Ilze Dobele: Manām domām piemīt burvju spēks!

Pastāsti, kas pašlaik aizņem tavu laiku, prātu, jūtas?

Visvairāk jau laikam ģimene, lai gan arī darbs ir intensīvs. Aktuālie notikumi nemitīgi mainās, tie visi ir jāpārzina un par tiem arī interesanti jāpavēsta ziņu skatītājiem. Taču arī ārpus darba laiks paiet vienā skriešanā. Tie vecāki, kuriem bērni ir skolēni, sapratīs, ka visa dzīve ir viena vienīga plānošana. Mums mājās pat izveidota tabula, kurā pēc pulksteņiem sarakstīts, kur un cikos mums katram jābūt, lai paspētu bērnus izvadāt uz dārziņu, skolu, mūzikas skolu. Kad neesmu LNT, esmu piesaistīta viena vai otra bērna vajadzībām. Dažkārt jūtos kā virves dejotāja, kas mēģina balansēt un noturēties uz virves (smejas). Ik pa laikam jau pagurstu, bet tas ir tikai uz mirkli, pēc tam atkal varu skriet tālāk. Vienkārši jāpieņem, ka šāds ir pašreizējais dzīves brīdis.

Piekrīti teicienam, ka katrā dzīves periodā arī pats cilvēks mainās?

Jā, tā ir, bet zini, mana pamatbūtība tomēr nav mainījusies. Tas kodols, ko kādreiz manī ielika ģimene, ir dzīvs joprojām. Gadu gaitā daudz ir nācis klāt, bet es ļoti izvērtēju, vai tās saskan ar manu būtību, jo nevēlos piedzīvot situāciju, kad esmu iekšējā konfliktā.

Ko tu neesi pieņēmusi no tā, ko dzīve piedāvājusi?

Man ir ļoti nepatīkami just agresiju un nenovīdību. No bērnības ir saglabājusies fotogrāfija, kurā ar mammu un brāli esmu pieneņu laukā. Visi smaidīgi, priecīgi, laimīgi. Toreiz šķita, ka visi cilvēki ir tādi kā mēs tajā bildē, ka dzīve ir tik skaista! Bet tu dzīvo un saproti, ka tā gluži nav, ka tās pienenes arī pārzied un ir cilvēki, kas tās pamanās iegrūst tev mutē, un tad tu kādu laiku sprauslājies. Bet man grūti pieņemt ne tikai pašas negācijas, bet arī to, ka cilvēki tās nereti uztver kā pašsaprotamas un nodod viens otram tālāk. Protams, arī esmu mainījusies, piemērojusies, lai pārbaudījumiem izietu cauri sausām kājām. Taču man ir ļoti svarīgi, lai tas neietekmē manu kodolu. Kādā grāmatā bija stāsts par cilvēku, kuru, īsi raksturojot, varētu teikt, ka sākumā viņš bija dusmīgs, tad kļuva ļauns, bet beigās neieredzēja visu pasauli. Šo dusmu sajūtu var ielaist ļoti ātri, un jo tu vairāk par kaut ko esi neapmierināts, jo pats kļūsti līdzīgāks tiem, kas tevī šīs izjūtas izsauc. Atgriezeniskā saikne darbojas ļoti spēcīgi. Vienmēr jau vieglāk izspļaut to dusmu čūsku, nekā norīt. Tā ir liela cīņa ar sevi.

Bet, norijot dusmu čūsku, sev pāri nenodari?

Nē, ja vien tu neatļauj tai sevi nemitīgi grauzt. Ir jāatrod pretinde. Juris Rubenis reiz „Dienas” slejā rakstīja: ja cilvēks kādu negatīvu notikumu nemitīgi cilā, par to daudz stāsta, viņš ļauj ļaunumam dzīvot. Ja tu iemācies par to nerunāt, tu to nepieļauj. Protams, tas brīžiem ir grūti.

Kas tev šādos brīžos palīdz?

