Cilvēka smadzenes kā brīnumains biodators

Ievadā aprakstītie kadri, kuros redzami bērni, kuri lasa ar aizsietām acīm, ir tikai niecīga daļa no dokumentālajām filmām un TV raidījumiem, kas pārplūdinājuši Krievijas medijus, mēģinot atklāt alternatīvās redzes fenomena noslēpumu. Metodes atklājējs un skolotājs Vjačeslavs Broņņikovs ir nodibinājis Neirovīzijas akadēmiju un atvēris vairākus apmācības centrus bijušajās postpadomju valstīs, Krievijā un arī Amerikā.

“Redze, atmiņa, iztēle, fantāzija, sapnis, meditācija – tas vēl nav pilnīgs dažādo cilvēka redzēšanas spēju uzskaitījums. Mūsu metode palīdz attīstīt hologrāfisko, tiešo redzi, kā arī biodatora redzi. Diemžēl lielākajai daļai cilvēku ir attīstīta tikai desmitā daļa no redzes iespējām. Pēc oftalmologu datiem, visā pasaulē cilvēkiem redze strauji pasliktinās, un tiek prognozēts, ka tuvākajā nākotnē 60–70% cilvēku būs vājredzīgi vai neredzīgi. Tehnika ir darījusi savu – organismam evolucionāri nav izstrādājusies aizsardzība pret šāda veida enerģētiski informatīvo iedarbību,” skaidro Broņņikovs un sola, ka, apgūstot viņa metodi, cilvēks iemācās ne tikai redzēt ar aizsietām acīm, bet arī pasargāt  sevi no nelabvēlīgās tehnoloģiju radītās iedarbības.

Šī metode saistīta ar ātrā sapņa izmantošanu možā stāvoklī. No vēsturiskās literatūras izriet, ka Ķīnā līdzīga parādība tiek dēvēta par Šeņ, kristietībā – par Kristus gaismu. Bet, ja kristieši nezina, kas ir Kristus gaisma, tad kādi gan viņi ir kristieši?” retoriski vaicā Broņņikovs un iesaka visiem papētīt austrumu ortodoksālās baznīcas svētā Serafima Serovska apcerējumus. Gan publikācijās, gan televīzijas intervijās viņš bieži atsaucas uz apokrifiem, jo viņa metode radusies, savienojot senslāvu gudrības ar Tibetas budisma mācību „Drakona rubīna acs māksla”.

Paša Broņņikova dzīvesstāsts līdzinās pasakai, jo... viņš šajā pasaulē ieradies nedzīvs. Tieši todien apkaimē uzradusies svešiniece – tatāriete, kura jaundzimušo zēnu atdzīvinājusi. Līdz septiņu gadu vecumam bērns nemitīgi slimojis. Divu gadu vecumā Vjačeslavs piedzīvojis smagu izbīli un kopš tā laika tik stipri raustījis valodu, ka sazinājies ar apkārtējiem, zīmējot shēmas. Trīs gadu vecumā zēns saredzējis to, kas citiem palicis apslēpts. “Reiz naktī izgāju no  mājas. Debesīs spīdēja spoža zvaigzne; tā vērsās pie manis, stāstīja manu likteni. Tagad šādu notikumu dēvētu par apziņas paplašināšanos. Pār mani nāca apjausma par to, kāds ir manas dzīves uzdevums. Kad to izpildīšu, varēšu doties uz dzimteni. Toreiz tam noticēt šķita vienkārši neiedomājami,” atceras Broņnikovs.

Mūsdienās tādus bērnus dēvē par indigo bērniem, bet toreiz... “Man bieži teica – tu esi traks. Bija brīdis, kad mani pārliecināja, ka tā ir slimība, šizofrēnija. Es noslēdzos vēl vairāk un gandrīz pilnībā pārstāju runāt. Tomēr bija situācijas, kas lika man sev noticēt. Reiz, ciemojoties pie vecmāmiņas, ar iekšējo redzi pēkšņi pieslēdzos vecāku dzīvoklim. Redzu – tur skandāls, tēvs dusmās dauza šķīvjus. Kad aizbraucu mājās, vecāki jau bija salabuši. Nodomāju, ka redzētais ir mana šizo, tomēr pajautāju – tēt, kāpēc tu sasiti šķīvjus? Tēvs satrūkās – kur tu to ņēmi? Bet miskaste bija pilna ar šķīvju lauskām...” stāsta Broņņikovs.

Vecmāmiņa baba Poļa bijusi vienīgā, kas par zēna stāstīto nav neticīgi smējusies. Reiz baba Poļa aizvedusi mazdēlu uz Tulu, lai apskatītu svētvietas. Pastaigas laikā zēns sastapis svešinieku, no kura plūdis brīnumains siltums. Svešais bez vārdiem teicis – tevi gaida liela nākotne. Kopš tā laika nezināmais nācis pie viņa sapņos un mācījis noslēpumainas zināšanas (jāpiebilst, ka Broņņikova liecības par savu dzīves gājumu gan ir pretrunīgas un noslēpumaino svešinieku viņa stāstījumos bieži nomaina vai nu Tibetas mūks, vai jogs).

Pateicoties noslēpumainā skolotāja sniegtajām zināšanām, Bronņikovs esot pakāpeniski atjaunojis redzi, atmiņas apjomu un vājās koordinācijas spējas. Ar laiku pieaugusi pārliecība, ka tas, ko viņš redz, ir normāli. “Pats sevi iepazinu – empīriski. Bija arī kļūdas. Sapratu, ka tas, ko es redzu, ir dabiski, bet citi to neprot un tāpēc nevar sev palīdzēt elementāros jautājumos,” stāsta Broņņikovs. Jāpiebilst, ka ar aizsietām acīm lasa arī viņa dēls, bet meita un sieva ir pasniedzējas Neirovīzijas akadēmijā. Draugi un paziņas, uzzinājuši par Broņnikovu ģimenes spējām, lūguši, lai noslēpumu atklāj arī viņiem. Tā tas izplatījies no draugiem pie draugu draugiem utt. Tad arī Bronņikovs apjautis vajadzību pēc speciālas metodes izstrādes.

“Katrā cilvēkā ir ielikta visa dievišķā informācija. To iemācīt nav iespējams, to iespējams tikai iemācīties. Kaut gan pats šo sistēmu mācu citiem, uzskatu, ka mūsu pasaulē nav skolotāju, cilvēkam pašam ir sevi jāmāca un jāatklāj. Es esmu tikai starpnieks. Katrā cilvēkā ir trīs sistēmas – mirušo sistēma, drakona sistēma un augšāmcelšanās sistēma. Aiz mums stāv mirušie – radinieki, vecmāmiņas, vecvecmāmiņas, vectētiņi – varena, milzīga struktūra, kas strādā caur cilvēku organismu. Mēs viņiem vai nu traucējam, vai palīdzam. Senā Tibetas Drakona sistēma atbild par materiālo pasauli, par šūnu dzimšanu un miršanu. Tā ir milzu sistēma, no kuras es pats zinu tikai vienu, ļoti mazu daļu – Drakona rubīna aci. Kad pienāks laiks, pie manis atnāks kolēģi, kas atnesīs pārējās septiņas sistēmas, un mēs apvienosimies,” dokumentālajā filmā „Gara ekoloģija” klāsta Broņņikovs. Kaut gan lielākais akcents likts uz bērnu apmācību, metodi var apgūt arī pieaugušie, tikai viņiem esot grūtāk, jo bieži vien zudusi bērniem piemītošā iztēle un fantāzija.

“Sākumā es iemācu vadīt bioenerģiju, ko varētu dēvēt arī par fantoma sajūtām. Reizēm cilvēks pēc ķermeņa daļas amputācijas joprojām jūt zaudēto ķermeņa daļu – amputēta kāja niez, sāp. Tas saistīts ar atmiņu, fantāziju, iztēli. Bērns var iztēloties sevi par taurenīti – viņš plāta rociņas, skraida un saka – es esmu taurenītis! Pamēģiniet arī jūs! Iztēlojieties, ka jums starp plaukstām ir gumijas bumbiņa! Ieslēdziet atmiņu, fantāziju un iztēli, un jums radīsies sajūta par gumijas bumbiņu. Saspiediet to! Ja izdodas, ziniet, ka neesat sevī pazaudējis bērnu. Šīs arī ir fantoma sajūtas, viss notiek galvā! Lai savienotu galvas kreiso un labo smadzeņu puslodi, vajag vienkārši paberzēt rokas. Tāpat kā aktieris, spēlējot lomu, ieslēdz vienu no smadzeņu programmām, tāpat mēs, izmantojot fantāziju un atmiņu, attīstām fantoma sajūtas,” skaidro skolotājs.

21. gadsimta cilvēks ir informācijas vergs. Katru dienu, katru stundu mēs uzņemam arvien jaunu informāciju. Lai atsijātu graudus no pelavām, nākas izlietot milzum daudz enerģijas. Broņnikovs brīdina, ka, nespēdama pielāgoties jaunajai ērai, cilvēce pamazām iet bojā – bērniem mazinās koncentrēšanās spējas un atmiņa, vājinās imūnsistēma, rodas jaunas slimības.

“Līdzīgi zivtiņai, kura peld okeānā, pati par to nenojaušot, mēs patiesībā nezinām, ko nozīmē dzīvot globalizācijas laikmetā, kad informācijas okeāns ir kļuvis ārkārtīgi koncentrēts, daudzveidīgs un bīstams. Turklāt vairāk nekā 90% informācijas cilvēkā ienāk neapzināti. Mēs nespējam tajā orientēties, nespējam to apstrādāt, un visas pazīmes liecina, ka globalizācija ved pretī masveida patoloģijai. Piemēram, hroniska noguruma sindroms – viena no izplatītākajām saslimšanām pasaulē. Zīmīgi, ka valstī, kurā ir visaugstākie rādītāji tehnoloģiju jomā, novērojama visaugstākā saslimstība ar šo sindromu. Pētījumi liecina, ka aizvien vairāk skolēnu un studentu studiju laikā iedzīvojas psihiskās novirzēs. Taču paralēli norisinās cits process – dzimst aizvien vairāk bērnu ar jaunām, nebijušām īpašībām. Piemēram, indigo bērni – apdāvināti, ārkārtīgi jūtīgi, talantīgi, attīstīti un ļoti problemātiski bērni. Viņi ir šīs sociālās patoloģijas paveids. Pie manis vēršas vecāki, kuru bērni pārbīda priekšmetus. Viņu dzīvokļos burtiskā nozīmē lido drēbju skapji, ledusskapji. Reizēm, šo bērnu spēju izsaukti, izceļas ugunsgrēki. Saratovā man stāstīja par puisēnu, kurš nodedzinājis teju pusi sādžas... Par viņu presē bijušas sensacionālas publikācijas, taču sensācija nav tik liela, cik nelaime, jo zēna rokās deg pat šķietami nedegošas lietas, turklāt no viņa rokām pazūd priekšmeti. Savukārt Rostovā dzīvo zēns, kuram nav acu ābolu, bet viņš redz labāk par parastu redzīgo un pat nezina, ka redzēšanai nepieciešami acu āboli! Tas, ka šādas superspējas rodas, ir informācijas procesu globalizācijas un jaunas psiholoģijas sekas. Vai tas nav brīnums, ka trīsgadīgs bērns, kurš vēl nepazīst burtus, spēj ieiet internetā, lai skatītos multiplikācijas filmas? Mūsdienu bērni jūt tehniku un dzīvo nevis apziņas līmenī, bet sajūtu līmenī, saprototies ar konkrēto sistēmu,” rakstā „Par globalizāciju nākotni” visai drūmos toņos iezīmē Broņņikovs.

