Skaistuma vietā lillā lūpas vai nošļukusi acs
Skaistumkopšanas saloni, cits citu pārkliedzot, piedāvā padarīt tevi par desmit gadiem jaunāku, taču privātās sarunās gadās dzirdēt briesmu lietas.
Bīstamais jaunības kults
Vietā, kur valda fanātisms, dzimst daudz nelaimju. Lai kā negribētos atzīt, jaunības kults sit augstu vilni, bet gluži kā līdzībā par vistu un olu grūti atšķirt, kam tas vajadzīgs vairāk – sabiedrībai, kura savā labklājībā aizdzīvojusies tik tālu, ka noņemas ap sevi kā augstdzimusi grezele, vai miljonus pelnošajiem kosmētikas nozares rūpniekiem, kuri nodarbina izcilu zinātnieku prātus, nopūlēdamies radīt jaunības eliksīru.
Šī alķīmija izmanto visu – sākot ar liellopu embrijiem un beidzot ar zeltu. Cīņā par mūžīgo jaunību tiek pieradināts lāzers un izgudroti aparāti, kas paredzēti dažnedažādām smalkām manipulācijām ar mūsu ķermeni. Bet ārsti brīdina pret šīm procedūrām izturēties ar vislielāko nopietnību, un tie nav tukši vārdi.
Taču, kā atzīst Estētiskās dermatoloģijas centra speciālists, dermatologs Raimonds Karls, cilvēkam tīk grēkot visās dzīves jomās. Zināmā mērā viņam piekrīt arī Lāzerklīnikas ārste, kosmetoloģe Alda Nogobode. Tomēr ar nopietnu attieksmi no klientu puses, kā liecina privātie stāsti, reizēm var izrādīties par maz...
Bet – par visu pēc kārtas!
Vai vainīgs botulīns?
Var teikt, ka mūsu sabiedrībā nesen beidzies šķilšanās process botulīntoksīna injekcijām, un, kā jau mēdz būt, tajā neiztikt bez puniem un zilumiem. Šīs injekcijas, kā zināms, uz laiku atrofē noteiktus sejas muskuļus, tā izgludinot mīmikas grumbas. Diemžēl par tām ir arī sliktas atsauksmes, dažkārt pat apvītas ar šausmu oreolu.
Stāsta Ināra: “Mana draudzene Ingrīda bija stipra un sprigana sieviete. Ar vīru, dzērāju, viņa izšķīrās jau aptuveni 30 gadu vecumā. Kamēr auga bērni, dzīvoja viena, bet tad sāka tikties ar gadus piecus jaunāku vīrieti no Valmieras. Viņa uzziedēja – viņai burtiski sākās otrā jaunība. Tik daudz naudas, lai sevi nez kā lutinātu, Ingrīdai nekad nebija bijis; piemēram, matus un uzacis viena otrai krāsojām mājās. Nu, jaunākās skaistumkopšanas metodes, protams, apspriedām...
Bet tad notika, lūk, kas – Ingrīda pārdeva lauku māju un ieguva savus padsmit tūkstošus. Kādu vakaru Ingrīda, sasarkusi un satraukusies, ieskrēja pie manis uz tēju un pavēstīja, ka nolēmusi veikt botulīninjekcijas – esot satikusi paziņu, kura nudien izskatoties par desmit gadiem jaunāka. Nu, jā, Ingrīdai ar jauno pielūdzēju bija sācies trauksmes laiks... Vakarā, kad viņa no tām jaunības injekcijām pārbrauca, seja izskatījās piepampusi, pati – nogurusi. Izdzērām pa krūzei tējas, un viņa devās mājup. Bet no rīta zvanīja kaimiņi, ka Ingrīda, uz darbu ejot, pakritusi kāpņu telpā – esot pēkšņi apstājusies sirds. Izsaukuši ātros, bet tie neko vairs neesot varējuši līdzēt.
Ārsti uzrakstīja slēdzienu – pēkšņa sirds nepietiekamība. Pusgadu pēc Ingrīdas bērēm kādā žurnālā izlasīju, ka botulīntoksīna injekcijas varot izraisīt sirds apstāšanos... Tajā brīdī man žurnāls gandrīz no rokām izkrita! Mēģināju runāt ar pazīstamiem ārstiem, bet viņi manas aizdomas neapstiprināja, šaubījās, vai injekcijas varētu būt vainojamas...”
Viena acs skumja un nošļukusi...
Nelāga pieredze ar botulīntoksīna injekcijām ir arī Marutai: “Manā ģimenē ir nepatīkama iedzimta lieta – mums jau agros gados sejā parādās diezgan dziļas grumbas. Pirku dārgākos krēmus, kādus varēju atļauties, taču vērā ņemamu rezultātu nebija. Lasīju vienu, otru, trešo rakstu par botulīna injekcijām, līdz izsvēru, ka tas varētu būt risinājums. Pēc procedūras jutos labi, bet no rīta... kad piegāju pie spoguļa, ieraudzīju, ka viens acs kaktiņš ir pilnīgi nošļucis. Kā tādam basetam – sunim ar skumjajām acīm...
Braucu taisnā ceļā uz salonu. Mani apbrīnot sanāca vesels bars speciālistu, lai beigu beigās paziņotu, ka viņi man nekā nevarot palīdzēt (un nevarēšot neviens); esot jāgaida, kamēr botulīntoksīns no ķermeņa izdalīšoties dabiskā ceļā. Kad jautāju, kas ir pie vainas, man paskaidroja, ka manam organismam acīmredzot šī deva bijusi par stipru. Tiesa, daļu naudas man atmaksāja. Vēlāk jau spēju pajokot, ka visu neatdeva tāpēc, ka ar otru aci taču viss ir kārtībā... Nu, ko – izeju atradu, mani glāba saulesbrilles! Tās noņēmu no acīm tikai tad, kad biju vienatnē.”
Arī Sintijai skaistumkopšanas salonā gadījies nepatīkams piedzīvojums: “Sejas procedūras laikā ar galvanisko strāvu tika veikta masāža – es gulēju uz kušetītes, un kosmetoloģe man braucīja seju ar aukstu, gludu dzelzīti, kas ar vadu bija pievienots pie kastes. Sajūtas pamazām kļuva knaibīgas, tad – arvien stiprākas un nepatīkamākas, līdz saņēmu tādu kā triecienu. Tas bija vairāk nepatīkams nekā sāpīgs, un mani nobiedēja tā, ka pat salecos. Kosmetoloģe procedūru pārtrauca, uzlika nomierinošu masku un pati izgāja no kabineta. Bet es nevarēju nogulēt, jo man kļuva arvien sliktāk. Izmisīgi skatījos uz durvīm, vienu brīdi pavīdēja doma celties augšā, jo nogulēt nevarēju, bija absolūts diskomforts.
Piecēlos nomocījusies. Uz kosmetoloģes mundro jautājumu, vai esmu labi atpūtusies, spēju tikai zem deguna kaut ko neskaidri nomurmināt. Uz šo salonu, protams, vairs neeju. Iespējams, ka starp klientu un salonu, kā jebkurās attiecībās, veidojas ķīmija – ļoti subjektīva saderība, kas nav skaidrojama nedz ar loģiskiem apsvērumiem, nedz objektīviem rādītājiem. Ja es domātu, ka vainojama ir elektriskā strāva, tad man vajadzētu baidīties izmantot citas tehnoloģijas, bet citur man tās pat ļoti patīk. Tātad ķermenis reaģē uz kaut kādām neredzamām strāvām, un savstarpēja pievilkšanās un atgrūšanās ir notikusi.”
Vējā nauda un atvaļinājums
Everita ir izgājusi limfodrenāžas kursu, tomēr nez kāpēc nejūtas apmierināta: “Lēmumu sākt limfodrenāžas kursu pieņēmu spontāni – sēžot savā skaistumkopšanas salonā, izlasīju reklāmas bukletiņu, kurā bija teikts, ka jaunākās paaudzes aparāts, ar kuru masāža tiek veikta, esot 15 reizes iedarbīgāks par parasto masāžu. Tik gudra biju, lai zinātu, ka daļu mūsu ķermeņa apjoma veido liekais šķidrums, tostarp limfa, kura nogulsnējas zemādā. Mani pārliecināja apgalvojums, ka asinīm, lūk, esot savs orgāns, kas tās dzen pa ķermeni, – sirds, bet limfai neesot, kas to izkustina.
Tā kā ķerties pie skaistuma kūres biju apņēmusies nopietni, tad uz šo procedūru – LPG – nopirku abonementu. Mani no galvas līdz kājām ieģērba tādā kā baltā zeķbiksē, noguldīja un sāka ar lielu “gludekli” braukāt pa ķermeni. Brīžiem bija patīkami, brīžiem – mazliet sāpīgi, bet to, ka jau pēc pirmās procedūras jutos labāk, nevaru noliegt. Pavisam bija desmit procedūru, pēc katras mani svēra, un, jāteic, kopumā zaudēju piecus kilogramus. Man tas bija īsts rekords!
