Ko slēpj "The Secret"?
“Tā būs filma, kas izmainīs tavu dzīvi,” aptuveni ar tādiem pavadvārdiem no mutes mutē izskan komentāri par “The Secret” (“Noslēpums”). Šī filma, kuras saturs izdots arī grāmatā, nav nekāds jaunums, tomēr arvien tai rodas jauni skatītāji un atbalstītāji. Kā nu ne – visi taču grib zināt, kas ir laimīgas dzīves atslēga!
Lielo noslēpumu, par kuru runā filma, esot zinājis jau Platons, Ņūtons, Einšteins un daudzi citi ievērojami pasaules cilvēki, leģendāri valdnieki. Līdz šim tas ticis rūpīgi slēpts, līdz 2006. gadā pasaulei to atklāja austrāliešu televīzijas producente Ronda Birna. Pašai ciešot un slīkstot problēmu jūrā, viņa nejauši uzgāja Vallasa Vatla 1910. gadā publicēto grāmatu “Bagātības iegūšanas zinātne”. Tā viņai atvēra acis un pilnībā izmainīja dzīvi, turklāt ar jauniegūtajām zināšanām viņa neskopojās dalīties ar visu pasauli. Neaptveramā filmas popularitāte Birnai nodrošināja ne tikai materiālā stāvokļa uzlabošanos, bet arī iekļūšanu žurnāla “The Times” pasaules ietekmīgāko personu sarakstā (vienā rindā ar Krievijas eksprezidentu Vladimiru Putinu).
Dokumentālā formātā pasniegtā stāsta pamatā ir Pievilkšanās likums, kas postulē – mūsu domas un jūtas var piesaistīt notikumus. Šī atziņa filmā pasniegta kā atslēga uz labklājību, veselību, veiksmīgām attiecībām un laimi. Stāsts ir par to, ka ikvienam piemīt spēja savu vājumu vai ciešanas pārvērst spēkā, mierā, veselībā un bagātībā. Katra doma, kas izskrien cauri galvai, veido mūsu dzīvi, un filma, piedāvājot idejas un ieteikumus, sola palīdzēt ievirzīt domas pareizajā gultnē un iemācīt piepildīt sapņus.
VIEDOKĻI
– Man ir grāmata. Saņēmu to dāvanā no tantes, pie kuras dzīvoju, kad pagājušogad mācījos aktieru skolā Amerikā. Grāmatā paustā doma mani aizrāva, taču lasot konstatēju, ka neapzināti jau esmu rīkojies, kā tur teikts, proti, koncentrējies uz labo. Tās patiesības ir skaidras: ja vēlies kaut ko, domā par to, bet ne bez apstājas. Tā ar mīlestības spēku un labām domām uz šo mērķi jāvirzās. Ik pa brīdim grāmatu pārlasu, un tās likumi tiešām darbojas – viss, ko iedomājos, piepildās! Piemēram, man bija sapnis nokļūt ziņās Amerikā, lai tādējādi varētu reklamēt Latviju. Negaidītā veidā tā arī notika: saistībā ar šovu “Dejo ar zvaigzni“ nonācu ABC, kur kāds izklaides ziņu žurnālists nejauši uzzināja par mani, un tā es nokļuvu ziņās. Tā tiešām ir – ja kaut ko ļoti vēlies un tas ir labs, tad lietas, cilvēki, notikumi sastājas, lai palīdzētu realizēt šo sapni. Galvenais –neapspiest vēlmi, kas sāk dīgt, un koncentrēties uz to, ko vēlies, nevis nevēlies. Jo zemapziņa nedzird priedēkli “ne”. Sakot “es negribu, lai pret mani slikti izturas”, mēs to tikai piesaucam. Esmu devis grāmatu arī citiem. Mārtiņš Freimanis to, līdz pusei izlasījis, nosauca par egoistu grāmatu, jo “viss tikai par sevi, sevi”, kam es nepiekrītu. Man patīk arī paustā domā – būt pateicīgam par visu, kas ar tevi notiek, novērtēt lietas, nevis uztvert kā pašsaprotamas. Tiešām iesaku izlasīt grāmatu vai noskatīties filmu, jo zinu, ka tā palīdzējusi daudziem. Cik esmu dzirdējis, arī Mikam Ozoliņam tā ļāva piepildīt sapni par filmas radīšanu. Jo tiešām viss, ko vēlies, ko esi spējis konkrēti formulēt, atnāk. Protams, ne jau pēc dienas vai divām – tas prasa laiku.
