Neparasts dzīvesstāsts. No paralīzes divreiz sevi piecēlu pati!
Netradicionālās ārstēšanas speciāliste Inese Ziņģīte 20 gadu vecumā zaudēja dārgāko, kas viņai bija: redzi, spēju kustēties un pirmo vīru. Viņš neizturēja un jauno sievu pameta. «Vēl slimnīcā esot, sēju pie nejutīgajiem kāju pirkstiem striķus, lai varu tās pacelt un ar dvielīti norīvēt. Spītēju bijušajam, jo gribēju pierādīt, ka atkal staigāšu!» žurnālam „Marta” teic Ziņģīte.
Pirms 50 gadiem guļot slimnīcā, viņa pat iedomāties nevarēja, ka sava dzīvesstāsta un rīvēšanās mākslas dēļ kļūs tik pazīstama. «Nekad neesmu vēlējusies būt slavena. Visu daru tikai sevis dēļ. Nītaurē, kur dzīvoju pēdējos desmit gadus, bija daudz cilvēku ar veselības problēmām. Gāju viņiem palīdzēt. Ieteicu rīvēšanos, pēc tam rāpošanu, tad piparu plāksterus. Kad man jautā, kā zinu, kas jādara, parasti atbildu: salauz tu mugurkaulu 20 gadu vecumā un paskaties, vai gribēsi dzīvot. Es gribēju! Sešu gadu laikā, kamēr biju paralizēta, šķiet, visas medicīnas grāmatas izlasīju, kaut sev no katras paņēmu tikai vienu teikumu. Kāds zinātnieks rakstījis, ka jebkuras sāpes ir izmisīgs nerva kliedziens pēc asins apgādes. Tā izdomāju, ka paralizētais ķermenis katru dienu jāmasē. Pati sevi izārstēju,» stāsta Inese. Plašāka sabiedrība par viņu uzzināja, kad pirms 11 gadiem viņa piedalījās kādā radioraidījumā un stāstīja par savu pieredzi, kopš tā laika Inese bijusi simtiem dažādos pasākumos visā Latvijā, izdevusi grāmatu „Nekādu brīnumu. Vienkārši Ziņģīte” (grāmata atkārtoti izdota piecas reizes, un katrreiz pārdota), decembra beigās izdots Ineses Ziņģītes DVD, kurā viņa rāda, kā pareizi rīvēties ar dvieli un šādi rūpēties par savu veselību. Pavisam drīz grāmatnīcās nonāks jau otrā Ineses Ziņģītes grāmata, kurā viņa stāstīs, kā iemācīties rūpēties par sev ļoti tuvu, bet slimu cilvēku un galu galā – kā pārdzīvot mīļotā cilvēka nāvi. Nesen nomira Ineses vīrs Ernests, un nu arī Inesei daudz jāapgūst no jauna. Piemēram, šopavasar Inese pirmo reizi pati zāģēs ābelei zarus un uz vīra noliktavas jumta stādīs puķes. Inese dzīvo teju pašā meža vidū, gleznainā koku ielokā, gar vienu pusi mājai līkumo grantēts ceļš, gar otru – Silupe, kurā viņa pati savulaik foreles ķērusi. Tikai krunciņas uz sejas vaibstiem liecina par sievietes briedumu un skarbo dzīvesstāstu. Citādi viņa ir tik sprigana, žirgta un kustīga!
Liktenīgais mēģinājums
«Man bija 20 gadu. 25. decembrī biju apprecējusies ar pirmo vīru – tā bija mīlestība «līdz griestiem». Viņš bija inženiera dēls, viņam piederēja motorolleris, ar kuru braucām. Esam Staburagu redzējuši, pirms tas vēl bija appludināts. Trīs dienas pēc kāzām gāju uz darbu un pēc tā uz akrobātikas mēģinājumu, jo ar akrobātikas priekšnesumiem 1. un 2. janvārī man bija jāuzstājas kultūras namā. Mums bija iecerēts pāru uzvedums, kurā man bija atmuguriski jāizliecas kā bezdelīgai, bet partnerim mani vajadzēja satvert aiz gurniem. Viņš tā arī izdarīja, bet diemžēl nenoturēja un pārsvieda sev pāri. Viņam tā sanāca. Es nokritu plakaniski uz muguras, ar pakausi atsitos pret grīdu, zaudēju redzi un kļuvu paralizēta. Pēc šī notikuma gadu vispār neatceros. Pēc sešiem mēnešiem pakāpeniski atguvu redzi. Biju vēl ieģipsēta. Pirmos divus gadus pavadīju „Stradiņos”, pēc tam mani no turienes izmeta. Ārsti uzskatīja, ka nav vērts mani turēt slimnīcā, jo atveseļošanās nav iespējama. Nokļuvu Ogres bērnu pansionātā. Man tajā bija mazs ūķītis – tik liels, lai telpā varētu ievietot vienu šauru gultu un nakts skapīti.
Prieks par veselību, ko baudu tagad, ļāvis notušēt tās drausmīgās sāpes un briesmīgo periodu, kad biju paralizēta astoņus gadus. Iedomājies – cilvēks no rīta pamostas, guļ gultā un gadiem pa logu redz vienu un to pašu: baltu sniegu, zaļas lapas, dzied putni, ir karsti, kokiem lapas dzeltenas un atkal balts sniegs... Un atkal viss sākas no gala. Domāju, kas par dzīvi?! Esmu pilnīgi viena un nezinu, ko darīt. Bet turpināju slimnīcā iesākto – katru dienu rīvēju ķermeni ar dvieli. Gadiem vilkos uz elkoņiem pa zemi, lai pārvietotos. Kad varēju jau nostāties četrrāpus, biju tik priecīga! Rāpoju pa visām malām. Aizkūlos pat līdz pansionāta vārtiem, kur bija sarga mītne. Večuks ar mani daudz runāja, sāka man uz pansionātu nest avīzes un grāmatas, līdz atzinās, ka dzīvo viens, viņam ir divas istabiņas, bet nav neviena, kas viņu apkopj un gatavo ēst. Viņš bija 70 gadus vecs vientuļnieks. Piekritu dzīvot pie viņa. Tā mēs gadiem runājām, lasījām avīzes un grāmatas, es daudz vingroju. Un tikai tad piecēlos!
Kamēr biju paralizēta, nevienam no tuviniekiem neteicu, kur atrodos, jo nevienam nevarēju palikt uz kakla. Aizrakstīju viņiem vēstuli, ka esmu tālu prom un nezinu, kad atgriezīšos. Māsa mani Ogrē atrada pēc vairākiem gadiem, bet ar mammu satikos tikai tad, kad jau vesela strādāju Operetes teātrī. Pēc liktenīgā kritiena mana laulība ilga trīs dienas. Tikai vēlāk, kad biju nedaudz atguvusies, saņēmu pavēsti, ka mana un vīra laulība ir šķirta. Traumas dēļ man nebija ne jaunības, ne mīlestības, tas viss man pārtrūka 20 gadu vecumā.»
«Esmu pārliecināta, ka atkal sāku staigāt tikai tāpēc, ka katru dienu daudz strādāju ar sevi. Biju izlasījusi, ka tieši venozā asinsrite ir atbildīga par ķermeņa apasiņošanu. Tāpēc, vēl esot slimnīcā, man bija jāiekustina sīkie kapilāri. Vienīgais veids, kā to varēju izdarīt: ar dvielīti masēt nejutīgo ādu. Tās aprīvēšana rosina asinsriti un limfas plūsmu, kas ir pats galvenais. Arī ilgā rāpošana man palīdzēja. Tā uzlaboja asinsriti un galvenais – muguras veselību. Patiesībā, ja es būtu vecis, kuram pieder uzņēmums un kurā pie datoriem strādā daudz sieviešu, es viņām visām ik pēc pāris stundām liktu aizslēgt kabinetam durvis, uzvilkt cimdiņus, uzlikt ceļu sargus un vairākas reizes aprāpot apkārt datoriem. Kārtīgi dupsi pagorīt! Vari pārbaudīt, pēc rāpošanas piecelsies mundra, nebūs ne pārguruma, ne arī muguras sāpju!
Rīvējos un rāpoju arī tagad, kad mana veselība ir ļoti laba. Katru rītu, vēl neizkāpusi no gultas, veicu elpošanu un asinsriti uzlabojošus vingrojumus. Tad meklēju savus ceļu sargus un četrrāpus, gluži kā bērns, rāpoju uz virtuvi, lai mazgātos. Manās mājās nav ne vannas, ne modernas duškabīnes. Ieleju lielajā bļodā četrus litrus karsta un tikpat daudz auksta ūdens un mazgājos. Tad 15 minūtes ar frotē dvielīti masēju savu ādu. Tā kā katru dienu rīvējos, arī mana āda ir gluda. Celulītu uz savām kājām nekad neesmu redzējusi,» stāsta Ziņģīte. Uz jautājumu, kur viņa smēlās tik daudz spēka, lai astoņus gadus nepadotos un pievārētu paralīzi, viņa tik nosmej, ka ļoti gribēja dzīvot vesela cilvēka dzīvi. Sākotnēji viņai ļoti sāpēja, ka dažas dienas pēc kāzām no viņas aizgāja vīrs. «Ar savu darbošanos gribēju viņam pierādīt, ka atkal staigāšu un uzstāšos uz skatuves. Ne minūti nedrīkstēju gulēt, neko nedarīdama. Pēc astoņiem gadiem savu sapni īstenoju. Sāku staigāt un atkal nodarbojos ar akrobātiku. Tikai šoreiz bez partnera. Visus trikus pildīju viena, jo varēju sevi kontrolēt.»
Negaidot iemīlējos otrreiz
«Kad atkal sāku staigāt, sāku meklēt darbu. Man ļoti laimējās. Lasīju sludinājumus un ieraudzīju, ka Operetes teātrim vajadzīgs mākslas aģents. Šim amatam pieteicos, lai gan lielas saprašanas par to, kas man būs jādara, nebija. Bet visu ātri iemācījos. Man bija jāsagādā viss, kas vajadzīgs izrādei. Tieši Operetes teātrī iepazinos ar savu nākamo vīru – dziedātāju Ernestu Ziņģīti. Viņš bija vienīgais teātra vecpuisis, es – vienīgā teātra vecmeita. Tā sākām dzīvot kopā, bet ātri neprecējāmies. Uzreiz pēc iepazīšanās vīram teicu – man bija lauzts mugurkauls un ārsti mani brīdināja, ka man bērnu nekad nebūs. Bet toreiz taču bija tikai viena metode, kā izsargāties: tas bija kalendārs. Galu galā, skaitot savas auglīgās un neauglīgās dienas, vienalga mums pieteicās bērniņš – meita Aija. Viņa man ir slavena. Dzied „Putnos” un „Ave Sol” korī, ir pedagoģe un spēlē ērģeles divās baznīcās. Ar vīru apprecējāmies pirms meitiņas dzimšanas. Bet dzemdības gan bija grūtas! Dzemdēju divas diennaktis un biju nobļāvusies līdz vājprātam. Ārsts gribēja taisīt ķeizargriezienu, bet es tam nepiekritu. Man bija briesmīgas bailes, jo domāju, ka pēc tā nevarēšu neko darīt un vīram kā krople nebūšu vajadzīga.
Ar otro bērnu – dēlu Juri, kurš tagad ir operdziedātājs – man dzemdības bija vēl smagākas. Pēc dzemdībām atkal attīstījās paralīze. Jutu, ka jau otrajā dienā sāk neklausīt kājas, tad nekustējās visa ķermeņa apakšdaļa. Ātri vien sapratu, ka paralīze atgriezusies. Jutos ļoti slikti. Vairākus mēnešus pavadīju slimnīcā, kamēr vīrs rūpējās gan par bērniem, gan mani. Tobrīd bailes par to, ka mani pametīs, vairs nejutu. Zināju, cik ļoti Ernests mani mīl, uz viņu paļāvos. Man bija tāds vīrs kā nevienai! Viņam nevajadzēja iet pa kreisi, jo tas, ko viņš gultā izjuta ar mani, ne ar vienu citu nebija iespējams. Es spēju kontrolēt savu ķermeni un seksā pilnīgi atbrīvojos. Bet kas tagad notiek? Sievietēm ir tie skaistie puncīši, bet zarnas – kūtras. Retā vairs nokārtojas pa lielam vakarā. Bet kāds sekss var būt ar pilnu zarnu? Tikko tev ir intīmais mirklis, kad notiek divu ķermeņu vienādas kustības, tu saproti – zarnās ir negatīva signalizācija, un orgasmu nejutīsi. Lūk, viss laba seksa noslēpums. Tāpat kā pirms vingrošanas, arī pirms seksa nedrīkst ēst divas stundas. Tieši tāpēc esmu vesela, ka seksā man vienmēr bijušas septītās debesis.
Otro reizi no paralīzes atguvos jau pēc pusgada. Zināju, ka man palīdz rīvēšanās metode, tādēļ to izmantoju vēl aktīvāk. Kad atkal sāku staigāt, man ļoti sāpēja mugura. Piekritu pat izmēģināt eksperimentālo metodi, kad ārsts kaulos ielaiž ūdeni, lai to struktūra tiktu pabarota, šķidrums sāktu cirkulēt un mazinātos sāpes. Uz eksperimentālo institūtu, kas tolaik atradās Arkādijas parkā, nobraukāju pusgadu, lai arī procedūra bija ļoti sāpīga. Iedomājies pati – ar adatu dur līdz pašam kaulam, kamēr kaula iekšpusē var ielaist šķidrumu. Ja mugurkaulā un gūžās tik drausmīgi nesāpēja, tad ceļgalā un papēdī sāpes bija vājprātīgas. Pēc procedūras pat varēju skriet uz tramvaju, man nekas nesāpēja, bet pēc četrām stundām atkal viss pa vecam. Tāpēc eksperimentālajai metodei pieliku punktu un turpināju sevi ārstēt ar savējo – rīvēšanos.»