Ja redzu, ka pret mani izturas netaisni, mēģinu saprast, kas ir otra rīcības cēlonis. Piemēram, secinu, ka tā ir skaudība, kas izraisījusi konkrēto situāciju. Man šķiet, ja prot identificēt kādas situācijas cēloni, no tā vien jau kļūst vieglāk.

Esi pārliecinājusies, ka ir taisnība teicienam, ka dzīves zaudējumi nereti kļūst par ieguvumu?

Grūtie, sāpīgie brīži liek daudz ko pārvērtēt, saprast. Viens piemērs. LNT sāku strādāt kopš dibināšanas brīža. Šajā laikā esmu ieņēmusi dažādus amatus un pildījusi dažādus pienākumus. Arī mūsu kompāniju noteiktos periodos skārušas milzīgas pārmaiņas. Ne vienmēr esmu varējusi šos jaunumus pieņemt, man ne vienmēr šķitis, ka lēmums ir taisnīgs, savu reizi esmu jutusies arī ļoti aizvainota, man ir ļoti sāpējis, bet... Kad studēju, mums psiholoģijas lekcijās viena pasniedzēja sacīja, ka nekad nevajag aiziet, aizcērtot durvis, ja nezini, vai tev šajā vietā nebūs jāatgriežas. Darbā nekad pēc konflikta neesmu aizgājusi, aizcērtot durvis, un esmu sapratusi, ka tas ir pareizi. Pašlaik to, par ko kādreiz pārdzīvoju, ieraugu kā ieguvumu, jo šādos brīžos tiek atdarītas acis un tu redzi, ka uz vienu situāciju var dažādi paraudzīties, ka katram tiešām ir sava taisnība. Spēja pieņemt citu lēmumus, kas tev pašai sākotnēji varbūt nav izprotama, ir ļoti svarīga. Savulaik strīdējos ar savu labāko draudzeni tā, ka kādu laiku nerunājām, un pašlaik domāju, ka mūsu draudzība taču varēja beigties. Bet mēs abas meklējām ceļu atpakaļ. Pašlaik dzīvoju ar apziņu, ka jebkurai rīcībai ir attaisnojums un pat tiesu praksē pastāv jēdziens – cilvēciskais faktors. Šķiet, tas arī ir nozīmīgākais iemesls dažādām situācijām, un loģiku tur meklēt būtu velti.

Tev pašai arī raksturīgi neloģiski rīkoties?

Tas īpaši redzams attiecībās ar bērniem. Ne reizi vien sev pārmetu – kāpēc gan nebiju pacietīgāka, kāpēc bērnus norāju, ja pati saprotu, ka tam nav nekāda ieguvuma? Tomēr ir brīži, kad emocijas gūst virsroku. Kad sevi analizēju, saprotu, ka tas ir situācijās, kad kaut kas nenotiek pēc mana prāta. Ir tik svarīgi iemācīties saprast, ka visam nav jānotiek tā, kā vēlos es, ka vīrs un bērni var domāt un rīkoties citādi. Tāpēc, kad dusmojos, lūdzu viņiem piedošanu.

No kādām īpašībām tu pati gribētu atbrīvoties?

Vēlos mazināt sevī patmīlību, jo tās dēļ jau dusmojamies, ka kaut kas nenotiek pēc mūsu prāta. Vēl gribētu būt mērķtiecīgāka un īstenot savus sapņus. Kad bērni sāka iet mūzikas skolā, domāju, arī es mācīšos spēlēt klavieres. Nodomāju, bet lietas labā neko nedarīju. Man ienākusi prātā laba ideja par uzņēmējdarbību. Bet tajā pašā laikā sevī strīdos, vai man pašai vajadzētu to īstenot, vai tomēr labāk kādam citam to izstāstīt? Kamēr tā gudroju, vēlme pamazām noplok. Jā, man gribētos lielāku mērķtiecību savu ideju īstenošanā. Lai gan esmu jau ceļā uz to, jo man blakus ir mērķtiecīgs cilvēks. Mans vīrs ir ļoti neatlaidīgs. Atceros, kad sākām dzīvot kopā, redzot, kā viņš rīkojas, mana reakcija bija apmēram šāda: «Bet varbūt labāk nevajag tā darīt?» Bet gadu gaitā esmu pārliecinājusies, ka tikai tad, ja esi drošs par to, kā ir jārīkojas, vari kaut ko panākt. Tiklīdz sāc minstināties, tā nekas nenotiek.

Bet vispār esi pārliecinājusies, ka karstākie sapņi piepildās?

Jā, tā gan notiek! Ticu, ka domas materializējas. Kopš bērnības man bijis sapnis par savu māju, lai varu no rītiem mosties no dabas skaņām. Kad apprecējos un piedzima bērni, vēl vairāk izjutu, cik ļoti vēlos, lai man būtu sava vide, kuru varu kopt un veidot. Nu jau kādu laiku mums ir pašiem sava māja, un es tiešām esmu laimīga, ka no rītiem varu atvilkt aizkarus un pa logu skatīties uz kokiem, puķēm. Kad pārvācāmies uz jaunajām mājām, laime un prieks bija neizsakāmi, un tad es ieraudzīju, ka mani sapņi ieguvuši taustāmu apveidu.

Piepildījies arī mans sapnis par darbu. Ilgu laiku sapņoju par to, ka vēlos strādāt viegli. Sasniegt tādu līmeni, kad darbā jūtos viegli un droši. Gan domājot par to, gan arī daudz strādājot un trenējoties, šo sajūtu piedzīvoju. Ir piepildījusies vēl viena karsta vēlēšanās. Man ir trīs gadus vecāks brālis, un es gribēju, lai arī man būtu dēls un meita ar nelielu gadu starpību. Un man ir tieši tāds ģimenes modelis! Pašlaik vēlos, lai arī pieaugot bērniem savā starpā ir dvēseliska saskaņa, bet gan jau to piedomāšu (smejas)! Brīžiem šķiet, domām tiešām piemīt burvestība.

Savu vīru arī iepriekš izsapņoji?

Zini, laikam – jā! Lai gan satikāmies diezgan agri un nevaru teikt, ka biju iepriekš ļoti domājusi par to, kādu vēlētos sev vīru, bet sajūtu līmenī viss ir piepildījies. Laikam vecajam Freidam tomēr ir liela taisnība, ka cilvēki arī pāra attiecībās meklē tās sajūtas, kas piedzīvotas bērnībā. Atceros, kad, maza būdama, ar tēti kaut kur kopā gāju, viņš vienmēr turēja manu roku, un viņa rokasspiediens ir tieši tāds pats kā manam vīram. Tajā visā ir kaut kas neizskaidrojams. Mans tēvs ir ļoti stiprs un stabils cilvēks, un arī vīrs ir tāds pats.

Tev vajag to stipro vīrieti blakus?

Jā, tā ir, un ir ļoti labi, ka man tāds ir! Redzot, cik otrs ir stiprs, arī tu pats saņemies. Un zini, esmu pārliecinājusies, ka arī pati varu diezgan daudz. Spēju labi pārciest dažādus satricinājumus, pārdzīvojumus, piemēram, ja aiziet kāds tuvinieks. Es to ļoti ilgi pārsāpu, bet ārēji vienmēr spēju savākties. Esmu arī diezgan elastīga. Piemēram, pagājušajā gadā man bija iecerēts mācību brauciens. Par to domājot, biju ļoti iedvesmota, faktiski visu jau biju nokārtojusi, bet iepriekšējā dienā nokritu un tik ļoti sasitu kāju, ka nevarēju nekur braukt. Vēlāk pati brīnījos, cik ļoti viegli mācēju šo situāciju uztvert, vienkārši sazvanīju atbildīgos cilvēkus un, lai arī zaudēju biļetes, tomēr nokārtoju, ka varu doties mācību braucienā jau pēc diviem mēnešiem. Ļoti daudz ir atkarīgs no tā, kā tu situāciju uztver. Varēju taču teikt, ka manam sapnim ir krusts pāri un neko darīt!

