Precēties vai pakļaut sevi nāves briesmām?
“Kad ar diviem bērniem paliku Īrijā uz ielas, jo līdzšinējo dzīvi kopā ar draugu, pudeles mīļotāju, ilgāk paciest nespēju, mana draudzene piedāvāja palīdzēt. Pat iedomāties nespēju, ka solītais darbs ir fiktīva laulība ar viņas vīra draugu pakistānieti,” sarunas sākumā stāsta Ineta.
“Tas notika šopavasar. Dzīvoju Īrijā kopā ar savu draugu un bērniem. Bet mans draugs pārlieku aizrāvās ar alkoholu. Tas beidzās ar to, ka meklēju patvērumu pie draudzenes Daigas, kas dzīvo citā pilsētā. Viņa solīja palīdzēt – es varēšot strādāt pie viņas vīra, kurš ir menedžeris rotaļlietu veikalā, bet viņa tikmēr solīja pieskatīt bērnus. Daiga pati nekur nestrādāja, jo vīrs neļauj. Atceros, šis piedāvājums man šķita vilinošs, jo beidzot redzēju izeju no savas bēdīgās situācijas, kādā biju nokļuvusi, sastrīdoties ar draugu. Taču, kad aizbraucu pie Daigas, viņa runāja jau citu valodu. Man pašai esot jāmeklē darbs, bet bērnus būtu labāk sūtīt uz Latviju pie manas mammas, jo viņi man tikai traucēšot. Teicu, ka no saviem bērniem nešķiršos. Daiga atbildēja, ka tādā gadījumā mans vienīgais variants esot apprecēt pakistānieti, kurš man par šo darījumu samaksās 6000 eiro. Tad varēšot par savu dzīvi vairs nesatraukties, jo mans jaunais vīrs rūpēsies gan par mani, gan maniem bērniem. Toreiz tikai pasmējos un draudzenei atbildēju, ka man “ar galvu” pagaidām viss ir kārtībā un precēties netaisos. Taču Daiga nelikās mierā, par katru cenu mēģinot iegalvot, ka laulība ar pakistānieti ir mana vienīgā izeja no manas bezizejas. Tas turpinājās vairākas dienas, līdz mani uz pārrunām pasauca Daigas vīrs Faisals un viens no mājas īrniekiem Farugs. Tieši viņš gribēja mani precēt un nu jau par iespējamo laulību bija gatavs maksāt 13 000 eiro. Tikai – lai neviens un nekad neuzzina par mūsu sarunu. Ja izpļāpāšos, varēšot vainot pati sevi. Protams, sarunā Farugs man solīja zelta kalnus, stāstot, cik skaisti abi kopā dzīvosim. Sapratu vienu: ja uzreiz atteikšos, gan man, gan maniem bērniem draud briesmas, jo nu zinu, ka viņi vervē sievietes fiktīvām laulībām. Sapratu, man jāizliekas. Teicu, ka man šis piedāvājums vēl jāpārdomā, apzināti dodot abiem pakistāniešiem veltas cerības. Bet klusībā kalu plānus, kā tikt no viņiem vaļā, kur iet un ko darīt, kā turpināt savu dzīvi. Man nebija ne māju, ne darba, ne naudas.”
“Pie Daigas dzīvoju aptuveni nedēļu. Visu šo laiku mans bijušais draugs katru dienu zvanīja un lūdzās, lai nākam ar bērniem mājās. Viņš esot sapratis, ka viņam nav nekā svarīgāka par mums, tāpēc līdzšinējo dzīvesveidu pārtraukšot. Kopš esam prom, viņš vairs nelietojot pat alkoholu. Drauga kārtējiem solījumiem, ka viņš mainījies, neticēju. Tomēr pēc sarunas ar Faisalu, Daigu un Farugu tieši mans draugs bija pirmais, kam zvanīju un izstāstīju, kas patiesībā notiek Fasaila un Daigas mājā. Viņš bija gatavs tūlīt pat braukt pēc manis un bērniem, taču viņam nebija ar ko. Sabiedriskais transports tik vēlā vakara stundā vairs nekursē... Draugs mani mierināja, lai paciešos līdz rītam, gan viņš kaut ko izdomāšot. Bet Daiga mani nelika mierā. Man esot jāizlemj tūlīt, un, viņasprāt, man citas izvēles nemaz neesot, kā piedāvājumam piekrist. Es taču gribot, lai man un bērniem būtu labi. Lūk, laulība esot fantastiska iespēja. Arī Farugs mani centās apvārdot. Viņš esot supervīrietis, labs cilvēks, mīlot bērnus un par savu ģimeni ļoti rūpēšoties. Vai tad ar tik superīgu vīrieti es nevēlos precēties arī bez naudas? Noguru no viņu apvārdošanas un pateicu – nē! Jo esmu pret fiktīvām laulībām. Tikai tad ieraudzīju viņu patiesās sejas! Farugs atmeta man ar roku, pateica, ka esmu stulba, un aizgāja, bet Daiga kārtīgi nolamājās un paziņoja, ka šī ir pēdējā nakts, ko varu pavadīt viņu mājā. Man rīt līdz pulksten 9 jāizvācas. Klusējot paņēmu savus bērnus un aizgājām uz mums atvēlēto istabu. Par notikušo aizrakstīju draugam telefonā īsziņu, kurš jau bija sacēlis gaisā visus kaimiņus, lai jau no agra rīta ar auto varētu atbraukt mums pakaļ. Tobrīd mūs šķīra 250 kilometru...
