgi cits. Bet tāpēc jau dzīve ir skaista, ka katrs mirklis ir citāds. Vajag ļauties notikumiem, izdarīt savu izvēli un to nenožēlot. Tā arī ar Jāni dzīvojam,» atzīst Dagnija, aktiera Jāņa Jarāna dzīvesbiedre. Abi kopā ir 33 gadus. Viņas balsī ir tāds gaišums, ka gribas uzzināt, ko viņa pateiks vēl.

Tētis dzīvē un uz skatuves

Mūsu bērni auga citādā laikā, un izjūtas, kuras izrādē „Tētis” atklāj Jānis, man ir pilnīgi svešas. Mūsu meitenes bija mierīgas - kad nolika gulēt, tad arī gulēja. Ne tā, kā lugā, kur bērni vecākiem atņem spēkus.

Ar Janu Duļevsku viņam bija pirmizrāde „Rīga – Dakāra”, un saprotams, ka līdz tam viņš „Tētim” nepieslēdzās. Pēc tam bija tikai viens teksts: «Es neko nevaru iemācīties, man nekas neiet galvā.» Saku: «Pagaidi! Tu nesaki - es nevaru, citādi smadzenēm dod tikai šo vienu komandu. Stāsti otrādi, ka tu gribi, ka tas tevi interesē! Izdzīvo vismaz izrādē šo laiku!» To viņš pieņēma, un tad izdevās.

Jānis tēva būšanai tā īpaši nevarēja nodoties, jo bija mācības, teātris, TV. Mūždien prom. Tāpēc šī izrāde viņam ir dota kā otra iespēja izdzīvot tēva sajūtas un izdomāt, vai mest krustu - paldies, ka biju no tā atpestīts, vai arī - cik žēl, ka nebiju klāt. Lai gan... (Aizdomājas.) Kad mums piedzima trešā meitiņa Elza, viņam no rokas gāja TV iestudējumi, un es desmit gadus dzīvoju mājās ar bērniem. Tāpēc man viņa piepalīdzēšana īpaši nebija vajadzīga, taču man bija laime būt viņam klāt.

Bet es arī līdzdarbojos!

Visspilgtāk atmiņā iespiedies „Jarānšova” laiks TV. Jānis pats automašīnu tolaik nevadīja, tāpēc vadāju raidījuma viesus un klāju galdus. It kā māja, māja, māja, bet bija arī radošais moments, visi raidījumi tika mājās pārspriesti, jutos diezgan līdzdalīga. Arī tagad izrādē „Rīga – Dakāra”. Ģenerālmēģinājumā sapratu - kostīms, kas sameklēts Jānim, ir «garām». Ar tādu viņš nevar spēlēt kopā ar Janu. Viņa taču ir ziedoša sieviete! Vakarā abi izkrāmējām drēbju skapi un atradām pareizo variantu. Jānis tādā ziņā ir uzstājīgs, māk pārliecināt režisorus. Kā jau čangals - paliek pie sava. Kādreiz iedomājos - vīrs var būt automehāniķis, santehniķis, celtnieks, bet es nezinu, par ko sievas ar viņiem mājās runā. Par caurulēm? Domkratiem''. Mums lielākoties tās sarunas bijušas par to, ko Jānis dara.

Kā satikāmies?

Tolaik vienīgā iespēja, kā brīvdienās izpausties, bija danči. Strādāju Rīgā, dzīvoju Lapmežciemā un dejot braucu uz Enguri. Jānis uz Lapmežciemu devās ar saviem draugiem no Rīgas. Jānim bija TĀDAS klošenes, vestītei katra poga citādā krāsā, tikko bija iestājies Kinoaktieru studijā. Tā vakaru nodancojām, jo palikt jau nebija, kur. Braucot prom, pa atvērtu logu Jānis vēl kliedza: «Kāds ir tavs telefona numurs?» Tad nu saucu tos ciparus. Un viņš arī piezvanīja. Tā kā abi bijām Rīgā, pamazām vien sākām tikties. Kad Jānis iestājās Dailes teātra 7. aktieru studijā, sāku dzīvot viņam līdzi, bet ne kopā (smejas). Tāpat ar dejām vakaros. Salaulāties bijām spiesti ļoti prozaiska iemesla pēc. Jāņa vecākiem piešķīra dzīvokli, un mamma, labu gribēdama, lai tas dzīvoklis paliek Jānim, atsauca mani un, kā šodien atceros, teica: «Nu, meitiņ, cik ilgi jūs tā draudzēsieties. Jums jāprecas, jo, ja jums nebūs oficiāla dokumenta, jūs tajā dzīvoklī palikt nevarēsiet!» Tā piespiedu kārtā brīvprātīgi 1976. gada 14. februārī mēs to «jā» vārdu teicām. Arī mani vecāki brīnījās, vai tad nevarot pagaidīt un «smuki» apprecēties vasarā? Nē! Mums vajag papīrus! Kāzās bija visa Dailes teātra studija un mani darbabiedri. Nodancojām un sākām tajā dzīvoklī dzīvot - 30 kvadrātmetru istabā bez ērtībām, ar tualeti ārā, tā parasti bija jāatkausē ar karstu tējkannu. Galu galā tur sadzīvojām ilgus gadus. Pat Elza tur piedzima... Skapis istabai pa vidu. Kad bija skaļākas ballītes, bērnus ar ratiem uzvilkām augšā pie kaimiņiem.

Kad pienāca sudrabkāzas, gribējās sarīkot ballīti ar visu svinīgo daļu. Galvenokārt draugu un radu dēļ, jo tajā brīdī tā gadījās, ka daudziem laulības bija kļuvušas nestabilas. Braucām uz baznīcu Talsos. Tur bija maršs, fantastiski pušķota baznīca un vārdi - uz mūžu, līdz nāve mūs šķirs. Tā bija kā laulības stiprināšana.

Mēs tiešām esam kopā

Droši vien arī mūsu attiecībās bijušas krīzes, taču man ir tāds aizsargmehānisms, ka aizslēdzu to un saku - ar mani tas nav bijis! (Smejas.) Jaunībā bija iemesls būt greizsirdīgai. Viņš visu laiku sabiedrībā, aktrises - viena par otru smukākas, skati - tādi un šitādi, sevišķi jau filmā „Māsa Kerija”. Tajā bija tam laikam drosmīgas dejas, notika nakts mēģinājumi, nakts filmēšanas, jo Rīgas kinostudija bija pārslogota... Viens otrs spilvens tika pieraudāts. Tas bija laiks, kad dzīvoju ar bērniem mājās un man nebija iespējas tik ļoti dzīvot līdzi Jānim. Bet tās ir sievišķīgas emocijas. Mūsu attiecību pamatos tomēr ir bezgalīga uzticēšanās un otra respektēšana. Tagad bērni ir lieli, meitām - katrai savs draugs (palicis tikai vecais runcis, ko „Jarānšova” laikā paņēmām un kas nekādi nevar mūs atstāt), un ir vairāk laika domāt par sevi. Esmu atklājusi ošo meditāciju. Kad Jānim stāstu, kas tā ir, viņš saka - jā, to mācījos pie Ērikas Ferdas. Viņš mani neierobežo, ka es braucu, kā pati smejoties saku - uz savu virpuļošanu. Ir viegli būt kopā, ja otrs ir uz tās pašas platformas. Mēs pieņemam to, ko otrs dara. Kad vajag, mēģinu paiet maliņā. Pirms pirmizrādes brīvdienās vienkārši aizbraucu prom, jo Jānis ir tāds uzvilkts... Ja divi cilvēki ir vienā telpā, viņi nevar viens otru nemanīt. Labāk sacepu viņam pīrāgus, savāru zupu un aizbraucu uz savu ošo virpuļošanu. Otrs ir jārespektē, jādod telpa tik brīva, cik viņš vēlas. Jānis mani respektē tāpat.