Bet tu ar problēmām centies tikt galā pati vai tev ir svarīgi sev tuviem cilvēkiem izkratīt sirdi?

Zini, pēdējā laikā esmu pamanījusi, ka labāk visu paturu sevī, man nav lielas nepieciešamības dalīties. Drīzāk radu jaunas situācijas, jaunas iešanas, lai varētu distancēties no notikušā. Kad tiekos ar vienu draudzeni, mēs parunājamies, un tad viņa saka: «Nuja, es runāju, bet tu atkal netiki pie vārda!» Ne reizi vien abas pasmejamies par to, ka es klausos, lai gan parunāties bijām domājušas abas. Bet, ja godīgi, ar šo lomu labi sadzīvoju. Jo es klausos, dalos savā pieredzē, un tas man patīk. Pat tad, ja man pašai ir problēmas, šādā sarunā nomierinos. Man šķiet, ka sevī jāatrod kāda shēma, kā ar problēmām tikt galā. Ja visu laiku ar citiem dalies, tu dzirdi citu cilvēku viedokļus, un tas rada apjukumu. Jūtu, ka man vieglāk visu paturēt un «pārvārīt» sevī. Arī ar vīru vairāk tveram pozitīvo un vienojošo, ne grūtības.

Sacīji, ka nemēdz konfliktus risināt ar «durvju ciršanu». Domājot par attiecībām, vai ir kas tāds, kādēļ tu varētu aiziet, aizcērtot durvis?

Man tiešām šķiet, ka viss ir attaisnojams. Divi cilvēki, kas dzīvo kopā, taču nevēlas apzināti otru sāpināt. Bet dzīve var izspēlēt dažādas situācijas, kad otrs vairs nav pārliecināts, ka tas modelis, kas sākotnēji izvēlēts, ir viņam labākais. Cilvēks var daudz pārdomāt un neapzināti pieļaut rīcību, kas otru sāpina. Tomēr arī šajā gadījumā noteicošais ir cilvēciskais faktors. Nav dzīvē viss tikai balts un melns, ir tik daudz toņu gammu! Mana runas skolotāja, kas ir arī mana uzticības persona, ne reizi vien devusi ļoti labas norādes par dzīvi. Reiz viņa sacīja, ka visveiksmīgākās attiecības būs tad, ja otra cilvēka domas, jūtas un vajadzības spēsi vērtēt augstāk par savējām. Un tā patiesi ir. Kad bērni bija mazi, arī man bija laiks, kad domāju: «Es daru un skrienu, paveicu «to un šito». Es, es, es...» Tad vienā mirklī fiksēju, ka pietiekoši neesmu domājusi par to, ko dara vīrs. Arī pašlaik manas runas skolotājas vārdus ik pa laikam aizmirstu, bet tad atkal atceros un domāju, cik labi, ka viņa man tos pateica. Jo nekas nav svarīgāk, kā būt ievērotam un novērtētam no saviem pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Bet, lai būtu ar otru kopā, ir sevi jālauž. Piemērošanās un atteikšanās ir neizbēgamas. Tāpat kā spēja nogaidīt. Piemēram, laikā, kad ģimenē ienāk bērns. Tas tiešām ir pārbaudījums attiecībām.

Kas jums šajā laikā palīdzēja palikt kopā un izturēt pārbaudījumu?

Man šķiet, ir svarīgi, ja katrs var koncentrēties vēl uz kaut ko, kas viņam dzīvē eksistē, lai visa dzīve negrozās tikai un vienīgi ap bērnu. Mēs tobrīd meklējām savu māju, domas bija ar to aizņemtas, visu laiku bija kas jādara. Man vispār šķiet, ka tagad visu par daudz sarežģījam. Agrāk cilvēki tik daudz neiedziļinājās un ļāva visam vienkārši notikt. Bet mēs analizējam, salīdzinām, vai mums ir tāpat kā žurnālos lasītos veiksmīgajos stāstos, un, ja tā nav, jūtamies slikti. Bet patiesībā laiks, kad bērni ir mazi, kad pašiem ir liels nogurums, ir vienkārši jāizdzīvo un jāpierod pie jaunās kārtības. Tad tu ar citu skatu jau varēsi paraudzīties uz notiekošo.

Bērniem pieaugot, arvien vairāk parādās kopīgas intereses. Vīrs mani iemācīja slēpot, tagad arī abi bērni «nolikti uz slēpēm». Mēs daudz kur ejam, braucam kopā, un mūsu kopābūšanas dzinējspēks ir vīrs. Pašlaik arī viens otram varam veltīt vairāk laika. Gribas jau ikdienu padarīt skaistāku.

Kā iepriecināt viens otru?

Vīrs ir izteikts mājas cilvēks. Zinu, ka vislabākā dāvana ir tā, ja vakarā esam kopā, mēs viņu sagaidām atnākam no darba, bērni skrien pretim. Tad kopīgi vakariņojam. Man patīk baudīt šo mierīgo mājas gaisotni. Un vēl man patīk otram sagādāt kādu jauku pārsteigumu, dāvaniņu, ko nevar vienkārši nopirkt veikalā. Kad pārvācāmies uz jaunajām mājām, kas atrodas pie Mārupītes, nejauši dzirdēju Ineses Zanderes dzejoli par šo upi. Saņēmu dūšu, zvanīju dzejniecei un lūdzu, vai viņa nevarētu dzejoli uzrakstīt uz papīra lapas, lai to vēlāk varu ierāmēt un uzdāvināt Jānim? Jo tieši Jānis atrada mums šo mājvietu un rūpējās, lai varam šeit dzīvot. Pašlaik ierāmētais dzejolis stāv, piekārts mums pie sienas.

Sacīji, ka domām ir liels spēks. Ko pašlaik mēģini piedomāt savai nākotnei?

Man ir svarīgi, lai nezustu emocionālā saikne ar bērniem. Nesen klausījāmies ieskaņojumu „Emīls un Berlīnes zēni”, un tur ir epizode, kad citi zēni Emīlam prasa, vai viņa mamma ir stingra? Un Emīls atbild, ka pat ne uz to pusi, un sāk skaidrot, kādas viņiem ir attiecības. Tajā vietā apturēju ierakstu un vaicāju saviem bērniem, vai viņiem šķiet, ka esmu stingra, un gandrīz apraudājos, kad puika teica: «Nē, mammīt, tu arī neesi stingra!» Bet es tobrīd atcerējos visas tās reizes, kad esmu dzelžaini viņiem likusi ko darīt. Bet laikam jau bērni to visu redz citādi.

Man ļoti gribētos, ka arī vēlāk man ar viņiem būtu emocionāli tuvas attiecības. Atceros, bērnībā un agrā jaunībā, kad par ko nogrēkojos, mamma sacīja: «Kad pati būsi mamma, mani sapratīsi!» Un tad man gribējās teikt: «Bet es jau tagad tevi, mammīt, saprotu! Vien neprotu to parādīt, lai tu redzētu.» Kad vecākiem bija kāzu jubileja, es uzrakstīju vēstuli. Par to, ka nav viegls brīdis, kad ģimenē ienāk bērni, ka tev jāpiemērojas, bet ka jau pašlaik apzinos – nebūs viegli arī tad, kad bērni pieaugs un aizies. Un tāpēc ir tik svarīgi uzturēt emocionālo saikni ar iepriekšējo paaudzi, kas to visu jau izdzīvojusi. Man tiešām šķiet, ka jau pašlaik visu daru ar domu, lai nezaudētu emocionālo saikni ar bērniem. Laikam jau mazliet dzīvoju nākotnē, bet man šķiet – lai domas materializētos, tās jādomā jau tagad.  

Ieva Konstante/Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva