Arī šķiroties vari justies laimīga

Eiropas valstīs un ASV populāras skolēnu aptaujas, lai noskaidrotu, kā ģimenes apstākļi ietekmē bērnu labklājību. Noskaidrots, ka formāla tēva (karjerista, alkoholiķa, varmākas, narkomāna, brunčumednieka) klātbūtne mājās visbiežāk ir daudz sliktāka un traumējošāka par situāciju, kad viņa nav vispār. Ģimenes attiecību pētnieki pierādījuši, ka milzīgs daudzums to cilvēku (līdz pat 60%), kas uzskata sevi par laimīgiem kopā ar partneri, auguši šķirtās ģimenēs. Protams, ka neviena sieviete negribētu šķirties no vīra kā no ienaidnieka. Svarīgi atcerēties ko citu – šķiršanās emocionālais fons bērniem visbiežāk atkarīgs no tā, cik gudra un emocionāli spēcīga ir māte. Nesen dzirdēju interesantu viedokli: “Vīrietis var būt skaists. Sievietei jābūt gudrai.” Viss pasaulē ir mainījies tik ļoti, ka, labi padomājot, šim viedoklim jāpiekrīt. Tieši sievietei jāzina, kāpēc šķiršanās sākta un vai bērnu dzīve mainīsies uz labo pusi. Vissvarīgāk ir saprast, kā šķiršanās procesā veidot attiecības nevis ar šķirto vīru, bet ar bērniem. Ja šķiršanās vajadzīga vecākiem, tā vajadzīga arī viņu bērnam, jo citādi harmonizēt dzīvi nav iespējams. Daudz runā par ciešanām, kādas bērnam sagādā šķiršanās. Tomēr divu cilvēku kopdzīvei var būt daudz briesmīgāka ietekme uz mazā cilvēciņa likteni. Dzīvesveids, savstarpējo attiecību modelis un attieksme pret apkārtni ir galvenais, ko bērnam dod ģimene. Par kādu pozitīvismu var runāt gadījumos, ja bērns ģimenē cieš. Ģimenē, kur nepārtraukti valda spriedze un bezjēdzīgi konflikti, bērns jūtas dubultnelaimīgs, un tāda gaisotne atstāj uz viņu daudzreiz negatīvāku iespaidu nekā dzīve ar vienu no vecākiem.

“Vecākiem bērna interešu vārdā vajadzētu apvienoties tā, lai pēc šķiršanās spētu kopā rūpēties par viņa pilnvērtīgu audzināšanu.” Šie skaistie ieteikumi diemžēl ne vienmēr izmantojami praksē. Par kādu kopīgu “vienošanos” var runāt, ja laulātie šķiras naidā un ar praktiski neatrisināmām savstarpējām pretenzijām. Dzirdēts, ka pēc tam, ar laiku, gadiem ejot, emocijas norimstot un bijušo laulāto attiecības uzlabojoties. Varbūt tā arī ir. Nelaime tikai tā, ka bērns nevar gaidīt šos gadus, viņam harmonijā jādzīvo uzreiz. Un bērna interesēs ir tiesas lēmums, ar kuru atsevišķa aizgādība pār bērnu ir vienam no vecākiem.

Šķiršanās krīzes situācijā viss ir atkarīgs no sievietes. Mātes uzvedība var būt trejāda – tēvs netiek pieminēts vispār, viņš tiek noniecināts, vai arī par tēvu tiek radīts priekšstats kā par cilvēku, kuram ir savas labās un sliktās puses. Pēdējā pozīcija parasti ir visgrūtākā mātei, bet optimāla bērnam. Tā ļauj radīt pareizu emocionālu fonu un stiprina mātes autoritāti neatkarīgi no tā, kādas attiecības ir starp vecākiem. Šķiršanās process savdabīgi ietekmē zēnus. Šajā periodā bērns pēkšņi var just lielu nepieciešamību pēc mīlestības un maiguma, var bieži raudāt, it kā bez iemesla “lipt klāt”. Psihologi uzskata, ka meitenes ar šo emocionālo stāvokli tiek vieglāk galā. Māte nedrīkst savu puisīti kaunināt par nevīrišķību, un viņas pienākums ir pastiprināti izrādīt rūpes un maigumu. Mīlestības bērnam nekad nav par daudz, bet šķiršanās gadījumā tās deva jādubulto un jārada īpaša emocionālas tuvības gaisotne. Starp citu, psihologi norāda arī to, ka šķiršanās mazāk sāpīga ir tad, ja ģimenē ir vairāki bērni. Ir gadījumi, kad tēvs no ģimenes aiziet un – bērns ar viņu vairs nekad nesatiekas. Tas nav viegli. Tik un tā šī situācija ir daudz mazāk traumējoša nekā tā, kad tēva vizīties kļūst aizvien retākas un retākas. Ja to var paredzēt (alkoholisms, slimība u. tml.), daži speciālisti iesaka bērna saskarsmi ar tēvu pārtraukt uzreiz. Melot bērnam nedrīkst. Bet pateikt visu patiesību, netraumējot bērnu, nav iespējams. Ja ar mazo ģimenes locekli mierīgi, bez pārspīlējumiem runā cilvēks, kuram mazais uzticas, tēva vai mātes aiziešana no ģimenes tiek uztverta mierīgāk, un tas nodrošina svarīgāko – palīdz bērnam saglabāt pašcieņu. Ja iespējams, par šķiršanos ar bērnu būtu jāizrunājas, vēl pirms tā notikusi. Mātei par to noteikti jārunā ar bērnudārza audzinātāju vai skolotāju, jo šī saruna var pasargāt bērnu no liekām konfliktsituācijām ārpus mājas. Vissvarīgākais ir uztaustīt to robežu, kas nošķir attiecības starp bijušajiem laulātajiem un attiecības ar bērnu. Kad vecāki nolēmuši šķirties, bērnam būtu svarīgi zināt, ka neatkarīgi ne no kā viņu turpinās mīlēt un rūpēties par viņu. Ja šī sajūta ir, daudzie “kāpēc?” var arī nesekot, jo viena no bērnu psihes īpatnībām ir pieņemt notiekošo tādu, kāds tas ir. Būt pamestam nepatīk nevienam, bērnam tās ir spēcīgākās bailes.