Kāda māte, tāda meita? Otrā daļa

Lolita Neimane un Valda Dzintare

Kādas līdzības un atšķirības viena otrā saskatāt?

Lolita:

Domāju, ka mērķtiecība man ir no mātes, kaut viņai tomēr neatlaidīgi „šerpāks” raksturs – viņa ir īsta kurzemniece! Man šķiet, esmu maigākas dabas. Vēl man no vecākiem (arī tēva) mantots teicamnieka sindroms – abi skolas un augstskolas beiguši Sibīrijā un vienmēr ar diplomiem. Arī es skolu beidzu kā teicamniece un vienmēr esmu visu vēlējusies izdarīt «uz pieci». Mana mamma ir ļoti braša – viņas iekoptais dārzs vien ir tā vērts! Kaut rājos, ka mamma uzņēmusies par daudz, tomēr ar prieku visu ziemu ēdu viņas audzētus sīpolus un ķiplokus.

Valda: Iespaidojos no horoskopiem, un jāteic, ka Lolita atbilst savai – Lauvas zīmei. Viņai gribas būt līderei, izcelties, Lolita ir bezgala radoša, pat mākslinieciska (skolas gados viņas zīmētie darbi pat bija skatāmi starptautiskās izstādēs). Esmu Strēlnieks, tādēļ vienmēr saku, ko domāju, un tas ne vienmēr patīk. Uzskatu sevi par darbaholiķi, Lolita arī tāda ir. No jaunām dienām izvirzu sev mērķus, kurus arī vienmēr piepildu; tā, meitene būdama, nolēmu, ka man būs augstākā izglītība, apprecēšos ar tautieti un atgriezīšos Latvijā. Nerimos, kamēr šos mērķus nepiepildīju. Mērķtiecība man raksturīga joprojām un manām meitām – arī.

Jūsu skaistuma un laba izskata noslēpumi ...

Lolita:

Mamma manā vecumā bija ļoti iecienīta daktere Jelgavā un prata «turēt kanti» – allaž labi izskatīties. Viņai vienmēr bijušas skaistas, pašdarinātas drēbes, un mēs ar māsu tās bieži vien mēdzām «aizņemties». Man vēl tagad ir mammas šūti tērpi, tie droši liekami modes dizaineru darinātajiem apģērbiem blakus. Mamma arī izšuj: ne tikai apģērba detaļas, jaunībā – pat gleznas. Pirms apmēram sešiem gadiem kāda modes māksliniece man veidoja kostīmu, tam vajadzēja īpašas pogas. Mamma tās pagatavoja – katru citādu, līdzīgas pašlaik tik populārajām izšūtajām brošām. Tobrīd tas bija kas neredzēts!

Skaistumkopšanai laikam pievēršu pārāk maz uzmanības, retumis apmeklēju kosmētikas salonus, dažkārt iegādājos dārgus krēmus, bet citkārt gluži labi iztieku ar pašdarinātu sejas masku. Vienīgais, no kā nespēju atteikties, ir labas smaržas. Šķiet, mana mamma nav bijusi kosmētikas kabinetā, taču manos gados reizi nedēļā obligāts gājiens bija uz frizētavu ieveidot matus. Arī pašlaik, īpaši, kad mamma uzpošas, viņa joprojām izskatās spoži.

Valda:

Mani pusaudža un jaunības gadi pagāja Sibīrijā, taču pat tad mamma man darināja tādus tērpus kā nevienai. Vizuālais izskats man vienmēr bijis svarīgs! Nekrāsotām lūpām no mājas neizgāju. Galvai un kājām sievietei vienmēr jābūt kārtībā! Man vienmēr teikts, ka izskatos jaunāka par saviem gadiem. Meita Lolita ģērbjas brīnišķīgi, viņas tērpos izpaužas radošais gars, kaut dažkārt man viņas gaume šķiet par spilgtu, un tad saku: «Tev patīk čigāniskais!»

Ko apbrīno savā mammā/savā meitā?