Tajā pašā salonā izmēģināju arī zarnu skalošanu, centos ievērot diētu. Vārdu sakot, varēju ap sevi ņemties, cik gribu; bija atvaļinājums, un tas taču domāts sevis kopšanai! Kosmetoloģe, kura man veica LPG, pēc desmit procedūrām teica, ka rezultāts būtu vēl labāks, ja es apmeklētu vēl piecas. Saskaitīju, cik naudiņas atlicis, nopūtos un piekritu. Iesākto taču vajadzēja pabeigt! Tiku vaļā no vēl viena kilograma.
Bet ar to arī nauda un atvaļinājums bija vējā. Atkrita rīta skriešana, nevarēju reizi nedēļā iet uz uzturošajām procedūrām, un visa diena atkal pagāja birojā pie datora. Mierināja doma, ka vismaz atvaļinājuma laiku esmu ieguldījusi sevī, taču pēc kāda laika ar nepatiku jutu, ka drēbes kļuvušas par knapām. Ir pagājis pusgads, visi seši kilogrami ir atnākuši atpakaļ – turklāt ar krietnu uzviju! Visām draudzenēm saku, ka izmest naudu par tiem aparātiem nav vērts – tie domāti miljonāru sieviņām, kurām nav kur likt naudu un laiku. Ja nav iespējas tajos grūst iekšā nepārtraukti, rezultātu zaudēsi tikpat ātri, cik ieguvi...”
Pretīgās lillā lūpas
Ilzei gadījies iedzīvoties problēmās ar permanento meikapu. “No dabas man ir ļoti bālas lūpas, un biju izlēmusi: ja kādreiz varēšu atļauties, tad tās pigmentēšu. Jāatzīst, diezgan dārgs pasākums – labā salonā 300 latu. Biju savu sapni nolikusi plauktiņā, līdz internetā ieraudzīju sludinājumu, ka sertificēta kosmetoloģe permanento meikapu piedāvā veikt mājas apstākļos – par divreiz mazāku summu!
Kad aizbraucu uz viņas dzīvoklīti Purvciemā, viņa parādīja sertifikātu, viss kārtībā. Viena istaba bija iekārtota kā salonā, vienīgais – izvēlei bija palikuši tikai daži krāsu toņi. Gribēju mazliet gaišākas, bet meistare teica, lai labāk ņemot tumšāku – tas noteikti atšķaidīšoties un tā kā pabalēšot. Iespējams, mēs viena otru mazliet pārpratām, jo viņa slikti runāja latviski, bet es – krieviski.
Lai nu kā, pēc pāris stundām man bija jaunas lūpas. Kontūras gan bija kreveļainas, bet, cik zināju, sākumā tā tam jābūt. Arī par krāsu, kas man lāgā nepatika, tobrīd īpaši neuztraucos, jo pēc nedēļas man pie kosmetoloģes bija jābrauc vēlreiz – tad mēs visu piekoriģēšot pēc mana prāta. Nu, tā koriģēšana nemainīja pašu galveno problēmu – dienasgaismā manas lūpas izskatījās pretīgi lillā. Kad mēģināju zvanīt kosmetoloģei un lūgties, lai kaut ko dara, viņa atbildēja, ka es pati taču esmu tādu krāsu izvēlējusies.
Draudzene ieteica iet uz Patērētāju tiesību aizsardzības biroju, bet mans draugs smējās, ka mani tur pasūtīšot dillēs, jo viņi ar tādiem kaktu šarlatāniem neķēpājoties. Pati esot vainīga, ka, lētāku variantu meklējot, uzķēros uz interneta piedāvājuma...”
Izgāzies randiņš
“Ilgāku laiku sarakstījos ar kādu puisi, kurš beidzot mani aicināja uz randiņu,” stāsta Eva. “Viņš jau bija paguvis man ļoti iepatikties, tāpēc gribēju izskatīties iespējami labāk. Aizsteidzos uz salonu, kuru apmeklēju jau gadiem un kura speciālistiem un kvalitātei uzticos, un palūdzu, lai man veic kādu seju kopjošu procedūru. Kosmetoloģe ieteica ķīmisko pīlingu, pēc kura āda izskatīšoties jaunāka un starojošāka. Jā, tieši to man vajadzēja!
Nekā nepatīkama procedūras laikā nejutu. Pēc tās man uzklāja labu serumu, kas deva īpašu komforta sajūtu, un krēmu... Ieskatījos spogulī – es tiešām staroju! Laimīga, ar domu par tikšanos, aizplivinājos ielās. Taču ap pulksten sešiem vakarā, kad līdz randiņam bija palikusi stunda, sāku just, ka mana seja knieš. Nepatīkamā sajūta turpināja pieņemties spēkā, parādījās sārti pleķi.
Nu, ko – sakodu zobus, uzliku biezu pūderkrēma kārtu un gāju... Viss it kā bija normāli, bet jutu, ka puisis visu laiku tā dīvaini uz mani skatās. Nākamās divas dienas viņš klusēja, līdz uzrakstīja, ka mums droši vien nekas nesanākšot, jo viņam šausmīgi nepatīkot meitenes, kas tā krāsojoties – sakrāmējot virsū kā ar špakteli...
Bet mana seja? Turpmākajās dienās no tās sāka lobīties tādas kā zvīņas. Jutos nelaimīga un, cik iespējams, centos neiet ārā no mājas.”
Plastiskās ķirurģijas brīnumi
Speciālistu viedoklis
Pirms procedūrām – runājiet!
Bieži problēmas rodas sliktas komunikācijas dēļ – uzskata Lāzerklīnikas kosmetoloģe ārste Alda Nogobode. Lai radītu jaunas un drošas tehnoloģijas, zinātnieki strādā gadu desmitiem, un aparāti kļūst arvien smalkāki un komplicētāki. Jā, ar tiem var panākt brīnumu lietas, bet manipulācijām pakļautais objekts ir tik trausls un individuāls, ka bez cilvēciskām sarunām tomēr neiztikt.
Ja vēlamies paliekošus uzlabojumus, nevajadzētu cerēt uz ātru rezultātu, bet morāli (un visādi citādi) sagatavoties, ka darbs būs ilgs. Lai panāktu vēlamo efektu, parasti nepieciešams no pusgada līdz gadam, atzīst Alda Nogobade. “Mēdz būt, ka organismā sākušās hormonālas pārmaiņas vai arī cilvēks tikko izgājis cauri ārprātīgam stresam, līdz ar to viņa izskats ir strauji pasliktinājies. Taču gaidāms kāds svarīgs notikums, un viņam visu gribas ātri. Tā nenotiek!
Sākums parasti ir ļoti nepopulārs. Pēc pirmajām procedūrām efekts var būt pat pretējs – uz sejas var parādīties izsitumi, lobīties āda, un tad ir šoks – kā, es nācu pēc palīdzības, bet man kļūst sliktāk! Viņš var visam atmest ar roku, jo nesaprot, ka ādas reakcija ir pavisam normāla. Parasti problēmu var atrisināt tikai pakāpeniski – jāsasniedz punkts, lai cilvēks justos apmierināts, un tad pa plusiņam var sākt likt klāt.
Gan ar pīlingu, gan ļoti spēcīgu gaisa strūklu mēs cenšamies panākt ādas virskārtas maksimālu noberšanu. Tāpēc nav jābrīnās, ka pēc dažām procedūrām uz sejas ir pat krevelītes. Tās noies, un apakšā būs izveidojusies jauna, maiga ādiņa. Ar šo šķietamo agresiju mēs cenšamies iedarbināt pašas ādas atjaunošanās procesus. Viens nu gan ir skaidrs – tās vislabāk veikt atvaļinājuma laikā vai vismaz piektdienas vakarā.
Piesakot procedūru, vajadzētu skaidri izstāstīt, kādu rezultātu un, galvenais, cik ilgā laikā vēlams sasniegt. Ja vajag ļoti ātri – svarīga tikšanās, prezentācija, randiņš –, tad tā arī vajag pateikt – man šovakar jābūt smukai. Šajā gadījumā neviens normāls speciālists neveiks dziļo pīlingu, kas varētu izraisīt apsārtumus, bet gan kādu procedūru, kas dos ādai tonusu, darīs to mirdzošu un atpūtušos. Tiesa gan – efekts saglabāsies labi ja divas dienas.”
Cīņa par klientu
Kosmētikas firmu vadītāji atzīst, ka salonu apmeklējums sarucis vidēji par 30 procentiem. Cilvēki gan nav atteikušies no friziera un manikīra pakalpojumiem, taču tik bieži vairs neapmeklē masāžas un ar aparātiem saistītās procedūras. Notiek aktīva cīņa par klientu, dažreiz – ne ar godīgākajiem līdzekļiem...
Kāda kosmetoloģe, kura savu vārdu nevēlējās minēt (viņa strādā vienā no pazīstamākajiem Rīgas centra saloniem), stāsta – seminārā Francijā esot mācīts, ka sejas liftinga aparātprocedūras nav ieteicamas sievietēm līdz pat 45 gadu vecumam (jo tik ilgi sejas muskuļi pārsvarā vēl darbojas normāli). Aktīvi iejaucoties, mēs dabiskos procesus tikai traucējam un varam radīt pat neatgriezeniskas sekas. Ja cilvēks ilgstoši lieto sejas liftinga aparātprocedūras un pēc tam pārtrauc to darīt, sejas muskuļi jau ir pieraduši pie pastāvīgas ārējas tonizēšanas un “aizmirst” dabisko tonusu radīt paši...
Tikmēr salonu īpašnieki no tik plaša kontingenta – sievietēm līdz 45 gadu vecumam – nevar atteikties un šo procedūru bez sirdsapziņas pārmetumiem piedāvā visiem. Kosmetoloģe atzīst, ka reizēm cenšoties klientēm ieteikt šo procedūru apmainīt pret kādu mazāk agresīvu – piemēram, savelkošu masku. Taču jauno tehnoloģiju vilinājums ir pārāk liels...
Taču nevar noliegt, ka jaunie aparāti ir efektīvi. Ne velti apgalvo, ka aparātmasāža ir daudzkārt iedarbīgāka par manuālo – robots spēj tikt klāt pat visdziļākajiem slāņiem. Vai tas ir vajadzīgs? Ja nerada nevēlamus blakus efektus, tad – jā.
Dermatologs Raimonds Karls noliedz, ka aparāttehnoloģijas (gan sejai, gan ķermenim) varētu radīt atkarību: “Veselam organismam šīs procedūras neko sliktu nenodara. Protams, ja tu kursa laikā esi ievērojis daudzmaz pareizu ēšanas un kustību režīmu, bet tad visam atmet ar roku, pusdienlaiku pavadi makdonaldā, vakaru – dīvānā pie televizora, tad kilogrami nāks atpakaļ ar uzviju.”
Aparāti – tikai veselajiem!
Mūsdienu kosmetoloģija patiesi sāk robežoties ar medicīnu, un visi aparāti, kurus izmanto kosmetoloģiskajās manipulācijās, ir pārbaudīti un droši, ir pārliecināts Raimonds Karls. Taču – tie ir droši tikai veseliem cilvēkiem! Un te bieži vien sākas ziepes... Cilvēkam labāk patīk ar domu par relaksāciju doties uz skaistumkopšanas salonu nekā mazliet satrauktam uz medicīnas iestādi pēc analīžu rezultātiem. Taču, pirms pakļaut ķermeni nopietnām manipulācijām, noteikti jāapmeklē ginekologs un vēnu speciālists, jāpārbauda vairogdziedzeris. “Bieži cilvēks nelabvēlīgas izmaiņas sajūt pats – pastiprinātu svīšanu bez fiziskās slodzes, paaugstinātu asinsspiedienu, izmaiņas kuņģa un zarnu trakta darbībā... Tās ir zīmes, ka vajag savu veselību pārbaudīt,” saka dakteris.
“Ļoti nopietna organisma izmeklēšana jāveic pat pirms tik šķietami vienkāršas manipulācijas, kāda ir infrasarkanā pirts, nemaz nerunājot par limfodrenāžu vai pretcelulīta aparāta izmantošanu,” uzskata arī Alda Nogobode. “Piemēram, sievietei ir sīka miomiņa, par kuras esamību viņa pat nenojauš, bet liela karstuma vai citu manipulāciju ietekmē var sākties nelabvēlīgs process...”
Tikpat svarīgi ir ievērot pēcprocedūras režīmu. Piemēram, ja cilvēks ir veicis botulīntoksīna injekcijas neilgi pirms došanās uz dienvidiem, kur pēc tam apdeg saulē un dzer sarkanvīnu, tad noteikti atbrauks atpakaļ ar stipri nošļukušu seju – tiešā nozīmē. Jo visi šie faktori – pārmērīgs karstums (arī pirts), ultravioletais starojums un specifiskie fermenti, kas atrodas sarkanvīnā, botuksu noārda ļoti ātri. Var teikt, ka cilvēks naudu ir izmetis vējā.
“Lai cilvēki mūsos ieklausīties un lai aizstāvētu sevi pret neapzinīgiem klientiem, mēs pirms nopietnām manipulācijām liekam parakstīties, ka viņš ir rūpīgi iepazinies ar to, ko nedrīkst darīt pēc procedūras. Lai nebūtu tā, ka cilvēks uzreiz pēc injekcijām dodas uz pludmali, bet pēc tam ierodas ar problemātisku seju un neapmierināts paziņo, ka ne par kādu izsargāšanos no saules nav dzirdējis,” saka Alda Nogobode.
Uz jautājumu, vai tiešām sejas asimetrija – nošļucis lūpas vai acs kaktiņš – var rasties no tā, ka cilvēks pēc botulīntoksīna injekcijas nav ievērojis pareizu režīmu, dakteris Karls atbild noliedzoši. Arī vīna fermentu, ultravioleto staru un liela karstuma ietekmē botulīntoksīns noārdās paātrināti, bet vienmērīgi, tāpēc asimetrija veidoties nevar. Tā var rasties, ja speciālists, kurš veic injekciju, ar adatu trāpa ļoti tuvu kustību nervam – tad tiek paralizēts muskulītis. Bet tā negadoties bieži; biežāk šī parādība esot vērojama plastiskajā ķirurģijā.
Simtprocentīgi no negadījumiem nav pasargāts neviens, tomēr – kā maksimāli izvairīties no riska? Pirmkārt, veselības pārbaude, otrkārt, ir svarīgi pārliecināties, ka konkrētais procedūru kurss atbilst tieši jums. Izvēloties salonu un speciālistu, dakteris Karls iesaka nepaļauties uz skaļiem saukļiem, bet aprunāties ar paziņām, kuriem ir laba pieredze. Vēlams neizvēlēties kaktu meistarus – pat, ja viņiem ir sertifikāts. Ārsti uzsver, ka sertifikāts vēl neko nenozīmē, daudz svarīgāka ir pieredze.
“Kādreiz viena botulīntoksīna injekcija bija paredzēta vienam pacientam. Šo stadiju Latvijas saloni ir izgājuši. Tagad ampulas saturs tiek sadalīts uz kādiem septiņiem, desmit cilvēkiem – daktere precīzi nosaka, cik ampulas vienībiņu katram nepieciešams. Sastingušo seju laiks ir beidzies,” atzīst Alda Nogobode. “Reizēm vēlmi injicēt botulīntoksīnu izsaka pavisam jauns cilvēks, kuram, teiksim, ir iedzimta mīmikas grumbu rašanās uz pieres. Mēs cenšamies viņu atrunāt no spēcīgas devas, kas pieri varētu padarīt sastingušu, bet atteikt nevaram. Tāpat kā nevaram atrunāt sievieti pildīt lūpas – es taču nedrīkstu teikt, ka klients ir muļķis, un es šo procedūru neveikšu!”
Mazliet citādi domā dakteris Karls: “Ja cilvēks atnāk pie manis un saka – man, lūdzu, to procedūru, kas visus padara jaunus, es bieži vien izmisumā noplātu rokas... Jo nekad viņa seja neizskatīsies kā tikko dzimuša bērna dupsītis! Tik daudz pagriezt laiku atpakaļ mēs vēl nemākam. Vai arī cilvēks grib, lai viņam vispār likvidē poras uz sejas; nu, ziniet, tad jau būtu jāpārstāda āda... Reizēm es pacienta iegribām atsaku – stāstu, ka to nemāku. Labāk, lai viņš mani uzskata par nemākuli, nekā es veikšu manipulāciju, par kuru pacients izgrūdīs apaļu summu, bet kas, protams, viņa izsapņoto rezultātu nedos; tad būšu vēl vainīgāks...
Reizēm sajūsminos par salonu saukļiem – piemēram, ka ar fotoepilāciju var likvidēt apmatojumu vienas procedūras laikā (tā maksā aptuveni 300 latu katrai zonai – kājām, bikini – S. L.). Taču mati atrodas dažādās augšanas fāzēs, un vienā reizē mēs varam likvidēt tikai tos, kas aug šobrīd. Pēc dažām dienām parādīsies jauni, tāpēc, lai likvidētu tos vispār, būs vajadzīgas trīs, četras procedūras.”
Sakot, ka labiem saloniem vajag uzticēties, dakteris Karls uzsver, ka ar to nedomā marmora grīdas un strūklakas. “Tādā salonā jūs jau maksājat par to vien, ka to strūklaku klausāties,” viņš nosmej. Salonu prestižu ceļ klientu labās atsauksmes. Vēl par labu liecina tas, ja tā speciālists spēj atzīt – jūsu problēma nav īsti mana kompetence, vērsieties, lūdzu, pie ārsta. Jo bieži vien pirms kosmetologa ar cilvēku būtu jāstrādā dermatologam.
“Īpaši daudz gadījumu, ka cilvēki pie mums vēršas pēc skaistumkopšanas procedūrām, nav,” atzīst Raimonds Karls. “Reizēm nāk cilvēki, kuriem kaut kādu manipulāciju dēļ ir norautas dzimumzīmes. Cilvēkiem ar šādiem ādas veidojumiem būtu jāuzmanās. Aparāti nav ieteicami arī onkoloģijas slimniekiem un grūtniecēm. Pie manis ar saasinājumiem, kas iegūti kosmētisko procedūru laikā, ir vērsušies cilvēki ar atopisko dermatītu. Viens no viņiem bija aizgājis uz visparastāko masāžu ar ēteriskajām eļļām, bet kāda sieviete pretcelulīta procedūrā bija izmantojusi aļģu aplikāciju. Gan eļļa, gan karstās aļģes bija izraisījušas alerģisku reakciju.
Par alerģiskām reakcijām kosmetologs būtu jābrīdina arī pirms butulīntoksīna injekcijām (tajās tiek izmantoti gan dzīvnieku, gan augu valsts produkti), lai kosmetologs var izvēlēties visnekaitīgāko vielu kokteili.
Arī mūsu klīnikā tiek izmantotas gan jaunas fizikālas iedarbības metodes, gan lāzeri, un bieži ir grūti pateikt, kur ir medicīniska, kur – kosmētiska iejaukšanās. Tāpēc nereti rodas domstarpības ar apdrošinātājiem. Stāsts par to, kas ir dermatoloģija un kas – estētika, ir sens kā pasaule. Strikti novilkt robežu ir grūti – cilvēki ir dažādi, un tikpat dažāda ir viņu attieksme pret nepilnībām savā izskatā. Cits ar pumpu uz deguna kļūst par premjeru, bet cits, parasti jau sieviete, atnāk un saka – man tā seja ir briesmīga, briesmīga... Tu vari skatīties kaut caur palielināmo stiklu, bet problēmas neredzi...
Medicīnā ir jēdziens – dzīves kvalitātes rādītājs, tas ir, cik lielā mērā konkrētā problēma skar cilvēku ikdienā. Un ir skaidrs, ka dermatoloģiskas problēmas dzīves kvalitāti pasliktina daudz vairāk nekā, teiksim, kardioloģiskas, jo tās redzamas uzreiz...”
Par zelta krēmiem un cilmes šūnām
“Reizēm man jautā – dakter, kuras firmas krēmu jūs man ieteiktu izvēlēties? Tad atjautāju – bet kādu mašīnu jūs man ieteiktu pirkt? Kādam auto ir vienīgi mersedess, bet citam gana labs šķiet folksvāgens. Runājot par dārgajiem krēmiem – ja kādā salonā jums piedāvā tos iegādāties, es ieteiktu palūgt izmēģinājuma provīti. Jānovērtē pašam, vai konkrētais krēms jums der,” saka Raimonds Karls.
Reizēm nākas apsmaidīt kosmētisko zīmolu izdomu un atļaušanos. Tikko viņi piedāvāja sejas krēmu ar kaviāru par 150 latiem (un tādu iegādājās katra sevi cienoša turīga dāma), bet nākamajā sezonā – ak, laime! – firma piedāvā krēmu jau ar zeltu par 260 latiem! Varētu prognozēt, ka nākamais solis būs krēms ar platīnu vai briljantiem. Pēc tam nāks antiviela – dievišķā daļiņa – no Dena Brauna „Eņģeļiem un dēmoniem”...
“Konkrētam cilvēkam var nebūt piemēroti pat paši dārgākie krēmi,” atzīst ārste Alda Nogobode. “Taču noliegt, ka šie krēmiem ir tiešām ļoti labas īpašības, arī nevaram – ja tie ir pazīstamu zīmolu produkti, pie tiem gadiem ilgi ir strādājušas veselas laboratorijas. Var gadīties, ka cilvēks atrod sev ideālu krēmu lētās kosmētikas galā – kaut ko no Krievijas līnijām vai mūsu pašu ražojumiem. Ja viņu apmierina krēma sniegtais efekts, patīk smarža un konsistence, tad iegādāties dārgos krēmus nemaz nav vajadzības.”
“Mani mulsina, ka saloni strādā pārsvarā ar kādas vienas sērijas kosmētiku – tātad ar tās produktiem cenšas risināt itin visas savu dažādo klientu dažādo ādu dažādās problēmas. Tā ir liela uzdrīkstēšanās,” uzskata dakteris Karls. Jo var gadīties, ka, objektīvi nenosakot patiešām atbilstošāko produktu, problēma var padziļināties.