No rīta mājā neviena nebija. Daiga piezvanīja īsi pirms pulksten deviņiem, lai atgādinātu, ka “man ar saviem izdzimteņiem” jāizvācas no viņas mājas. Tieši tobrīd atbrauca mans draugs.
Tagad šo notikumu atceros kā vislielāko dzīves murgu, jo apzinos, ka vēl nedaudz un mana dzīve pašlaik varētu būt pavisam citāda. Bet ir arī labā notikuma puse: mans draugs tiešām ir pilnībā mainījies un līdz pat šai dienai nav dzēris. Vienīgi drīz pēc visa notikušā man zvanīja Faisala brālēns, kurš piedraudēja, ka nošaus mani, ja kādam kaut ko stāstīšu.”
Draudzenei piedot nespēju
“Vissāpīgākais, ka uz fiktīvo laulību vervēja mana labākā draudzene. Pati Daiga ar Faisalu bija apprecējusies jau pirms sešiem gadiem. Toreiz viņa bija nokļuvusi līdzīgā situācijā kā es – ar bērnu bija uz ielas. Faisals Daigai piedāvāja precēties. Viņa piedāvājumam piekrita. Kamēr dzīvoju pie draudzenes, redzēju, ka Daiga vīra mājās ir kā kalpone. Viņa aiz visiem mājas vīriešiem (vīra, viņa brālēna un īrnieka Faruga) vāca pa grīdu izmētāto netīro veļu, mazgāja visas drēbes, gatavoja pakistāniešu ēdienus. Ja viņai kaut kas neizdevās, ēdiens tika izmests, un vajadzēja gatavot vēlreiz. Daigai vairs nebija nekādas teikšanas par savu dzīvi. Strādāt algotu darbu viņa nedrīkstēja, jo tad viņa varēja kļūt neatkarīga, kas nebija pieļaujami... Reiz, kad vēl ar Daigu bijām draudzenes, viņa man stāstīja, ka vēlējusies atrast darbu, lai var iegādāties vismaz kādu skaistu apģērba gabalu. Vīrs viņai naudu nedod un liek staigāt noskrandušās drēbēs, kamēr pats staigā kā bagāts kungs. Faisals to nepieļāva. Arī citās reizēs, kad Daiga nepakļāvās vīra iegribām, Faisals sita sievu, atklāti piezvanīja citai sievietei un aizgāja ar viņu uz vairākām dienām izklaidēties, Daigu atstājot mājās bez naudas un ēdamā. Daiga vīra iegribām pretoties nespēja. Arī viņas dēls ir izkalpināts. Viņam ir bezmaksas jāstrādā vīra uzņēmumā. Pat bērnu pabalstu, ko Daiga saņēma par jaunāko dēlu, viņš paņēma sev. Gāja līdzi uz pastu, lai publiskā vietā piespiestu sievai naudu atdot labprātīgi. Ne vēsts no skaistās dzīves, ko Faisals reiz bija viņai solījis.”
*Lai arī Ineta savu uzvārdu un fotogrāfiju atklāt nevēlējās, visi rakstā atklātie vārdi ir īsti. Ineta cer, ka, iespējams, ar šo rakstu viņa paglābs latviešu meitenes no fiktīvajām laulībām. Viņa vairākkārt pārliecinājusies, ka bijusī draudzene ar savu vīru vervē citas meitenes, lai viņas apprecētu pakistāniešus. Par laimi, divas šādas sievietes Inetai jau izdevies izglābt.