Lolita: Manuprāt, manas mammas mērķtiecība, enerģija un darba spējas ir milzīgas apbrīnas vērtas!

Valda:

Apbrīnoju Lolitas izdomu un mīlestību uz kulināriju. Tas man pašai tāds mīnusiņš. Žēl pie plīts pavadītā laika!

Salīdzinām dzīvesveidus – toreiz un tagad

Lolita: Nu jau desmito gadu regulāri vingroju, nupat esmu atklājusi „nūjošanu” un „riņķošanu”. Mājas ir visai daudz sportiskā inventāra, jo man svarīgi izkustēties. Mamma gluži tik veselīgu uztura režīmu kā es – visu bez taukvielām un sāls – neievēro, tomēr šķiet, ka šo to tomēr manā iespaidā mainījusi. Tomēr, kopumā runājot, mamma taču ir ārste un veselīga dzīvesveida princips viņai nav svešs. Ja es apmeklēju sporta klubu, tad mamma katru rītu vingro (tā darīja arī mana omamma), turklāt viņai ir ārkārtīgi piesātināts dienas ritms – kā no rīta dodas mājas darbos un dārzā, tā tik vakarā atsēžas. Prieks, ka mamma ir slaida (kaut manā vecumā bija apaļāka), kalsnums, manuprāt, liecina par veselību un ilgdzīvotāja spēku. Mums kopīgs ir mašīnu izmērs un krāsa – abām mazas un sarkanas. Manuprāt, nav nemaz tik daudz sieviešu, kuras savos 76 gados vēl būtu azartiskas autobraucējas! Tomēr zinu, kas man nekad nebūs kā mammai – 50 gadu jubilejas svinības ar daudziem viesiem un ziedu kalniem vienkārši nav manā dabā!

Valdas kundze:

Mani vienmēr saistījuši zemes darbi, to dēļ nav vajadzējis uz sporta klubu skriet! Izkustos svaigā gaisā pie zemeņu dobēm. Kad biju Lolitas vecumā, jutos brīnišķīgā formā un vienmēr esmu teikusi, ka sievietei 30 – 45 gadu vecums ir visbrīnišķīgākais laiks, jo tad apgūta profesija, ir augsta pašpārliecinātība, esi materiāli nodrošināta, un, ja vēl ir laba veselība un izskats, tad tik var sākties īstā dzīve! Diemžēl sievišķā fizioloģija pēc 50 gadu vecuma iespaido veselību, un tad jāmaina dzīvesveids un paradumi. Taču tik un tā atceros, ka tolaik mums ar vīru bija krāšņa saviesīgā dzīve un ar milzīgu prieku tika svinēti dažādi svētki un jubilejas.

Jūsu dzīves nozīmīgākās aktualitātes

Lolita: Mana šī brīža aizraušanās ir pedagoģija, zinātne un pētniecība – gan pašas veikta, gan studentiem organizēta. Līdz šim šķita, ka aicinājums ir būt ārstei, nebiju domājusi, ka man šis darbs tik ļoti iepatiksies!

Valdas kundze:

Vienmēr tiku domājusi, ka tad, kad būšu pensijā, gan iešu uz teātriem, koncertiem un ceļošu! Diemžēl naudiņas ir tik, cik ir. Ar jaunākas meitas, kura dzīvo Hamburgā, atbalstu esmu nedaudz ceļojusi, bet guvusi arī atziņu – ciemos labi, bet vislabāk ir mājās. Manu dzīvi piepilda mājas, dārzs, kā arī žurnāli un grāmatas. Jelgavā darbojas bijušo «sibīriešu» apvienība „Staburadze”, un tajā esmu atbildīgā sekretāre. Tas ir stimuls pāris reižu mēnesī „uzpucēties” un būt sabiedrībā.

Ko no savas dzīves nenovēlētu saviem bērniem?

Lolita: Nedomāju, ka mans liktenis ir bijis pārlieku nesaudzīgs. Mammai ir divas meitas, man savukārt dēli – abas esam interesantu dzīvi dzīvojušas.

Valdas kundze:

Kara un bada gadus, kad jāskaita maizes kumosiņi, nenovēlētu nevienam. Bērnībā bija jāēd nātru zupa. Lolita teic – tas esot veselīgi, bet tie jau bija citi laiki. Mēs joprojām dzīvojam nedrošībā, kad plosās arī dabas katastrofas. Tādēļ gribētu lūgt, lai nu mums Dieviņš dod mieru un pārticību!

Liene Šomase un Arta Šomase

Kādas līdzības un atšķirības viena otrā saskatāt?

Liene:

«Mums abām piemīt neatlaidība, kas reizēm, ļaunu negribot, var izpausties arī kā uzbāzība. Neuzticēšanās cilvēkiem – tas arī laikam ir kopīgais. Cenšos ar to cīnīties, tomēr – jo vairāk uzticies, jo vairāk tev iedzeļ. Abas esam organizatores. Lielā izrunāšanās – tā arī no mammas. Gadās neapzināti pateikt to, ko nevajadzētu. Arī vizuāli esam līdzīgas, daži mammu noturējuši par manu māsu. Pirms četriem gadiem bijām pat tikušas pie vienādām frizūrām.»

Arta: «Dzīve nav lutinājusi ne mani, ne Lieni, ne manus vecākus, ne vīra. Tas mūs visus norūdījis. Lai ko sasniegtu, ir bijis jācenšas. Abas ar Lieni esam ļoti stipras. Arī es savos 23 gados jutos stabili. Mēdz jau gadīties, protams, klusās šaubas. Varbūt bērniņš meitai nāca neplānoti, bet tas, kas dots no augšas, ir skaistākais šajā pasaulē. Zinu – viņa tiks galā, jo ir iekšēji stipra. Priecājos, ka viņa ir samērā tieša. Ko saka, to domā – arī man tā vienmēr bijis. Lai arī neko nespēšu mainīt, ir svarīgi pateikt. Tikai ar laiku saproti, ka ne vienmēr tā vajag.»

Jūsu skaistuma un laba izskata noslēpumi...

Liene:

«Man ir «īpašs» stāvoklis, jo hormoni mainās – te pumpas, te viss kārtībā... Mamma kosmētiku lietoja maz un arī man teica – nav vajadzības, būsi liela, tad varēsi krāsoties. Pirmo reizi uzkrāsojos, kad man bija 16, tikai tad arī matu šķipsnas nokrāsoju. Pēdējos trīs gadus meklēju kosmētiku, kas būtu man piemērota. Beidzot esmu atradusi – man ļoti patīk krievu kosmētikas līnija „Arkādija”.»

Arta: «Esmu minimāla meikapa atbalstītāja. Caurumus ausīs izdūru tikai pirms sešiem gadiem. Mamma jau no bērnības mācīja – kāpēc jāņem gurķu krēms, ja tikpat labi seju var norīvēt ar svaigu gurķi no pašu dārza!? Lai mati kārtībā – tas gan vienmēr bijis svarīgi, un apavi lai nav nobružāti. Pēc profesijas esmu šuvēja, tāpēc apģērbu darināju sev pati. Laikā, kad neko nevarēja dabūt, meitām bija kleitas kā nevienai.»

Ko apbrīno savā mammā/savā meitā?

Liene:

«Mamma dzīvē daudz izcietusi, bet vienmēr spējusi būt neatlaidīga, uzņēmīga. Varbūt arī ko iekšēji izsāpējusi, bet vismaz mēs to neesam jutuši. Viņa ir tik darbīga – spēlē teātri, vada pilsētas kultūras dzīvi. Apbrīnoju, ka viņa kļuvusi par audžumāti. Nezinu, vai tā varētu. Vēl viņa daudz gatava darīt par brīvu, reizēm sāp, ka viņa nenovērtē sevi. Kā tāda māte Terēze – gūst atmaksu citādāk.»

Arta: «To, ka vēlas kļūt par dziedātāju, Liene pateica diezgan vēlu, lai gan zemapziņā uz to tiecās. Man tādas mērķtiecības nav bijis, jo tajā vecumā svarīgākais bija rūpes par bērniem un mājas iekārtošana. Vēl apbrīnoju, kā Liene spēj izturēt trauksmaino, nervozo Rīgas gaisotni. Daba jau tomēr nomierina.»

Salīdzinām dzīvesveidus – toreiz un tagad

Liene:

«Kopš gaidu bērniņu, cenšos daudz pārvietoties ar kājām, ēst lapas un redīsus. No sākuma jutos kā pensionāre. Esmu tāds «pa gaisu» cilvēks, tāpēc pašlaik prāts skrien pa priekšu ķermenim. Pārorientēties bija grūti, toties tagad ir iespēja pārdomāt, ko vēlos, un aizsākt jaunus projektus. Kādu laiku neuzstāšos, bet vasaras beigām jau ir plāni, ideju daudz.»

Arta: «Man tajā laikā jau bija divas meitas – vienai trīs gadi, otrai divi. Strādāju Jērcēnu ciema padomē par lietvedi, bet visa dzīve bija pakārtota meitām. Vadāju uz mūzikas skolu. No bērnudārza, braucot mājās, vienmēr dziedājām – centos meitenes nodarbināt, lai viņas neizkristu ārā pa mašīnas durvīm. (Smejas.) Man bija svarīgi iemācīt meitām loģiski domāt. Tagad varu atzīties – dažkārt pat mēdzu apmānīt, lai viņas saprastu, ka man nav taisnība – tā centos attīstīt meitu loģiku.»

Jūsu dzīves nozīmīgākās aktualitātes...

Liene:

«Man teikuši – tu savos 20 gados jau tik tālu tikusi... Nedomāju, ka esmu jau ļoti daudz sasniegusi, bet viss, kas bijis, krājas un veido pieredzi. Tagad būs jāapgūst jauna – mammas – profesija. Neesmu no tām, kas pārlieku sajūsminās – o, bērns, cik forši!!! Es to uztveru normāli, nepārspīlējot, arī nedomāju par dzemdībām.»

Arta: «Tieši tobrīd pārvācāmies no pilsētas uz laukiem. Atceros, kā ar „kamazu” pārvedām mantas: piekabē – skapis, bērnu gultiņas (pašiem gultas nebija), bet mašīnas priekšā plīvoja sarkanbaltais karogs. Bija 1988. gads. Māja, dārzs, divtik darba... Domāju, kā tikšu galā? Tukšas istabas – tā, ka atbalss skanēja, un sūnu zaļa grīda. Tāda jaunas dzīves sākuma sajūta – visa pasaule pieder man! Jaunības maksimālisms...»

Ko no savas dzīves nenovēlētu saviem bērniem?

Liene:

«Tas, ko negribētos piedzīvot no savas mammas pieredzes, ir skaudība, īpaši no tuvinieku puses. Tā vietā, lai pateiktu labu vārdu, tevi nokritizē. Negribētu arī, lai ir tā, kā mammai savulaik bijis, ka jāskaita santīms pie santīma. To novēlu arī savam bērnam.»  

Arta: «Man tik svarīgi, lai meitas dzīvotu draudzīgi. Kad dzirdu, ka viņas trijatā satikušās, pavadījušas laiku kopā, jūtos laimīga. Jo es jau aiziešu pirmā, paliks māsiņas. Gribētu, lai Liene izbauda «pa druskai», bet visu. Jo pieredze rūda un ļauj saprast citus. Ja maizes daudz, vai sapratīsi, kas ir bads, nabadzība?! Apkārt ir tuvinieki, kas palīdzēs jebkādā situācijā.  24 gados to nesaprot. Tad ir tikai atziņas, bet īstās vērtības apjaut, kad tev ir 35 – 45 gadi.»

Aija Ivanova, Aija Kažoka, Aiva Alksne, Foto: no personiskā arhīva, Līga Zemniece („Kaia”)