Viens no strīdīgākajiem 21. gadsimta jautājumiem ir cilmes šūnu izmantošana medicīnā. Baznīca to sauc par iejaukšanos dabas likumos, bet, kamēr svētie tēvi strīdas ar mediķiem, kosmētiķi jau pilnā sparā ar tām strādā. Arī Latvijā. Tās tiek izmantotas kā šūnu reģenerāciju veicinošas aplikācijas. “Cilmes šūnas, ko iegūst pārsvarā no liellopu embrijiem, satur bioloģiski aktīvas sastāvdaļas, kuras iekļaujas cilvēka ādas šūnās un veicina atjaunošanos. Zinātne vēl nav devusi akceptu cilmes šūnu pārstādīšanai, bet tie preparāti, ko izmanto gan pasaulē, gan Latvijā (arī mūsu klīnikā aplikāciju veidā), tiek atzīti par drošiem. Pagaidām manipulācijās netiek izmantotas cilvēka cilmes šūnas, kuras, kā zinām, tiek ņemtas no jaundzimušā nabassaites asinīm. Taču, jāatzīst, idejiski tas ir saistīts. Cilvēka cilmes šūnu izpēte vēl turpinās,” stāsta Raimonds Karls.
Starptautiskās zinātniskās kosmetoloģijas konferencēs nereti piedalās arī Alda Nogobode. “Daudz kas, par ko konferencēs tiek runāts, ir fantastiks, nākotnes iespēju līmenī. Protams, arī man aizraujas elpa, domājot par sasniegumiem un iespējām, kuras kosmetoloģijā varētu ieviest cilmes šūnu izmantošana. Tas saistīts ar ģenētiku, un ir paredzams, ka pēc cilmes šūnu ievadīšanas cilvēka paša šūnas sāks pašatjaunoties. Protams, ir ļoti svarīgi, lai tas nenotiktu uz kādu citu, organismam nevajadzīgu, izmaiņu rēķina. Iedomājieties, vairs nebūtu jāpērk dārgie krēmi, bet pietiktu ar vienu klīnikas apmeklējumu un kādu injekciju vai aplikāciju, lai āda pastāvīgi būtu vislabākajā – jaunības – stāvoklī! Taču jāatzīst, ka šī joma man vēl šķiet mistikas plīvurā tīta,” nosmej Alda.
Vai būsim Bendžamini Batoni?
Izdzirdot jautājumu, par cik gadiem kosmetoloģija pie visiem labākajiem rādītājiem spēj atgriezt atpakaļ laiku, Alda Nogobode samulst. Tā droši nosaukt ciparus viņa vairās – varbūt pieci vai septiņi gadi. “Par šo jautājumu vienmēr saku tā – tu vari būt izdarījis visu, bet ja tas dvēseles stāvoklis nav visai labs... Līdzās visiem dārgajiem krēmiem un smalkajām aparatūrām ir mūsu iekšējās sajūtas. Tās mūsu izskatu spēj mainīt par gadiem pieciem. Pavisam vienkārši! Cik ļoti it visas smalkākās nianses mūsu sejā ietekmē pārdzīvojumi, stress, nogurums, tikpat stipri ar plusa zīmi darbojas atpūta, labs miegs, mundrs prāts, gaiša sirds un priecīgi notikumi...”
“Jā, kosmetoloģija bieži vien iet roku rokā ar psiholoģiju,” atzīst Raimonds Karls “Nereti cilvēks kosmētiskās procedūras izmanto kā plāksteri – kompensāciju tam, ka viņam īsti neveicas darbā vai viņu pametis mīļotais cilvēks. Salonā viņš aizpilda uzmanības deficītu un patīkamos apstākļos izlolo ilūziju, ka, samaksājis naudu un pagulējis uz kušetītes, viņš iegūs tik neatvairāmu skaistumu, ka pasaule noslīgs pie viņa kājām.”
Secinājums: lai maksimāli izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem, kosmētisko manipulāciju izvēlei jābūt vairāk racionālai, mazāk emocionālai. Citādi var gadīties, ka tā ir ne tikai zemē nomesta nauda, bet arī veselība. Vēl jāatceras, ka jaunumi ir laba lieta, bet ne viss jaunais ir radīts tev.
Iespējams, tuvāko desmit gadu laikā pienāks brīdis, kad jaunības kulta vārdā cilvēks vēl vairāk iejauksies smalkajos dzīvības procesos, tiks injicētas cilvēka cilmes šūnas. Un – kas zina – varbūt neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu piepildīsies dzīvē – cilvēks aizdzīvos līdz vecumam, saņems injekciju un dzīvos atpakaļ – līdz jaunībai un zīdaiņa autiņiem. Par ķermeni skaidrs. Interesanti tikai, kas pa to laiku notiks ar dvēseli...
