Zigurds Neimanis par "Skroderdienu" Ābramu: "No mūža 160 lomām šī man ir TOP5"

Satiekot jūs Brīvdabas muzeja gadatirgus andelē, gribas vaicāt, kā pašam ar tirgošanos reālajā dzīvē?

Reālajā dzīvē ļoti maz ar to sakara, neesmu komersants. Kādreiz, kad pats producēju pasākumus, bija neērti pat iet piesaistīt reklāmdevējus. Bet, kad uzlieku masku un neesmu es, bet tēls, ir daudz vienkāršāk.

Nekad neesat centies kaut lietotu automašīnu nopārdot?

Arī mašīnu nenotirgoju. Savu 1978. gada «audiku» – tā saucamo «sotku» – atdevu vienam meistaram, lai izgriež augšā caurumu un atgādā man to karkasu atpakaļ. Tagad tajā ir komposts.

Mašīnā – komposts!? Varējāt vismaz kabrioletu uztaisīt...

Autiņš bija nokalpojis 30 gadu. Un mašīna vairs nevarēja iziet tehnisko. No sākuma biju plānojis izņemt logus un audzēt tajā puķes, bet tad izdomāju praktiskāku risinājumu. Turklāt šādā veidā savu mīļoto mašīnu visu laiku atceros. Atveru durvis, no apakšas pakasu ārā foršu zemīti, bet pa augšu rudenī beru lapas klāt...

Ābrams ir loma, ko spēlējat vismaz 20 gadu. Vai tā slīpējusi jūsu komiķa talantu?

Man paveicies, ka režisors Edmunds Freibergs tolaik man, pietiekami pajaunam, šo lomu uzticēja. Manuprāt, tā ir kolorīta loma šajā izrādē, kas aktierim ļauj parādīties vispusīgi.

Vai slīpējusi talantu? Tā varētu būt mijiedarbība. Ir teksti, kas ievazājušies arī dzīvē, cilvēki mēdz smieties – ā, tas no izrādes! Bet iespaidu nu jau ilgajā skatuves mūžā (45 gadi) atstājušas visas lomas. Tuvākie cilvēki ievērojuši tendenci – ja mēģinājuma process ir pie smagas un grūtas lomas, arī dzīvē esmu negatīvs: negribu ne ar vienu runāt, iet uz pasākumiem. Draugi saka – tu laikam kaut ko šaušalīgu mēģini? Es – jā, man viens briesmīgs nelietis jāspēlē... To var just. Bet esmu saglabājis labu humora izjūtu par spīti tam, ka kaudze neliešu nospēlēta. No 160 iestudējumiem, ko Nacionālajā teātrī esmu spēlējis, labākajā gadījumā kādas 20–30 bijušas komēdijas, pārējās – nopietnas lugas vai traģēdijas. Tā nemaz nav, ka piedalos tikai humoristiskos uzvedumos, tie ir bijuši mazākumā.

Kā jutāties, kad nākamajos Nacionālā teātra sastāvos Ābrama loma vairs nebija jūsējā?

Bišķiņ tā kā žēl. Pēc manis Ābrams jau bijis gan Jānis Skanis, gan Juris Lisners. Tā ir patiešām forša loma! Ja «brauktu pāri» savam vismaz 160 iestudējumu sarakstam un domātu, kuras ir tās izrādes, ko gribētu vēlreiz spēlēt, ja vecums atļautu, tad labākajā gadījumā tās būtu kādas 10–12 lomas. Pārējās bijušas «nu tāds darbs». Protams – godprātīgi un ar atdevi. No tādām lomām, kas piesējušas sirdi, Ābrams noteikti ir TOP piecniekā. Sanācis vairāk nekā 100 «Skroderdienu» nospēlēt, esmu tik ļoti tur iekšā, ka, šķiet, varētu ielēkt visās lomās.

Jums uz skatuves būs īsts sprādziens?

Tā vajadzētu būt, ceru. Tagad jau velnszinako var izdomāt. Man kā skatītājam nav pieņemami, ja sprādzienu tikai imitē ar būkšķi kulisēs. Tam ir jānāk no krāsns!

Kāpēc skatītāji katru gadu gaida «Skroderdienas»?

Tā ir mīkla, ko neviens neatminēs. Manuprāt, Blaumaņa kungs iekodējis ko tādu, ka katrs latvietis lugā atrod ko īpašu. Lielākais veiksmes stāsts šim gabalam ir tas, ka domāts visiem vecumiem – no jauniešiem līdz vecenēm.

Priecājos par iespēju būt šajā izrādē arī no tāda viedokļa, ka te var sanākt kopā aktieri no dažādiem teātriem. Tā gadās reti. Daļa – no Valmieras, daļa – no Rīgas teātriem, viens – no Liepājas...

...un viens policists no Ogres.

Jā, viens policists no Ogres!

Nikolaju Puzikovu droši vien dīdāt aktiermeistarībā?

Viņš ir ļoti prātīgs un atraktīvs puika. Galvenais, ka viņam ir pietiekami laba atmiņa – tekstu atceras ļoti labi. Man ir interesanti strādāt gan kā režisoram, gan aktierim.

Jums netraucē neprofesionāļi uz skatuves?

Esmu sapratis, ka dažkārt neprofesionāļi strādā ar lielāku entuziasmu. No vienas puses, tas būtu saprotams. Pēc pirmās Latvijas laika sistēmas, cilvēkus teātrī angažēja uz dažādu kategoriju lomām. Ja tevi paņēma uz mīlētājiem, tev nekad «masovkā» nebija polka jādejo. Savukārt tos, kas dejo un pasaka – «kareta podana», angažēja tieši šādiem uzdevumiem. Un nebija cemmes, kāpēc nav tā vai šitā, tu piekriti uz šāda veida darbu. Bet tagad jāskatās, kā cienījama aktrise, kas nospēlējusi simtiem lomu un ko tauta iemīļojusi, pusplika spiesta piedalīties masu skatā. Šķiet, nepareizi un nelabi tā... Kaut vai tāpēc cienu aktieri Jāni Kubili, kurš, saprazdams, ka viņam nedos vairs mīlētājus, kādus visu mūžu bija spēlējis, aizgāja no teātra. Viņš negribēja sabojāt šo leģendu, un tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Droši vien ne mazums kuriozu «Skroderdienās» piedzīvots...

Kādā senākā izrādē kaut kas ar tehniku bija sagājis grīstē. Pienāk brīdis, kad jāsprāgst krāsnij – jābūt blīkšķim, un Ābramam jālido pa gaisu. Viss notiek tik raiti, ka mans sakāmais un blīkšķis iet reizē. Es nospēlēju, bet blīkšķa kā nav, tā nav. Publika smējās tāpat – redz, Ābrams uzsprāga bez blīkšķa, kā tad viņš zināja, ka uzsprādzis... (Smejas.)

Otrs interesants «numurs» bija epizodē, kurā Zāra ienes sava līgavaiņa tētim Ābramam tēju. Humoru mīlošie kolēģi tējas vietā bija ielējuši pilnu glāzi ar konjaku. Paši kulisēs sēž un skatās, kas būs. Viņi bija piemirsuši, ka es pats to tēju nedzeru. Saku Dūdaram: «Nu nodzeriet jūs papriekšu to tēju!» Paņemu glāzi, maisu «tēju», jūtu, ka smarža ceļas diezgan «feina». Uzreiz saprazdams, kas tur iekšā, saku Dūdaram, kas toreiz bija Rolands Zagorskis: «Nodzeriet jūs papriekšu, meistar, tikai uzmanīgi, ja?!» Viņš paskatās uz mani tā, jocīgi, paņem vienu šļuku – o! – un klakš, klakš, klakš... 100 gramu pazuda, kā nebijis... Bet tās jau gandrīz pašas beigas arī bija, vēl tikai izlīgšana ar Antoniju bija jānospēlē, un viss...

Zīmogu jūsu komiķa imidžam uzliek arī tas, ka regulāri piedalāties «Muzikālā teātra 7» vasaras izrādēs, kurās jums vienmēr ir komiska loma. Spēlēsiet šovasar?

Jā, būs pēc kolēģa Voldemāra Šoriņa scenārija tapusi lustīga muzikālā izrāde «Muļķe sirds», kurā esmu biznesmenis, kam pieder SPA komplekss – tāds privāts bordelītis ar pērkamām dāmītēm. Viņš nonācis naudas grūtībās, bet gribētu paplašināt biznesu uz kādreizējās mīļotās, kas tikusi pie naudas, rēķina. Nu normāls un visiem saprotams «storijs». (Smejas.)

Manuprāt, teātros vairāk vajadzētu domāt par to, kā cilvēkus izklaidēt. Kad biju jauns, man patika jokoties un dzīvot priecīgi. Bet tagad skatos – pārsvarā drūmi gabali, kuros rakājas pa cilvēku tumšajiem dvēseles nostūriem. Nu kam tas vajadzīgs?

Ieva Valtere, žurnāls “Rīgas Viļņi” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva