"Esmu Ikstena ar buru!" INTERVIJA ar rakstnieci

Tieši tādas ir attiecības ar pasauli, kultūru, radīšanu – īsta un nepastarpināta enerģijas apmaiņa!*

Tā ir likteņa sakritība – šie divi uzvedumi. Taču fenomenālākais ir tas, ka abi vārda meistari – Imants Ziedonis un Regīna Ezera – vairs it kā neradīdami, turpina RADĪT. Brīnuma, ko uz skatuves paveikuši Hermanis, Znotiņš un visa JRT komanda, enerģētika jau nāk no Imanta.  Savukārt Lilitas Ozoliņas monoizrāde „Regīna” ir ne tikai grāmatas otrā dzīve un rakstnieces atkalatgriešanās, tas ir ne tikai uzvedums par Regīnu Ezeru, bet arī stāsts par radošas sievietes mokām un meklējumiem, iespējams, arī Lilitu pašu.

Skatoties šīs izrādes, man bija jādomā par, lūk, ko: mani tiešām uztrauc patriotisma krīze. Pati sevi pieķeru sajūtā, ka mana Latvijas mīlestība ir sašķobījusies. Līdzīgi ir, ja beidzas jūtas pret citkārt tuvu cilvēku un sagrīļojas tavi pamatinstinkti. «Caur» abiem lielajiem rakstniekiem tieši īstajā laikā un vietā šī tēma – latviskā pašcieņa – ir aktualizēta.

Es esmu latviete, un tas ir kaut kas!

Jā! Latvietība – tas ir vienīgais, kas mums vēl palicis. Ja to nesaglabājam, tad patiešām pazūdam Visumā. Domāju, „Ziedonis un Visums” patriotiskajā audzināšanā izdarīs vairāk nekā visa valsts politika, kopumā ņemot. Patiesi, pēdējā laikā par to esmu daudz domājusi, jo, kā jau teicu, man, kā daudziem šīs valsts iedzīvotājiem, piederības sajūta ir sašķobījusies. Iespējams, tādēļ ka mans vīrs ir cittautībnieks un tādējādi esam saskārušies ar smagām problēmām. Mums bijis jācīnās par to, lai būtu kopā, jo Gruzija nav ES valsts. Kādubrīd šķitis, ka dzimtene ar savām ierēdnieciskajām prasībām nostājas kā monstrs tavā priekšā.

Ja kādu mīli – dzimteni vai tuvu cilvēku, tu taču par viņu galvu noliksi, vai ne? Ja mīli Latviju, tad dziļi sirdī zini, ja vajadzēs – noliksi savu galvu. Ne jau kā valstisku iekārtu, protams, bet par šo zemi, kas ietver cilvēkus, kultūru, valodu, tātad latvietību. Jo skaidrāk to esmu sapratusi, tuvāk iepazīstot Gruziju, kas tāpat kā mēs ir maza valsts un pārdzīvojusi (joprojām pārdzīvo) līdzīgas problēmas. Mazo tautu patriotisms un savas zemes mīlestība patiesi ir fenomens. Šī gatavība atdot daļu no sevis dzimtenes un valodas – savas latvietības – dēļ.

Kas vēl paliek mūžības priekšā – vienīgi mīlestība un valoda.

Reiz, esot Gotlandē, Inese Zandere man atsūtīja īsziņu: «Nora, dzīve kaut kā sveša kļuvusi.» Man šķiet, tā pašlaik jūtas daudzi. Tu esi gājis un strādājis līdz pagurumam, bet ekonomiskajām problēmām neredz ne gala, ne malas. Ir vien atstumtība un atsvešinātība. Ne tikai no dzīves, bet arī no Latvijas. Tad sāc meklēt vainīgo, kas zināmā mērā ir muļķīgi, jo vainīgā nav. Samanām trūkumus valstī, sākam par to runāt un tādas domas ģenerēt, vēl vairāk padziļinot atsvešinātības sajūtu. Tā pazūd mīļums un pieķeršanās. Un tā ir baiga sajūta. «Caur» izrādi „Ziedonis un Visums” atgriezos savā mīlestībā, pie savas būtības.

Ja nebūtu māju, kur atgriezties, varētu nomirt žēlabās!

Šī atgriešanās bija kā apžēlošana.

Jābūt bezgala pateicīgai par šādiem brīžiem. Ej, skrien, «ņemies» par sīkumiem, bet tad kāds notikums tevi vienkārši «atslēdz». Tu atsēdies un sāc domāt, un visa lielā Visuma kontekstā saproti – esi apžēlots. Un vienlaikus redzi, ka visapkārt ir cilvēki, kas nav ne sliktāki, ne labāki par tevi, kas tieši tāpat cīnījušies, bet kuriem apžēlošana netiek sniegta.

Galu galā realitāte pastāv, ir, atliek vien tikt ar to galā.

Realitātes pieņemšana jāmācās visu mūžu. Arī mans pēkšņais patriotisma trūkums taču ir realitāte. Kad to apjaut un pieņem, vari tā vieglāk ar dzīvi sadzīvot. Taču, atklāti runājot, man ar realitātes sajušanu, apjaušanu un sazīmēšanu it nemaz neklājas viegli. Nemācos ne no savām, ne citu kļūdām! (Smejas sirsnīgi.) Dzintars Sodums mūža nogalē teica: «Prāta jau man nav!» Es par sevi tāpat varētu sacīt. Tomēr šo to pamazām esmu iemācījusies. Proti, kādu nieku esmu sapratusi par vārdu – BIJĪBA. Esmu sev atklājusi ticības – pareizticības – pasauli, atrodot tajā daudz kā būtiska. «Bijībai» ir mazliet reliģioza pieskaņa. Bijāt Dievu. Taču šis jēdziens ir fantastiski pielietojams arī dzīvē – sajust bijību. Sajust bijību tā priekšā, kas tev dots, un saprast, kas nav un netiks dots. Sajust bijību pret cilvēkiem un valodu, kas tev sniegta. Nemaz nerunājot par tik augstām matērijām kā Dievs. Šis ir tas domu un apziņas atzars, kurā, es ceru, spēšu virzīties tālāk.

Man «caur pareizticību» Dievs patiesi kaut kā tuvs kļuvis. Tā ir iespēja atklāt sevī gan dievišķo, gan tā sliktās puses (ai, negribas lietoto vārdu «velnišķo»). Distance starp abām nozīmēm ir diezgan maza.  «Ikdienas Dievs» varbūt skan pārāk piezemēti, bet tieši šī ikdienas sajūta vēsta par manām attiecībām ar sevi un Dievu. Dzīvot ikdienā saskaņā ar cilvēcību. Katram no mums  jāiekopj savā mazā Paradīze, un tas absolūti tieši ir no katra paša atkarīgs. Tas ir roku darbs. Cik latviski skaisti skan – «roku darbs»! Tajā, kas ar rokām radīts – pīts, šūts, adīts, audzēts – katra kļūda, katra veiksme ir tik tuvu viena otrai. Tas ir tik dzīvs process – kļūdas mijas ar to labošanu. Tāpat ir ar dzīvi – tā taču arī ir tavs roku darbs. Dzīve ir tava paradīze un dažkārt elle, tomēr vienmēr – tavs roku darbs.

Radošā enerģija – šis dievišķais un velnišķais mistrojums – mūs reizēm paceļ debesīs un reizēm iesviež ellē, un, abējādi pabijušas, tik un tā neatteiksimies no laimes domāt.

Domāšanas spožums un posts! Jo vairāk piespied sevi domāt, jo lielāks treniņš, jo spēcīgāka doma. Jā, var visu mūžu nodzīvot nedomājot, atslēgt sevi no domāšanas procesiem un nemocīt prātu. „Nenoteiktajā bijā” zvejnieku mamma puisītim Imantiņam saka: «Nemoki, dēliņ, savu galvu!» Domāšana zināmā mērā ir galvas nomocīšana. Man ar’ tā sanācis, ka visu laiku savu galvu nomoku! Un visu laiku brīnos, kur gan vēl un vēl parādās enerģija sevi nomocīt?! Redz, lai sevi nomocītu, arī ir tajā ellē jānokāpj. Savējā, ne svešā, jo svešajā nemaz nav iespējams pabūt. Lai cik iecietīgs tu būtu, ar svešu elli vienmēr apejies kā ar svešu – sak’, paldies, Dievam, tas nenotiek ar mani. Bet par savām ellēm runājot... Jābūt lielai drosmei, lai atvērtu tās durvis. Varbūt pat nevajag? Es nezinu. Esmu par to domājusi. Taču manā gadījumā, kad rakstniecība ir dzīves sāls, – ja es tās durvis neatvēršu, tad ko un par ko gan uzrakstīšu? Dzīvoties tikai paradīzē? Neticu konstantai paradīzei. Domāju, dzīves skaistums ir tajā, ka viļņojies, ka te esi lejā un te – atkal augšā. Leja tev dod augšas sajūtu. Savukārt augša liek domāt par pieticību un mērenību, lai atkal nenonāktu lejā. Es negribētu dzīvot miera un pārticības zemē, kur kā Kārļa Skalbes pasakā karotes var aizbāzt aiz debesu malas, jo tās ir tik zemu...

Latviešu rakstniekam nav iespējams izdzīvot tikai no savu grāmatu honorāriem, tikai rakstot. Taču es zināmā mērā esmu cilvēks-orķestris, un man ļoti patīk darīt dažādus darbus, piemēram, strādāt ar filmu vai izrāžu scenārijiem, rakstīt slejas. Varētu teikt tā – VALODA ir mans darbs. Tas ir ļoti daudzpusīgs un vispusīgs darbs. Nenoliedzami, arī rakstniecības jomā kapacitāte ir uzkrājusies – kā nekā uzrakstītas 15 grāmatas, turklāt vēl tulkojumi. Varētu jau pacelt ķepas un ar savu vārdu un atpazīstamību pieņemt kādu labi atalgotu darbu vai iet politikā. Taču to negribu. Zināmā mērā visu laiku maksāju par radošo brīvību. Pelnu tāpēc, lai varētu būt brīva, tas ir mans nosacījums. Esmu sava laika noteicēja un pavēlniece. Ir brīži, kad žēl, ka tik maz laika varu veltīt rakstniecībai. Man piemīt spēja vienu darbu īsa laikā ātri izdarīt, pēc tam dodoties uz nākamo. Šī spēja man palīdz pārslēgties – tā brīžiem esmu rakstīšanas procesā, brīžiem no tā pilnībā abstrahējos. Starp citu, tieši šogad, redzot, kā sarūk cilvēku patērētspēja, mēs ar vīru, kurš taču arī ir rakstnieks, runājām par citādas dzīves iespējamību. Ir tik grūti „samenedžēt”, divās valstīs esot, mūsu kopābūšanu. Tā nu mēs abi skaistā, saulainā dienā Tbilisi spriedām – ja būs tāda vajadzība, abi brauksim uz kādu trešo valsti, kur mūs neviens nezina, un kādu gadu pastrādāsim absolūti vienkāršu darbu. Ja patiesi būs tāda spiesta vajadzība... Turklāt darīšu to bez aizvainojuma: «Ai, kā dzimtene mani nenovērtē!?» (Patiesību sakot, man ļoti patīk darīt vienkāršus darbus – gatavot ēst, tīrīt, sakopt, mazgāt. Esmu rakstniece «aiz nejaušības».) Man patika, ka abi ar vīru viens otram to pateicām... Ka mums ir kopīgs rezerves variants, plāns B. Iespējams, šī plāna realizēšana turpmāk ko labu dos arī radošajai dzīvei. Kas zina, kādas domas, kādus darbus tas varētu izprovocēt?!

Cilvēki satiek cilvēkus, un domas satiek domas ar kādu satikšanās brīdī nenoskārstu dziļāku jēgu.

To, kāpēc kāda doma mūs piemeklē, saproti tikai PĒC TAM. Katram darbam ir, iespējams, lasītājam nemanāma manu sviedru un asiņu smaka. Taču, kā katrs no tiem pie manis atnāk, nezinu. Tas vienkārši notiek. Ja man vēlreiz būtu jāiziet cauri tai iepriekšējai sajūtai, ar kādu rakstīju „Amor fu” – lai Dievs nedod! Nē! Nē, paldies par kūkām! Negribu! Arī „Esamība ar Regīnu” rakstīšanas darbam diez vai vairs spētu, to zinot, iziet cauri. Strādāt ar otra cilvēka tekstu, turklāt tik intīmu – dienasgrāmatu – ir baiga atbildība. Nebūs tā, ka tev tas „oboiģotsja”**  Nē, tik labi nebūs – viss, viss caur tevi izies cauri un arī tevī parādīs visas iespējas un neiespējas. Savukārt „Nenoteiktā bija” man devusi tādu laimes sajūtu, ko nevaru ne ar spalvu uzrakstīt, ne vārdos izstāstīt. Ziedonis jau visāds bijis, ne tikai baltais tēvs vien, bet kā Dievs viņu mīlējis! Visu atņemdams, iedevis iespēju radīt ar to vien, ka viņš IR.