Ceļojam kopā un atsevišķi

Jānis ir fantastisks tajā ziņā, ka visur, kur iespējams, viņš ņem mani līdzi. Arī pasaules sajūtu paplašinājām kopā. Pat, kad brauca viesizrādēs uz Ameriku, viņš gribēja ņemt mani līdzi, bet atteicos. Būtu tikai par apgrūtinājumu, jo viņus uzņēma latviešu ģimenes. Jutu, ka neiederos. Prasu: «Jāni, tu zini, kur ir veļasmašīna?» Viņš, sakniebis lūpas, purina galvu.«Tu zini, kāpēc gultas veļa ir tīra?» Atkal tas pats. «Es to mainu!» skaidroju. «Tu vispār zini, ka trauki dažreiz ir jāmazgā?» Tās ir saimnieciskas lietas, ko viņš nezina, naglu iedzīšanu ieskaitot. Man jau šķiet, ka esmu tik ideāla sieva, ka mani nav, par ko ķircināt (smejas).

Mēs joprojām katru vasaru atrodam brītiņu, lai divi vien kaut kur aizbrauktu. Šovasar paši bez tūrisma firmām izčekojām internetā un aizbraucām uz Indonēziju, Bali. Mēnesi nodzīvojām. Mums vajadzēja tikai ceļanaudu, jo, dzīvojot tur uz vietas, iekļāvāmies tajos pašos tēriņos, kas Rīgā. Mums abiem arī gaumes ir līdzīgas. Viesnīcā skatāmies - patīk? Abi saraucam degunus un ejam meklēt citu... Pēc tam domājam - nē, nevaram to ieteikt draugiem, jo kurš divas stundas gribēs iet gar okeānu? Tik maz kā Bali diez vai bijām runājuši. Tik saskatāmies - jā! Domājam savas domas, kaut zinām - tu neesi viens, tev ir ceļabiedrs. To novērtēju.

Izbraukājot Indonēziju, katram no mums bija tāda maza soma. Tas no jaunības dienām - stopējot līdzi varēja būt tas, mugurā un cik vari panest, visu dienu staigājot! Sadzīvi vajag tik minimālu, lai vari virpuļot un domāt!

Mēs paliekam mūsu bērnos

Mēs noteikti bērnos esam ielikuši brīvības un pašnoteikšanās sajūtas. Kad ar Jāni bijām jaunāki, mums liela aizraušanās bija stopošana. Izej no mājas, izdomā, uz kuru pusi brauksi, un uz priekšu! Tālākais, kur bijām aizbraukuši, - līdz Odesai un Kaspijas jūrai. Meitas visas to pārmantojušas. Zane spēja 8 mēnešus nodzīvot Itālijā, pati atrada sev brīvprātīgā darbu. Anna ar draugu aizbrauc stopos un pēc tam sakās izdomāt, vai viņš ir tā vērts, lai būtu kopā.

Kur vēl labāk var otru iepazīt nekā tad, ja tev plecos tikai viena mugursoma un tikai viens uz otru var paļauties. Kurš cels roku, kurš runās ar šoferi, kur gulēs, kur ēdīs? Tas ir ļoti labs treniņš! Nav nemaz izlūkos jāiet kopā. Mājās dzīvojot, to nevar uztrenēt.

Bērniem neesam nekādi norādītāji un padomdevēji, tikai cilvēki, kam atļauts ar viņiem kādu brītiņu kopā paiet. Ja ar mīlestību viņiem klāt nestāvēsi, tad kāda gan starpība, vai viņš viens iet līdz skolai, vai brauc līdz Parīzei?

Jocīgi, materiālo palīdzību neprasa pat Elza, kura mācās Amatniecības vidusskolā. Es jau piekto mēnesi prasu - vai tev naudu nevajag? Nē, viņa atradusi darbu. Tajā pašā laikā viņa zina mammas telefonu, zina, kur mamma dzīvo...

Lai neatgadās kā Jānim!

Ja vēlies kaut ko, tad formulē, ko gribi no savas dzīves. Abi ar Jāni smējāmies. Viņam pērnvasar bija iestrēguši darbiņi, nekas tāds nenotika, un viņš klusībā ik pa laikam dudināja: «Vajadzētu darbu, dod, Dieviņ, man darbu!» Taču viņš neprecizēja, cik daudz darbu vēlas. Un tā - četras pirmizrādes pēc kārtas! Tāpēc saku viņam: «Tu piesardzīgāk ar savām domām! Paša rokās arī kaut kas atstāts!»