Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Jānis Geste: „Laikam tuvojas trīsdesmitgadnieka krīze” 14

Sievietēm
2010. gada 2. maijā 10:53 2010. gada 2. maijā 10:53
Vēlās brokastis ar auzu pārslu biezputru saulainā Vecrīgas terasē kā šorīt – šī noteikti nav žurnālista Jāņa Gestes ikdiena. Tā parasti aizrit vienā skriešanā – analizējot, vācot informāciju un meklējot atbildes. Viņš spēj droši uzdot vistiešākos jautājumus citiem, taču, kad jārunā pašam par sevi, – atbruņojoši mulst.

„Šī ziema bija ļoti laba, lielā sniega dēļ viegli «pārlaižama», bet, atnākot pavasarim, cilvēki apkārt kļūst nedaudz gaišāki un biežāk smaida.”

Meklēju ceļu pie draugiem

«Mani būs grūti intervēt,» brīdina Jānis. «Esmu diezgan garlaicīgs cilvēks, jo mana sirdslieta ir darbs un viss «par un ap» ziņām un notikumiem. Cilvēkiem no malas un tiem dažiem labajiem draugiem, kas man ir, droši vien ir iespaids – nekā diži interesanta. Bet man paveicies – esmu starp tiem 5% vai 10% (kā nu kurā pētījumā minēts), kas dara to, kas patiešām patīk.

Skaidrs, ka biznesmenis no manis nesanāktu. Nevarētu «noplēst» no citiem vairāk naudas, nekā objektīvi vajadzētu, un tas ir absolūtā pretrunā ar biznesa pamatprincipu paņemt tik daudz, cik vien iespējams. Mākslinieks arī nevarētu būt – tam atkal esmu par prātīgu. Turpretim, sekojot notikumiem, varu celties naktī, jebkurā brīdī skriet un darīt – tas man rada prieku, taču arī es sāku domāt, vai tiešām darbs, lai arī tas sniedz lielu gandarījumu, ir vienīgais, kas ir visapkārt? Kaut vai draugi? Retāk ar viņiem satiekoties, vienā brīdī attopies, ka te ar vienu, te – otru nav īsti vairs par ko runāt, jo vienkārši nezini, kā viņam klājas! Pēkšņi uz jautājumu, kā iet, tu saņem klasiskās atbildes: «normāli» vai «labi». Tādos brīžos sāc domāt – varbūt mazliet jāpiebremzē. Patiesībā tagad man beidzot ir tāda iespēja. «De Facto» visu nedēļu kaut ko roc, pēti, viss sabrūk, atkal meklē, atkal roc, bet brīvā laika tomēr ir nedaudz vairāk kā iepriekš. Kad biju ziņu reportieris, skrēju no rīta līdz vakaram. Līdz attopies – opā, es taču nemaz nezinu, kas notiek ar to, kas – ar šo? Sarunas galvenokārt ir formālas – garām skrienot vai pie kādas cigaretes. Saproti, ka cilvēkam klājas labi, bet tas arī ir viss. Ko viņi domā, ko pārdzīvo, par ko priecājas? Pašlaik tiešām ir laiks, kad atkal cenšos meklēt ceļu pie draugiem. Tāpat – ar vecākiem, brāli. Gribas šo iespēju izmantot daudz dziļāk!»

Dievinu «ķert» vētru

«Mūsu darbā pamatā ir nemitīga runāšanās, nepārtraukta socializēšanās, bet vienā brīdī saproti, ka gribas pāšķirstīt kādu grāmatu, pasēdēt pagastā uz soliņa un skaitīt stārķus, kas lido virs galvas. Gribas klusumu, kad var beidzot parunāt ar sevi. Pabūšana laukos, pie vecākiem ir mana sirdslieta ar lielo burtu. Tur ir tik labi! Absolūts klusums. Ik pēc divām nedēļām, ja ir laiks, cenšos turp aizbraukt. Kaut kā pēdējā laikā ļoti gribas tikt prom no cilvēkiem, un tur to var izdarīt.

Esmu no Ventspils puses, Užavas pagasta – tā, manuprāt, ir vislabākā vieta, kur bērns var uzaugt. Apkārt viss zaļš, jūra, tik daudz, ko darīt. Būvējām bunkurus, līdām kokos, spēlējām kariņus. Tāds riktīgs lauku puika esmu. Obligātais pasākums ar brāli un tēvu bija staigāšana gar jūru. Īpaši, ja vētra – noteikti vajadzēja iet «ķert» vēju. Tas joprojām «sēž iekšā» – stāvēt kāpās un noraudzīties bangojošajā jūrā. Forši! Arī, strādājot ziņās, man īpaši patika veidot sižetus par vētru. Tas ir kaut kas tāds, ko nevari ietekmēt. Tas vējš... Tāpat kā šogad ar labestīgu skaudību skatījos uz kolēģiem, kas varēja ziņot par plūdiem. Tas ir tāds baigais notikums, ko neviens nekad nespēs ietekmēt, un tev atliek tikai to visu pieņemt. Tāpat arī dzīvē – ar tiem apkārtējiem  notikumiem atliek vien sadzīvot. Ja spēj pieņemt, tad viegli dzīvo uz priekšu.

Globāli runājot, man tiešām pašlaik viss ir baigi labi. Kad man bija kādi 20 gadi, bieži smīkņājot sevi dēvēju par lielo sapņotāju. Daudzi uzskata, ka sapnis jāpietur sev, citādi nepiepildīsies, bet es visiem ieteicu darīt tieši pretēji. Esmu pārliecinājies, ka par saviem sapņiem vajag ļoti daudz runāt, jo tad esi spiests tos realizēt. Turot tikai sevī, ir tāds vienpusējs solījums, jo ar sevi var sarunāt un sapņus atlikt.  

Pašlaik mans mērķis un sapnis ir vēl kādu laiku noturēties Latvijas televīzijā. Domāju, man vēl ir pietiekami daudz, kur kāpt – tas attiecas nevis uz amata pozīcijām, bet tieši personības izaugsmes ziņā. Man raisa smaidu, ka pie mums tie nopietnie žurnālisti, tostarp, es, ir vecumā tūlīt pēc augstskolas beigšanas. Ļoti gribētos, ka arī pēc kādiem trīsdesmit gadiem, būdams tāds iesirms kungs, joprojām darbotos žurnālistikā. Tajā brīdī tu dari to pašu darbu, bet esi jau ieguvis pavisam citu kvalitāti un skata punktu. Varbūt bērnišķīgi, bet iztēlojos, kā pēc daudziem gadiem varēšu secināt un izvērtēt – skat, nāk kārtējā jauno politiķu paaudze, redzēsim ko šie darīs citādāk nekā iepriekšējie. Jo, ja esi šajā lietā jaunpienācējs, tev var iestāstīt daudz ko, turpretī, ja uz savas ādas esi sekojis tam visam līdzi, tad analīze ir pavisam citā līmenī.»

Laikam tuvojas trīsdesmitgadnieka krīze

«Man patīk uzklausīt kritiku – gan negatīvu, gan pozitīvu. Varu to pieņemt, nepieņemt, bet man dikti nepatīk pašam par sevi runāt, sevi vērtēt. Man tas tiešām liek mulst. Un dzirdēt labus vārdus – tas liek mulst vēl vairāk.

Varbūt brīžiem sevi par daudz pašaustu, bet tā ir tiekšanās vēl vairāk uz ideāliem. Jautājums, ko tagad mēdzu sev uzdot – vai tiešām gribas nemitīgi būt tajā virpulī, skriet? Laikam tuvojas trīsdesmitgadnieka krīze. Jūtu – gribas tādu atskaites punktu tam, par ko esmu sapņojis agrāk – vai tas ir īstenojies, vai mani izvirzītie mērķi ir sasniegti? Vienmēr «iekšā» kaut kas dzen. Apsēsties un teikt: «Pietiek, man ir baigi labi, viss ir!» – tā jau arī laikam nekad nebūs.

Diemžēl arī man brīžiem rodas tas mūžīgais jautājums, kas tagad diezgan aktuāls daudziem jauniem cilvēkiem – vai Latvijā tiešām ir mana nākotne?! Vai esmu gatavs šeit būt vēl desmit gadus? Vai nebūs tā, ka pēc gadiem pieciem ar nožēlu būs jāsecina, ka esmu kļūdījies, nepieņemot lēmumu aizbraukt. Par to esmu domājis diezgan bieži. Sanāk nedaudz piekrist tam, ko pārmet, ka mediji ierauga tikai negatīvo un varbūt nedaudz šķērsām aizgājuši ar šo vēlmi pārlieku nobārt visus, kas gribējuši dzīvot labi. Problēma jau nav tajā, ka cilvēki grib dzīvot labi un saņem labas algas. Lielajam mērķuzstādījumam arī tādam vajadzētu būt – cilvēkiem jāpelna tik, lai varētu cienīgi iztikt, lai nav, kā skolotājiem jādzīvo par 250 latiem mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Kad redzi, ka valsts problēmas risina pēc principa – mēs paņemsim no tevis vēl to, kas tev ir kaut kur palicis pāri, tad tiešām brīžiem ir sajūta – kāda jēga man te palikt? Diez vai mana pensija būs daudz labāka nekā pašreizējiem pensionāriem. Tajā pašā laikā man šķiet, ka es vairāk par to runāju, nekā reāli pieļauju, ka varētu pamest Latviju. Jo, ja tiešām tā gribētu, jau sen būtu aizbraucis. Protams, tagad jau neviens nevar zināt, vai viņam būs darbs arī rīt. Vienu dienu ar draugiem tieši runājām par šo aizbraukšanas tematu, un man radās pārsteidzoša atziņa par to, ka nemaz nebaidos, ja man būtu jāstāv aiz „Macdonalda” kases un kādam jātaisa hamburgeri. Mani tiešām tas nebaida!

Par laimi, kā jau teicu, esmu ļoti apmierināts ar savu darbu. Vienīgais attaisnojums, kāpēc varētu pieļaut doties prom no Latvijas, būtu studijas, kuru nepieciešamību tiešām izjūtu. Biju paņēmis ilgāku starplaiku, bet iepriekšējā semestrī atsāku mācības. Atšķirība ir tik ļoti jūtama. Man vispār šķiet, ka cilvēkiem būtu jāsāk studēt, kad viņiem ir jau vismaz 25 gadi. Tu visu uztver pilnīgi citādi, nekā tas bija pirms gadiem pieciem, un tas guvums uzreiz ir pavisam cits. Tu tiešām paņem to, ko tev vajag, pluss vēl vari ieraudzīt kaut ko pilnīgi citā gaismā. Pēc ģimnāzijas tu vēl nestudē, bet mācies. Pasaulē cilvēki var atļauties studēt, tiešām apgūt zināšanas un tikai pēc tam lēnām, lēnām kāpt uz augšu. Pie mums viss notiek ļoti strauji. Cilvēki pēc 30 jau vada bankas. Arī man, atnākot uz Rīgu, nebija citu variantu, kā sākt strādāt, jo negribējās sēdēt uz vecāku pleciem. Biju apdrošinātājs. Rutīna – izraksti polises, nodarbojies ar tirdzniecību. Tas nebija sajūsmas pilns darbs, bet alga bija jāpelna. Paralēli tobrīd vienā jauniešu žurnālā gatavoju rubriku, kurā bija intervijas ar dažādiem cilvēkiem – mēģināju iedvesmot jauniešus izvēlēties dažādas aktuālās profesijas. Teļukā nonācu pavisam nejauši. Pieteicos par brīvprātīgo „Eirovīzijā”, kas togad notika Rīgā, un tur mani pamanīja un piedāvāja izmēģināt spēkus. Piekritu un tā nu tagad esmu, kur esmu.»

Jānis kopā ar raidījuma „De Facto” vadītāju Ilzi Nagli.

Svešu sāpi sevī vairs neielaižu

«Manas pirmās un tiešām galvenās autoritātes dzīvē ir mana mamma un tēvs. No viņiem esmu ieguvis tādu spītību un spēju irt uz priekšu pat tad, kad šķiet, ka rokām vajadzētu nolaisties.

Man pēdējā laikā ir diezgan lielas pārdomas par tiem stāstiem, kas saistīti ar bērniem, kam nepieciešamas operācijas. Tu nevari tam paiet garām, jo šķiet tik netaisnīgi – kāpēc vienam tiltam var atrast liekus miljonus, bet bērnam, kam nepieciešama viena vai pāris operācijas, nevar? Cita risinājuma jau nav, kā vākt naudu labdarības akcijās. Nožēlojami, ka valsts, kurai šī sabiedrība tomēr pietiekami daudz maksā, nespēj nodrošināt pamatlietas.

Šobrīd, strādājot „De Facto”, sižeti pārsvarā ir par sistēmiskām problēmām, par lieliem konceptuāliem uzstādījumiem, kur tu nevari īsti sevi personificēt ar kādu konkrētu situāciju vai pāridarījumu cilvēkam, bet, strādājot ziņās, man bija viens gana skumjš stāsts, kad atļāvos pielaist to sev gana tuvu. Pēc tās reizes sev pateicu – stop, tā vairs nevar! Stāsts bija par pensionāri Birutu Vaitenieci, kurai diezgan negodīgā ceļā tika atņemts īpašums. Viņa ļoti daudzus gadus tiesājās, bet kaut cik par labu šo lietu atrisināja tajā brīdī, kad kundzes vairs nebija šeit. Šis gadījums kaut kā dikti aizķērās. Man ir liela cieņa pret gados veciem cilvēkiem, un tad, kad redzi, kā pret viņiem dažkārt mēdz izturēties, izmantojot viņu vājumu vai nespēju, tas «uzsit dusmu»! Bet pēc tās reizes diezgan apzināti mēģinu nelaist sev šos stāstus klāt, jo ir traki, ja nespēj no tiem distancēties. Aizej mājās un pārdzīvo kā savas – patiesībā citu problēmas. Tad, lai atslēgtos, palīdzēt var aizraušanās, kurai veltīt kaut īsu brīdi, lai atgūtos.»

Misija: glābt orhidejas

«Man ļoti ilgu laiku vispār nebija hobiju. Tagad beidzot ir, lai gan mazi. Smieklīgi izklausās, bet mani iežēlinājušas lielveikalos mirstošās orhidejas. Skaidrs, ka tikko tās nozied, tirgotājs nopārdot vairs nevar, tāpēc nomet stūrī, uzliekot ļoti mazu cenu. Ne šīs orhidejas kāds kopj vairs, nekā. Tās lēnām mirst. Uz to grūti noskatīties, tāpēc pērku tās un mēģinu mājās glābt. Līdz šim četras izdevies atdzīvināt! Tiešām ir tāds prieks, kad ieraugi – nevar būt, orhidejai «nāk» jauna lapa! Pirms nedēļas vēl visas lapas bija noļekušas un cerību nekādu, bet te  izšķiļas lapiņa! Nu, kā var tā priecāties par vienu jaunu zaļu lapu? (Smejas.) Tāds maziņš dzīves prieciņš. Tad vēl noteiktā laikā tev šīs orhidejas jāapčubina, jāizmērcē ūdenī. Gandrīz katru rītu pieeju, apskatos. Pieļauju, ka vēlāk, kad orhidejas uzziedēs, tās varētu dāvināt tālāk. Starp citu, ar šo pašu nodarbi esmu saslimdinājis arī savu tēvu, kurš tam pievērsies vēl trakāk. Viņam tagad jau ir krietni vairāk orhideju nekā man un sokas daudz labāk. Varbūt lauku gaiss palīdz?

Šī ziema bija ļoti laba, lielā sniega dēļ viegli «pārlaižama», bet, atnākot pavasarim, cilvēki apkārt kļūst nedaudz gaišāki un biežāk smaida. Tasā man Rīgā vienmēr ļoti pietrūcis: šeit cilvēki uz ielas maz smaida. Vēl, nedod Dievs, kādam uzsmaidīt pretī – tā vispār ir reta parādība. Man ir sajūta, ka šopavasar tas varētu mainīties uz labu. Arī  pats pietiekami apzināti cenšos kaut reizi pasmaidīt, vadot raidījumu. Gribas kaut mazliet to pozitīvo skatu iedot. Apkārt ir tik daudz nelietību vai nevēlēšanos kaut ko darīt, bet par to var stāstīt citādi, nevis «pārgrieztu» ģīmi, «piepaceltā» balsī un saucot: «Šausmas, šausmas, viss – mums būs gals!» Vajadzīga labestība. «Pa lielam» visam taču ir risinājums. Varu piekrist tiem, kas apgalvo – varbūt mums pat klātos nedaudz labāk, ja mēs uz notiekošo skatītos pozitīvāk, nevis latviešiem tik raksturīgajā stilā – «mana labākā maltīte ir kaimiņš».

Šis ir pirmais gads, kad tiešām ļoti, ļoti gaidu atvaļinājumu. Sezona nav bijusi viegla. No vienas puses, žurnālistam labāka perioda kā šis nevar būt, jo tad, kad viss ir labi, mierīgi, nav interesanti, bet, kad «ziepes» lielas, tad darba pilnas rokas. Tomēr ir arī tāds nogurums, tāpēc pavasara enerģiju veltīšu atpūtas plānošanai. Vēl, runājot par hobijiem, dikti gaidu vasaru, lai varētu braukt uz pludmali. Pagājušogad ar draugiem iedibinājām ļoti labu tradīciju – sākām braukt vakaros pie jūras spēlēt frisbiju (tā ir spēle ar lidojošo šķīvīti).»

Tikai mana lādīte

«Harmonijas recepte – man tādas nav. Labsajūta ir, bet to punktiņu, kas jāsaliek uz «i», jau vēl ir tik daudz. Man, piemēram, gribas beidzot SAVU dzīvesvietu. Esmu nemitīgi īrējis, vienmēr bijis nedaudz bail iegrābties kredītos. Savs miteklis būtu viens no šiem punktiņiem uz «i». Vēl viens – studiju pabeigšana. Gadās naktī pamosties no neizprotama stresa, bet, kad nokārto parādu, beidzot guli naktīs un saproti – tad tas ir tas, kas man te divus gadus traucēja izgulēties. Tie «i» jau ir dažādi. Kaut kas varbūt pirms dažiem gadiem kādam ne tā pateikts, un joprojām nav sanācis atvainoties. Esmu sapratis, ka man gribas sev apkārt vairāk tuvo cilvēku, tieši uzticamo. Tev jau nevar būt ļoti daudz labu, uzticamu draugu. Gribas tādu īstu – angliski to dēvē par soul-mate, cilvēku, ar kuru var runāt par visu un vienlaikus par neko. Lai gan tādi man pašlaik ir, bet... Man bail, ka «aiziešu» baigajā filozofijā. Es vispār nebiju plānojis par to runāt! Neesmu ļoti noslēgts cilvēks, bet man tomēr ir svarīgi saglabāt kaut kādu privātumu. Piemēram, pie manis mājās ļoti reti bijuši kolēģi, lai gan viņi ir mani draugi. Esmu sev definējis, ka ir kaut kas tāds, tas tuvais – cilvēki, pārdomas – ko atstāju tikai sev. Tas ir mans. Privātā telpa, kas ir ap mani – tā ir lādīte, ko tiešām cenšos vienmēr paslēpt. Jo – es atkārtošos – tas ir mans. Un attiecības ir šīs lādītes vidus, vēl aiz vienas atslēgas. (Smaida.)»

Aija Ivanova, Foto:”no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Citi šobrīd lasa

Nosaukti ēdieni, kuri rada vislielāko atkarību 9
Jāpērk jauni ziemas zābaki. 6 ieteikumi, kā "neiegrābties" sliktā precē 17
Majors skaidro, kāpēc izlemts saīsināt "Positivus" festivāla garumu 17
Skatīt visus komentārus

Ищут человека, готового на год отказаться от смартфона за 100 000 долларов

Голая правда: абсолютно обнаженная Виталина Цымбалюк-Романовская появилась в эфире шоу Малахова 1