Par nākotnes domām runājot – gribu uzrakstīt grāmatu „Vīrs zilajā lietusmētelītī” par rakstnieka, Džeimsa Džoisa tulkotāja Dzintara Soduma un jaunas rakstnieces mīlu un draudzību visa mūža garumā. Grāmatas pamats būs manas un Dzintara vēstules, mūsu izdzīvotā dzīve un mūsu stāsts.

Paldies Tev, Dieviņ, ka devi man šo stāstu!

Paldies gan! Taču līdzīgi kā domas un darbus, pilnīgā nejaušībā par dziļāku jēgu satiec arī cilvēkus. Tas ir liels manas dzīves notikums, ka esmu satikusi savu  vīru Levanu. Atceros savu pilnīgi nesavtīgo cīņu, lai rastos Ventspils rakstnieku māja. Vai tobrīd varēju iedomāties, ka pēc diviem gadiem šajā mājā satikšu savas dzīves cilvēku? Pilnīgi nejauši! Vienkārši aizbraukšu pie saviem draugiem, un tur viņš būs – no Gruzijas ieradies, lai rakstītu! Nu tagad saprotu, kādēļ man par to rakstnieku māju bija jācīnās! (Smejas.)

Reizēm gluži tāpat kā brīnos par savu enerģiju gribēt lauzīt galvu, tāpat brīnos par saviem emocionālajiem resursiem, spēku ļauties mīlestībai. Vēlreiz jāpiesauc vārds BIJĪBA. Tā ir, ka šajā dzīvē visu gribēt nevari. Kaut ko tev piešķir, bet ko citu atņem. Tad sevī jāsaprot, vai esi pietiekami spēcīgs, lai to piešķirto pieņemtu. Lai pieņemtu mīlestības vēju, cilvēkam jābūt baigi spēcīgam. Jābūt ar buru. Tad nu arī esmu – Ikstena ar buru!

Īstenība kā jūra sitas pret trim steķiem – dzīvi, nāvi un mīlestību.

Par mīlestību un dzīvi runājam, kamēr vien esam dzīvi... Bet... Rīt būs bēres  kādai  jaunai sievietei, tulkotājai un filozofei, kuru 35 gadu vecumā, braucot ar velosipēdu, notrieca mašīna... Tikai šajā brīdī tā īsti un nežēlīgi saproti, cik tev daudz dots... Lai kādas ir dzīves peripetijas, grūtības, tas ir nieks pret to, ka  tev šo dzīvi ar visām tās bēdām un priekiem vienkārši nogriež... Atņem. Pieliek punktu. Tas nāves steķis ir katram no mums, bet kā nu kuram laimējas. Kurās zvaigznēs tas ierakstīts? Atkal piesaucu bijību un saku sev – priecājies par katru dienu, kas tev dota.

Jāpieņem dzīve, kāda tā ir. Tas nav mūsu varā, ne jau mēs izšķiram to, kādēļ vienam dzīve noklājusies pie kājām tāda, otram – citāda. Jāiemācās sadzīvot. Sadzīvot ar zaudējuma, žēluma, pāri nodarījuma sajūtām.

Dzīve ir ceļš uz apskaidrību.

Ne jau laime būs mērķis. Mērķis būs apskaidrība. Mērķis ir tas, ka iemācies sadzīvot, ka neesi laimīgs. Regīna Ezera teikusi, ka laimi nav iespējams definēt un nosaukt vārdā. Vari piedzīvot laimīgus dzīves brīžus, bet mērķis tik un tā ir viens – sadzīvot ar to, ka nebūsi laimīgs. Un tikai tad no tā tu varbūt kļūsi laimīga.

*Šeit jautājumu vietā izmantoti fragmenti no Noras Ikstenas darbiem.

** Iztiks, pāries pāri (no krievu valodas).

Aija Kažoka