Drīzumā zinātniski tehniskais progress pavisam izkonkurēšot cilvēku, sagrābšot aizvien vairāk darba vietu, pakļaušot kolektīvo apziņu. “Vai nākotnē mēs kā cilvēki vispār būsim vajadzīgi, vai izmirsim kā mamuti? Kijevā veicām zinātniski pētniecisku darbu par to, kā smalko matēriju procesi ietekmē lielas cilvēku masas; vēlējāmies saprast, kas cilvēkus mudina doties uz futbola maču. Dažas dienas pirms spēles virs stadiona parādījās neliels smalko materiālu objekts, kas izstaroja tūkstošiem gaismas staru. Stari meklēja kontaktus ar cilvēkiem. Atraduši piemērotu cilvēku, stari tam pieslēdzās un to aktivizēja.

Cilvēks sāka izrādīt pastiprinātu interesi par futbolu, par to runāja, gatavojās spēlei. Smalko materiālu objekts, ieguvis no cilvēkiem enerģiju, auga aizvien lielāks. Spēles laikā arēnā izplatījās emociju viļņi, un objekts, no tiem strauji “barodamies”, palielināja savu apjomu tā, ka tas trīs reizes pārsniedza stadiona diametru. Spēles beigās saiknes spēji pārtrūka, objekts pacēlās virs stadiona, tad strauji sarāvās un pazuda. Šo parādību var nosaukt „Labu apetīti! – viņi papusdienoja,” neiepriecinoši secina Broņņikovs.

Pēc Broņņikova mācības, katram no mums ir savs biodators, taču, pirms ļaut tam piekļūt, viņa audzēkņiem tiek attīstīts vispārējā jūtīguma diapazons, stimulētas ķermeņa sajūtas un iztēle. Neirovīzijas akadēmijas trešā līmeņa audzēkņiem tiek mācīta arī ķīmija, fizika un anatomija, lai, apvienojot iegūtās prasmes ar akadēmiskām zināšanām, varētu pilnvērtīgi darboties medicīnas jomā. Spējīgākie diagnosticē un ārstē dažādas slimības un asistē pieredzējušiem speciālistiem ķirurģiskās operācijās; viņi spēj saskatīt gan savus, gan slimnieku iekšējos orgānus.

“Mūsu iekšējiem orgāniem piemīt smalko materiālu struktūras, kas mijiedarbojas. Katram orgānam, katrai struktūrai ir apziņa, zemapziņa un virsapziņa. Katrs orgāns iziet cauri konkrētiem attīstības posmiem. Dažreiz viens orgāns otram nodod kaitīgas iedarbības enerģiju. Starp mūsu orgāniem un smalko materiālu struktūrām var eksistēt arī svešķermeņu struktūras, kas rada patoloģijas, hroniskas saslimšanas, vēzi. Šie objekti var dzīvot gan konkrētās ķermeņa daļās, gan visā ķermenī, bet cilvēks par to pat nenojauš un “sēž uz zālēm”. Jā, noteiktu slimību ārstēšanai ir nepieciešamas zāles un operācijas, taču ir daudzas slimības, kas saistītas ar organismā iemājojušajiem svešķermeņiem. Kā ar tiem cīnīties? Kad organismā tiek aktivizēts augsts enerģētiskais līmenis un aizsargfunkciju darbība, svešķermeņi vai nu iet bojā, vai aiziet prom. Sāk aktīvāk strādāt kanāli, uzlabojas orgānu lauka struktūra, notiek atjaunošanās. Kijevā strādājām ar bērniem, kas bija slimi ar bērnu cerebrālo trieku. Atklājām, ka bērniem organisma iekšējā struktūrā iesakņojušies svešķermeņi, kas izjaukuši galvas un muguru smadzeņu darbību. Ar zālēm izārstēt to nevar; svešķermenis kā piesūceknis ir piezīdies galvas smadzeņu rajoniem, kā dēļ parādās uzbudinājums, bet parazīts barojas un aug. Mūsu speciālisti bērniem deva spēju paaugstināt organisma aizsargfunkcijas. Būtnes aizgāja, un slimniekiem sāka atjaunoties muguras smadzeņu un muskuļu lauku struktūras. Tātad no baktērijām, vīrusiem, un informācijas iedarbības izvairīties nav iespējams, vienīgais risinājums ir uzlabot savas aizsargfunkcijas,” traktātā par cilvēka ķermeni skaidro Broņņikovs.

Broņņikova apgalvojumus pierāda Saša Levits, viens no viņa spējīgākajiem un slavenākajiem skolniekiem, zēns, kurš sev atdevis acu gaismu. Dokumentālajā filmā „Broņņikov, kas tu esi?” Saša stāsta, ka drīz pēc viņa dzimšanas vecāki ievērojuši, ka zēns nereaģē uz apkārtējiem impulsiem. Pēc rūpīgas ārstu apskates konstatēts, ka bērnam dzemdību traumas dēļ radušās problēmas ar redzi. Vecāki sāka dēlu gatavot invalīda dzīvei, sūtīja neredzīgo internātskolā.

Kad zēnam apritēja devītais dzīves gads, tēvs, tverdamies pie pēdējā salmiņa, atveda Sašu uz Broņņikova metodes apmācības centru. Broņņikovs atceras, ka zēns tolaik bijis kluss, sagumis, orientējies, izmantodams tausti un tēva norādījumus. Tēvs Sašu uz nodarbībām veda regulāri; lai varētu zēnam nodrošināt apmācības, viņš pat aizņēmies naudu. Zēna panākumu atslēga ir tā, ka viņš spējis konkrēti definēt mērķi – atjaunot redzi, iestāties institūtā, dzīvot normālu dzīvi.  Brīnums nenotika nedz tūlīt, nedz arī pēc mēneša vai gada, puisim un viņa tēvam tas prasīja daudz laika un pūļu. Reiz nodarbībā, kad dēls un tēvs kārtējo reizi kopīgi vingrinājušies, Saša pirmo reizi mūžā ieraudzījis savu tēvu. Tēvs sākumā neesot ticējis, bet, kad dēls aprakstījis viņa ārējo izskatu, aiz aizkustinājuma apraudājies – tātad pūles nav bijušas veltīgas. Taču tas bija tikai ceļa sākums.

Tagad, kad pagājuši vairāk nekā desmit gadi, Saša ir pabeidzis parasto vidusskolu un iestājies institūtā, lai iegūtu ārsta diplomu. Viņš grib kļūt psihologs gaišreģis. Saša saka, ka viņu interesē smagu, sarežģītu psiholoģisku problēmu risināšana, kur parastā medicīna palīdzēt nevar. “Kad strādāju ar redzi, tad iekšējā datorā radu neparastu objektu, tādu kā pavadoni. Tajā ieejot, redzu savas acs uzbūvi, tās bojājumus. Biodatora ekrāna kreisajā pusē man ir veselas acs attēls, labajā – mana acs, kuru apstrādāju ar dažādiem paņēmieniem – lāzera stariem, mikroķirurģiju. Varu no kreisā ekrāna puses veselās acs paņemt mazu gabaliņu un uzlikt uz neveselās acs daļiņas. Savas kreisās acs asumu esmu palielinājis desmit reižu,” stāsta zēns, kurš tagad nonācis Krievijas mediju uzmanības lokā.

Saša nav vienīgais, kurš, strādādams pēc Broņņikova metodes, sasniedzis šokējošus rezultātus. Larisa pēc smaga nelaimes gadījuma zaudējusi ne tikai redzi, bet arī acu ābolus. Meitene stāsta, ka tad, kad sākusi strādāt otrajā līmenī, viņa uztraukusies, vai redze, kuru viņa iemantos pēc Broņņikova metodes, nebūs iegūta, pateicoties melnajiem spēkiem. Taču Broņņikovs meiteni pārliecinājis, ka metode neatklāj iekšējo redzi, bet gan ļauj pakāpeniski attīstīt smadzenes, kas savukārt attīsta redzi.

Jāpiebilst, ka Broņņikova metodei iespējami nevēlami blakus efekti, tāpēc, veicot apmācību, visi tiek iepazīstināti ar drošības tehniku, un bērni netiek apmācīti, ja nav saņemta vecāku atļauja. “Nedrīkst eksperimentēt, jaukt metodes, jābūt piesardzīgiem. Tas ir tikpat bīstami kā bāzt pirkstus rozetē!” brīdināja Broņnikovs, kad medijos parādījās ziņa par viņa bijušo skolnieci Viku, kura nespējot atgūties no nervu krīzes, kas, meitene apgalvo, iestājusies pēc metodes apgūšanas.

Rīdzinieks un viņa biodators

“Tas nav nekāds brīnums! Šī ir noteikta tehnoloģija, ar kuru, to pareizi lietojot, sasniedzami rezultāti,” atbild rīdziniece Svetlana Golubeva, kad stāstu, ka īsti nespēju tam visam noticēt. Tomēr Svetlanas stāsts ir pierādījums, ka, noticot šķietami neticamajam un pieliekot lielas pūles, dzīvē sasniedzams gandrīz viss.

Pirms deviņpadsmit gadiem piedzima viņas dēliņš Žeņa. Smagi slims – viņam bija bērnu cerebrālā trieka, ķermeņa labā puse bija nekustīga. Garīgā attīstība noritēja normāli, bet bērns tikai ar pūlēm spēja kustēties. Māte aizveda Žeņu uz Maskavu, lai veiktu adatu terapiju. Diemžēl neveiksmīgi.

“Ārsti secināja, ka nekas nav līdzams. Tomogrāfija uzrādīja, ka dēla smadzenes aizgājušas bojā. Vienīgais mierinājums, ka Maskavā Burdenko institūta ārsti teica, lai nezaudējot cerības pavisam, jo smadzenes esot neprognozējams orgāns un varot uzvesties visādi. Žeņa bija pilnīgi neadekvāts, neuztvēra apkārtējo pasauli. Latvijā man teica, ka viņš nebūšot spējīgs mācīties, lai iekārtojot viņu kādā vietā, kur viņu vismaz pa dienu pieskatīs. Žeņam bija septiņi gadi, divus no tiem bijām nodzīvojuši pa slimnīcām. Tad kāda paziņa pastāstīja, ka redzējusi raidījumu par Broņņikova metodi. Aizbraucām uz Broņņikova centru, un es nolēmu, ka iziesim apmācību pirmo līmeni, jo – ko gan mēs varam zaudēt? Jau otrajā, trešajā nodarbībā redzēju pirmos uzlabojumus, dēls sāka reaģēt uz norādījumiem. Ja teica – apgulies, apgūlās, ja teica – apsēdies, apsēdās. Pēc devītās nodarbības visu dienu staigājām pa Maskavu, bet viņš nežēlojās par nogurumu. Dēls pats nevarēja izpildīt Broņnikova metodes vingrinājumus, taču tie ir enerģētiskie vingrinājumi, kurus var izpildīt uz otru cilvēku. Es strādāju un bērnā redzēju rezultātu. Redze Žeņam bija mīnus septiņi, pēc trim mēnešiem tā uzlabojās līdz mīnus trim. Kad aizgājām pie ārstes, kura Žeņu uzraudzīja, viņa ļoti izbrīnīta jautāja – ko jūs esat izdarījusi ar savu bērnu? Pēc gada Žeņam atklāja biodatoru. Apmācīja, kā attīstīt un atjaunot apziņu, kā atrast traucējumus, kā tos novērst. Darījām to katru dienu, mērķtiecīgi,” stāsta Sveta.

“Savam biodatoram varu pajautāt visu, ko vēlos redzēt. Tas ir ekrāns, kas parādās iekšienē; viss ir kā realitātē, tikai daudz spilgtāks. Tāpat kā programmētāji rada un ieraksta programmas datorā, tāpat es varu radīt programmas biodatorā. To iespējams izvērst tādā līmenī, ka redz lietas, kas atrodas citā pilsētā, citā valstī. Mācoties ģeogrāfiju, biodators var parādīt okeānu, salu, vulkānu. Ķīmijā var aplūkot molekulu sastāvu,” Žeņa mēģina izskaidrot, kas īsti ir šī brīnumainā, apkārtējiem apslēptā ierīce.

Pašlaik gan ikdienā Žeņa biodatoru vairs neieslēdz, jo tas patērē daudz enerģijas. Tagad to izkonkurējis parastais dators, un Žeņa aizrautīgi nodevies programmēšanai. Zēna māte ievērojusi, ka bērniem darbošanās ar biodatoru nešķiet nekas pārdabisks. “Domāju, ka viss būs labi. Žeņam ķermeņa labā puse vēl ir nedaudz nekustīga, taču tas nav galvenais. Tagad mājmācības ceļā viņš mācās vidusskolas pēdējā klasē. Agrāk biju uztraukusies par dēla fizisko stāvokli, taču tad sapratu – galvenais, lai strādā galva. Tas bija mūsu mērķis, un mēs to sasniedzām,” stāsta Svetlana. Bet – kāpēc, neraugoties uz visiem panākumiem, tradicionālā medicīna ignorē šo metodi?

“Ieinteresēti ir tikai tie, kas vēlas attīstīt sevī pārdabiskas spējas, vai tādi kā es, kas vīlušies tradicionālajā medicīnā un meklē alternatīvas. Gribējām šādu centru dibināt Latvijā, taču nevienam tas nebija vajadzīgs. Kādam zēnam no Daugavpils bija slima niere – jau sačokurojusies, jāgriež ārā. Piedāvāju zēna mātei pastrādāt pēc Broņnikova metodes. Viņa piekrita. Kā vēlāk pati stāstīja – neticēja, bet skrupulozi pildīja visus vingrinājumus. Bija septembris, pēc trim mēnešiem paredzēta operācija. Decembrī operāciju atcēla, bet februārī ārsti paziņoja, ka kļūdījušies ar diagnozi, kaut gan no zēna dzimšanas brīža līdz piecpadsmit gadu vecumam bija apgalvojuši, ka niere ir slima. Kurš ticēs mātei, kura apgalvo, ka veikusi enerģētiskus vingrinājumus? Daudzi ir noskaņoti skeptiski, un viņiem ir tādas tiesības. Turklāt šī metode der tikai diviem procentiem cilvēku, jo prasa ļoti daudz darba, un vecākiem jābūt ļoti ieinteresētiem. Mēs pie Bronņikova braucām sešus gadus. Es pati esmu Broņņikova metodes pirmās un otrās pakāpes instruktore, taču iekšējo biodatoru sev neatklāju, jo man bija cits mērķis. Starp citu, Broņņikovs nemaz neļauj vecākiem atklāt sev biodatoru, kamēr to nav atklājuši un izstrādājuši viņu bērni,” stāsta Svetlana un piebilst: “Saprotiet, var lasīt dažādu literatūru, var meditēt, bet man patīk metodes, kuras tu veic un redzi, ka tās, lai arī materiālajai pasaulei nav saprotamas, strādā! Paldies Dievam, ka es nenoticēju tam, ko teica ārsti!”