«Kad veidojās mūsu republika, komunālos dzīvokļus cilvēkiem atņēma un visus izmeta uz lielas. Tolaik trīs ģimenes dzīvojām vienā komunālajā dzīvoklī. Par laimi, mums izdevās dzīvokli noprivatizēt un pēc tam pārdot. Dēlam un meitai tika dzīvoklis, bet mums palika pāri 1000 latu. Ko par tiem vairs nopirksi? Vīram bija vēzis ceturtajā stadijā. Biju gatava iet kaut vai uz bunkuru, lai tikai mums būtu kāda dzīvesvieta. Mums bija divi suņi, no kuriem viens bija liels. To dēlam uz dzimšanas dienu bija uzdāvinājuši kolēģi Operā. Vidusāzijas alabaja kucīte bija krustota ar vilku, kā rezultātā piedzima vilka suņa bērns. Mūsu komunālajā dzīvoklī tas, šķiet, auga pa stundām. Uz ielas ar viņu gāju piecos no rīta un divos naktī, jo citādi policija skrēja mums pakaļ un kliedza, kur tam skapim uzpurnis? Tā arī suni iesaucām par Skapi. Meklējot jaunu dzīvesvietu, avīzē izlasīju sludinājumu, ka par 7000 latiem pārdod māju Nītaurē. Sapratu, ka tieši tur vēlos dzīvot. Ar savu Skapi staigāju uz bankām un meklēju aizdevumu. Bankas speciālistiem teicu, ka man šim sunim vajag nopirkt māju, jo citādi, dzīvojot pilsētā, man viņu liek likvidēt. Kredītu tikai pirms gada beidzām maksāt, un tagad esmu tik laimīga! Dzīvoju pēc principa – kad man nav naudas, man nav, par ko dzert, bet, kad ir – es nevaru dzert. Matus apgriežu un krāsoju pati, pedikīru, manikīru taisu pati, pat papēžus kurpēm pati māku piesist, jo naudu ekonomēju. Pagājušajā gadā salaboju mājai vienu skursteni, otrs vēl jālabo. Jāpērk krāsu bundžas, lai varam beidzot sākt remontu.
Dzīvojot „Silupēs”, man izdevās vīru izārstēt no vēža. Kopā katru rītu rīvējāmies un rāpojām. Manuprāt, vēzis ieperinās tur, kur kaut kas sastāvējies un brīvi neplūst asinis. Kur plūst, tur nekas nevar iemesties. Diemžēl vīrs aizgāja cukura slimības dēļ. Tā ir arī mana vaina, jo apmēram 100 dienas gadā nebiju mājās. Bet ko viņš? Protams, ja ir labs ēdiens, gulta un televizors, visu dienu pie tā arī pavada. Acīmredzot rudenī bija pienācis viņa laiks. Vīra dzimtā visi vīrieši mira no vēža 60 gadu vecumā, bet Ernestam izdevās nodzīvot līdz 70 gadiem. Viņš jutās ļoti labi. Vēl uz pēdējām vēlēšanām kopā gājām uz Nītauri. Daudz staigājām pa mežu. Bet tagad pirmo ziemu pavadīju viena. Man gan ir draugi – noklīduši meža kaķi, kurus cilvēki no savām mājām izsvieduši mežā. Mājā dzīvo mana Piciņa, Britānijas karaliene un suns Duraks. Piciņa ir maza kaķenīte, kura bija iemesta ziemā pie suņa. Es viņu izglābu, un nu viņa dzīvo pie manis. Viņa ir tik gudra un mīlīga, lai arī viņai vairs nav vienas actiņas, jo tā ir izkosta. Brīnos, kā var tā izmest ārā kaķi? Otru kaķeni man atveda dēls. Viņš ir ļoti līdzjūtīgs cilvēks. Viņš no SOS centra paņēma «saplēstu», bet karalisku kaķi. Tas nekas, ka viņai aste nokosta, viņa ir mūsu Britānijas karaliene!
Tā dienas man paiet. Tagad sākušies dārza darbi, taisīšu puķu dobes. Mani aicina uz dažādiem semināriem, kuros dalos savās zināšanās par labu veselību. Uzvelku vingrošanas kostīmu un kopā ar 100 cilvēkiem rīvējamies un rāpojam. Interese Latvijā par mani liela. Mūsu cilvēki aizmirsuši, ka jebkuram, lai viņš būtu vesels, vajadzīgs svaigs gaiss, ūdens un laba asinsrite. Tas ir vienīgais, kas uztur cilvēku un vairo imunitāti. Ja esi vesels, esi vajadzīgs citiem. Cilvēks sāk mirt tajā brīdī, kad viņš nevienam nav vajadzīgs. Tad kāda jēga dzīvot? Tad var tikai dziedāt: «Velns lai parauj tādu dzīvi, dzīvi... ( un Ziņģīte izteiksmīgi dzied un dejo).» Tieši tas man liek katru dienu rūpēties par sevi un savu veselību.»