– Tur iekšā ir iekodētas visas tās lietas, ar kurām strādāju jau gadiem, tikai varbūt savā valodā to pasaku. Esmu šo filmu sākusi skatīties, bet neesmu tikusi līdz galam. Man vienkārši uzreiz ir pretreakcija, ja kaut ko sāk izvirzīt kā fetišu. Vienubrīd tās bija, piemēram, Lūles Vilmas grāmatas. Varbūt man ir tāda daba – nogaidīt, neskriet. Cilvēki jau atrod, kam grib pieķerties, tas tā kā ir vieglāk nekā uzņemties to smago darbu strādāt pašam ar sevi un nonākt līdz tām atziņām, par kurām mums zināšanas jau ir. Ja otrs cilvēks to saka, dažreiz negribas pieņemt, cilvēks labāk izvēlas par autoritāti grāmatu vai filmu. Man tiešām ir atšķirīgas jūtas pret šo filmu, jo runājoties tomēr veidojas mijiedarbība, ir ziņa un pretī ir uztveres līmenis, kas pārstrādā šo informāciju, nevis pieņem visu bez aizturēm. Jo nav vienas patiesības – nekad, ne filmā, ne grāmatā, ne reālā kontaktā. Ir tikai apmaiņa – es varu kaut ko dabūt, bet neceru, ka iegūšu simtprocentīgi pretī, jo man to arī nevajag – dzīves pieredzei jau arī ir kaut kādas atziņas gatavas. Filma – tas ir piedāvājums, viena izpratne par kopsakarībām, un tas ir brīnišķīgi, ja ir piedāvājums. Mums ir izvēle kaut ko paņemt. Cik daudz – tā ir katra paša darīšana, bet, manuprāt, nevajag nostādīt lietas fetiša līmenī – te nu ir panaceja, kas atrisinās mūsu laimīgumu. Tas ir impulss, ko tu paņem, bet sūrais darbs, lai tu tiešām kļūtu laimīgāks cilvēks, ir jāizdara pašam ar savu iekšējo saturu.
– Pirms pāris gadiem redzēju šo filmu, un tur tiešām ir daudz lietu, kas darbojas. Tas patiesībā ir universāls princips, kas atklājas arī latvieši dainās. Domas veido realitāti – tas ir tas pats kvantu likums, par ko pārliecinājušies kvantu fiziķi. Taču ir viena ļoti nozīmīga piebilde – ir daudz blakusefektu, kuru dēļ tas viss var nedarboties. Var vēlēties labu darbu vai daudz naudas, bet, nezinot, kas domās darās, tas nestrādā, turklāt vainojaas var būt arī kādas bērnības traumas – ir apstākļi, kas to visu var bremzēt.
Indra Melnbārde, neirolingvistiskās programmēšanas (NLP) speciāliste
– Šī filma ir laba, jo uzskatāmā, cilvēkam saprotamā valodā izstāsta būtiskas lietas, kas šobrīd var būt kā glābējzvans. Stāsts ir par to, kā paļauties uz sevi un zināt savā dzīvē mērķus; tos pasaulē apzinās tikai 5% cilvēku. Filma vai grāmata veic labu darbu, skaidrojot pamatu pamatus, kā darbojas prāts. NLP jau māca to pašu, kas rakstīts Bībelē, tikai traktējums ir cits. Tā ir savas dzīves programmēšana labākajā veidā. Veiksmes stāsti pārsteidz, bet ir pārbaudīts, ka šis princips darbojas. Tas ir tik efektīvi, ka cilvēks ar savu kritisko prātu nespēj noticēt. Būtība ir vizualizācijā – ir jāredz, jādzird, jāsajūt, kā būs, kad mērķis piepildīsies. Iespējas ir visapkārt un nepārtraukti, tikai mēs tās nepamanām. Taču, kad koncentrējamies, ieraugām – tāpat kā sieviete, kas gaida bērniņu, visapkārt daudz biežāk pamana grūtnieces. Zinu meiteni, kas savos deviņpadsmit gados sapņoja par savu kosmētikas firmu, un tagad viņa ir līdzīpašniece tādā. Stāstu ir daudz – sākti biznesa projekti, iekārtotas mājas, jaunas sapņu darba vietas, veiksme attiecībās... Atslēga ir mūsu ticībā – ja sākam gribēt, ko tiešām gribas, tas piepildās, bet īstenojas arī tas, ko nevēlamies; negribas vīru alkoholiķi, bet tieši tā notiek. To, ko kādreiz esam jau sadomājuši, diži izmainīt vairs nevaram, bet tagad ir iespēja sākt domāt citādāk. Starp citu, tieši tam labvēlīgs ir krīzes laiks – iemācīties domāt pa jaunam.
